Latvijas noslēpumi: pirmais latviešu oligarhs
Pieņemts uzskatīt, ka līdz pat 20. gadsimtam latvieši ir bijuši beztiesīgi nabagi un dzīvojuši vācu verdzībā. Stāsts par Šteinhaueru dzimtu šo uzskatu pilnībā apgāž, jo tās redzamākajam pārstāvim jau 18. gadsimtā piederēja milzīgi zemes īpašumi Rīgas pievārtē un viņš gadiem ilgi cīnījās ar vāciešiem par savām tiesībām, turklāt beigu beigās arī uzvarēja.
Brāļi Šteinhaueri Rīgā uzradās 17. gadsimta beigās un sākumā bija jūrnieki, taču drīz vien pievērsās, kā mūsdienās teiktu, uzņēmējdarbībai. Matīss izmācījās par mastu šķirotāju, savukārt Jānis kļuva par sāls nesēju. Jāņa Strauberga grāmatā Rīgas vēsture, kur sīki aprakstīts Šteinhaueru dzīves gājums, norādīts, ka, visticamākais, brāļi bija izbēguši Kurzemes dzimtcilvēki, kuri Rīgā sāka jaunu dzīvi.
Šteinhaueru enerģiju var tikai apbrīnot. Matīsam izdevās lieliska karjera, jo ar cara Pētera I rīkojumu viņu aizkomandēja uz Krieviju sagādāt kokmateriālus Pēterburgas celtniecībai. Pēc atgriešanās Šteinhauers jau bija turīgs vīrs un godājama persona Rīgas latviešu aprindās, kuru drīz vien ievēlēja par mastu šķirotāju vecāko.
Matīsa sapelnīto kapitālu vēlāk vairoja viņa dēli Jānis un Dāniels, kuri abi arī apguva mastu šķirotāja arodu, turklāt Jānis kļuva par kroņa mastu šķirotāju, tāpat kā tēvs. 1705. gadā dzimušajam Jānim Šteinhaueram bija lemts kļūt par sava laika lielāko cīnītāju par latviešu tiesībām. Un pie viena arī par sava laika bagātāko latvieti – mūsdienās viņu droši vien dēvētu par oligarhu…
17. gadsimta vidū Jānis Šteinhauers bija jau ļoti turīgs vīrs: viņam piederēja Voleru muiža, Zasu muiža, Hermelīna muiža un vēl dažas, bija arī sava osta Bolderājā un pirmā Rīgas papīrfabrika. Taču, neraugoties uz bagātību, bija viens “bet” – kā latvietim viņam nebija tiesību iegādāties īpašumus Rīgas robežās un veikt pilsētā saimniecisko darbību. Vara pilsētā bija rātes rokās, kas sastāvēja tikai no vāciešiem, kuri bija kategoriski pret latviešu ielaišanu Rīgā. Kad 1747. gadā Rīgas rātē ieradās Jāņa Šteinhauera brālis Dāniels un pieprasīja viņu uzņemt Rīgas namnieku kārtā, jo viņš varot nomaksāt nodevas un pierādīt savu izcelšanos no godīgiem ļaudīm, kā to prasīja likums, rātes kungi pat nevēlējās viņu uzklausīt – vienkārši izlamāja un izdzina pa durvīm.
Ja rātē sēdošie vācieši domāja, ka ar to pašu problēma ir atrisināta, viņi smagi pievīlās. Šteinhaueriem bija pietiekami daudz līdzekļu, lai par savu taisnību cīnītos līdz pat augstākajām instancēm. Iesākumā Dāniels iesniedza sūdzību par rātes rīcību justīcijas kolēģijai Pēterburgā, tajā cita starpā norādot: “Tā kā brīviem latviešiem, kā tas vispārīgi Rīgā ir zināms, ne tikai zemes iekarošanā ir lieli nopelni, bet arī katra ienaidnieka iebrukuma gadījumā visvairāk jācieš un pat tagad no viņiem pilsētas labā par daudz prasa, tad tas runā pretī katrai taisnībai, ka ar viņiem šeit apietas daudz necienīgāki nekā svešu tautu locekļiem un ka viņiem laupa iespēju iegūt šejienes namnieka tiesības, jo nav nekur atrodams tāds likums, kas viņus no šādām tiesībām būtu pilnīgi izslēdzis.”
Rāte uz to spēja atbildēt vien to, ka “uz nevāciem kara laikā nemaz nevar paļauties, viņi sava aušīgā prāta dēļ karā ir nelietojami un slepeni aizbēg, ja tikai rodas iespēja un labvēlīgi apstākļi”. Galvenais arguments bija tas, ka namnieka kandidātam brīvi jārunā vāciski un viņš nevar būt bijis dzimtcilvēks, bet Šteinhauers, lūk, runājot ar akcentu un, lai arī nav dzimtcilvēks, tomēr cēlies no izbēgušiem zemniekiem. Taču justīcijas kolēģija lēma par labu Šteinhaueram un pavēlēja Rīgas rātei turpmāk vairs nelikt šķēršus namnieka tiesību iegūšanai.
Tālāk jau darbā tika laista smagā artilērija – Rīgas rāte spriedumu nepildīja un divus gadus vienkārši vilka laiku, tikmēr paslepus nodrošinot sev atbalstu Pēterburgas tiesu senātā.
Rīgas vācieši sistemātiski uzpirka senatorus un senāta ierēdņus, sūtot uz Pēterburgu gan naudu, gan stirnas, gan siļķu mucas un augļus. Vēlāk tika sarēķināts, ka pilsētas kasei tiesāšanās ar Šteinhaueru, ieskaitot kukuļus, izmaksājusi bargu naudu – ap 10 000 dālderu. Iznākums bija prognozējams – senāts, balstoties uz dažādām procesuālām nepilnībām un juridiskām niansēm, Šteinhaueram labvēlīgo justīcijas kolēģijas lēmumu atcēla. Taču arī Dāniels, pēc visa spriežot, laiku nebija lieki zaudējis, jo 1754. gadā pārsteidza rāti ar dokumentu, kas apliecināja, ka Šteinhauers ir iecelts par Krievijas troņmantinieka Pētera Silēzijas un Holšteinas komerckomisāru. Rātes kungi varēja vien dusmās griezt zobus un mēģināt saukt Šteinhaueru pie atbildības par nelikumīgu tirdzniecību, par ko saņēma Krievijas ģenerālgubernatora aizrādījumu, ka Dāniels atrodas ārpus rātes juridisdikcijas. Tiesa, namnieka tiesības līdz savai nāvei 1761. gadā viņš tā arī neieguva.
Taču cīņu ar rāti turpināja viņa brālis Jānis, kurš būtībā arī bija finansējis visus Dāniela tiesas darbus. Jānis izvēlējās citu taktiku: tā kā viņa meita bija precējusies ar grāmatvedi Elfeinu, tīrasiņu vācieti, tika nolemts namnieka tiesības iegūt caur znotu. Tomēr rāte atkal parādīja raksturu un atteica arī Elfeinam, jo viņa sieva, lūk, esot latviete. Tas bija šauts pār strīpu, jo nu jau pat senatori Pēterburgā nevarēja izlikties, neredzot klajo nelikumību, un 1762. gada lēmumā bargi norādīja, ka likumos nekas nav teikts par savu vīru sievām.
Pats Jānis Šteinhauers namnieka tiesības savas dzīves laikā tā arī neieguva, toties kļuva par lielāko latviešu autoritāti. Viņam piederēja lieli īpašumi visapkārt Rīgai, un tieši Šteinhauers bija tas, kurš Daugavmalā sāka rīkot Jāņu svinības, kas vēlāk kļuva par visas Rīgas tradīciju. Uzpērkot citu pēc citas vāciešiem piederējušās muižas, Šteinhauers nekavējoties dāvāja brīvlaišanu kopā ar tām saņemtajiem dzimtcilvēkiem, tādiem pašiem latviešiem kā viņš.
Rāte pēc veca ieraduma vēl labu laiku turpināja ar viņu tiesāties par iespējamiem tirdzniecības likumu pārkāpumiem, taču beidzās viss ar to, ka pilsētas pārstāvji jau pēc Šteinhauera nāves bija spiesti noslēgt mierizlīgumu ar viņa mantiniekiem un samaksāt 80 000 dālderu. 1784. gadā, piecus gadus pēc Jāņa Šteinhauera nāves, senāts pavēlēja Rīgas rātei uzņemt namniekos latviešu mastu šķirotājus, un pēc pāris mēnešiem tas arī tika izdarīts – par namniekiem kļuva septiņi pirmie latvieši.
Bet kas notika ar Šteinhaueriem pēc Jāņa nāves? Viens no viņa dēliem aizceļoja uz Angliju, kur kļuva par sludinātāju, savukārt otrs turpināja tēva biznesu un apprecējās ar vācu baronesi. Šajā ziņā viņš bija viens no pirmajiem, taču jau pavisam drīz tā kļuva par diezgan ierastu lietu, ka vācieši labprāt izprecināja savas meitas turīgiem latviešiem. Šteinhaueru gadījumā sliktā ziņa bija tā, ka pa vīriešu līniju dzimta drīz vien izbeidzās un turpinājās pa sieviešu līniju, kur dominēja vācu uzvārdi – Bergengrīni, Beizes, Radeki, Zeidleri. Taču labā ziņa bija tā, ka latvieši pamazām vien Rīgā kļuva arvien ietekmīgāki.
Mastu šķirotāji
Mastu šķirošana rīdziniekiem bija ļoti ienesīga profesija, kas neaprobežojās tikai ar koku šķirošanu vien, atlasot lietaskokus no nederīgajiem. Rīgas mastu šķirotāji bija slaveni visā Eiropā, jo nekļūdīgi prata izvēlēties kuģu mastiem piemērotākos kokus, tādēļ uz šejieni iepirkties brauca no malu malām un maksāja summas, kas bija virs vidējām. Mastu šķirotāji bija arī atbildīgi par koku apstrādi un deva darbu desmitiem cilvēku. Caur viņu rokām gāja lielas vērtības, un šis arods ļāva nopelnīt ļoti pieklājīgu kapitālu, kā tas bija Šteinhaueru gadījumā.
