Tīna Graudiņa un Anastasija Kravčenoka par olimpisko realitāti, meikapu pludmales volejbolā un smagākajām smiltīm
Latvijas pludmales volejbola dāmu duets Tīna Graudiņa un Anastasija Kravčenoka visiem sporta līdzjutējiem šoruden sagādāja patīkamu pārsteigumu, izcīnot uzvaru Eiropas čempionātā un sagādājot ceļazīmi uz 2020. gada Tokijas olimpiskajām spēlēm. "Deviņvīru" lasītājiem viņas sarūpēja vēl vienu pārsteigumu – īpašo fotosesiju!
Katra savā krastā
Kad "Deviņvīri" jūs intervēja pirms diviem gadiem, tad bijāt jaunas un daudzsološas sportistes. Tagad esat vēl arvien jaunas, tikai nu jau vēl daudzsološākas...
Tīna. Jā, vēl arvien jaunas! Bet progress pa šiem gadiem tiešām ir bijis. Pirms trim gadiem uzvarējām U-22 čempionātā, taču tad pat nevarējām iedomāties, ka uzvarēsim arī lielajā čempionātā un tiksim uz olimpiskajām spēlēm. Ja man toreiz to pateiktu, es droši vien smietos. Toreiz es tik tālu pat nedomāju.
Kādas bija sajūtas, kad vinnējāt turnīrā un sapratāt – ceļazīme ir rokā?
Tīna. Fantastiskas. Absolūta laime. Mēs tikko bijām uzvarējušas spēlē, ko mums nevajadzēja uzvarēt, jo 3. setā taču zaudējām ar 7:12; parasti no tādiem rezultātiem neuzvar. Tāpēc bija liels prieks un atvieglojums.
Anastasija. Tā līdz galam to, ka mēs brauksim uz olimpiskajām spēlēm, es sapratu tikai vēlāk. Jā, sākumā bija prieks, taču tā īsti līdz apziņai neaizgāja. Tikai vakar es tā pa īstam sapratu, ka mēs brauksim uz olimpiskajām spēlēm. Jau kopš vasaras visu laiku domājam, ka katrās sacensībās jākrāj punkti un jādomā par ceļazīmi, taču tagad beidzot ir skaidrs – viss, mēs tiešām brauksim! Atceros, ka treneris Genādijs Samoilovs jau pirms trim gadiem teica –meitenes, jūs varat tikt uz olimpiskajām spēlēm Tokijā! Tad bija grūti tam noticēt...
Un ar kādām cerībām skatāties uz olimpiskajām spēlēm?
Tīna. Tur viss var gadīties. Jāņem vērā, ka tur ir arī piecas vai sešas ne tik stipras komandas, kuras ir ieliktas turnīrā, lai būtu pārstāvēta visa pasaule. Protams, nekādas vājās grupas tur nebūs, taču var gadīties pa vājākai komandai. Esmu arī dzirdējusi, ka olimpisko spēļu laikā Japāna varētu būt karsts un mitrs, kas latviešiem ne pārāk patīk. Man labāk patīk vēsāks laiks, teiksim, kādi plus 18 grādi.
Anastasija. Pagaidām tik tālu vēl neskatos. Vispirms jādara viss, lai labi sagatavotos gan fiziskajā, gan mentālajā, gan tehniskajā ziņā. Droši vien uztraukums būs, jo esam taču pirmais meiteņu pāris no Latvijas, kas piedalīsies olimpiskajās spēlēs. Taču jācenšas to visu izbaudīt.
Tīna pēdējos divus gadus vairāk laikā pavada nevis Latvijā, bet Amerikā, kur mācās. Tas netraucē saspēlēties ar Anastasiju?
Tīna. Sanāk tā, ka apmēram vienādu laiku es pavadu Amerikā un Latvijā. Mēs ar Nastju kopā spēlējam jau piecus gadus, un saspēle ir iesēdusies tik dziļi, ka, pat ja kaut kas ir piemirsies, to var ļoti viegli atgūt.
Anastasija. Kamēr katra esam savā pasaules malā, tikmēr vairāk jāpiestrādā pie individuālajām prasmēm. Kad esam kopā, tad treneris kaut ko pielāgo un mums vienkārši ir jāspēlē. Šovasar mums kaut kā ļoti labi aizgāja. Mēs gan iepriekš esam tik daudz spēlējušas kopā, ka saspēle veidojas automātiski. Taču ir arī tā, ka sezonas laikā savstarpējā sapratne uzlabojas, kaut kādu laiku tam vajag.
Tīna, kā tev klājas Amerikā?
Tīna. Jauki! Man ļoti patīk turienes laika apstākļi – es mācos Kalifornijā. Ne tikai mācos, bet arī spēlēju volejbolu. Kopības sajūta tur ir ļoti stipra – visi kopā dzīvojam, mācāmies un sportojam. Katru dienu trenējos piecas stundas.
Taču Amerikā tev ir cita pāriniece?
Tīna. Jā, tur spēlēju kopā ar Abrilu Bustamanti.
Un kā ir pierast pie jaunas pārinieces?
Tīna. Patiesībā diezgan vienkārši. Es jau nemainu pārinieces katru nedēļu, tikai pāris reižu gadā. Turklāt universitātes volejbolam ir mazliet citi apstākļi, arī cita bumba – mazliet smagāka. Taču būtībā volejbols ir tas pats. Visa spēle pamatā balstās uz tavām individuālajām prasmēm un uz tā, kā tu proti izpildīt elementus. Protams, sadarbība ar partneri ir būtiska, taču, ņemot vērā, ka Anastasiju es pazīstu jau pusi dzīves un mēs daudz laika pavadām kopā, tas nav īpaši sarežģīti.
Divas – tas ir spēks!
Ar laiku viena otrai neapnīkat?
Tīna. Tā īsti mēs par to nemaz nedomājam, jo citu variantu jau nav. Jāpieņem, ka tā tas vienkārši ir: ka mēs dzīvojam vienā istabiņā un daudz kopā ceļojam. Taču tas ir cikliski – vasarā esam kopā, bet tagad, rudenī, tik daudz laika kopā vairs nepavadīsim.
Dzīvē arī viena otru saprotat no pusvārda?
Tīna. Volejbolā – jā. Mēs esam pieradušas runāt skaidru valodu un bez aplinkiem pasakām, ko domājam.
Sastrīdēties ir gadījies?
Tīna. Strīdējušās neesam, taču ir bijušas reizes, kad mums ir dažādi viedokļi.
Ikdienā abas esat draudzenes?
Tīna. Nē. Mēs esam ļoti labas kolēģes, kuras pusi gada pavada kopā. Mums kopā iet jauki, taču, kad esam atgriezušās mājās, tad viena no otras atpūšamies. Mēs tomēr kopā spēlējam ne jau tāpēc, ka mums raksturi labi sakristu, bet gan tāpēc, ka abas esam vienlīdz labas laukumā. Kaut gan raksturu ziņā mums ir paveicies – tie mums tiešām sakrīt.
Anastasija. Kaut gan kopā mēs nekur neejam un brīvajā laikā viena no otras tiešām atpūšamies, tomēr tad, kad pēc kāda laika satiekamies, mums ir par ko parunāt. Tagad nebiju satikusi Tīnu divas nedēļas. un ir iekrājies tik daudz ko viņai pastāstīt! Tas ir tik jauki, ka varam kopām pasēdēt un pasmieties!
Anastasija pie Tīnas uz Ameriku ciemos ir bijusi?
Anastasija. Pagājušogad biju. Pavadīju tur trīs dienas pirms turnīra Lasvegasā un redzēju, kā Tīna trenējas. Pati gan nevarēju trenēties, jo universitātes noteikumi nosaka, ka laukumā drīkst iet tikai tie, kuri universitātē mācās.
Un ko tu darīji, kamēr Tīna Amerikā mācījās?
Anastasija. Es arī mācījos – man bija pēdējais gads Daugavpils Universitātē. Daudz laika pavadīju treniņos Ēģiptē, gatavojoties sezonai. Šogad treniņnometnē piedalījās arī Alise Lece, tāpēc varēju kopā ar viņu spēlēt pret puišiem un trenēties spēlē divi pret divi.
Vai volejbola pāros viens spēlētājs ir izteikts līderis, vai arī abi ir līdzvērtīgi?
Tīna. Katrs pāris ir unikāls, cilvēki ir dažādi. Mēs vadības atbildību dalām līdzīgi, jo ir reizes, kad vienai spēle neiet, bet otrai iet. Un labi, ka tā, jo ir grūtāk spēlēt pret tādu pāri, kur abas spēlētājas ir līdzvērtīgas. Ja redzi, ka pārī viena meitene ir līdere, tad viss skaidrs – jāspēlē pret otru. Tāpēc tas ir pluss mums, ka abas esam stipras.
Anastasija. Man arī šķiet, ka mums nav tāda izteikta pirmā un otrā numura. Ir brīži, kad Tīna var uzņemties līderes lomu, ir brīži, kad es. Kad neiet vienai, otra var izpalīdzēt.
Nekāda meikapa
Kā jūsu duetam ir ar finansējumu? Kaut ko var nopelnīt arī sacensībās, vai arī jāpaļaujas uz sponsoriem un valsti?
Tīna. Sacensībās ir naudas balvas, tomēr mūsu galvenais atbalstītājs ir Latvijas Olimpiskā vienība, kas piešķir gada budžetu, ko varam pēc saviem ieskatiem izlietot, turklāt mēs saņemam arī medicīnisko atbalstu. Vēl atbalsta arī mūsu pilsētas, mani – Jūrmala, Nastju – Daugavpils. Tas ļoti palīdz, ja varam uz turnīru aizlidot dažas dienas ātrāk un patrenēties. Tikai ar to vien, ko sacensībās nopelna, izdzīvot nevarētu.
Kurā vietā pasaules reitingā tagad esat?
Tīna. Īsti pat nezinu. Varētu būt kāda 20. vieta. Pasaules reitings patlaban arī nevienu neinteresē, visus interesē olimpiskais reitings – tajā mēs esam, ja nekļūdos, 15. vietā. Domāju, ka varam pakāpties arī augstāk.
Kuras valstis patlaban pludmales volejbolā nosaka toni?
Tīna. Vīriešiem tās ir Eiropas valstis, savukārt meitenēm – Kanāda, Brazīlija, Austrālija. Konkurence ir ļoti liela, un jebkura komanda var uzvarēt. Nav tā, ka meitenēm būtu kādas izteiktas līderes.
Vai pludmales volejbolistēm ir savi stilisti?
Tīna. Stilisti? Nē, nav gan. Taču citos sporta veidos varētu būt, piemēram, vieglatlētikā vai zāles volejbolā. Pludmales volejbolā nekāds meikaps nav iespējams, jo sviedri visu noskalo un acīs ir smiltis, turklāt arī saule, vējš un lietus nenāk par labu smukumam.
Anastasija. Toties man ir manikīrs – man pat liekas, ka no tā nagi kļūst izturīgāki.
Kur bijuši grūtākie apstākļi, kādos esat spēlējušas?
Tīna. Tas noteikti bija vēl jauniešu sacīkstēs, ko nez kādēļ rīko karstās valstīs tieši tad, kad tur ir visgrūtāk. U-20 Eiropas čempionāts Antaljā norisinājās jūlija vidū – tur bija plus 40 grādi un melnās smiltis. Tas bija turnīrs, kurā es vistuvāk biju noģībšanai. Smagi bija arī turnīrā Dienvidķīnā, kur bija šausmīgs mitrums un karstums; jau izejot no viesnīcas uzreiz biju slapja. Tiešām nesaprotu, kādēļ bērniem liek spēlēt tik smagās vietās, ja pieaugušajiem tik grūtos apstākļos nekad turnīri nenotiek.
Anastasija. Man arī atmiņā palicis 2017. gads Ķīnā, kur bija ap 40 grādiem un šausmīgs mitrums. Jau apskrienot vienu apli ap laukumu, biju pilnīgi slapja. Šogad Varšavā arī dažās spēlēs bija tik karsts, ka jutos kā uz pannas. Tas bija sezonas grūtākais turnīrs. Toties tagad Eiropas čempionāta pusfināla spēlē bija plus 13 un lietus.
Ko nozīmē pirkstu kombinācijas, ko volejbolistes rāda viena otrai aiz muguras? Kaut kādas izspēles kombinācijas?
Tīna. Nē, virzienu, kurā bloķētājs bloķēs. Kaut gan katram ir savi noslēpumi.
Smiltis dažādos laukumos mēdz atšķirties?
Tīna. Protams. Dažreiz ir mīkstākas, dažreiz cietākas. Man pašai vislabāk patīk Jūrmalas smiltis. Vissmagākās smiltis ir Ešpiņu, Portugālē – kā iekāp, tā iegrimsti līdz potītēm. Īsti nevar paskriet.
Politika un pedagoģija
Tīna, ko tu Amerikā studē?
Tīna. Politiku.
Un ko darīsi, kad beigsi studijas?
Tīna. Spēlēšu volejbolu! Ko pēc tam? Tad jau redzēs, kas mani tobrīd interesēs. Varbūt gribēšu palikt volejbolā un strādāt par treneri, bet varbūt gribēšu volejbolu pamest un darboties kāda sabiedriskā organizācijā, biznesā vai politikā.
Kā varēsi sagatavoties olimpiskajām splēm, ja tev jādodas atpakaļ uz Ameriku mācīties?
Tīna. Es paņēmu akadēmisko gadu. Līdz pat olimpiskajām spēlēm mēs abas ar Nastju būsim kopā, pēc tam braukšu uz Ameriku mācīties. Mana universitāte ir lepna par to, ka es piedalīšos olimpiskajās spēlēs, jo šī skola vienmēr ir bijusi sportiska. Ja mana universitāte būtu valsts, tad olimpisko medaļu ziņā, kuras izcīnījuši tās audzēkņi, tā kopējā sarakstā būtu ļoti augstu.
Anastasija. Pateicoties Tīnas akadēmiskajam gadam, mēs varēsim vairāk kopā trenēties un uzlabot saspēli. Labi, ka mums ir šāda iespēja.
Anastasij, ko studē tu?
Anastasija. Tagad sāku maģistra studijas Latvijas Universitātes izglītības vadības programmā. Kad pabeigšu, varēšu būt, piemēram, skolas direktora vietniece vai kaut kas tāds. Taču vispirms jāpabeidz.
Tev ir pedagoģiskais talants?
Anastasija. Jā, man patīk strādāt ar bērniem. Man gan šajā ziņā nav īpaši lielas pieredzes, taču, kad tieku pie bērniem, man ļoti patīk. Trenēju viņus volejbolā un sapratu, ka trenerim ir ļoti atbildīgs darbs.
Tīnas tēvs Māris Graudiņš nopietni spēlēja klasisko volejbolu. Jūs arī esat izmēģinājušas spēkus klasiskajā volejbolā?
Tīna. Īsti nē. Vienu vai divus turnīrus izlasē nospēlēju, taču īsti nekad sevi neesmu uzskatījusi par zāles volejbolisti. Turklāt zāles volejbols ir traumatiskāks nekā pludmales, plus vēl tu esi atkarīgs no vairāk cilvēkiem. Tēvs ir ļoti iesaistījies pludmales volejbolā, tas viņam tagad noteikti patīk labāk nekā klasiskais.
Anastasija. Es sāku ar klasisko volejbolu un vēlāk pārgāju uz pludmales. Pēdējo zāles spēli nospēlēju pirms trim gadiem. Viennozīmīgi labāk ir spēlēt pludmalē. Atceros, kad man bija kādi 15 gadi, beidzoties pludmales sezonai, es raudāju, jo negribēju iet atpakaļ zālē. Bīčs ir daudz labāks.