Latvijas noslēpumi: latvieši ASV un Spānijas karā

Mūsu tautieši ir karojuši daudzās pasaules malās un daudzos karos. Mūsu tautas vēstures annālēs sastopams ne mazums ierakstu par latviešu piedalīšanos dažādos militāros konfliktos dažādos kontinentos, kaut ko mēs zinām, par kaut ko neesam dzirdējuši vai esam piemirsuši. 1967. gadā latviešu trimdas žurnālā Daugavas Vanagu Mēnešraksts ir publicēts ASV dzīvojošā latviešu publicista, rakstnieka un redaktora Osvalda Akmentiņa raksts par latviešu piedalīšanos kādā militārā konfliktā Amerikas kontinentā 19. gadsimta beigās.

1895. gadā Kubā sākās sacelšanās pret spāņu koloniālo administrāciju. Sacelšanos politiski un arī finansiāli atbalstīja ASV, jo šai valstij ar Spāniju tolaik bija saspīlētas attiecības. Lai demonstrētu savu atbalstu kubiešiem, 1898. gada janvārī Havannas ostā iebrauca ASV bruņukuģis Maine. Vēl joprojām līdz galam nenoskaidrotu cēloņu dēļ tā paša gada 15. februārī šis karakuģis, ASV jūras kara flotes lepnums, uzsprāga un nogrima. Neilgi pēc šā notikuma ASV pieteica Spānijai karu, kura darbība norisinājās ne vien Karību jūrā, bet arī Klusajā okeānā. Spānija karu zaudēja, pie reizes par labu ASV zaudējot savus īpašumus Filipīnās, Guamā un Puertoriko, savukārt Kuba ieguva neatkarību.

Par to, ka šajos notikumos sava loma bijusi arī dažiem latviešiem, 1967. gadā trimdas izdevumā Daugavas Vanagu Mēnešraksts vēstīja Amerikā dzīvojošais publicists Osvalds Akmentiņš. Viņš uzskata, ka starp jūrniekiem, kuri gāja bojā bruņukuģa Maine katastrofā, varētu būt bijuši vairāki latvieši: “No karakuģa 353 personu apkalpes ap divām trešdaļām jūrnieku dzimuši ārpus ASV, par viņiem norādījumi toreiz publicēti laikrakstos, bet trūkst ASV iestāžu apstiprinājuma, ka uz kuģa būtu atradušies latvieši. Šāda apstiprinājuma trūkst arhīvos Sentluisā. Bet ir atkal citas norādes, kas liecina, ka tiešām 14 latvieši gājuši bojā uz šā karakuģa.

Latviešu skaits 1898. gadā ASV bija samērā mazs, varbūt ap diviem tūkstošiem, bet ir ziņas par viņu piedalīšanos šajā karā. [..] Minēts, ka bojā gājušo vidū ir tādi, kas dzimuši Zviedrijā, Somijā, Dānijā, Īrijā, Ungārijā un Japānā, bet nevienam jūrniekam par dzimšanas vietu nav minēta Krievija, Polija vai Baltija (toreiz Krievijas province). Šis fakts rada zināmas aizdomas par toreizējo cariskās Krievijas varas politiku. Jāzina, ka toreiz ASV ieradās daudzi bēgļi no Latvijas un Krievijas, tādēļ nebūtu ticams, ka matrožu vidū nebūs neviena no šīs Eiropas daļas.

Tāpat jāzin saimnieciskais līgums, kas toreiz (1883. g.) bija nolīgts Krievijas un ASV starpā, kurā krievi bija iepinuši klauzulu par kriminālnoziedznieku savstarpēju apmaiņu. Šis līgums [..] bieži radīja konfliktus ar ieceļotājiem, jo krievi arī politiski apsūdzētos uzskatīja par kriminālistiem.”

Latvieši, kas gāja jūrā uz Krievijas tirdzniecības kuģiem, bieži tos pameta, iestājoties ASV flotes dienestā, taču, lai neradītu sev sarežģījumus, viltoja savus dzimšanas datus, norādot citu dzimšanas vietu. Esot mainījuši pat uzvārdus. Kā norāda Osvalds Akmentiņš: “Ir ļoti iespējams, ka Meinas latvieši uzdevuši par savām dzimšanas vietām Skandināvijas u. c. zemes, bet nebūs minējuši ne Kurzemi, ne Vidzemi. The New York Times 1898. gada 17. februārī publicēja Meinas upuru vārdus un uzvārdus. To vidū viens otrs izklausās gluži latvisks, piem., Michael Salmin, bet tas par savu dzimšanas vietu uzdevis Ņujorkas Bruklinu. Bez dzimšanas vietām pieminēti: C. P. Galpin, E. Johanson, W. J. Jordan, Jozeph Lutz, J. H. Roberts u. c. Kādā avīžu izgriezumā minēts arī August Blume, Jozeph Peterson, Dole, Simanson, Ch. Purvis, Carl Rubuss, John Vickstrom, Albert W. Catlin, Charles Lohmas, Peter Mikkelson, Fred Blumberg, Heinrich Brinkman, Henry Baum. Protams, tie visi nav latvieši, bet plīvurs ar to vēl nav atsegts.”

Tāpat Akmentiņš piemin Ņujorkas latviešu luterāņu draudzes locekles Austras Truces sarakstīto un 1944. gadā izdoto grāmatu par draudzes ilggadējā mācītāja Kārļa Podiņa (1872–1944) dzīvi un darbību. Šajā izdevumā ir minēta Podiņa liecība par to, ka kopā ar Maine bojā gājuši 14 latvieši. Minēts, ka Podiņš visu mūžu darbojies Ņujorkā un bija ļoti labi informēts par savu tautiešu likteni.

Par citiem latviešiem šajā karā Akmentiņš raksta: “Par latviešu piedalīšanos ASV–Spānijas karā vēl piemin pirmais latviešu mācītājs ASV Ansis Rēbane, rakstot par kādu veterānu, kas zaudējis prātu un nokļuvis ārprātīgo namā. Rebāne raksta: “Ar smagu sirdi man jāziņo, ka Bulvega kungs, kurš agrāk dzīvoja Filadelfijā, Sabiedroto (ASV – red.) un Spānijas kara laikā iestājās Sabiedroto valstu kara dienestā, tur nodienēja savu laiku un tad izceļoja uz latviešu koloniju dienvidus Dakotā. Tagad viņš atrodas Juktonē, Dienviddakotas vājprātīgo namā…” (Amerikas Vēstnesis, 1900)

Pirms dažiem gadiem Bostonā, satiekoties ar veclatviešu (latviešu pirmie ieceļotāji Ziemeļamerikā – red.) fotogrāfu Ed. Miķelsonu, kas pastāstīja par latvieti Jāni Treimani, kurš dienēja ASV karapulkos pavisam tālu – Manilā (Filipīnās) [..]. Šis latviešu vīrs piedalījies Manilas dumpja apsiešanā un vesels atgriezies Bostonā, pēc tam strādājis Čarlstaunas kuģu būvētavā pie Bostonas. [..] Minētie ir tikai nejauši uzietie gadījumi, bet, ja būtu iespējas iepazīties ar veclatviešu draudžu un biedrību protokolu grāmatām, kas diezgan sīki reģistrējušas biedru gaitas, tad varbūt atrastu vēl citus latviešu cīnītājus šai karā [..]”