Kitijas Laksas atgriešanās: "Sapni uzspēlēt WNBA neesmu atmetusi"

Kāpēc tieši basketbols?

Bet kāpēc gan ne? Mums visai ģimenei basketbols ir ļoti tuvs, man kā jaunākajai atvasei tas vienmēr ir bijis apkārt un ļoti pieejams. Es pat neteiktu, ka izjutu kaut kādu spiedienu bērnībā pievērsties basketbolam, tas vienkārši bija pieejams, jo mājas bija grozs un bumbas. Spēlēja tētis, spēlēja brālis, mamma bija trenere – tāpēc viss tā dabiski aizgāja. Ģimenē tiešām basketbols vienmēr ir bijis man visapkārt. Varēju jau nodarboties arī ar mākslas vingrošanu vai dejot, taču šīs nodarbes kaut kā nebija tik tuvas.

Droši vien savu lomu nospēlēja arī augums – ja tev būtu nevis 1,82 metri, bet 1,62, tad diez vai izvēlētos basketbolu...

Manai mammai ir 1,68, bet tētim 2,10 – tātad man sanāca tāds vidējais!

Kurā brīdī saprati, ka basketbols var būt ne tikai vaļasprieks, bet arī darbs?

Tā kaut kā vienkārši sanāca. Spēlēju un trenējos, līdz tiku jaunatnes izlasē, pēc tam kāpu un kāpu, nonācu līdz koledžas līmenim un tagad līdz profesionālajam basketbolam.

Pēc vidusskolas nolēmu doties uz Ameriku, kur četrus gadus mācījos un spēlēju basketbolu diezgan augstā, koledžas, līmenī. Koledža bija laba, tāpēc izdevās savienot sportu un mācības.

Kas koledžā tomēr ir galvenais – sports vai mācības?

Es skaitījos "student athlete", tātad studējošais sportists... Tas gan tā uz papīra, jo reālajā dzīvē bieži vien sports ņem virsroku. Manā skolā gan viss bija ļoti labi sakārtots, un diezgan labi izdevās sabalansēt mācības ar sportu. Tur gan bija viens četru stundu treniņš dienā – Eiropā parasti tik ilgi treniņi nav –, taču kaut kā jau izdzīvot varēja.

Amerikā tu dzīvoji Floridā?

Jā, Tampā. Četrdesmit minūšu attālumā bija pludmale, dzīve kā paradīzē. Temperatūra pat ziemā nenokrīt zemāk par 20 grādiem. Atbraucot uz Latviju, man tagad ir neliels kultūršoks laika apstākļu ziņā, jo īsti nevaru saprast, ko vilkt mugurā, lai neapaukstētos. Taču gan jau pieradīšu.

Amerikā tu studēji psiholoģiju?

Jā, ieguvu bakalaura grādu psiholoģijā. Pagaidām gan šajā virzienā neko nedaru. Lasu grāmatas un mēģinu atpūsties no mācībām. Šogad gribu iepauzēt un pamēģināt, kā tas ir – domāt tikai par sportu un nodarboties ar basketbolu profesionāli. Gan jau vēlāk izdomāšu, ko vēl pamācīšos maģistra programmā.

Cik augsts ir koledžu basketbola līmenis?

Kad es mēģināju saprast, uz kuru koledžu iet un kāds līmenis tur vispār ir, to bija diezgan grūti saprast. Tagad informācijas ir vairāk. Līmenis tur ir diezgan augsts, īpaši jau Top 20 komandām. NCAA 1. divīzijā, kurā es spēlēju (tā ir augstākā), bija ap 400 komandām, bet mēs bijām pirmajā divdesmitniekā. Kopējais līmenis ir labs, tāpēc spēlēšana tur man daudz deva kā sportistei.

Droši vien spēlējāt lielākoties Austrumkrastā?

Jā, taču uz visām spēlēm lidojām. Sezonas laikā bija divas spēles nedēļā, un iznāca ļoti daudz ceļot. Tālākais brauciens bija uz Losandželosu – sešu stundu lidojums. Bijām arī uz turnīru Bahamās. Bijām Ņujorkā, Teksasā. Iznāca diezgan daudz kavēt mācības, taču pasniedzēji bija ļoti pretimnākoši. Parasti arī viņi sekoja mūsu spēlēm un atbalstīja. Atceros, reiz pasniedzējs visiem izdalīja iepriekšējās dienas kontroldarbus, bet man uzlika uz galda avīzi ar aprakstu par iepriekšējās dienas spēli un parādīja uz augšu paceltu īkšķi. Patīkama sajūta, ja studentu kampusā tevi pazīst, novērtē un ar tevi parunājas.

Organizācijas ziņā mači Amerikā atšķiras no tiem, kas notiek Eiropā?

Amerikāņi visu rīko pompozāk, ar lielāku vērienu. Arēnas, kur spēlējām, parasti bija greznas, lai neteiktu vairāk. Mums Latvijā tāda ir labi ja viena, kurā mēs tāpat gandrīz nekad nespēlējam. Arī komandas personāls, kas par tevi gādā, ir lielāks. Pašam sportistam atliek tikai trenēties un spēlēt.

Vai koledžu čempionātā spēlē arī nacionālo izlašu dalībnieces?

Jā. Manā skolā bija meitenes no Spānijas, Dānijas, Ungārijas, arī no Portugāles, mikslis bija diezgan pamatīgs. Lielākā daļa bija spēlējušas jauniešu izlasēs, taču es laikam biju vienīgā, kas spēlē lielajā nacionālajā izlasē.

Amerikā viss bija labi, tomēr tur nepaliki...

Pēdējā gadā guvu traumu, kas mainīja visus manus plānus. Nolēmu atgriezties Latvijā un vienu gadu spēlēt Rīgā, TTT komandā. Tad redzēsim, ko tālāk darīt. Ja nebūtu satraumējusies, droši vien būtu Amerikas draftā, varbūt pat diezgan augstu. Taču traumas dēļ šo ieceri nācās atlikt. Pavisam malā gan ne, jo sapni kādreiz uzspēlēt Amerikas augstākajā līgā WNBA es neesmu atmetusi. Jāatgriežas laukumā un ar spēli jāpierāda, ka es varu būt augstā līmenī. Kādēļ gan lai es no Latvijas nevarētu atgriezties Amerikā augstākajā līmenī? Gribu pierādīt, ka to varu.

Trauma tevi no ierindas ir izsitusi jau vairāk nekā gadu. Ne mirkli galvā neiezagās doma – par ko man tas viss, labāk būtu darījusi kaut ko citu, nevis spēlējusi basketbolu?

Ar to ir jārēķinās, ka ik reizi, izejot laukumā, ir risks iedzīvoties traumā. Uz to mēs, sportisti, paši esam parakstījušies. Jāsamierinās ar to, ka reizēm gadās muļķīgas situācijas, kā tas bija arī manā gadījumā. Neviens mani nepagrūda, nebija sadursmes – vienkārši lēcu, bet, piezemējoties uz vienas kājas, tā izgāja no vietas. Rehabilitācija ir ilga un prasa daudz darba, taču šādi brīži ļauj pašam pārbaudīt, cik ļoti tu mīli šo sportu un cik spēcīgs ir tavs raksturs. Nu jau sāku saskatīt gaismu tuneļa galā, taču līdz pašam tuneļa galam vēl tikusi neesmu.

Droši vien mājās veseļoties pat sienas palīdz?

Noteikti jā. Man ir spēcīga atbalsta komanda. Varbūt ne liela, taču ļoti kvalitatīva.

"TTT Rīga" ir klubs ar senu un pamatīgu vēsturi. Vai Uļjanu Semjonovu esi kādreiz satikusi?

TTT es jau spēlēju vidusskolas laikā, un man tā ir kā atgriešanās mājās. Tolaik gan mēs nespēlējām Eirolīgā, un tagad ar nepacietību gaidu brīdi, kad varēsim izmēģināt spēkus tikt augstā līmenī. Kluba vēsturi varbūt tik ļoti neizjūtu, taču šķiet, ka meitenes tagad pašas ir gatavas rakstīt jaunu vēsturi. Uļjanu Semjonovu gan neesmu satikusi, taču tūlīt būs viņas vārdā nosauktais turnīrs – varbūt tad...

Salīdzinot ar puišiem, meitenes basketbolā gan pelna mazāk, gan slavas ziņā ir apdalītas. Par to nav tāda neliela rūgtuma sajūta?

Basketbols paliek basketbols. It kā jau cilvēku skaits ir tas pats, bumba tāda pati, taču atšķirības starp sieviešu un vīriešu basketbolu nenoliedzami ir. Mums pašām jātiecas sevi parādīt uz visaugstākās skatuves, tad varbūt arī mūs vairāk ievēros. Ja cilvēki redzēs, ka mums sekmes augstākajā līmenī ir labākas nekā vīriešiem, tad varbūt arī pievērsīs mums vairāk uzmanības. Mums varbūt nav līderu ar tādiem vārdiem kā vīriešu izlasei, taču mēs varam pierādīt, ka izlašu līmenī varam gūt augstus sasniegumus.

Puiši jau parasti paši pacenšas sev pievērst uzmanību, sarīkojot pa kādam skandālam. Meitenes tā nedara?

Mēs laikam esam kārtīgākas un profesionālākas. Ja arī papriecājamies un uzdzīvojam, tad tā, lai par to neuzzina visa pasaule. Labāk lai cilvēki zina, kā mēs spēlējam basketbolu, nevis par to, ka esam pastrādājušas kādas muļķības.

Slava paliek slava...

Tā jau ir, taču personīgi es pēc tādas slavas nedzenos...

Kad puiši basketbolā tiek pie pirmās lielās naudas, tad parasti uzreiz nopērk labu automašīnu. Tu jau esi tikusi pie smalka auto?

Vēl neesmu. Man jau naudas pelnīšanas laiki tikai vēl sākas! (Smejas.) Pagaidām klubs mani nodrošina ar transportu. Un gan jau tuvāko pāris gadu laikā nopirkšu arī ķiršu krāsas mersedesu, kādu vienmēr esmu gribējusi.

Kā sadzīvo komandas meitenes? Sievietes tomēr ir diezgan emocionālas būtnes, bet emocionalitāte reizēm var novest arī pie konfliktiem...

Galvenais ir labi sadzīvot un spēt saspēlēties laukumā. Ne visas esam labākās draudzenes un ne vienmēr gribam kopā pavadīt brīvo laiku, taču mums ir jāspēj saprasties laukumā. Droši vien līdzīgi tas ir jebkura sporta veida komandā, arī vīriešiem. Vismaz man nav nevienas tādas ienaidnieces, kas man būtu matus plēsusi. Vienmēr kaut kā esmu pratusi ar visām atrast kopēju valodu. Protams, meitenes droši vien ir emocionālākas... Kaut gan man jau grūti spriest, jo vīriešu kolektīvā nekad neesmu spēlējusi.

Vīrieši parasti nolamājas un spēlē tālāk...

Sieviešu basketbolā notiek tieši tāpat! Ir dāmas, kuras vairāk pauž savas emocijas, ir arī tādas, kas patur pie sevis. Pati es laukumā laikam esmu diezgan emocionāla, taču ārpus laukuma esmu ļoti mierīga. Manī tīri labi sadzīvo gan emocionālais, gan mierīgais cilvēks.

Un kā šie divi cilvēki tevī prot sadzīvot ar treneriem? Jo tie taču arī mēdz būt dažādi...

Es kaut kā parasti protu sadzīvot ar visiem. Lai kā man gribētos teikt, ka trenerim ir jāpielāgojas komandai, tomēr patiesībā mums, spēlētājām, ir jāpielāgojas trenera skatījumam un iecerētajai sistēmai.

Kādēļ galvenie treneri parasti ir vīrieši?

Profesionālajā basketbolā ir diezgan daudz arī treneru sieviešu. Tā gan taisnība, ka Latvijas izlasi parasti trenē vīrieši. Pat neatceros, vai vispār kāda sieviete trenere mums ir bijusi. Taču Amerikā daudzām komandām ir treneres sievietes.

Tev tagad ir psiholoģes diploms, varbūt tu nākotnē varētu kļūt par treneri?

Man ģimenē treneri jau ir, tāpēc varu ikdienā redzēt, cik smags ir trenera darbs. Nezinu, vai es to vispār varētu pavilkt. Bet var jau būt, ka pēc spēlētājas karjeras beigām domāšu citādāk, jo basketbolā kaut kādā veidā gribētos palikt. Taču patlaban katrā ziņā man tāda sapņa nav.

Tas, ka ģimenē ir treneri, tev kā basketbolistei vairāk ir palīdzējis vai traucējis?

Viņi jau tikai bērnībā man palīdzēja kā treneri. Tagad visa ģimene – mamma, tētis un brālis – ir mani lielākie atbalstītāji, taču nekādi neiejaucas manu īsto treneru darbā. Protams, reizēm parunājamies, kā patika spēle, taču nekāda īpaša analizēšana un video skatīšanās mums mājās nenotiek. Basketbola mums visiem ikdienā ir tik daudz, ka mājās to cenšamies atstāt aiz durvīm. Kaut gan pa kādu šķirbiņu jau tas tāpat ielien... Ja arī mājās kādreiz skatāmies basketbolu, tad vairāk ar domu gūt baudījumu. Sports mūsu ģimenē spēlē lielu lomu, taču nav arī tā, ka mēs būtu tik aprobežoti, ka ne par ko citu neinteresētos. Ir gana daudz cita interesanta, ko ģimenes lokā darīt.

Kad tevi atkal varēsim redzēt Latvijas izlases sastāvā?

Tuvākais ir Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrs, kas notiek trijos posmos. Ir tāds laika ziņā diezgan izbārstīts, bet tur neko nevar darīt. Un pēc diviem gadiem būs Eiropas čempionāts, kuram mēs kvalificēsimies, jo nav taču citu variantu!

Vai tev ir kāds īpašs sportiskais sapnis, ko gribētos realizēt?

Par tiem sapņiem, kas attiecas tieši uz mani, es īsti negribētu runāt. Lai tie paliek man pašai. Taču ar Latvijas izlasi saistīts sapnis ir vēlme piedalīties olimpiskajās spēlēs. Uzskatu, ka tas ir reāli. Šogad dažādu apstākļu dēļ neizdevās tikt kvalifikācijas turnīrā, taču viss vēl ir priekšā. Jā, olimpiskās spēles varētu būt sapnis numur viens.

Vai "Deviņvīru" fotosesija tev bija pirmā šāda veida bildēšanās?

Kaut kādiem žurnāliem esmu fotografējusies arī iepriekš, taču šī noteikti bija atmiņā paliekošākā fotosesija. Tā bija patīkama pieredze! Vai es varētu kādreiz pelnīt naudu kā modele? Ja parādīsies kāda interesanta iespēja, tad kādēļ ne? Tagad taču man būs "Deviņvīru" fotogrāfa Toma uzņemtās bildes, ko varēšu likt portfolio un rādīt citiem! (Smejas.) Pašai bija prieks uz sevi skatīties!