Latvijas noslēpumi: Garlībs Merķelis pret Napoleonu

Garlība Merķeļa nepatikai pret Napoleonu bija senas saknes. 19. gadsimta sākumā viņš dzīvoja un darbojās Vācijā, taču 1806. gadā bija spiests atgriezties Vidzemē, jo Prūsija, kas bija iesaistījusies pret Franciju vērstā koalīcijā, piedzīvoja sakāvi un bija spiesta kapitulēt Napoleonam. Merķelis jau iepriekš vācu presē bija visai dedzīgi kritizējis Napoleona agresīvo ārpolitiku (gan aizmirstot faktu, ka Francijai nepārtraukti nācās atkauties no koalīcijām, kas bija vērstas pret Napoleonu un dzima cita pēc citas), tādēļ bija skaidrs, ka pēc Prūsijas sakāves viņam vācu zemes nācās pamest. Saskaņā ar vienu no versijām Merķeļa izsūtīšanu esot pieprasījis personīgi pats Napoleons.

Ņemot vērā šo attiecību vēsturi, nav pārsteigums, ka, 1812. gadā izceļoties karam starp Franciju un Krieviju, Merķelis atkal bija viens no aktīvākajiem propagandistiem pret Napoleonu. Tomēr Merķeļa nostāja šajā gadījumā bija diezgan pretrunīga. No vienas puses, kā vācieti, kurš vēlējās, lai dzimtene tiktu atsvabināta no Napoleona kontroles, viņu var saprast. No otras puses, diezgan droši var teikt, ka Napoleona uzvaras gadījumā latviešu zemnieku dzīve varētu būt mainījusies uz labo pusi, jo 1805. gadā pieņemtais Napoleona kodekss sludināja visu cilvēku līdztiesību atšķirībā no Krievijas impērijas, kur pastāvēja dzimtbūšana un par līdztiesību varēja pat nesapņot. Taču 1812. gadā Merķelī acīm redzami vairāk runāja vācietis nekā apspiesto latviešu draugs.

Tagadējā Latvijas teritorija kļuva par karadarbības perifēriju, kur vietēja mēroga sadursmēs spēkiem mērojās krievu vienības un franču maršala Makdonalda pakļautībā esošais prūšu korpuss (prūši šajā karā bija Napoleona sabiedrotie). Īpašu entuziasmu karā prūši neizrādīja, un Rīgas ģenerālgubernators Pauluči, apzinoties vārda spēku, nolēma Merķeli likt pie proklamāciju rakstīšanas, lai mēģinātu demoralizēt prūšu karavīrus. Merķelis, kurš, tuvojoties Napoleona karaspēkam, bija uzskatījis par prātīgāku aizbēgt uz Rīgu, bet pēc tam – uz Tērbatu, arī piekrita un enerģiski sāka strādāt pie laikraksta "Der Zuschauer" izdošanas, pēc tam ar kontrabandas tīklu izplatot to prūšu okupētajā teritorijā. Pēc visa spriežot, zināms efekts Merkeļa avīzei, kurā viņš apelēja pie prūšu patriotisma un aicināja kopīgi ar Krieviju cīnīties pret Napoleonu, bija, jo vai gan citādi pēc kara Pauluči būtu atzinis: “Merķelis man palīdzēja vairāk nekā 20 000 karavīru.”

Frontes tipogrāfija

Aināra Radovica grāmatā Napoleona karaspēks Latvijā minēts fakts, ka 1812. gada kara laikā Baltijā pirmo reizi vēsturē tika mēģināts izdot frontes laikrakstu. To bija ierosinājuši Tērbatas Universitātes profesori Frīdrihs Eberhards Rambahs un Andrejs Kaisarovs, bet ideju atbalstīja krievu 1. armijas komandieris Barklajs de Tolli. Profesoriem tika sagādātas divas iespiedmašīnas, krievu un vācu burtu komplekts, vairāki iespiedēji un burtliči, kā arī 10 000 rubļu budžets.

Nekas prātīgs gan no šīs idejas neiznāca, jo krievu karaspēks 1812. gada vasarā atkāpās tik strauji, ka pārvietojamā drukātava gluži vienkārši nespēja normāli funkcionēt, – visu laiku nācās bēgt. Frontes laikrakstam iznāca tikai viens numurs, to paspēja nodrukāt Vitebskā. Merķelis, kurš Rambahu rudenī bija saticis Tērbatā, vēlāk atmiņās rakstījis: “Viņš žēlojās, ka neviens neesot licies zinis par viņu un viņa avīzi. Tikai kāds ģenerālis, kura vārdu viņš esot aizmirsis, reizēm ar viņu aprunājies. Taču arī tas, kad viņš, armijai steigā pārvietojoties, lūdzis palīdzību nogādāt tālāk spiestuves vezumu, kura zirgi piejūgti kādam lielgabalam, strupi atcirtis: “Sadedziniet savus krāmus!” Tā Rambahs ar kravu palicis arvien vairāk iepakaļ un beidzot griezies mājup.”