Latvijas noslēpumi: aizmirstais cietoksnis

Noliktavu vēsture ir sena – vairāk nekā 100 gadu gara. Kā skaidro vēsturnieks Juris Raķis, stāsta sākums meklējams vēl 19. gadsimta beigās, kad cara valdība nolēma blakus Liepājai izveidot kara flotes bāzi, tagad zināmu kā Liepājas Karosta.

Taču, lai aizsargātu ostu un arī Liepājas pilsētu no potenciālajiem ienaidniekiem, bija nepieciešams būvēt arī nocietinājumus. Liepājas apkaime dabisku apstākļu dēļ bija ļoti piemērota efektīvas aizsardzības sistēmas veidošanai, vismaz tā laika izpratnē. Pieejas Liepājai no dažādām pusēm sedza jūra, Liepājas ezers un Tosmares ezers, tāpēc pa vidu palika tikai dažas šauras ieejas – tās tad arī vajadzēja piesegt ar nocietinājumiem jeb fortiem. “Novietojot šajās trijās vietās fortus, tie kļuva pat atslēgām, bez kurām Liepājai piekļūt nevarēja,” saka Raķis. Savukārt, lai atvairītu iespējamo uzbrukumu no jūras puses un aizsargātu ostā izvietoto floti, jūrā tika izveidoti mīnu lauki un krastā izvietotas artilērijas baterijas, kuru uzdevums bija apšaudīt pretinieka kuģus.

1893. gadā sākās fortu būve. Celtniecība izmantoja betonu, jo dzelzsbetona tehnoloģija tolaik vēl īsti nebija nākusi modē. Bija paredzēts izbūvēt vairākas artilērijas pozīcijas, sākot jau no Ziemeļu forta puses, kur atradās baterija Nr. 1. Tai sekoja baterija Nr. 2, un tā tālāk – līdz pat baterijai Nr. 6. Sākotnēji bija domāts izveidot vēl dažas baterijas, taču šis plāns tā arī netika realizēts, jo sākās notikumi, kas Krievijas impēriju piespieda pilnībā mainīt savu krasta aizsardzības koncepciju.

Runa ir par krievu-japāņu karu, kurā Krievijas bruņotie spēki smagi izgāzās. Krievija zaudēja gan bāzi Portarturā, gan Klusā okeāna floti, gan no Baltijas jūras flotes kuģiem izveidoto floti, kuras izdevums bija doties palīgā aplenktajai Portarturai; šo floti, kuras sastāvā bija arī Liepājā bāzētie kuģi, japāņi praktiski pilnībā iznīcināja Cusimas kaujā 1905. gadā.

Pēc sakāves karā krievu militāristiem bija daudz vielas pārdomām. Izrādījās, ka japāņu flote izmanto bezdūmu pulveri un jaunas sprāgstvielas, kas artilērijas šāviņus padarīja daudz efektīvākus. Kļuva arī skaidrs, ka Krievijas bruņoto spēku pārvaldē ir trūkumi, pirmām kārtām jau koordinācijas problēmas starp armiju un kara floti.

Par katru no tām atbildēja sava ministrija – par sauszemes spēkiem – Kara ministrija, par floti – Jūras kara ministrija. Katra darbojās pilnīgi atsevišķi un izmantoja dažādu tipu ieročus, kas Portarturas gadījumā noveda pie kritiskas situācijas, jo sauszemes spēku artilērijai nederēja flotes munīcija un otrādi. Starp citu, līdzīga aina bija arī Liepājā, kur cietoksnis bija flotes pakļautībā (tas bija pirmais cietoksnis visā Krievijā, kas bija flotes pārziņā), bet viss pārējais – sauszemes spēku ziņā. Tas neizbēgami noveda pie stīvēšanās, kas tad Liepājā ir galvenais – flote vai armija.

Tomēr būtiskākais secinājums, kam bija liela loma Karostas turpmākajā liktenī, bija tas, ka atklātas krasta baterijas vairs nav efektīvas. Pirmkārt, to šaušanas distance ir teju vai divreiz mazāka nekā modernajiem kuģu lielgabaliem, kādus izmantoja japāņi. Otrkārt, atklāta baterija nav pasargāta no pretinieka uguns. Tāpēc 1907. gadā tika pieņemts lēmums Liepājas cietoksni likvidēt un artilērijas baterijas demontēt. Otrs pamatojums bija tas, ka pēc Cusimas kaujas Liepājā vairs praktiski nebija kuģu, ko vajadzētu apsargāt. Protams, rodas jautājums, vai visi iepriekšējie tēriņi iznākumā nav uzskatāmi par pilnīgi bezjēdzīgiem?

Juris Raķis citē kādu militāro teorētiķi, kurš teicis: “Cietoksnis, uz kuru kara laikā nav izšauts neviens šāviens, jau ir sevi atpelnījis.” Lai vai kā, Liepājai kā cietoksnim ar to pašu pienāca beigas. Piemēram, Modlinas un Brestas cietokšņi tika demontēti, taču Liepāja vienkārši zaudēja cietokšņa statusu un līdz pat 1910. gadam turpinājās bruņojuma demontāža.

Pirmajā pasaules karā Liepāja kā nocietināta vieta nekādu lomu nespēlēja, pēc kara 2. baterijas kādreizējās pozīcijās tika iekārtota Latvijas armijas Kurzemes divīzijas artilērijas novietne, kas izmantoja tās pašas noliktavas, kuras ir saglabājušās līdz mūsdienām. 1939. gadā, kad Latvijai tika uzspiests “sadarbības līgums” ar PSRS, te iekārtojās padomju flote, kas vecās 2. baterijas vietā izveidoja 180 mm dzelzceļa tālšāvēju lielgabalu bateriju. Sākoties vācu uzbrukumam, tā tika izvesta kaut kur uz Ventspils pusi. Pēc kara dzelzceļa artilērija te atkal atgriezās un atradās līdz pat PSRS līdera Ņikitas Hruščova paziņojumam, ka Baltijas jūra turpmāk būs miera jūra un tās krastos nekādi lielgabali nestāvēs. Artilēriju patiešām aizvāca, bet vecās noliktavas izmantoja munīcijas glabāšanai.

Tieši tādu pašu lomu tās turpināja pildīt arī pēc Latvijas neatkarības atgūšanas – tikai nu jau te munīciju glabāja Latvijas bruņotie spēki. Tā tas turpinājās līdz 2016. gadam, kad armija pārcēlās uz modernākām noliktavām Vaiņodē. Vecie kazemāti palika tukši un tagad vienkārši tiek apsargāti, lai tos neizdemolētu.