Latvijas noslēpumi: cilvēks, kurš latviešu vēsturi noslēpa pagrabā

Trešais tēva dēls no Ķuņķurkalēju mājām

Atklāt pašiem sevi. Tā īsi var raksturos iespēju un vienlaikus uzdevumu, kāds latviešiem stāvēja priekšā 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Pirmās tautiskās atmodas laikmets topošai nācijai lika radīt un nostiprināt arī nacionālos zinātņu pamatus, kuru apzināšanā līdztekus šodien atzītām patiesībām figurēja arī visai oriģinālas, pat trakas pieejas. Tieši tādas, kādas uzdrošinājās zinātkārais un neparastais Matīsa Siliņa prāts.  Viņš bija cilvēks ar labu izglītību un plašām zināšanām – vācu, latīņu un sengrieķu valodu zinātājs, kurš centies apgūt pat sanskritu. Rūpīgi sekojis jaunākajiem pētījumiem dažādās zinātņu jomās. Taču viņa dzīvē bija trīs lielas aizraušanās, trīs mūzas, kurām pa pēdām, kā pats teicis, viņu dzina nekad neremdināma zinātkāre. Viena no tām bija ģeogrāfija, otra – vēsture un trešā – valodniecība, atklāj Latvijas Nacionālā vēstures muzeja speciāliste, Etnogrāfijas nodaļas vadītāja Sanita Stinkule. Siliņā dzīvojis faustisks nemiers ar sasniegto. Piecdesmit deviņu gadu vecumā viņš sāka studēt jaundibinātās Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē vēsturi un valodas, jo uzskatīja, ka viņa zināšanas vēl nav pietiekamas. Siliņa galvenais mērķis bijis atminēt latviešu tautas izcelšanās noslēpumus pat pirms to priekšteču apmešanās pie Baltijas jūras. No kurienes cilvēkam tik plašs interešu komplekts?

Matīss Siliņš dzimis 1861. gada 13. janvārī Tukuma apriņķa Remtes pagasta Ķuņķurkalēju mājās kā jaunākais no saimnieka trim dēliem. Māju nosaukumam der pievērst uzmanību. Kā, aprakstot Siliņu, vēsta cits tautas gara mantojuma apzinātājs – ievērojamais komponists Emilis Melngailis, par ķunni saukts cūkas šņukurs, kam ar kalēja amatu gan nav nekāda sakara. Tikpat neparasta izvērsusies visa Siliņa dzīve, kurā izpaudās kā šņukuram piemītošais pētnieka urķīgums, tā stigrs kalēja tvēriens virzībā uz nospraustajiem mērķiem.

Ģimenē visi bijuši lieli lasītāji. Pirms Matīss Siliņš 1869. gadā sāka mācības Vārmes skolā, viņš jau bija pārlapojis mājās esošās grāmatas un avīzes. Tēva māsa Sapa bijusi tautasdziesmu pratēja. “Tikko pasauli pamodis, jau esmu dzirdējis skandinām tautas dziesmas. Manai tēva māsai Sapai to bij padomā bagātīgs krājums. Viņa tās dienišķā dzīvē, dienas gaitās vai birdināt birdināja,” vēlāk atminas pats pētnieks.

Pirmais, kas latviski iztulkoja "Indriķa hroniku"

Matīss Siliņš mācījies Tukuma apriņķa skolā, pēc tam Irlavas skolotāju seminārā, kuru beidzot kļuva par palīgskolotāju Jelgavas apriņķa Bukaišu pagastā. 1880. gadā sācis strādāt par mājskolotāju barona Ludviga fon der Rekes ģimenē Durbē. Šī vieta izrādījās liktenīga. Pirmkārt, kā savās atmiņās raksta Emilis Melngailis, barons izglābis jauno censoni no rekrutēšanas cara armijā, kas tolaik nozīmētu daudzus gadus dienestā. Otrkārt, Durbē Siliņš ieskatījies Rekes bērnu audzinātājā guvernantē Valērijā Boitmanē, kura nākusi no paputējušas muižnieku dzimtas un kuru vēlāk apprecējis. Treškārt, ar Rekes atbalstu spējīgais jauneklis 1881. gadā devās uz Vāciju papildināt zināšanas pedagoģijā, vienlaikus iepazīstoties ar jaunākajām vēstures pētīšanas metodēm.
1882. gadā atgriežoties Latvijā, Siliņš sāka strādāt Jonatāna biedrības skolā Rīgā.

Friča Brīvzemnieka mudināts, nokārtoja mājskolotāja eksāmenu un ieguva tiesības mācīt vācu valodu un vēsturi. Pateicoties tam, viņš dabūja darbu komercskolā Maskavā, kur aktīvi iesaistījās arī vietējo latviešu sabiedriskajā dzīvē un strādāja žurnāla Austrums redakcijā, publicējot rakstus par pedagoģiju un vēsturi.

1888. gadā pēc trim Maskavā pavadītiem gadiem Siliņš atgriezās Rīgā un nolēma pievērsties rakstniecībai. 19. gadsimta beigās Eiropas un Krievijas literatūrā un mākslā ienāca reālisms un nacionālais romantisms. Uzskatot, ka latviešu lasītājam šie jaunie strāvojumi nedrīkst iet secen, vairākus modernās literatūras paraugus Siliņš iztulkoja latviski: “Mūsu Baltijā, šai atstātajā zemes stūrītī, jaunlaiku domas un darbi citādi mēdz diezgan vēlu iekopties.”

Jau 1886. gadā žurnālā Austrums publicēja Siliņa tulkoto norvēģu rakstnieka Bjernstjernes Bjernsona stāstu Dzelzceļš un kapsēta. Tajā pašā gadā žurnāls publicēja Matīsa Siliņa tulkoto krievu rakstnieka Dmitrija Mamina-Sibirjaka stāstu Tēva asinis. Siliņš tulkojis arī somu īsā stāsta meistara Pietari Peiverinta darbus. Valodu zināšanas Siliņam ļāva kļūt pirmajam, kas latviski iztulkoja senākos rakstītos Latvijas vēstures avotus: 1883. gadā – Latviešu Indriķa hroniku, bet 1893. gadā – Rīmju hroniku, kas mūsdienās vairāk pazīstama kā Atskaņu hronika. Hronikas gan maz pirktas. Lielāko daļu no Rīmju hronikas 1000 eksemplāriem Siliņš bijis spiests pārdot kā makulatūru.

Rakstniecībai Siliņš nodevies arī pats. Viņa ievirzi raksturo sabiedriski politiskas tēmas, arī vēsture, ko izsaka darbu nosaukumi, piemēram, Ko es pieredzēju un piedzirdēju: Stāsti par ļaužu dzīvi Baltijā. Īsta aizraušanās Siliņam bija dzejas rakstīšana. Tajā dominē tautasdziesmu, folkloras motīvi un tēli – Saules un Meža meitas, Mēness dēli, Laima, Māra u. c. Siliņa dzeja bijusi visai savdabīga. „Tajā bieži varēja lasīt paša veidotus jaunvārdus, piemēram, saulīt tautas trūdināja, aizloksnīte, mākonīti, sārmoksnīti, un vārdus, kuriem autors bija piešķīris jaunu jēgu (tur tie visi saules stari pa vienam izsanēja), tādēļ viņam bieži nācās dzirdēt nosodījumu un pat izsmieklu,” skaidro S.Stinkule. Pedagogs un ģeogrāfijas grāmatu autors Fricis Dravnieks Siliņam rakstīja: „Laipni lūdzam neākstīties un nepadarīt kaunu pārējiem latviešu darbiniekiem. Mums, latviešiem, paldies Dievam, ir diezgan daiļrakstnieku un neskaitāmi daudz daiņas. Jūsu dzeja atstāj nesakarīgu iespaidu. Tur nav kodola un nav satura. Tādēļ metiet labāk šo nejēdzīgo dzejošanu pie malas.” Siliņš gan šādu kritiku laidis gar ausīm, jo uzskatījis, ka folklora, kurā atspoguļota tautas patiesā dzīve, prieki un bēdas, ir vienīgais dzejas avots, kas latvietim pa īstam saprotams. Tuva tēma viņam bijusi latviešu senvēsture. Krājumā Jauns kas publicētas vairākas balādes, viena no tām veltīta zemgaļu virsaitim Namejam. Autors, kā zina teikt Stinkule, dzejā attēlojis arī sava laika latviešu tautas dzīvi, tās noskaņojumu un cilvēku savstarpējās attiecības. Vairāki dzejoļi veltīti Latvijas valsts proklamēšanai.

Pirmais, kas sastādījis kartes latviešu valodā

“Beidzu ar lielisku diplomu. Labi pratu kartes zīmēt,” savās atmiņās par Tukuma elementārskolu šo faktu fiksējis pats Siliņš, kurš vēsturē iegājis arī kā pirmais latviešu kartogrāfs, kas sastādījis un izdevis kartes latviešu valodā. Pārbraucis Rīgā no Maskavas, Siliņš kļuva par kartogrāfu, raksta Melngailis. No 1889. līdz 1898. gadam viņš izdeva kalendāru Atbalss. Tā kā izdevums bija domāts lauciniekiem, autors tajā ievietoja dažādas praktiskas pamācības, piemēram, kā taisāms pārdodamais sviests, kā pīt kurvjus, veidot dzīvžogus. Kalendārā Siliņš aizsāka tematisku ciklu Tēvijas aprakstu krājums, kurā iepazīstināja ar latviešu apdzīvoto vietu ģeogrāfiju un vēsturi. Tika publiskotas arī kartes. Tajās Siliņš uzmanību pievērsis ne tikai lielajiem ģeogrāfiski nozīmīgajiem objektiem, bet arī detaļām – kartēs uzrādīti gan lauku ceļi, mācītājmuižas, fabrikas, pasta stacijas, krogi un citi mazāk zināmi objekti. 1889. gada kalendāra pielikumā kā pirmo Siliņš ievietoja Kurzemes ceļu karti. Tai sekoja Latvijas karte, Baltijas karte 13. un 14. gadsimtā un daudzas citas, uzskaita Stinkule.

1888. gadā pēc atgriešanās no Maskavas Siliņš aktīvi iesaistījās Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas darbā. Kad Rīgā 1896. gadā X Viskrievijas arheoloģiskā kongresa laikā biedrība sarīkoja Latviešu etnogrāfisko izstādi, Siliņš apņēmās izstādes vajadzībām veikt kartogrāfiskos darbus. Viņš sastādījis astoņas kartes, kas papildināja trīs izstādes nodaļas – Zeme, Vēsture, tiesības un tiesāšana un Skolas un izglītība.

“Bez speciālas izglītības, tikai ar milzīgu uzņēmību un drosmi krievu cenzūras apstākļos viņš sagatavoja un izdeva vairāk nekā 70 kartes un plānus. Katra Siliņa karte un plāns veidoti ar lielu rūpību, cenšanos raksturot teritoriju, cik iespējams, plašāk un precīzāk,” secina Rīgas Tehniskās universitātes Ģeomātikas katedras vadītājs Jānis Štrauhmanis, kurš veicis pētījumu par Siliņu kā kartogrāfu. Iespējams, tieši akadēmiskas izglītības trūkums šajā jomā Siliņam ļāva attīstīt arī visai oriģinālas kartogrāfiskas idejas. Tā, piemēram, apgabalu robežas Latvijas kartē novilkt atbilstoši to apdzīvotāju tradīcijām, valodas un apģērba īpatnībām. Tādējādi pētnieks izdalījis 23 apriņķus un, vadoties pēc eksponātu piederības kādam no tiem, arī kārtojis ekspozīcijas Valsts Vēsturiskajā muzejā. Par viņa etnogrāfiskajiem novadiem laikabiedri vīpsnājuši, it īpaši par apriņķu nosaukumiem – Maliena, Ķūļi, Tāmnieki un citiem.

Pirmais Latvijas Vēsturiskā muzeja direktors

1902. gada 1. septembrī Siliņš kļuva par Rīgas Latviešu biedrības Latviešu Etnogrāfiskā muzeja (tagad Latvijas Nacionālais vēstures muzejs) pārzini jeb vadītāju: “Ar lielāko prieku to pieņēmu, jo nu radās izdevība dziļi jo dziļi ieskatīties latviešu tautas dvēseles noslēpumos, kas redzami ietilpst kulturālās īpatnībās un dzīves veidojumos.”

“Ka tāds muzejs radies, ka ļaudis var nākt viņu skatīt, Siliņš ik dienas publicēja presē,” atceras Emilis Melngailis. Siliņš, sludinājumos ievīdams pašsacerētas dzejas rindas, daudzinājis, “cik varena bijusi sudrabotā senatne”, kā arī paudis, ka vācieši nav bijuši latviešu kultūras veicinātāji, bet tās traucētāji. “Tad vācietība, to ievērojusi, sāka Siliņu tramdīt,” raksta komponists. “Sāka ierasties vācu aģitatori, lai traucētu darbu Muzejā. [..] Senlatvisko kultūru Siliņš vērtēja kā vecāko Eiropā. To dzirdot, baltiskā vācietība bij nolēmusi Siliņu apcietināt. Jau tāda pavēle 1906. gadā bijusi izdota. Slepenā policija nākuse ar pavedināšanu, meklējot izteikumus, kas Siliņu nodotu.

Atnākušiem pristaviem devis nevainīgas atbildes.” Riskējot ar dzīvības briesmām, Siliņš centies celt latviešu tautisko apziņu, norāda Melngailis.

Lieli nopelni muzeja vērtību saglabāšanā Siliņam bija Pirmā pasaules kara laikā, kad, vācu armijai tuvojoties Rīgai, viņš nepiekrita piedāvājumam muzeja mantas izvest uz Pleskavu. Siliņš muzeja krājumu novietoja Rīgas Latviešu biedrības pagrabā un aizmūrēja. Nodibinoties Latvijas valstij, Rīgas Latviešu biedrības paspārnē tapušais muzejs kļuva par Valsts Vēsturisko muzeju, bet Siliņš – par tā pirmo direktoru.

Tuva tēma Siliņam bijusi latviešu senvēsture, kura kopā ar viņa interesi par valodniecību radīja visai neparastu konceptu – senlatviešu alfabētu. To pētnieks izdalīja no tradicionālās materiālās kultūras priekšmetos iegrieztām zīmēm, īpaši kādā ekspedīcijā Kurzemē uzietām divām senām koklēm. Viņš uzskatīja, ka senlatviešu rakstības pamatā bijušas sengrieķu valodā sastopamās zīmes. Valodnieku vairākums gan uz šādu pieņēmumu raugās tikpat skeptiski kā uz Atlantīdas pastāvēšanu, pieturoties uzskatam, ka Latvijas sentautām savas sistēmiskas rakstības nekad nav bijis. Taču tas Siliņam neliedza uzskatīt, ka „šie mūsu senraksti skaidrs pierādījums, ka latviešu senatnes kultūra nav ne ģermāniska, ne slāviska, bet patstāvīgs zars Baltijas jūras piekrastes kultūras kopciklā”. Vēl vairāk – Siliņš sevis radīto senlatviešu alfabētu izmantojis arī, lai sastādītu uzrakstu „Valsts Vēsturiskais muzejs” un uzlicis to uz muzeja ieejas durvīm. Siliņš allaž bija sava ceļa gājējs, un viņu maz interesēja citu viedoklis, galvenais bija, ko saka un rāda avoti — latviešu tradicionālās materiālās, garīgās kultūras un valodas liecības, rezumē S.Stinkule.

Valsts vēsturiskā muzeja direktora amatu Matīss Siliņš ieņēma līdz 1934. gadam, pēc tam pieņema muzeja goda kuratora titulu. Par ieguldījumu Latvijas kultūras vērtību saglabāšanā viņš 1926. gadā saņēma Triju Zvaigžņu ordeni. Matīss Siliņš nomira 1942. gada 7. martā un apglabāts Rīgā, Pirmajos Meža kapos.