Nobraukt gadā ar riteni 34 000 kilometru - Latvijas labākā velobraucēja Toma Skujiņa stāsts

34 000 kilometru sezonā

Tom, esmu tevi sazvanījis nevis dzimtajā Carnikavā, bet Bolderā, Kolorādo. Kā tā?

Jautājums par dzīvošanu vienmēr ir sarežģīts. Sezonas laikā es pārsvarā esmu Eiropā, bet, tā kā Latvijā līdz pat aprīlim mēdz būt sniegs, es bāzējos galvenokārt Žironā, Spānijā. Starp sezonām, kad esmu nedaudz brīvākā režīmā, aizvadot treniņus, varbūt nav tik svarīgi katru dienu izbraukt ar riteni. Un, tā kā mana līgava ir no Kolorādo, tad mēs tagad pavadām laiku šeit.

2019. gadā tu sev noorganizēji spēcīgu sezonu – pavisam nesen 3. vieta Varēzē, 21. vieta pasaules čempionātā, 7. un 9. vieta Vācijas tūres posmos, 9. vieta "Tour de France" 17. posmā, galu galā arī Latvijas čempiona tituls. Vai esi gandarīts?

2019. gada noteikti bija vēl viens solis uz priekšu – ja ne tik daudz personīgo rezultātu ziņā, tad kopā ar komandu izdevās sasniegt dažas jaunas virsotnes. Piemēram, "Tour de France" mums bija dzeltenais līdera krekls un uzvarējām Lombardijas monumentā ("Giro di Lomardia", t. s. monuments, viena no piecām sacīkstēm, kam klasisko sacensību vidū ir augstāks statuss un prestižs – Red.) "Strade Bianche" biju astotais, un tas bija mans pirmais Top 10 pasaules tūres vienas dienas velobraucienos. Jā, gads bijis diezgan veiksmīgs, un esmu ļoti stabili braucis visas sezonas garumā, bet vienmēr gribas labāk, un es zinu, ka vēl ir kur pielikt. Tā nebija sezona, uz kuru atskatīšos un domāšu – šis bija karjeras labākais gads.

Kāda ir elites sportista treniņu un sacensību sezona?

Teiksim tā, lielākā atšķirība no citiem ir tā, ka pa lielai daļai riteņbraukšana ir komandas sporta veids – organizācija, taktika –, bet uz pjedestāla stāv tikai viens individuāls sportists. Tas izpaužas arī treniņos: hokejisti vai basketbolisti dzīvo vienā pilsētā un trenējas vienuviet, bet individuālajos sporta veidos visi ir izkliedēti. Riteņbraukšana ir kaut kur pa vidu: mums ir komandas nometnes, bet daudzi dzīvo mājās, īpaši franči, beļģi, itāļi, kam ir labi treniņu apstākļi, un komandas saliedētība nav tik cieša kā futbolā vai hokejā. Pašā treniņu saturā viss ir līdzīgi kā jebkurā izturības sporta veidā – liels uzsvars ir uz treniņos pavadītajām stundām un kilometriem, kam klāt liek spēka un ātruma darbu.

Bet tev droši vien ir kāda parastu cilvēku biedējoša statistika?

Es sezonu skaitu no 1. novembra līdz 31. oktobrim. 2019. gada sezonā nominu 34 000 kilometru, no kuriem vairāk nekā 13 000 kilometru sacensībās.

Nost ar mazvērtības kompleksiem!

Esi teicis, ka nekad neuzvarēsi "Tour de France", jo tev nepiemītot nepieciešamo dotumu. Kādas ir tavas stiprās puses?

Man liekas, ka mani vislabāk raksturo nevis manas stiprās puses, bet manas vājās puses. Proti, es neko nedaru izcili, bet es visu daru labāk nekā vidējais sportists. Tāpēc saku, ka nekad neuzvarēšu "Tour de France" un nekad neuzvarēšu sprintā sprinta posmā. Es gluži vienkārši neesmu tāda tipa riteņbraucējs, man nav tādu ģenētisko dotumu. Tajā pašā laikā tās sacensības vai posmi, kas man padodas, kam ir vismaz neliels reljefs, vienmēr ir kaut cik neparedzamas, un tur vienmēr nepieciešams ne tikai spēks, bet arī galva.

Esi jau pietiekami pieredzējis, lai saskatītu atšķirības starp dažādām riteņbraucēju paaudzēm...

Pasaules tūrē gan neesmu ilgi, taču 28 gadi jau ir tas vecums, kad ir savs rūdījums. Galvenā atšķirība – jaunajiem dažkārt ir grūti atslābt. Viņi mēdz ieciklēties, sāk ļoti nopietni trenēties jau agrā vecumā un, ienākot “profos”, ir ļoti labi. Bet, manuprāt, tieši tāpēc viņiem karjera nebūs tik ilga. Agrāk vīri brauca līdz 35 gadu vecumam un ilgāk un pasaules tūrē sabija 15–20 gadus.

Ir cilvēki, kas sportu neuztver gluži kā dzīvības un nāves jautājumu, bet, ziedojot tam visu, tomēr zina, kā darbu padarīt baudāmu, kā atgriezties pie tā, kāpēc mēs vispār sākām braukt ar riteni – jo tu vari izbaudīt svaigu gaisu, izbaudīt jaunus ceļus. Jaunajiem, kas to arī spēs, būs ilga karjera, bet daļa, kas ienāk pārāk nopietni, un tieši juniori, es būšu pārsteigts, ja viņi brauks ilgāk nekā 12 gadus.

Par ko tu domā, braucot sacensībās?

Kad patiešām kļūst baigi garlaicīgi, esmu pasācis meklēt fotogrāfus. Tā ir forša spēle – mēģināt ieraudzīt, kur viņi noslēpušies, lai dabūtu interesantus kadrus. Viens ir pļavā, cits uzkāpis stabā.

Kādas ir tavas intereses ārpus riteņbraukšanas?

Pašlaik tie ir citi sporta veidi, nesen biju arī uz pāris NHL spēlēm. Protams, sezonas laikā tas piebremzējas, jo tik daudz apkārt skraidīt negribas, bet tad izmēģinu kādu jaunu recepti, gatavojot vakariņas, vai mājās uztaisu enerģijas batoniņus treniņiem, lai visu laiku nav jāēd vieni un tie paši.

Vēl man patīk daudz lasīt. Lai gan bērnībā lasīju ļoti maz, pēdējā laikā esmu aizrāvies. Viena no interesantākajām grāmatām, kas tagad nāk prātā, ir "The Sports Gene (The Sports Gene: Inside the Science of Extraordinary Athletic Performance)", kas man ļoti atvēra acis uz to, cik liela specializācija tagad ir sportā. Teiksim, olimpieši ir augumā no 140 centimetriem vingrošanā līdz 220 centimetriem basketbolā. Agrāk neatkarīgi no disciplīnas visi bija līdzīgi, eksistēja tāds kā etalons. Tagad tik daudzu ķermeņu tipu sportisti nodarbojas ar tik daudziem sporta veidiem, un tas ir ļoti interesanti.

Pilnu Ilmāra Līkuma sarunu ar Latvijas vadošo bobsleja pilotu Oskaru Ķibermani un citus interesantus materiālus par mūsu sporta izcilībām lasiet žurnāla "9 Vīri" īpašajā sporta numurā, kas tapis saistībā ar Latvijas gada balvu sportā. Žurnāls būs nopērkams jau nākamās nedēļas otrajā pusē lielākajās preses tirdzniecības vietās visā Latvijā.