Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Valsts un Ministru prezidents Dr. Kārlis Ulmanis Brīvības cīņu laikā. Reprodukcija no 1937. gada "Senatne un Māksla IV" burtnīcas, kas veltīta Kārļa Ulmaņa 60. dzimšanas dienai. (Foto: Nav zināms)

Latvijas noslēpumi: ko pateica un ko nepateica Ulmanis savās leģendārajās radiouzrunās? 2

9vīri
2019. gada 18. novembrī 07:06 2019. gada 18. novembrī 07:06
  Guntars Laganovskis speciāli izdevniecībai "Rīgas Viļņi" | "100 Labi Padomi"
Par prezidenta Kārļa Ulmaņa rīcību un nostāju, Latvijai zaudējot neatkarību, lielākoties liecina labi zināmā frāze no radiouzrunas tautai: “Es palikšu savā vietā, un jūs palieciet savās.” Taču – ko Ulmanis nepateica, un ko šodien lielākoties nezinām par pateikto?

Kārļa Ulmaņa pārvaldītā Latvija 1939. gada 5. oktobrī parakstīja savstarpējās palīdzības paktu ar Padomju Savienību. Šis dokuments, pazīstams arī kā bāzu līgums, faktiski bija PSRS tūlītēja militāra iebrukuma draudu priekšā uzspiests starptautisks akts, kurš Maskavai ļāva Latvijā nekavējoties izvietot sava karaspēka bāzes un beigu beigās, Kremlim apsūdzot Latviju līguma nepildīšanā, kalpoja arī par ieganstu valsts okupācijai 1940. gada 17. jūnijā.

Līdzīgus līgumus 1939. gada rudenī Padomju Savienība uzspieda arī Lietuvai un Igaunijai, kuras piedzīvoja tādu pašu likteni. No Latvijas valsts bojāejas izvairīties, visticamāk, neizdotos nekādā gadījumā. Taču valsts prezidenta sniegtais situācijas skaidrojums tautai, kā to atspoguļo divas viņa radiouzrunas, slēpa reālo briesmu apmēru brīdī, kad patiesības atklāšana varēja glābt daudzas dzīvības.

Pirmā Latvijas turpmāko likteni skaidrojošā uzruna tautai izskanēja 1939. gada 12. oktobrī. “Mūsu valsts ir patstāvīga un neatkarīga, brīva iekšējā un ārējā politikā, un tāda arī paliks,” skaidroja Ulmanis. “Paktā ir skaidri pateikts, ka tā ieviešana dzīvē nekādā ziņā nedrīkst aizskart abu līgumslēdzēju valstu suverēnās tiesības, saimniecisko un sociālo sistēmu un militāro rīcību. [..] Šis pakts ar lielo kaimiņu, kas slēgts abpusējas uzticības, uzticēšanās un labas ticības garā, nes mums drošību, kā arī kara draudu attālināšanu vai pat novēršanu. Vēl vairāk, tas pavairo arī Padomju Savienības drošību, un tas pats zīmējas arī uz mūsu kaimiņiem [..] Igauniju un Lietuvu. [..] Vispirms man jānoraida visas šaubas un aizdomas, ka drošība mūsu zemes iekšienē varētu tikt apdraudēta no ārienes, un, ja taisni šinīs dienās šādas baumas tiek iznēsātas, tad jāzina visiem, ka tās ir bez pamata. [..] Neviens no ārienes mums jaunu iekārtu neuzspiež, bet, ja pie mums rastos kādi, kas tā domā, tad mēs paši dosim viņiem arī piemērotu atbildi.”

Vācijas un Padomju Savienības 23. augusta vienošanās sadalīja Austrumeiropu piederības sfērās, Latviju, Somiju un Igauniju iedalot PSRS, un vienošanās saturs mūsu valsts politiskajai vadībai Rīgā kļuva zināms jau 25. augustā. Tātad Ulmanim jau labu laiku bija skaidrs, ka bāzu līgums nekādu drošību nenes un skaidri nozīmē valsts suverenitātes apdraudējumu vai pat tās beigas. Pēc 1939. gada bāzu līgumu noslēgšanas Baltijas valstis pasaulē jau uzskatīja par PSRS protektorātu – atkarīgu teritoriju.

Ko saka igauņi

Ulmanis nebija vienīgais Baltijas līderis, kurš izvēlējās savai tautai neatklāt patiesību. Arī Igaunijas prezidents Konstantīns Petss, uzrunājot savu nāciju radio 29. septembrī, faktiski pavēstīja to pašu: “Noslēgtais līgums neskar mūsu suverēnās tiesības, mūsu valsts paliek neatkarīga, paliek tāda kā iepriekš. Mēs tikai veidojam ar mūsu kaimiņu noteiktas attiecības, kas tam ārkārtīgi nepieciešamas un par kurām tas savā labvēlībā apsolīja mums piešķirt kā militāru, tā ekonomisku palīdzību. [..] Igaunijas valsts ir tikpat droša kā iepriekš.”

Tomēr atšķirībā no Latvijas Igaunijā atradās politiķi, kuri atļāvās runāt skaidrāku valodu par 1939. gada rudenī izveidojušās situācijas patieso būtību. Tā 2. oktobrī Igaunija–PSRS pakta apspriešanai veltītā Igaunijas Valsts padomes sēdē Petsa režīma opozicionārs Jāns Tenisons teica: “Visiem skaidrs, kas tagad notiek. Laikā, kad mūsu pārstāvji atradās Maskavā, pāri mūsu teritorijai lidoja citas valsts kara lidmašīnas, un uz to neviens nereaģēja. [..] Notiekošais norāda, ka tad de facto šeit ir runa par kaut ko citu, nevis neatkarīgu valsti.” Savukārt Valsts padomes priekšsēdētājs Mikels Pungs pat pravietiski norādīja: “Esmu pārliecināts, ka mūsu pilsoņiem nav ilūziju attiecībā uz līgumu. Visiem skaidrs, ko tas nes sev līdzi. [..] Kad beigsies lielais karš, ar mums izdarīs to, ko gribēs, un neviens mums neko nesāks prasīt.”

Maskavas patiesie nodomi bija skaidri redzami: prasība noslēgt līgumus faktiski bija ultimāts, pie Baltijas valstu robežām tika koncentrēts Padomju karaspēks. 28. septembrī, vienojoties par to ar Vāciju, PSRS savā ietekmes sfērā ieguva arī Lietuvu. Jau gada nogalē PSRS no Latvijas un Igaunijas teritorijas veica uzbrukumus Somijai, kura no bāzu līguma ar Maskavu bija atteikusies, izvēloties karot par savu neatkarību ar acīmredzamu pārspēku.

Ienāk draudzīgs karaspēks

Lai gan Baltijas valstis visādi centās nekaitināt Padomju Savienību un pat atturējās balsojumā par tās izslēgšanu no Tautu Savienības par iebrukumu Somijā, Maskava dzelžaini īstenoja Molotova–Ribentropa paktā nosprausto plānu – pievākt Baltijas valstis.

Savu zināmāko radiouzrunu tautai Ulmanim nācās teikt 1940. gada 17. jūnijā, padomju tankiem jau esot Rīgā. “Mūsu zemē kopš šī rīta ienāk padomju karaspēks. Tas notiek ar valdības ziņu un piekrišanu, kas savukārt izriet no pastāvošām draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību,” skaidroja Vadonis. “Es tādēļ vēlos, ka arī mūsu zemes iedzīvotāji ienākošās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību. [..] Ir neizbēgams, ka pārdzīvojamie notikumi ienes zināmu satraukumu un traucējumus mūsu līdzšinējās mierīgās dzīves ritumā. Bet tās ir pārejošas parādības. [..] Esmu pārliecināts, ka jūs sapratīsiet rīkojumus, ko valdība devusi un dos, kaut arī tie vienā otrā gadījumā būs stingri un pat bargi. Pildiet tos apzinīgi, jo tiem nav cita mērķa kā jūs pašu miers un labklājība.” Taču visbiežāk citētie šīs Ulmaņa runas vārdi bija: “Es palikšu savā vietā, un jūs palieciet savās.” Tie kopumā ar pārējo tekstu centās pārliecināt tautu atturēties no jebkādām aktivitātēm un nogaidīt.

Uz ko cerēja Ulmanis?

Iemeslus, kas aizplīvuroti paskaidro Ulmaņa politiku Latvijas bojāejas laikā, var saskatīt jau viņa 1939. gada 12. oktobra radiouzrunā: “Mēs izsargājāmies no ieraušanas Vācijas–Polijas karā, mēs izsargājāmies no ieraušanas Vācijas karā ar lielvalstīm rietumos. Mēs izvairījāmies no tā, ka latviešu asinis būtu lijušas un latviešu dzīvības būtu upurētas par lietām, kas neskar mūsu valsts pastāvēšanas pamatus. Bet gāja un iet pāri mūs spēkam apturēt straujās un dziļās pārmaiņas, kas līdztekus karam norisinās starptautiskajās attiecībās un varas samēros.”

Apzinoties situācijas bezcerīgumu un nevēloties zaudēt tautas dzīvo spēku nevienlīdzīgā cīņā ar lielvalsti, Ulmanis nolemj nepretoties iebrucējam un uz to mudina arī nāciju. Taču kāpēc Vadonis nebrīdināja tautu par briestošajām nepatikšanām, tiklīdz tapa zināmi Vācijas un Padomju Savienības vienošanās nosacījumi vai drīz pēc tam? Ulmaņa režīma kontrolētie mediji ziņas no PSRS publicēja diplomātiski nogludinātas. Netika atspoguļoti fakti, kas ļautu sabiedrībai pietiekami labi izprast 1939. gada Padomju Savienības–Vācijas pakta būtību. “Runājot par šo informāciju, domāju, ka tā, pirmkārt, vislielākajā mērā varēja būt bīstama pašam Ulmanim,” skaidro vēsturniece Ilga Kreituse. Proti, ja Molotova–Ribentropa pakts būtu izcelts dienasgaismā un cilvēkiem taptu zināms par plašajām represijām, kādas pret latviešiem Padomju Savienībā jau bija veiktas 1937. un 1938. gadā, par tās attieksmi un mērķiem, Ulmanim personīgi nāktos atbildēt, kāpēc viņš neko nedara lietas labā. Otrkārt, Ulmanis ne tikai to slēpis, bet Latvijas iedzīvotājiem arī atņēmis ārzemju pases, lai viņi nevarētu aizbēgt no valsts. “Uz Ulmaņa sirdsapziņas faktiski ir diezgan daudz latviešu, sevišķi rūpnieku un inteliģences dzīvību. Cilvēki ticēja, ka Latvijā nekas nenotiks, un arī fiziski viņi šeit tika pieturēti,” atzīst Kreituse.

Iespējams, Ulmanis cerējis uz tā dēvēto Mongolijas variantu: padomju okupācijas spēki gan ienāk Latvijā, taču tiek saglabāta arī vietējā nacionālā vara – kā Mongolijā, kura bija sociālistiska valsts, bet ne PSRS sastāvā. Cita versija vēsta, ka Ulmanis naivi paļāvies, ka Latvijā nekas dramatisks nevar notikt, jo tik daudz latviešu taču bijuši saistīti ar boļševikiem un PSRS tapšanu. “Par to zināmā mērā liecina Ulmaņa lūgums Kirhenšteinam, ko pati esmu turējusi savās rokās, par personālās pensijas piešķiršanu. Viņa pozīcija acīmredzot bija: es taču neko sliktu neesmu darījis, esmu piedalījies 1905. gada revolūcijā, esmu par to represēts, esmu vadījis šo valsti, iedibinājis tajā zināmu kārtību,” lēš Kreituse, norādot: “Tā ir šī cilvēciskā vājība, kas Latvijai tagad zināmā mērā sasaista rokas, kad, runājot par okupācijas faktu, Krievija saka: jūsu prezidents, taču pats visu parakstīja. Var jau teikt: mani piespieda, pats labprāt nebūtu to darījis. Bet tieši šeit parādās tā politiskā atbildība!”

Kas notika ar Baltijas prezidentiem?

* Kārlis Ulmanis, apsūdzēts pretpadomju darbībā, mira nometinājumā Krievijā 1942. gada 20. septembrī.
* Konstantīns Petss tika izsūtīts uz Krieviju nometinājumā, kam sekoja cietums Maskavā, kur eksprezidents uzrakstīja vairākas vēlāk Rietumos nonākušas vēstules, tajās apsūdzot PSRS Igaunijas okupācijā un aicinot igauņus tai pretoties. Pēc tam Petsu ievietoja psihiatriskajā slimnīcā, kur viņš mira 1956. gada 18. janvārī.
* Lietuvas prezidents Antans Smetona 1940. gada 15. jūnijā izbrauca uz Vāciju, bet vēlāk – uz ASV, kur 1944. gada 9. janvārī gāja bojā ugunsgrēkā sava dēla mājā Klīvlendā, izraisot minējumus par iespējamo pasūtījuma slepkavību.
* Augusts Kirhenšteins pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā ieņēma Latvijas Ministru prezidenta amatu, bija pirmais Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija priekšsēdētājs.

Citi šobrīd lasa

"Ja nebūtu atklājis šo metodi, es jau būtu miris vai cietumā!" - elpošanas guru par alternatīvu veidu, kā sevi izārstēt
Leģendāro aktrisi Džūdiju Denču starp svētulēm nemeklējiet: "Protams, es vēl aizvien izjūtu kaisli"
"Fredo, lūdzu, piedod, ka tevi nenosargājām" - brīvprātīgo dēļ patversmē "Ulubele" miris suns 1
Skatīt visus komentārus

"Видела, как ее возили на процедуры, а теперь нет": куда пропала Анастасия Заворотнюк

Застали врасплох: Герцогиня Камилла забавно отреагировала на вопрос о Меган и Гарри