Latvijas noslēpumi: pazīstamākā mūsu eksportprece
Trīs reizes varat minēt, kuru Latvijā ražotu produktu pazīst miljoniem cilvēku gan Eiropā, gan Amerikā, kaut gan varbūt pat nezina, kur tas tapis. Uzminēja tie, kuri teica – degvīnu "Stoļičnaja" jeb "Stoli".
Kaut gan šā degvīna zīmola nosaukums nepavisam nav latvisks, gandrīz viss Rietumu pasaulē nopērkamais "Stoli" patiešam ir ražots tepat Rīgā, akciju sabiedrībā "Latvijas balzams". Taču ceļš līdz tam bija diezgan garš un līkumots.
Stāsts sākās vēl tālajā 1938. gadā, kad Latvija vēl bija neatkarīga valsts, bet tikmēr padomju Krievijā pārtikas rūpniecības ministrs Anastass Mikojans deva rīkojumu radīt jaunu šņabja šķirni. Viņa padotie mazliet padomāja, mazliet paķīmiķoja – un 1941. gadā bija gatavs degvīns ar nosaukumu "Stoļičnaja". Tā pirmais iznāciens gan notika ne pārāk komfortablos apstākļos – Ļeņingradā, ko tobrīd jau bija aplencis vācu karaspēks. Kara gados "Stoļičnaja" nekļuva par populāru masu produktu, jo skaitījās augstākās šķiras degvīns, bet frontinieki dzēra šķaidītu spirtu, nevis smalku vodku. Taču piecdesmitajos gados beidzot sita "Stoļičnaja" stunda, un vodka izpelnījās ne tikai padomju publikas atzinību, bet arī pāris medaļas starptautiskajās izstādēs. Pēdējais fakts savukārt vedināja padomju funkcionārus uz domu, ka "Stoļičnaja" varētu kļūt par eksportpreci. Tāpēc "Stoļičnaja" tika reģistrēta kā preču zīme, un 1971. gadā to sāka tirgot ASV, turklāt izplatīšanas tiesības bija ietekmīgajam koncernam "Pepsi Co", kas apmaiņas programmā apņēmās PSRS uzbūvēt bezalkoholisko dzērienu rūpnīcu.
Paralēli tika ražota gan "Stoļičnaja" iekšējā tirgus vajadzībām necila izskata pudelēs, gan eksportam – tās pudeles jau bija krāšņākas, turklāt ērtības labad amerikāņiem tika ļauts degvīnu saukt vienkārši par "Stoli". Nākamajos 20 gados "Stoļičnaja" eksports ienesa padomju valstij milzu summas, un tā tas turpinājās līdz pat 1990. gadam.
Ap to laiku sākās stāsta otra daļa. Tiesības uz "Stoļičnaja" zīmolu piederēja valsts uzņēmumam "Sojuzplodoimport", kas 1990. gadā kļuva par akciju sabiedrību. Taču tolaik tādiem sīkumiem kā tiesības uz zīmolu neviens īpašu uzmanību nepievērsa, un "Stoļičnaja" ražoja visi, kam vien nebija slinkums.
Cita starpā "Stoļičnaja" jau kopš četrdesmito gadu beigām ražoja arī "Latvijas balzams". Situācija mainījās 1997. gadā, kad Krievijas uzņēmējs Jurijs Šeflers iegādājās "Sojuzplodoimport" vēl arvien piederošo "Stoļičnaja" zīmolu, bet vēl pēc dažiem gadiem kļuva par "Latvijas balzama" īpašnieku un sāka Rīgā ražot "Stoļičnaja" degvīnu un eksportēt uz rietumiem. Tad Krievijā daudzi pēkšņi apķērās, ka ir zaudējuši nacionālo bagātību. Jo, raugi, kā preču zīme vairumā rietumvalstu ir reģistrēts tas "Stoļičnaja", ko ražo Latvijā, nevis tas, ko brūvē Krievijā... Tātad rietumos pārdot drīkst tikai mūsu "Stoļičnaja", savukārt krievi savējo var dzert paši.
Sekoja ilga tiesāšanās dažādos līmeņos un dažādās valstis, jo Krievija uzskatīja, ka "Sojuzplodoimport" preču zīmi ir piesavinājies nelikumīgi un tātad īstais "Stoli" ir tikai Krievijas "Stoli". Pagaidām gan Krievijai ir izdevies savu taisnību pierādīt vienīgi Beniluksa valstīs, savukārt visur citur tirgot drīkst tikai Rīgā tapušo "Stoļičnaja". Pats galvenais, ka to var tirgot Amerikas Savienotajās Valstīs, kas ir būtiskākais šā degvīna tirgus. Turklāt nav jau arī tā, ka Rīgā ražotais "Stoli" būtu tīrs Latvijas produkts; tā sastāvā esošais ūdens gan ir mūsējais, taču spirts iegūts no Krievijā audzētiem graudiem.
"Stoli" un politika
Pāris reižu "Stoļičnaja" zīmols ir ticis iejaukts politiskās protesta akcijās. Pirmoreiz tas notika 1983. gadā, kad krievu iznīcinātājs notrieca Dienvidkorejas pasažieru lidmašīnu. Protestējot pret sovjetu barbarismu, trimdas organizācija Baltiešu brīvības līga kopā ar Dienvidkalifornijas korejiešu biedrību aicināja boikotēt padomju vodku "Stoļičnaja". Vairāki simti Amerikas restorānu un veikalu patiešām atteicās iepirkt krievu šņabi, bet dokeru arodbiedrība atteicās izkraut vodkas kuģi.
Līdzīga protesta kampaņa Amerikā tika organizēta pirms pāris gadiem, tikai šoreiz iniciatori bija seksuālo minoritāšu organizācijas, kam nepatika Krievijas valdības neiecietīgā attieksme pret minoritātēm. Atkal skanēja aicinājumi nepirkt "Stoļičnaja", un degvīna ražotājiem un izplatītājiem nācās pielikt lielas pūles, lai pierādītu, ka patiesībā Amerikā nopērkamajai "Stoli" nav nekāda sakara ar Krieviju.
