Latvijas noslēpumi: Pētera Stučkas un citu lielinieku laupījums Latvijā
Kad Pētera Stučkas vadītā lielinieku valdība 1919. gadā pameta Latviju, tā neaizgāja ar tukšām rokām. Līdzi uz Krieviju latviešu lielinieki paņēma gan salaupītas vērtslietas un naudu, gan arī mājlopus. Uz šo bagātību rēķina latviešu komunisti dzīvoja vēl vairākus gadus.
Kad kļuva skaidrs, ka sapnis par padomju Latviju ir izsapņots, latviešu lieliniekiem ar Pēteri Stučku priekšgalā neatlika nekas cits, kā iekļauties Kominternes sastāvā kā Komunistiskās Internacionāles izpildkomitejas Latsekcijas sekretariātam. Aiz garā un sarežģītā nosaukuma patiesībā slēpās tas, kas bija palicis pāri no Latvijas Komunistiskās partijas. Turpmākajos gados ar Kremļa palīdzību šī organizācija mēģinās destabilizēt situāciju Latvijas Republikā un uzturēt pie dzīvības kompartijas šūniņas jaunajā neatkarīgajā Latvijas valstī.
Tam visam vajadzēja finansējumu, un te lieti noderēja bagātības, ko, pametot Latviju, latviešu lielinieki bija paķēruši līdzi par piemiņu no dzimtenes. Jāteic, ka sevišķi izvēlīgi viņi nebija bijuši. Kā pētījumā Slepenais karš pret Latviju raksta Ojārs Niedre un Viktors Daugmalis, bez dažādām vērtslietām komunisti pāri robežai uz Krieviju bija aizveduši arī 113 zirgus, 211 govis, 26 aitas un vienu cūku. Taču, tā kā Pilsoņu kara izpostītajā Krievijā 1920. gadā valdīja milzīga nabadzība, tad daļu govju barības trūkuma dēļ bija nācies izkaut. Vēl daļu mantu izlietoja maiņas darījumam ar Pleskavas kooperatīvu "Spartaks", kura rezultātā latviešu komunisti tika pie 5000 pudiem rudzu, 1000 pudiem auzu, 1500 pudiem gaļas, 200 pudiem ziepju, 600 pāriem zoļādu, 3000 pudiem siena, 250 pudiem sviesta un citām precēm.
Tomēr galvenais komunistu laupījums Latvijā bija ne jau govis un nelaimīgā viena cūka. Īsajā valdīšanas laikā lielinieki bija pa tīro iztīrījuši gan Rīgas bankas (kas nu tajās vēl bija atlicis), gan konfiscējuši vērtslietas privātpersonām, gan arī aptīrījuši Rīgas lombardu, kam pirms tam nebija ķērusies klāt neviena no iepriekšējām varām. Kopējais guvums bija rēķināms vairāk nekā viena miljona zelta rubļu vērtībā. Šo to partijas vadoņi pievāca arī personīgām vajadzībām, piemēram, Pēteris Stučka tika pie zelta pulksteņa, bet Jūlijs Daniševskis pat pie diviem.
Ar salaupītajiem līdzekļiem latviešu komunisti rīkojās visai brīvi. Daļa naudas aizgāja pagrīdes darbam Latvijā (šim mērķim Latvijas kompartija saņēma dotācijas arī no Krievijas kompartijas), bet daļa tika ieguldīta dažādos interesantos pasākumos. Piemēram, 1923. gadā 60 000 zelta rubļu aizdeva Sarkanās armijas Izlūkošanas pārvaldei (kuras vadībā bija gana daudz latviešu komunistu) par 12 % gadā. Lielas summas tika ieguldītas arī izdevniecībā "Prometejs", saimniecībās "Stremutka" un Berjozka, kā arī akciju sabiedrībā "Produkts" – no to peļņas bija paredzēts uzturēt Latvijas kompartiju.
Īpaši interesants ir stāsts par saimniecībām "Berjozka" un "Stremutka". Tās bija izveidotas Pleskavas apkaimē, mēģinot realizēt idejas par modernu lauku apsaimniekošanu. Pasākums gan beidzās ne pārāk labi, jo 1922. gada nogalē nezināmi ļaundari nodedzināja "Stremutkas" lopu kūtis. Lai kā komunistiem droši vien būtu gribējies vainot kontrrevolucionārus, pēc visa spriežot, vainīgi bija vietējie zemnieki, kuriem nepatika latviešu rosīšanās. Problēmas radīja arī lauksaimniecības inventāra trūkums, tādēļ 1925. gadā to, kas bija palicis pāri no saimniecības, pārņēma PSRS Zemkopības tautas komisariāts.
Veiksmīgāk darbojās kooperatīvs "Spartaks" (vēlāk "Produkts"), kas nepa politikas apstākļos lielā mērā kontrolēja miltu un bakalejas preču tirdzniecību Pleskavā un pat atvēra veikalus Maskavā. Vēlāk tas savu darbību paplašināja un ķērās gan pie mežu izciršanas, gan parketa, līmes un laku ražošanas. Visa peļņa nonāca Latvijas kompartijas rokās. Tā tas turpinājās līdz 1936. gadam, kad Staļinam šāda autonomija apnika un viņš, tā teikt, bodīti slēdza.
Lai cik plašu saimniecisko darbību būtu izvērtuši Latvijas kompartijas paspārnē esošie uzņēmumi, visas partijas vajadzības apmierināt tie nespēja. Finansēt vajadzēja ne tikai partijas aparātu, kas atradās Krievijā, bet arī nelegālo darbību Latvijā, kam divdesmito gadu vidū bija atvēlēts mazliet vairāk nekā 2000 dolāru mēnesī. No Latvijas izvestie līdzekļi drīz vien bija cauri, bet ar Krievijā nopelnīto bija par maz. Jau 1925. gadā nācās atzīt, ka pašu spēkiem galus kopā savilkt neizdosies, tādēļ nāksies meklēt finansiālu atbalstu no “lielā brāļa” – Krievijas kompartijas. Bet tas savukārt nozīmēja, ka latviešu komunisti nonāca arvien lielākā padomju specdienestu atkarībā, jo tieši šīs organizācijas bija gatavas finansēt graujošo darbību pret Latvijas Republiku.
