Gastronomiskais tūrisms pa Latviju: kas gurmāniem paticis un kas – ne pārāk
Vienmēr ir interesanti uzzināt, kādām acīm tavu dzimteni redz tūristi no citām valstīm. Krievu žurnālisti Veronika Mahlina un Ivans Boļšakovs nav parasti tūristi, viņi specializējas tā sauktajā gastronomiskajā tūrismā un šogad divus mēnešus pavadīja Latvijā, gatavojot detalizētu ceļvedi pa garšīgākajām un interesantākajām mūsu zemes vietām. "Deviņvīriem" likās noderīgi uzklausīt, kas viņiem pie mums ir paticis un kas – ne pārāk. Turklāt noķērām mēs viņus tieši darba procesā – augusta sākumā uzreiz pēc "Valmiermuižas" alus darītavas apmeklējuma.
Kā jūs abi nonācāt līdz lielajam gastronomijas ceļojumam pa Latviju?
Ivans. Gastronomijas jomā mēs strādājam jau sen. Es agrāk darbojos Krievijas labākajā ēdienu žurnālā, bet Nika dažādos medijos, rakstot par šo tēmu. Tāpēc var teikt, ka ēdienu tēmā esam iedziļinājušies jau sen, turklāt mums patīk ceļot. Tā nu laika gaitā esam nonākuši tiktāl, ka mums ir sava mikroaģentūra "SputnikLab", kas specializējas ēdienu un ceļojumu tematikā.
Pērn vairāk nekā mēnesi ceļojām pa Gruziju, pētot turienes gastronomisko piedāvājumu, kad saņēmām zvanu no pazīstama latviešu reklāmista Gata Mūrnieka, kurš strādā Maskavā. Viņš mums piedāvāja paceļot pa Latviju un paskatīties, kas šeit notiek, sadarbojoties ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru. Vienojāmies, ka vietas izvēlēsimies un maršrutu veidosim mēs paši pēc saviem ieskatiem. Sākotnējā ideja bija vairāk orientēties uz ceļošanu, bet ēdieniem pievērsties tikai mazliet, taču mums kaut kā nesanāk ēdienam veltīt maz uzmanības. Mēs parasti sākam rakt dziļāk. Piemēram, mēs esam taisījuši žurnālu par Tulas apgabala fermeriem. Tur atradās pirmais restorāns Krievijā, kas izmantoja tikai tādus produktus, ko ņēma no vietējiem zemniekiem Tas bija kaut kas unikāls, taču rezultāts bija tik labs, ka uz šo restorānu cilvēki brauca pat 100 kilometru no Maskavas. Un mums piedāvāja uztaisīt žurnālu par visiem šiem fermeriem.
Veronika. Interesanti, ka tie nebija vienkārši fermeri, bet lielākoties bijušie pilsētnieki, kuri pārcēlušies uz laukiem. Tur sāka veidoties tāda kā sava komūna, kas gribēja izdot žurnālu, tā reklamējot savu apgabalu. Tas bija diezgan jaudīgs projekts: braucām pie katra fermera pa vairākiem lāgiem, katram meklējām kaut ko īpašu un interesantu. Apbraukājām 150 cilvēkus, bet žurnālā iekļāvām mazāk par simts. Būtībā tas bija cilvēku katalogs, taču ar katru veidot intervijas nebūtu pareizi, jo tad neviens to nelasītu. Tāpēc katram centāmies izdomāt savu pasniegšanas veidu, kaut kādas idejas paņēmām no žurnāla Esquire, kaut ko taisījām kā fotoreportāžu, kaut ko pat kā krustvārdu mīklu.
Ivans. Tā mēs iemācījāmies iedziļināties tēmā, kas tagad noder arī Latvijā. Pirmoreiz uz šejieni atbraucām ziemā. Parasti cenšamies runāt tieši ar uzņēmumu vai restorānu īpašniekiem, jo tad izdodas padziļinātas intervijas ar konkrētu cilvēku, kurš var paskaidrot, ko un kādēļ ir darījis.
Veronika. Mūsu mērķis ir palīdzēt attīstīt gastronomisko tūrismu – lai uz Latviju no Krievijas brauktu tādi paši jauni cilvēki kā mēs un izmēģinātu tās lietas, kas Krievijā nav pieejamas. Piemēram, Krievijā ir tikai lieli maizes kombināti, taču nav tādu mazu ģimenes ceptuvju kā Latvijā. Pie mums gluži vienkārši tik maziem uzņēmumiem nav iespēju pastāvēt.
Šovasar apbraukājāt daudzas vietas, taču ko darījāt ziemā, kad Latvijā ir auksti?
Ivans. Ziemā mēs atbraucām tādā kā iepazīšanās ekspedīcijā. Apmeklējām Rīgu, Kuldīgu, Cēsis. Kad atbraucām vēlreiz vasarā, bijām jau savākuši daudz informācijas un sastādījuši karti ar apmeklējamiem punktiem. (Rāda telefonā karti, kas nosēta ar neskaitāmiem punktiņiem.) Te ir ne tikai gastronomiskas vietas, bet arī vienkārši interesanti objekti, piemēram, piknikam piemērotas vietas. Tālāk jau atlika izveidot maršrutu, lai mēneša laikā katru dienu apmeklētu vairākas vietas un parunātos ar cilvēkiem.
Veronika. Sagatavošanas procesā mums ļoti palīdz Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, kas pirms tam apzvana šos cilvēkus un nokārto, lai pret mums nebūtu tādas attieksmes kā pret parastiem tūristiem, bet būtu iespēja parunāties ar saimniekiem un iedziļināties tēmā.
Ivans. Nu jau mēnesis tuvojas beigām, un pavisam drīz jādodas uz Rēzekni, kur atdosim automašīnu un brauksim atpakaļ uz Krieviju. Ļoti negribas to darīt, kaut gan, taisnību sakot, esam arī pamatīgi noguruši. Taču te tiešām ir ļoti interesanti un esam atraduši vēl daudz jaunu vietu, ko būtu vērts apmeklēt.
Varat nosaukt trīs interesantākās Latvijas garšas, kas jums palikušas atmiņā?
Ivans. Kūpinājuma garša – te ir pat alus ar dūmu garšu! Ogu garša– Krievijā ogas gan aug, taču tās daudz mazāk izmanto gastronomijā. Maizes garša, īpaši jau rudzu – jo Krievijā lielākoties ir lielo rūpnīcu ražotā maize.
Un kuras vietas vislabāk palikušas atmiņā?
Ivans. Piemēram, Kukšu muiža. Ļoti gastronomiska muiža, kas ir mūsu topa augšgalā.
Veronika. Te jāņem vērā, ka mums Krievijā taču šādu muižu vispār nav – ne restorānu, ne viesnīcu.
Ivans. Patika, ka Kukšu muižā ēdienus gatavo no vietējiem produktiem. Tāpēc nav pastāvīgas ēdienkartes, vienkārši katru dienu galdā ceļ to, kas tobrīd pieejams.
No pilsētām mums ļoti patika Kuldīga – ārkārtīgi skaista pilsēta. Nu, ar Rīgu viss skaidrs – arhitektūra un viss pārējais. Patika arī Pāvilosta, kas tagad laikam ir kļuvusi par modes vietu. Un Liepāja, kur bija labs stāsts par Luī Fontēnu; tiesa, viņa viesnīca vairs nedarbojas.
Liepājā mūsu labākais basketbolists Kristaps Porziņģis šovasar pa galvu dabūja...
Veronika. Kurš dabūja? Ā, jā, kaut ko par to dzirdējām. Skarbi.
Ar ko atšķiras restorānu kultūra Latvijā un Krievijā?
Ivans. Krievijā restorāni ir tikai pilsētās. Latvijā labus restorānus var atrast arī mazās pilsētās. Piemēram, Cēsīs ir divi labi restorāni. Un tādu vietu ir daudz, kaut gan dažas nez kādēļ baidās būt ļoti labas. Kaut vai "Zoltners", kur ir ļoti laba virtuve, taču nez kādēļ pasniedz arī Cēzara salātus un siera kūku. Žēl, jo varēja taču izdomāt kaut ko tādu, kas būtu raksturīgs tikai viņiem.
Pēc Gruzijas ceļojuma jums Latvijas virtuve nelikās garlaicīga?
Ivans. Nē, nepavisam nē! Mēs tā parēķinājām, ka pēc teritorijas Gruzija un Latvija ir diezgan līdzīgas, bet gastronomijas piedāvājuma ziņā latvieši ne ar ko neatpaliek no gruzīniem.
Veronika. Atšķirība tā, ka Gruzijā nav restorānu, kas atrastos "in the middle of the nowhere" (nekurienes viducī). Nav arī muižu.
Ivans. Liekas, ka tur viss ir mazāk sakopts. Stārķu jums, starp citu, ir vairāk nekā gruzīniem! Ievērojām, ka Latvijā vismazāk restorānu ir Latgalē. Tur brīžam gadījās tā, ka ēdām to, ko mums iedeva vietējie zemnieki.
Veronika. Gliemežus, mājas saldējumu, krējumu...
Ivans. Tāpēc liekas, ka no gastronomiskā tūrisma viedokļa pirmie reģioni, uz kuriem būtu vērts braukt, ir Vidzeme un Kurzeme.
Kur jūsu ceļojuma apraksti pēc tam būs atrodami?
Ivans. Mēs katru dienu savus iespaidus liekam sociālajos tīklos. Par katru reģionu veidojam apskatu, kas arī būs pieejams internetā. Kad atgriezīsimies Krievijā, apkoposim visu informāciju un sagatavosim plašāku ceļvedi pa Latviju – tas būs arī drukātā veidā. Mēs jau labprāt pabraukātu pa Latviju vēl, jo vēl daudz interesantu vietu palika neredzētas.
Cik vietu Latvijā vispār apciemojāt?
Ivans. Hmm, grūti pateikt... Neesam skaitījuši. Dienā parasti sanāk vismaz trīs vietas. Piemēram, šodien bijām "Valmiermuižas" alus darītavā, pēc tam brauksim uz "Brenguļu" alus darītavu, tad uz bērzu sulu ražotni Birzī, bet pašā vakarā varbūt arī uz ķiploku audzētavu. Tātad sanāk četras vietas, kas patiesībā ir pārāk daudz, jo visu laiku jārunājas ar cilvēkiem, un tas sāk kļūt par konveijeru. Parasti cenšamies tik daudz vietu vienā dienā neņemt.
Ja rēķinam, ka dienā esam apmeklējuši vismaz divas vietas, tad mēnesī kopā sanāk kā minimums sešdesmit. Plus vēl reizēm interesantas gadās arī naktsmītnes vietas, piemēram, Kukšu muiža, kur mēs pavadījām pusi dienas, jo tur bija ārkārtīgi interesanti.
Gadījās arī kāda vilšanās?
Ivans. Ziemā viena neliela vilšanās gadījās gan. Mums daudz bija stāstīts par Mālpils muižu, kur esot ļoti laba pavāre, tāpēc noteikti vajag uz turieni aizbraukt. Aizbraucām, parunājāmies ar pavāri, kura tiešām ir ļoti jauks cilvēks, taču pusdienās mums pasniedza strausu majonēzē. Strausu! Tas kaut kā galīgi negāja kopā ar to, ko bijām par šo muižu dzirdējuši... Vēl zināma vilšanās bija arī tā, ka restorāni ļoti maz piedāvā vietējās zivis.
Veronika. Jāsaprot, ka mūs vairāk interesē tādas lietas, kas Krievijā nav pieejamas. Piemēram, Krievijā tev neizdosies vienam pašam dzīvot pilī un tur sarīkot pikniku, tas vienkārši nav iespējams. Nu, vai arī to var atļauties tikai ļoti bagāti cilvēki...
Rundāles pilī bijāt?
Ivans. Nē, jo tā ir pārak tūristiska vieta. Toties ziemā nakšņojām Ēdoles pilī, kas mums ļoti patika. Tur mēs gatavojām marcipānu! Iedomājieties, naktī pilī taisījām marcipānu!
Latvijas kārumi
Dažas veikalā nopērkamas lietas, kas īpaši patikušas Veronikai un Ivanam
Maizes zupa
Sakaltēta rupjmaize tiek samalta putrā kopā ar kaltētiem augļiem un saldo krējumu. Deserts “maizes zupa” mums tā iepatikās, ka mēs to paši sākām taisīt Maskavā, turklāt tagad maizi meklējam it visā, arī jogurtā.
Sieriņš "Kārums"
Krievijā labi zināmo sieriņu "B.J.Aleksandrovs" Latvijas variants. Ir pieejami sieriņi ar citronu, karameli, vaniļu, šokolādi.
Cidonijas
Auglis, par ko mēs agrāk neko nebijām dzirdējuši. Svaigu to neēd, jo tas ir pārāk rūgtens. Tāpēc to parasti izmanto džemos vai kaltē. Dzirdēti strīdi par to, vai patiesībā cidonija nav tā pati aiva, jo latīņu valodā aiva ir "cydonia". Taču te tiek jaukti divi dažādi augļi un, lai pieliktu punktu strīdiem, varam vienoties par to, ka cidonija ir japāņu aiva.
"Laimas" šokolāde ar "Rīgas balzamu"
Vēl viena variācija par "Rīgas balzama" pielietojumu. Ir konfektes ar ogu balzamu, kas jau ir variācija par variāciju.
"Rāmkalnu" žāvētie augļi
Ar šiem žāvētajiem augļiem vajadzētu aizstāt visas veikalu plauktos redzamās indīgās sukādes. Vienreiz pagaršojuši, mēs mājās atvedām veselu maisu, jo cidonijas, ķirbji, āboli, brūklenes nekad vēl tik labi nebija garšojušas!
"Lāču" maizes konfektes
Nelielā maizes ceptuve "Lāči" ražo daudz ko no maizes, tostarp maizes konfektes.
Ogas
Tās ir visur – sukādēs, gāzētajos dzērienos, marmelādē, desertos, vīnos, sidros un citos produktos, kur mēs nebijām gaidījuši sajust ogu garšu. Būtu interesanti pēc atgriešanās mājās atrast visas šīs ogas un mēģināt pašiem tās iemācīties šādi izmantot.
