foto: VEF vēstures muzejs
Latvijas noslēpumi: radioaparāta "Spīdola" uzvaras gājiens
Leģendārā VEF radiouztvērēja "Spīdola" pirmais modelis.
2019. gada 23. novembris, 07:32

Latvijas noslēpumi: radioaparāta "Spīdola" uzvaras gājiens

Sandris Metuzāls

"100 Labi Padomi"

Radiouztvērējs "Spīdola" bija manta, par kuru sapņoja ikviens padomju pilsonis. Dažādās modifikācijās tas tika ražots vairāk nekā divdesmit gadus un kļuva par vienu no visu laiku populārākajām Latvijā tapušajām precēm.

play icon
Klausīties ziņas
info about playing item

Par leģendāro radioaparātu rūpnīca VEF paldies var teikt vairākiem saviem inženieriem, kuri piecdesmitajos gados intereses pēc uzkonstruēja eksperimentālu tranzistoru uztvērēju. VEF vadība tobrīd par šādas tehnikas ražošanu vēl nopietni nedomāja, jo, kā jau tas padomju plānveida ekonomikā bija pieņemts, saskaņā ar plānu ražoja lielus un lietošanā ne pārāk parocīgus lampu radiouztvērējus.

Taču piecdesmito gadu beigās lampinieki jau bija morāli novecojuši, cilvēki lāgā vairs negribēja tos pirkt, un tādā brīdī tranzistoru uztvērēja projekts nāca kā glābiņš. 1958. gada rudenī uzņēmuma laikrakstā "Vefietis" parādījās ziņa, ka rūpnīcas līdzstrādnieki ir izstrādājuši maketa paraugu bateriju radiouztvērējam ar pusvadītājiem, kas ievienots radiouztvērēja "Tūrists" tipa pārnēsājamā kastē.

“Uz garajiem un vidējiem viļņiem uztvērēja darbības rādiuss ir tūkstoš kilometru robežās, uz īsajiem – vistālākajos mūsu neaptverami plašās dzimtenes nostūros var klausīties Maskavas un citu centrālo raidstaciju programmu,” rakstīja "Vefietis", nobeigumā atzīmējot, ka konstruktori šo izstrādājumu velta PSKP XXI kongresam, bet LPSR Tautas saimniecības padome izgudrojumu atzinusi par labu esam un piešķīrusi finansējumu tā sērijveida ražošanas sākšanai.

Taču padomju valstī ātri nekas nenotika, un sērijveida ražošana sākās vien pēc vairāk nekā trijiem gadiem 1962. gada vasarā. Tobrīd radiouztvērējs jau bija ticis pie nosaukuma "Spīdola", un varam vien minēt, vai atbildīgie biedri, kuri Maskavā to apstiprināja, bija informēti, ka "Spīdola" latviešu tautas eposā ir ragana…

foto: VEF vēstures muzejs
VEF konveijers, uz kura tapa "Spīdolas".

Lai vai kā, padomju cilvēkam "Spīdola" bija kaut kas satriecoši jauns. Līdzīgs iepriekšējās paaudzes radiouztvērējs Tūrists ar vienu bateriju komplektu darbojās 20 stundas, bet "Spīdola" – vairāk nekā 200 stundas. Par Spīdolas firmas zīmi kļuva cilindriskais viļņu pārslēgs – tas saglabājās arī vēlākajos modeļos. Dizaina autors bija Ādolfs Irbīte, slavenā VEF konstruktora Kārļa Irbītes brālis. 1965. gadā VEF inženieri, kuri bija piedalījušies "Spīdolas" izstrādē, tika apbalvoti ar Valsts prēmiju.

foto: VEF vēstures muzejs
VEF darbiniece ar jubilejas - 100 000 - "Spīdolu" rokās.

"Spīdola" kļuva par modes preci. Jau 1966. gadā bija izgatavoti 300 000 šā modeļa radiouztvērēju, bet nākamajā gadā – jau miljons. Izmantojot "Spīdolas" tehniskos risinājumus, Ļeņingradā ražoja radiouztvērēju ar nosaukumu "Sonata", Kijevā – "Meridian", bet Voroņežā – "Suveņir". Tomēr pats pieprasītākais bija un palika "Spīdola", ko vēlāk sāka ražot arī eksporta variantā un tirgoja ne tikai sociālisma nometnes valstīs, bet arī rietumos – kopskaitā daudzus miljonus.

foto: VEF vēstures muzejs
"Spīdolas" lietošanas instrukcijas vāks bija noformēts ar izteikti māksliniecisku piesitienu.

Slepenais ierocis

"Spīdolai" bija arī kāda īpašība, ko zināja radio lietās rūdīti ļaudis, proti, radioaparāta viļņu pārslēga mehānisms bija konstruēts tā, ka gudri ļaudis, kaut kur no rokas nopērkot 13 m, 16 m un 19 m īsviļņu plāksnītes, varēja pieregulēt diapazonu klāstu tā, lai dzirdētu Amerikas balsi un Brīvo Eiropu, ko padomju speciālie dienesti bez žēlastības slāpēja. Mazliet paķimerējoties "Spīdolas" iekšās, varēja slāpētāja zāģi apiet.

recent icon

Jaunākās

popular icon

Populārākās