Vai tiešām Latvija ir lētā alkohola zeme? Kur Eiropā visizdevīgāk rīkot ballīti
Kad aizvadītajā vasarā izcēlās tā dēvētais Latvijas un Igaunijas alkohola akcīzes karš, tad, klausoties apkārtējo viedokļus, varēja likties, ka pie mums ir laimes zeme, kur šņabi lej par pusvelti un grasās cenas vēl vairāk samazināt. Patiesībā Latvija arī ar visu pazemināto akcīzi nav nekāda lētā alkohola zeme – tāda tā var likties tikai “pussausā likuma” nomocītajiem somiem un zviedriem.
Kur rīkot ballīti?
Eiropas Savienībā ir 28 valstis, un, pateicoties visur esošajiem statistikas apkopotājiem, ir zināms, cik kurā maksā alkohols un kāda ir kopējā aina. Un tātad – šmigas cenu līknes vienā galā atrodas Somija, bet otrā Rumānija un Bulgārija. Droši vien nav nepieciešams īpaši norādīt, ka somi ir dārgajā galā. Ja pieņemam, ka alkohola vidējā cena Eiropas Savienībā ir 100 procenti, tad rumāņi un bulgāri par dzērieniem maksā 74 procentus no vidējās cenas, savukārt somi – 182 procentus.
Protams, mūs visvairāk interesē, kurā vietā tad šajā sarakstā ir Latvija. Nekā īpaši interesanta te nav, jo mēs esam apmēram pa vidu, ar nelielu noslieci uz “dārgo galu” – 109 procenti no Eiropas vidējās cenas. Šajā ziņā esam pa vidu starp Maltu un Beļģiju. Igaunija ar 124 procentiem vēl pērn atradās trīs vietas virs mums “dārgā gala” virzienā. Par šo gadu dati vēl nav apkopoti, taču nav pamata domāt, ka vietu sadalījums īpaši būs mainījies arī pēc akcīzes pazemināšanas Igaunijā, jo pirms tam cenu ziņā mūs šķīra iespaidīgi 15 procenti. Tagad gan starpība būs mazāka. Ja runājam par dārgajām valstīm, tad alkotripā noteikti nav vērts doties uz Zviedriju, Grieķiju (tas gan izklausās mazliet pārsteidzoši) un, kas īpaši dīvaini, uz viskija zemi Īriju. Acīmredzot turienes politiķi akcīzi ir uzskrūvējuši debesīs, lai atradinātu tautiešus no ieraduma ielūkoties Jameson vai Paddy pudelē.
Bet uz kurieni tad jābrauc, ja ir vēlme “pa lēto” sarīkot nelielu ballīti? Balkānu virzienā, protams. Par rumāņiem un bulgāriem viss jau skaidrs, tikai mazliet dārgāks alkohols ir Ungārijā. Čehi par dzērieniem maksā 82 procentus no Eiropas vidējas cenas, spāņi – 84, poļi – 86 procentus. Zem Eiropas vidējās cenas alkohols maksā arī Vācijā, Slovākijā, Slovēnijā, Luksemburgā, Lietuvā un Francijā – Lietuvā un Francijā 94 procentus.
Ja paraugāmies ārpus Eiropas Savienības robežām, tad Somija tomēr nav pati dārgākā zeme alkohola jomā. Par pirmo vietu jau vairākus gadus cīnās Norvēģija un Islande. Pirms desmit gadiem līdere bija Norvēģija ar 231 procentu no vidējās Eiropas Savienības alkohola cenas, taču tad procesam pieslēdzās islandieši, kuri desmit gadu laikā cenu uzrāva augšā līdz 268 procentu robežai un no ceturtās vietas (aiz norvēģiem, somiem un īriem) pārcēlās uz pirmo. Latvija tikmēr visu laiku diezgan stabili turējās pie 110 procentu robežas. Igauņi kādu brīdi atradās pat zem mums, taču pēc akcīzes paaugstināšanas drošu soli iesoļoja dārgo valstu grupā. Ja nu kādu interesē, cik izmaksās neliela pasēdēšana pie glāzes Reikjavīkā, tad orientējošās cenas ir apmēram šādas: pudele viskija – ap 45 eiro, pudele tekilas – ap 50 eiro, pudele 37 grādus stipra degvīna – 28 eiro.
Šmigas brāļu karš
No Islandes, kur dzērienu cienītājam nav ko darīt, atgriezīsimies pašu mājās un mēģināsim tik skaidrībā, kādēļ tad īsti izcēlās alkohola akcīzes karš starp brālīgajām latviešu un igauņu tautām. Ja īsumā, tad naudas dēļ, ne jau ārkārtīgi rūpējoties par abu nāciju skaidro saprātu un veselību. Jo, būsim godīgi, ne jau cenu politika mūspusē kādu ir atradinājusi no glāzītes cilāšanas – to uzskatāmi pierādīja jau Gorbačova “sausais likums”, kad alkohola pieejamība bija samazināta līdz minimumam, taču dzeršanas apjomus tas īpaši nemainīja. Mainījās tikai sortiments: pirms tam darbaļaudis dzēra vodku Moskovskaja, stiprināto vīnu Agdam un Senču alu, “alkohola genocīda” laikā pārgāja uz šķaidītu spirtu, kandžu, odekolonu, gaisa atsvaidzinātāju un sazin vēl kādiem draņķiem. Tie, kuri gribēja dzert, sausā nepalika.
Kad Igaunija 2011. gadā sāka pamazām celt akcīzi alkoholam, to, kā jau ierasts, tomēr pamatoja ar rūpēm par tautas veselību. Taču ne mazāks (drīzāk pat būtiskāks) iemesls bija valsts budžeta ieņēmumu palielināšana. Aprēķins bija diezgan vienkāršs – apmēram trešo daļu no Igaunijā nopirktā alkohola iegādājās ne jau paši igauņi, bet gan kaimiņi somi. Kā zinām, Somijā visi dzērieni maksā daudz dārgāk, tāpēc ļoti populārs kļuva tā sauktais alkotūrisms, kad somu džentlmenis nopirka prāmja biļeti uz Tallinu, taču, nonācis galapunktā, laiku veltīja ne jau muzeju un operas apmeklējumam, bet gan vazājās pa krogiem un mājupceļā par piemiņu no Igaunijas līdzi paņēma pāris kastes alus un desmit polšus. Un pēc mēneša ekskursiju atkārtoja. Tātad būtībā bija vērojama tieši tā pati aina, kas tagad Ainažos un Valkā, kur alkohola veikalus šturmē igauņu bari.
Pēc igauņu ekonomista Tauno Eunapū aprēķiniem, 2014. gadā Igaunijā tika pārdoti 19,2 miljoni litru alkohola, no kuriem gandrīz 40 procentus nopirka ārzemju viesi, lielākoties somi. Ieņēmumi valsts budžetā bija mērāmi desmitos un simtos miljonu, un likās, ka tie ar katru gadu tikai pieaugs, jo cēlās arī akcīze. Ja mēs katru gadu mazliet pacelsim cenu, tad somi tāpat nekur neliksies, bet mums tiks vairāk naudiņas – apmēram tā nosprieda politiķi.
Taču 2017. gadā, kad akcīze Igaunijā sasniedza augstāko punktu (alus akcīze togad tika gandrīz dubultota), kļuva skaidras divas patiesības. Pirmā – igauņu politiķiem, tāpat kā viņu latviešu kolēģiem, ilgtermiņa plānošana tomēr nav stiprā puse. Otrā – igauņu tauta aizvadītajos gados ir šo to iemācījusies no somiem. Proti, ja pašu mājās šņabis un alus ir dārgs, tad jābrauc iepirkties pie kaimiņiem. Izvēle krita uz tuvākajiem kaimiņiem, latviešiem.
Latvieši tādu laimi pat nebija gaidījuši un sākumā īsti tai nebija gatavi. Lielā alkotūrisma laikmeta sākumā Valkā bija tikai viens neliels dzērienu veikals, kas virs savām durvīm mazliet bikli bija uzlicis izkārtni, kas vēstīja, ka te atrodas alkohola autlets. Tobrīd šis vārdu salikums vēl izraisīja izbrīnu. Taču igauņiem oža bija laba, un drīz vien pie nelielā veikaliņa sāka veidoties rindas gluži kā 1989. gadā. Operatīvi reaģēja arī citi uzņēmēji, un Valkā cits pēc cita parādījās specializētie alkohola veikali – pēdējie jau bija tādu izmēru, ka mierīgi varēja konkurēt ar lielākajiem Rīgas dzērienu veikaliem, turklāt tos atvēra ne tikai latviešu, bet arī igauņu uzņēmēji. Kas interesanti – igauņu uzņēmēji bija tie paši, kas Tallinas ostā jau gadiem ilgi ar dzērieniem bija apgādājuši somus.
Sākumā iepirkties brauca tikai igauņi – ar vieglajām automašīnām, ar autobusiem, ar busiņiem un piekabēm. Taču vēl pēc laiciņa notika tas, ar ko igauņu politiķi nebija rēķinājušies, – ceļu uz Latvijas pierobežu atrada arī somi. Izrādās, Somijas skolās māca aritmētiku, tāpēc vidējais soms spēja sarēķināt, ka, iztērējot kādus 40 eiro par degvielu, viņš no Tallinas var aizbraukt līdz Valkai, kur par to pašu naudu var nopirkt divreiz vairāk dzērienu nekā Igaunijas galvaspilsētā. Kad uz Valku sāka kursēt īpašas autobusu tūres, ceļa izmaksas kļuva vēl lētākas.
Miljoni šurpu turpu
Skaitliskā izteiksmē Igaunijas budžeta zaudējumi bija iespaidīgi. 2016. gadā somi Igaunijā nopirka 7,4 miljonus litru alkohola. Pēc lielās akcīzes paaugstināšanas šis apjoms kritās par trešo daļu. Aprēķināts, ka apmēram astoņi procenti somu tūristu, kas agrāk bija iepirkušies Igaunijā, tagad alkotūrēs devās uz Latviju. Turklāt gandrīz trešdaļa somu un pārējo tūristu, kas veduši alkoholu lielos apjomos – virs 100 litriem –, to bija pirkuši Latvijā. Igauņu ekonomisti pat sāka satraukti rēķināt, ka somu tūristu skaita samazinājums par desmit procentiem, kas bija vērojams 2017. un 2018. gadā, varētu būt saistīts ar alkotūrisma maršrutu maiņu Latvijas virzienā. Aptuveni aprēķini rāda, ka tā Igaunija ir zaudējusi vismaz 100 miljonus eiro gadā.
Būtiski samazinājās arī pašu igauņu dzimtenē pirktā alkohola apjomi. Toties pieauga no Latvijas ievestā apjoms: 2016. gadā nevienam igaunim prātā nenāca braukt uz Valku vai Ainažiem pēc alus, bet pērn igauņi pie mums bija iegādājušies 3,7 miljonus litru alkohola. Iznākumā pagājušogad Igaunijā ienākumi no akcīzes bija par 14 procentiem zemāki, nekā plānots. Visiem citiem ekonomikas sektoriem bijusi tendence augt, turpretī akcīzes preču tirdzniecība ir kritusies par 33 procentiem, turklāt īpaši dramatisks kritums bijis pēc akcīzes straujās paaugstināšanas, kad šīs nozares uzņēmumu peļņa nokrita no 213 miljoniem eiro uz 85 miljoniem.
Redzot tādu ainu, igauņu politiķiem neatlika nekas cits, kā vien ieslēgt atpakaļgaitu un šogad pazemināt akcīzi, cerot, ka tā izdosies apturēt Igaunijas un Somijas alkotūristu plūsmu uz Latviju. Negaidīti operatīvi uz to reaģēja Latvijas politiķi, kuri rekordātrumā pieņēma lēmumu atteikties no akcīzes paaugstināšanas plāniem un, gluži pretēji, to mazliet pazemināt, lai tā saglabātu somu un igauņu interesi par pierobežas alkohola autletiem. Un ne par tiem vien – vidējais igaunis, ja jau reiz atbraucis līdz Latvijai, parasti neaprobežojas tikai ar šņabja pirkšanu vien; iegriežas arī pārtikas un saimniecības preču veikalos. Tātad kopumā alkotūristu straume, lai arī varbūt nespodrina valsts tēlu kā tie ārzemnieki, kuri brauc skatīties baletu vai paklaiņot pa Vecrīgu, tomēr nes tik lielus ieņēmumus, ka no tiem atteikties būtu muļķīgi. Tur sanāktu skolotāju vai vismaz deputātu algām...
Kā beigsies Latvijas un Igaunijas šmigas karš, droši vien redzēsim jau nākamajos mēnešos. Diezgan droši var prognozēt, ka tuvākās apkaimes igauņi turpinās braukt iepirkties uz Latviju, taču liels ir jautājums, kuram būs izdevies iekarot somu tūristu sirdi un maku – latviešiem, kas piedāvā mazliet lētāku cenu, vai tuvāk mājām esošajiem igauņiem.
