Pēteris Šmidre par tehnoloģiju progresu, nākotnes cilvēku un 5G

Bailes no 5G

Pēdējā laikā daudz tiek lauzts šķēpu par jaunāko mobilo sakaru standartu 5G. Tā ieviešana tiešām ir jau tik tuvu?

5G ir standarts, kas vairāk domāts augstajām tehnoloģijām, nevis parastajam patērētājam. Vienkāršajam patērētājam patiesībā pietiek jau ar 4G, kas nodrošina video pārraidi ciparu plūsmā, kuras kvalitāte vienkāršu skatītāju pilnīgi apmierina. Savukārt 5G ir tehnoloģiskais standarts, kas ļauj tālāk attīstīt tehniku. Piemēram, lai automātiski vadītu mašīnu vai lidmašīnu, ir nepieciešama nepārtraukta datu plūsma. 4G to ne vienmēr var nodrošināt, un vislabākais piemērs ir Skype sarunas – tajās bieži var just nelielu aizturi. Ir aprēķināts, ka cilvēks jūt skaņas nobīdi ar 0,6 sekunžu intervālu; ja aizture ir mazāka, tas netraucē. Taču tehnikai ir ļoti svarīgi, lai šādas nobīdes nebūtu. Tas pats attiecas uz datu sinhronizēšanu dažādās vietās.

Tātad vienkārša lietotāja dzīvē 5G neko īpaši nemaina?

Būs ātrāka failu ielāde, taču tā nav pirmā nepieciešamība. Kaut gan pieradīs cilvēki pie tā ļoti ātri – tāpat kā mēs pie visām jaunajām tehnoloģijām pierodam un drīz vien uztveram tās kā kaut ko pašsaprotamu.

Diezgan plaši ir izvērsusies masu psihoze par to, ka 5G sakaru torņiem būs ļoti spēcīgs elektromagnētiskais starojums, kas nogalinās visu dzīvo. Tā tiešam būs?

Līdzīgi uztraukumi ir bijuši vērojami jau kops 19. gadsimta, kad cilvēki baidījās no lokomotīvēm. Atšķirība tā, ka tagad šādu masu psihozi daži jau ir pamanījušies pārvērst par biznesu!

Domāju, ka uztraukumam pamata nav. Protams, izstarojuma ietekme droši vien nav laba, jo tas nav cilvēkam dabisks faktors. Kaut gan arī Saule rada izstarojumu, kam ir gan laba, gan slikta ietekme. Ja runājam par elektroviļņu izstarojumu, tad galvenais ir tā jauda. Pirmie metru raidītāji garajos viļņos izstaroja milzīgu jaudu, jo vajadzēja nodrošināt, lai Rīgas raidītāju dzirdētu, piemēram, Londonā. Tāpēc pārgāja uz zemāku frekvenci, kas izplatās tālāk, taču vienlaikus nes mazāk informācijas. Palielinot frekvenci, var palielināt nosūtāmās informācijas apjomu. Vēlāk jauda būtiski kritās, taču bija nepieciešams vairāk raidītāju torņu. Ultraīsviļņu frekvencē ap Rīgu bija vajadzīgi vairāk nekā desmit torņi, bet NMT un GSM jau torņu skaits sniedzās simtos. Taču proporcionāli arī samazinājās jauda. 5G darbojas vēl augstākā frekvencē, tāpēc sakaru šūnas ir vēl mazākas.

Tātad vajadzēs vēl vairāk torņu?

Tieši tā. Taču tie izstaros mazākas jaudas starojumu – tas būs līdzvērtīgs Wi-Fi rūtera radītajam starojumam. Taču par rūteriem nez kādēļ neviens nekliedz.

5G torņus vajadzēs uzstādīt ik pēc pāris kilometriem?

Vēl mazākā attālumā. Taču tur ir dažādi knifi – jāņem vērā, ka 5G ir standarts, taču frekvences tam var būt dažādas, un no tā būs atkarīgs torņu blīvums. Tur, kur būs nepieciešams lielāks informācijas apjoms, torņus liks citu citam blakus, bet tur, kur mazāks apjoms, var likt mazāk torņu vai arī izmantot zemāku frekvenci.

Būtisks ir jautājums par pielietojumu – kam 5G standarts vispār ir nepieciešams? Domāju, ka tā apgūšana sāksies ar transporta maģistrālēm un lielām ražotnēm. Piemēram, varēs ostā automatizēt ceļamkrānus. Lidostas gan ir ļoti konservatīvas, taču varbūt kādudien tās automatizēs nosēšanās un pacelšanās trafiku, un tur būs nepieciešams 5G.

Tātad droši vien Latvijas apstākļos Rīgā 5G būs pieejams, taču mazpilsētās pēc tā sevišķas nepieciešamības nebūs...

Pat īsti nevar formulēt šo nepieciešamību atkarībā no pilsētas. Šī nepieciešamība var būt vēl mazākos mērogos. Piemēram, vispirms 5G varētu ieviest Vecrīgā vai Zolitūdē. Sākumā tie būs atsevišķi mezgli, jo nav jēgas noklāt plašu teritoriju, nezinot, vai tas kādam ir vajadzīgs. Kaut gan reizēm jau notiek visādi brīnumi – īpaši, ja “jāapgūst” Eiropas vai budžeta nauda...

Latvijas mobilo sakaru kompānijas 5G ieviesīs katra atsevišķi vai arī kaut kā kooperēsies?

Bez kopējas infrastruktūras izmantošanas būs grūti, jo šūnas vajadzēs likt tik blīvi, turklāt katrai pievelkot optisko tīklu, ka vienam operatoram to diez vai atmaksāsies darīt. Cik zinu, operatori šajā virzienā jau ir sākuši sarunas par sadarbību.

Tikt līdzi iespējām

Jums pašam "Baltcom" laikos viens no biznesa virzieniem bija kabeļtelevīzija. Izskatās, ka patlaban tā iet mazumā, tāpēc jājautā – kabeļtelevīzijai vispār ir nākotne?

Jau tad, kad vēl strādāju Baltkomā, mēs sākām domāt par integrāliem platjoslas risinājumiem, kuros ir vienalga, kas pa šiem kanāliem tiek raidīts – balss, video, mūzika vai kas cits. Patlaban tieši tas arī notiek. Ja kabeļtelevīziju saprotam tikai kā kabeli, pa kuru iet videosignāls, tad šis bizness jau ir miris. Apmēram tāpat kā agrāk radiotranslācijas tīkls. Tagad runa ir par platjoslas internetu, kurā ir pieejams viss. Tiesa, kabeļtelevīzijai ir vēl viena nozīme: tā ir televīzijas programmu pakete. Šis satura pakalpojums ir pieejams, turklāt ne tikai pa kabeļiem vien, tagad to var saņemt arī caur lietotnēm.

Deviņdesmitajos gados tehnoloģijas attīstījās straujiem soļiem – mobilie tālruņi kļuva par viedtālruņiem, parādījās skārienjutīgie ekrāni, un beigās telefons kļuva par kabatas datoru. Taču rodas iespaids, ka pēdējos gados šī attīstība tā kā mazliet sākusi bremzēt, jo neko vairāk, kā iebāzt telefonā vēl pāris fotoobjektīvus, ražotāji īsti nespēj izdomāt...

No vienas puses, tā tiešām ir. No otras puses, informācijas nodošanā transporta jomā mēs jau tagad esam sasnieguši tādu līmeni un iespējas, ka cilvēkiem vēl ilgi nāksies augt un mācīties, kā to visu izmantot praksē. To var salīdzināt ar automašīnu un autoceļu attīstību. Līdz Otrajam pasaules karam autoražotāji cīnījās par to, kurš auto spēs pabraukt ātrāk, taču pēdējās desmitgadēs šī sacīkste jau ir beigusies, jo ir skaidrs – jebkura mašīna spēj pabraukt ātrāk, nekā to ļauj darīt ceļi un satiksmes noteikumi. Sakaru tehnoloģijās mēs esam sasnieguši apmēram tādu pašu līmeni. Protams, vēl jau mēģina uzstādīt kaut kādus rekordus, taču ikdienas lietošanai mēs esam sasnieguši to līmeni, kas apmierina mūsu ikdienas vajadzības. Tagad sacensība sākas kontenta jomā – kā izmantot šīs tehniskās iespējas, lai padarītu dzīvi vienkāršāku. Kurš pirmais uztaisīs ērtu maksājumu sistēmu? Kurš pirmais uztaisīs sistēmu, kas ļauj viegli atrast brīvu autostāvvietu? Kurš uztaisīs sistēmu, kas ļaus diagnosticēt slimības?

Jūs pašu nebiedē tik strauja tehnoloģiju attīstība? Tā jau nav tālu brīdis, kad mašīnas pašas brauks, bet mūs pie stūres neviens vairs nelaidīs...

Nē, mani tas neuztrauc. Drīzāk jādomā par pārmaiņām, kas notiks, ja daudzās nozarēs cilvēku darbaspēku aizstās modernās tehnoloģijas un daudzas profesijas izzudīs. Tas notiek jau mūsu acu priekšā. Piemēram, vai tagad kāds pieņems darbā mašīnrakstītāju? Drīz tulki ikdienā nebūs vajadzīgi, ja nu tikai juridiskajiem tekstiem... Nākamais solis būs automātiskais tulks: es runāju latviski, bet tehnoloģija ļaus ar sekundes aizturi manu teikto atskaņot portugāļu valodā. Valodas vairs nebūs vērts mācīties.

Bet vai iznākumā cilvēks nekļūs aprobežotāks?

Nuja, tur galīgi nav nekādu joku. Jau tagad ir tehnoloģijas, kas atpazīst balss komandas, piemēram, Siri, tāpēc rodas jautājums – vai nākotnē cilvēkiem vispār vajadzēs prast rakstīt?

Atmiņu mēs tagad trenējam krietni mazāk: deviņdesmitajos gados vēl no galvas zinājām pārdesmit telefona numurus, tagad labi ja divus...

Tagad ir cita problēma – kā atcerēties visas paroles! (Smejas.) Es vēl astoņdesmito gadu beigās draugiem teicu, ka nav problēmu uzbūvēt telefonu, kuram nebūs vadu, tad viņi uz mani skatījās kā uz idiotu. Taču pagāja desmit gadi, un šādi telefoni kļuva par ikdienas preci. Ja tagad mēs spriežam par to, vai cilvēkam vajadzēs prast rakstīt, tad baidos, ka nevajadzēs gaidīt desmit gadus, kad mēs līdz tam nonāksim. Jo viss mainās ļoti ātri. Mans mazdēls, paņēmis rokās žurnālu, brīnās, ka nevar ar pirkstu kustību tajā palielināt fotoattēlus!

Nav žēl, ka zudumā aiziet vecas un pamatīgas lietas un ieradumi?

Ko tur žēlot? Par to ir jāpriecājas! Jā, var teikt – lūk, tagad cilvēki vairs nelasa grāmatas, neraksta vēstules. Protams, ir zināma nostalģija par to, taču – neviens jau tev neliedz lasīt un rakstīt. Cilvēks žēlojas, ka neviens vairs neraksta vēstules, taču arī pats nevienu nav uzrakstījis. Traucē televizors vai dators? Izmet tos no mājas un dzīvo laimīgi!

Nerodas bažas par nākamo paaudzi – kā tā dzīvos?

Tā paaudze pārlec veselu posmu, ko mēs pārdzīvojām, un tas nav slikti. Piemēram, man taču bērnībā mācīja glītrakstīšanu! Bija aizliegts rakstīt ar lodīšu pildspalvu, vajadzēja rakstīt ar tinti, lai būtu akurāti. Vai tiešām mūsdienās to vairs vajadzētu?

Kas tehnoloģiju ziņā mūs pārskatāmā nākotnē vēl pārsteigs?

Drīzāk jājautā – kas mūs vairs spēj pārsteigt? Ja mēs atskatāmies uz pēdējiem desmit gadiem, tad noteikti tur atradīsim tik daudz jauninājumu, cik nav bijis iepriekšējos piecdesmit. Mēs vienkārši sākam pie šiem jauninājumiem pārāk pierast. Dators tulko valodas – ā, nu, labi! Ja kaut kas tāds būtu pirms desmit gadiem, tas būtu liels brīnums, taču mēs tagad to uztveram kā kaut ko pašsaprotamu.

Peidžeru laiki

Ar tehnoloģijām strādāt sākāt vēl padomju laikā, Rīgas radiorūpnīcā. Kā cilvēks, kurš, kā vēlāk izrādījās, apveltīts ar biznesa domāšanu, jutās padomju rāmjos?

Varēja arī tajos laikos atrast veidus, kā izpausties, ja vien bija vēlēšanās. Daudzas lietas padomju laikā cilvēki radīja paši pēc savas iniciatīvas, no darba brīvajā laikā. Piemēram, Rīgas radiorūpnīcā bija pārnēsājams mini audiokomplekss ko cilvēki konstruēja pēc darba; vēlāk to palaida arī ražošanā.

Tā tas notika ne tikai Radiorūpnīcā, bet arī citur. Piemēram, Sarkanajā zvaigznē jauni puiši brīvajā laikā, izpētot pasaules tendences, radīja minimokiku. Sākumā nekādos ražošanas plānos to minimokiku neielika, taču izlīdzējās ar viltību darba organizācijā. Proti, lielajā konveijerā bieži vien gadījās tā, ka kāds strādnieks nebija atnācis uz darbu – sadzēries, saslimis vai kādu citu iemeslu dēļ. Tāpēc nereti nācās konveijeru apturēt, jo nebija cilvēka, kas veiktu kādu operāciju. Radās priekšlikums izveidot brigādi, kuras strādnieki ir kā rezervisti gadījumos, kad pietrūkst kāda strādnieka konveijeram. Taču pārējā laikā individuāli skrūvē mokikus, lai nebūtu viņiem alga jāmaksā par dīkstāvi. Tā sākumā minimokiki bija individuāli montēti, kamēr beidzot nonāca līdz konveijeram.

Ja patinam filmu no padomju laikiem uz deviņdesmito vidu – vai peidžeris jums bija?

Nuuu, bet protams! Man taču bija divas peidžeru kompānijas! Taču tas bija ļoti īss brīdis, kas pagāja no peidžeru parādīšanās līdz mobilajiem telefoniem. Tomēr kādu laiku, kamēr mobilie telefoni bija neliela čemodāna izmērā, peidžeri vēl bija aktuāli. Plus vēl cena tiem bija mazāka. Būtībā tas bija pusceļš uz mobilajiem sakariem.

Sava peidžera numuru atceraties? 0001?

Neatceros, bet gan jau kaut kā apmēram tā arī bija. Taču atceros operatoru centra izsaukumu numuru – 052.

Ir dzirdēts stāsts, ka peidžeru ziedu laikos jūs izpirkāt visus peidžerus saviem tiešākajiem konkurentiem, kompānijai Telia. Taisnība?

Jā, bija tāda lieta. Telia cilvēki bija izdomājuši, ka varētu iekarot Latvijas tirgu ar ļoti vienkāršu gājienu – akcijā piedāvāt klientiem peidžerus par vienu latu. Tas bija būtībā par velti, jo "Motorolas" peidžers tolaik maksāja virs 100 latiem. Ņemot vērā, ka konkrētais peidžers bija piesaistīts viņu frekvencei, viņi nosprieda, ka visi pirks šos peidžerus un kļūs par "Telia" klientiem, bet "Baltcom" ar to pašu būs beigas, viņi mūs nospiedīs ar masu. Viņi bija ieplānojuši Latvijā iztirgot 30 000 peidžeru par vienu latu gabalā. Taču mēs uz šo jautājumu paraudzījāmies no tehniskā viedokļa: frekvenci nosaka peidžerā esošais kvarcs, ko ir iespējams nomainīt. Mums šie kvarci un frekvences maiņa izmaksāja apmēram desmit dolāru katram peidžeram. Izgrābām no seifiem visu naudu, kas mums bija, un izpirkām visus Telia peidžerus, pārregulējām uz "Baltcom" frekvenci, pēc tam vēl piezvanījām paziņām no Berlīnes un Maskavas, lai brauc ātri šurp uz izpārdošanu. Bija jau tas tāds puslegāls gājiens, taču nostrādāja.

Beigās jau nonācām līdz tam, ka apsēdāmies ar "Telia" cilvēkiem, lai parunātu, cik ilgi peidžeriem vēl ir atlicis dzīvot un cik varētu maksāt konkurentu kompānijas iegāde. Teicu viņiem – man ir pilnīgi vienalga, pārdot savējo vai nopirkt viņējo, taču skaidrs, ka abiem uzņēmumiem vienam ar otru konkurēt nav jēgas. Tā kā es biju tepat uz vietas, bet "Telia" Zviedrijā, tad es nopirku viņu peidžeru uzņēmumu.

Tobrīd jau bija skaidrs, ka peidžeri ilgi vairs nepastāvēs?

Protams. To varēja just jau labu laiku iepriekš, un laikus sākām pārplānot savu biznesu: mobilajiem cenas kritīsies, tie kļūs par masu produktu, tāpēc jāatsakās no peidžeriem un jāpārorientējas uz mobilajiem sakariem.

Nav žēl, ka no telekomunikāciju biznesa praktiskās sadaļas jau esat prom un darbojaties tikai asociācijas vadībā, nevis pats savā uzņēmumā?

Arī tā ir māksla – laikus aiziet! (Smejas.) Bet var jau būt, ka ar šo atziņu es tikai sevi mierinu. Taču sapratu, ka kļūst par grūtu skriet to ikdienas krosu, kāds ir biznesā. Un vai tas arī ir vajadzīgs? Man arī nepatika, ka laikā, kad gāju projām no telekomunikācijām, šajā nozarē ar ziloņa grāciju sāka līst iekšā valsts – šito mēs kontrolēsim, šito sponsorēsim un tā tālāk. Lattelecom tā vienkārši ņēma un atdeva ciparu televīziju un tā tālāk. Kad sākās tādas spēles, man nebija ne mazākās vēlēšanās tur iet un cīnīties. Man patīk kaut ko taisīt un būvēt, nevis cīnīties ar politiķiem, kuri nesaprot, kas tiek veidots. Kad sadūros ar to, ka man ir jāpierāda progresīvas idejas politiķiem, man nolaidās rokas. Es biju iedomājies, ka valstij vajadzētu lepoties ar to, ka kaut kas attīstās. Taču valsts nez kādēļ sāka uzdot jautājumus – kāpēc kaut kas attīstās? Ministri un klerki jūtas atbildīgi par to, kas un kādā virzienā attīstīsies, kas ir pilnīga padomju domāšana. Patiesībā vajag uzņēmējiem radīt apstākļus, lai viņi var attīstīties, un tālāk viņi paši tiks galā. Bet tā vietā sēž cilvēki ministrijās un domā – kādu gan nozari mēs tagad varētu attīstīt... Un tad attiecīgā virzienā aizplūdina naudu. Un ir arī uzņēmēji, kuri gaida, kad valsts viņiem pateiks, kādā virzienā strādāt. Tas ir pilnīgi nepareizi, tā valsts nevar attīstīties.