Latvijas noslēpumi: Hitlera spridzinātājs no Skultes
Starp sazvērniekiem, kuri 1944. gada jūlijā mēģināja nogalināt Āfolfu Hitleru, bija arī Latvijā dzimušais Vesels Freitāgs fon Loringhofens.
Loringhofeni ir sena un Baltijā dziļas saknes laidusi vācbaltu dzimta. Tās pārstāvji gadsimtu gaitā ieņēmuši svarīgus amatus, sākot jau ar Johanu Freitāgu fon Loringhofenu, kurš bija viens no Livonijas ordeņa mestriem. Vēlāk vairāki citi Loringhofeni augstu uzkalpojās dažādu valstu armijās un reizēm pat karoja viens pret otru. Tā Pirmā pasaules kara laikā vienā frontes pusē bija Vācijas armijas ģenerālis Aleksandrs Freitāgs fon Loringhofens, bet otrā – Krievijas armijas ģenerālmajors Leons Baltazars Freitāgs fon Loringhofens. Pēdējais, starp citu, bija arī pirmais landesvēra komandieris Latvijā 1918. gadā.
Cik zināms, landesvēra rindās pret boļševikiem karoja arī tolaik vēl pavisam jaunais Skultes barons Vesels Freitāgs fon Loringhofens. Kad Latvija ieguva neatkarību, lielākā daļa vācu īpašumu tika atsavināti un arī Loringhofeni nebija izņēmums. Nav brīnums, ka jaunais barons apvainojās un aizbrauca uz savu senču dzimteni Vāciju, kur izvēlējās militāro karjeru.
Tā viņam padevās itin veiksmīga. 1944. gadā Vesels jau bija pulkvedis un ieņēma augstu amatu vācu armijas izlūkdienestā jeb abvērā – Loringhofens vadīja nodaļu "Abwehr II", kas nodarbojās ar diversiju organizēšanu. Abvērs bija viena no tām armijas struktūrām, kurā valdīja diezgan izteikta nepatika pret Hitlera režīmu, un pastāv pat uzskats, ka šīs organizācijas šefs Vilhelms Kanariss paslepus darbojies sabiedroto labā.
Dumpinieciskuma gars negāja secen arī Loringhofenam, kurš pievienojās virsnieku grupai, kas bija nolēmuši izdarīt atentātu pret Hitleru, bet pēc tam mēģināt noslēgt mieru ar Lielbritāniju un ASV.
Par atentāta tiešo izpildītāju bija lemts kļūt pulkvedim Klausam fon Štaufenbergam, kurš 1944. gada 20. jūlijā piedalījās sapulcē Hitlera mītnē Austrumprūsijā. Somā paslēpto spridzekli, ko Štaufenbergs nolika zem galda apspriežu telpā, bija sagādājis Loringhofens – dienesta pienākumus pildot, viņam bija plašas iespējas tikt pie tādām lietām, pietika arī zināšanu spridzekļu izgatavošanā.
Sazvērniekiem nepaveicās, toties paveicās Hitleram – sapulce norisinājās nevis ierastajā slēgtajā bunkurā, bet āra namiņā, tādēļ sprādziena vilnis nebija tik postošs, kā gaidīts, un fīrers tika cauri ar skrambām. Pret visiem, kas tieši vai pastarpināti bija saistīti ar sazvērestību, tika vērsts represiju vilnis. Loringhofens, labi apzinoties, kas viņu gaida, nošāvās.
Paradoksālā kārtā Hitleram blakus līdz pat pēdējiem viņa dzīves mirkļiem bija vēl viens Loringhofens – izlūkošanas virsnieks Bernds Freitāgs fon Loringhofens. Viņš bija atentāta dalībnieka Vesela brālēns, tikai dzimis nevis tagadējās Latvijas, bet Igaunijas teritorijā Sāremā. Dīvaini, taču fakts, ka, lai gan Vesels bija iesaistīts atentāta rīkošanā, tas nekādi nekaitēja Berndam, un Hitleram nebija iebildumu pret viņa pastāvīgu klātbūtni bunkurā. Bernds bunkuru pameta jau pēc Hitlera nāves 1945. gada 29. aprīlī, turklāt fīrers uz atvadām esot Loringhofenam bēgšanai ieteicis izmantot laivu. Vēlāk Bernds Rietumvācijas armijā uzkalpojās līdz ģenerālleitnanta pakāpei un nodzīvoja līdz 93 gadu vecumam.
Interesanti, ka šogad par NATO izlūkdienesta priekšnieku kļuva Bernda Freitāga fon Loringhofena dēls Arndts Freitāgs fon Loringhofens. Pirms tam viņš bija Vācijas izlūkdienesta priekšnieka vietnieks. Pēc visa spriežot, darbs izlūkdienestos ir kļuvis par kādreizējo Baltijas baronu dzimtas lietu…
