Latvijas noslēpumi: leģendārās "Spārītes" lidojums

Vēsture "Spārītei" ir pārsteidzoši sena – bērnu trīsriteņus ar šādu nosaukumu "Sarkanā zvaigzne" (agrākā "Ērenpreisa" velosipēdu fabrika) sāka ražot jau 1965. gadā. Diezgan ātri "Spārīte" izraisīja interesi ne tikai vietējā tirgū, kur šādam trīsritenim konkurentu tā īsti nemaz nebija, bet arī ārzemēs. Lielākie interesenti bija somi, kuri vispirms nopirka izmēģinājuma partiju – 400 velosipēdus –, pēc tam 1000 trīsriteņus un tad jau kļuva par pastāvīgiem pircējiem. Somija nebija vienīgā valsts, kas par velosipēdiem maksāja tik vērīgajā valūtā – "Spārīti" iepirka arī Beļģija, Nīderlande, Grieķija un pat Kuveita. Rūpnīcā klīda leģenda, ka ar "Spārīti" vizinoties pat Kuveitas šeiha mazbērni. Var tikai minēt, vai tiešām tā bija. No gadā saražotajiem 60 000 velosipēdu sestā daļa tika realizēti ārzemēs.

Uz šā fona krasi atšķirīgi izskatījās rūpnīcas pamatprodukcijas – mopēdu – panākumi. Par tiem Rietumvalstis īpašu interesi neizrādīja, toties pirka brālīgās sociālisma zemes, ieskaitot Mongoliju. Piemēram, lielākais mopēdu "Rīga-4" eksporta tirgus bija Ungārija, kas iepirka 25 000 mopēdu gadā. Astoņdesmitajos gados, kad "Sarkanā zvaigzne" ražoja vairs tikai mopēdus, tos kaut kur Rietumos pārdot bija vēl grūtāk, jo ārkārtīgi augsts bija brāķa procents, pie kā lielākoties bija vainīgi Lietuvā ražotie motori, kas lūza pie pirmās izdevības. Rūpnīca ilgi meklēja tiem alternatīvas un beigu beigās atrada potenciālu sadarbības partneri Čehijā, taču tikmēr jau sabruka Padomju Savienība, un drīz vien gals pienāca arī "Sarkanajai zvaigznei".

Taču "Spārīte" gan nekur nepazuda – to, nu jau uzlaboto versiju, kas bija vieglāka un košāka krāsās, 1978. gadā sāka ražot Daugavpils pievadķēžu rūpnīca. Pieprasījums ārzemēs saglabājās, un pat juku laikos deviņdesmito gadu sākumā, kad padomju rūpnīcas cita pēc citas izputēja, daugavpilieši pamanījās Somijai un Rumānijai pārdot vairākus tūkstošus bērnu trīsriteņu. "Spārīte" ir dzīva vēl šobaltdien, tikai tagad to mazās partijās ražo Siguldā.