Latvijas noslēpumi: kā latvieši un igauņi robežu vilka

Noslēgtie un noslēpumainie igauņi…

Dzīvošana vienotajā Vidzemes jeb Liflandes guberņā nebūt nenozīmēja, ka latvieši un igauņi viens otru būtu labi iepazinuši. Mājas it kā bija vienas, taču saimniecība un tikumi, ja tā var teikt, katram savi. Ziemeļvidzemē dzīvojošie latvieši un Dienvidigaunijā mītošie igauņi vēl kaut kā bija iemācījušies viens otram pierīvēties, taču lielākajai daļai latviešu pirmā saskare ar kaimiņiem bija Pirmajā pasaules karā, kad no Kurzemes un vēlāk arī no Rīgas uz Ziemeļvidzemi plūda bēgļu straumes. Pilsēta, kur abas tautas saskārās vistuvāk, bija Valka – tolaik vēl nesadalīta.

Iespaidu netrūka. Lūk, kā 1915. gadā laikraksts Līdums aprakstīja Valkas latviešus un igauņus, stāstot par pilsētas grāmatveikaliem: “Igauņu grāmatniecība liekas būt labāk attīstīta. [..] Igauņi tirdznieciskā ziņā vispār latviešiem stāv priekšā. Viņiem liekas būt vairāk tirdznieciskas uzņēmības, veiklības un par visām lietām viņiem ir šis kopā turēšanās instinkts. Šinī ziņā viņi atgādina žīdus. Lai kāda profesiju izšķirība, lai kāda mantas dažādība šķiro igauņus, viņi tomēr savā starpā pabalstās, bet neuzskata viens otru par savu apkarojamu konkurentu. Pret cittautieti, šinī gadījumā pret latvieti, viņi turpretim ir ļoti noslēgti un noslēpumaini. Par to zina pievest šejienes latviešu grāmattirgotāji šādu raksturīgu paņēmienu no savas prakses. Skolas laikam tuvojoties, grāmattirgotājiem ir no svara zināt, kādas būs nākošā semestrī skolā pieprasītas grāmatas, lai varētu tās veikalā laikā iegādāties. Apjautājies vienreiz, otrreiz skolu kancelejās, kuras te, tāpat kā visas citas iestādes, pa lielākai daļai ir igauņu rokās, dabū atbildi, ka nekas nav zināms. Apjautājies igauņu veikalos – tā pati atbilde. Tā pienāk skolas darbības sākums, un latviešu veikali vajadzīgo grāmatu nevar apgādāties. Bet paskaties: igauņu veikaliem tas jau sen ir bijis zināms, un viņi vajadzīgās grāmatas ir iegādājušies jau laikus. Ja arī ne visām igauņu īpašībām latvieši var sekot, tad kopā turēšanās ziņā gan igauņi latviešiem var noderēt par paraugu.”

No šā stāsta var rasties iespaids, ka igauņi Valkā būtu bijuši skaitliskā vairākumā pār latviešiem, taču 1917. gada vasarā – tobrīd cars bija gāzts un pie varas bija Pagaidu valdība – notikušajās pilsētas domes vēlēšanās izrādījās, ka mazliet vairāk tomēr ir latviešu. Proti, no 8920 reģistrētajiem vēlētājiem latvieši bija 3820, bet igauņi – 3180. Trešā lielākā tautība bija krievi – 1126, bet poļu, ebreju, vāciešu un lietuviešu kopējais skaits nepārsniedza tūkstoti. Tādēļ arī vēlēšanu iznākums bija likumsakarīgs – 17 vietas latviešiem, bet 16 – igauņiem. Par pilsētas galvu pirmoreiz kļuva latvietis Kārlis Aleksandrs Ozoliņš, līdz tam vienmēr pie Valkas stūres bija bijis kāds igaunis. Jo svarīgākas šīs vēlēšanas bija tādēļ, ka tobrīd jau bija skaidrs, – visticamāk, latvieši un igauņi veidos katrs savu valsti, tātad būtisks būs jautājums par Valkas piederību. Laikraksts Līdums pēc vēlēšanām ar neslēptu prieku secināja: “Valka ir palikusi par latviešu pilsētu. Un tas šimbrīžam ir galvenais.” Valkas apriņķī nacionālā aina bija vēl nepārprotamāka – saskaņā ar 1893. gada tautas skaitīšanas datiem tur 93 % bija latviešu.

Juku laiki Valkā

Latviešu prieki nebija ilgi, jo sākās pamatīgi juku laiki, ko visai spilgti aprakstījis rakstnieks Ādolfs Erss, kurš tobrīd bēgļu gaitās atradās Valkā: “Katrs sāka domāt savu un runāt savu. Ielas kļuva drūzmainākas; zaldāti staigāja, skaļi klaudzinādami trotuāru, ar atplēstiem mēteļu stūriem saceldami brīvības vēju. Mītiņi rēca: “Pareizi, pr-r-raviļno!” Runātāji jau grāva buržuāziju. Gājieni ar karogiem un dziesmām lēnās upēs tecēja pa Valkas ielām: plivinājās Latvijas sarkanbaltais, Igaunijas melnzilais un internacionāles sarkanais. Zem katra dziedāja savu un runāja citu, Marseljēza orķestros gāja kliegties ar Internacionāli un Būru maršu. Nacionālo karavīru apvienība atbrauca un apmetās pretī pastam ar savu avīzi, kura sacentās ar Cīņu un Iskolatu. Līdums gaidīja izbraukšanu uz Rīgu, kur proklamēšoties Latvijas valdība.

Kādu vakaru iegriezos Jāņa baznīcā. Kancelē stāvēja aģitators un, rokas cilādams gluži tāpat kā mācītājs, nolādēja buržujus. Solos sēdēja zaldāti un privātie. Iedams noņēmu cepuri, domādams, ka tiešām eju baznīcā, bet, apstājies baznīcas vidū, ieskatījos, ka klausītāji visi cepurēs. Te kāds mani saņēma aiz elkoņa: “Biedri, lieciet cepuri galvā! Vai jūs arī neesat buržujs, ka bez cepures?””

Jau pavisam drīz gan mītiņošanai pienāca gals, jo vācu karaspēks pārrāva fronti un ienāca arī Valkā, pie viena pakarot trīs aizkavējušos boļševiku aģitatorus. “Pilsētā iestājās pamirums. Bet klusi brieda latviešu valstiskā doma. Sākās jauna organizēšanās, kuru vairs nevadīja svešais aģitators baznīcā, bet nopietni politiķi, nacionāli noskaņoti karavīri, rakstnieki, dzejnieki un pati tauta. Šī organizēšanās noveda pie Latvijas pasludināšanas,” raksta Erss.

Tomēr līdz īstam Latvijas valstiskumam vēl bija tālu. Arī vāciešu valdīšana nebija ilga, jo drīz vien atpakaļ bija boļševiki. Notikumu aculiecinieks M. Andersons savā dienasgrāmatā rakstīja: “Kādā vakarā vācu karaspēks brauca ar lielgabaliem un mantas vezumiem uz rītiem, sacījās ejot lieliniekiem pretim, nelaidīšot lieliniekus Valkā. Bet kas notika: naktī vācieši nāk atpakaļ, lieliniekus aizbaidījuši, bet ko redzēja otrā rītā mazā gaismiņā – vācieša neviena Valkā vairs nav, bet lieliniekiem pilsēta pilna, paiet vēl pilsētai cauri un sāk šaut ar lielgabaliem vāciešiem no pakaļas, lai ātrāki brauc prom. Lūk, tā mūs, valcēniešus, izmuļķoja vācieši.

Ilgi jau nu gan arī lielinieki nevaldīja Valkā, bet paspēja izpriecāties, nošāva labu daļu pilsoņus, salaupīja sudrabu un zeltu, arī citas derīgas mantas. Arī mani neatstāja sveikā, kādā jaukā dienā uzlauzuši manu vāgūzi, atlauzuši kasti, kur glabājās zirgu lietas, izplucinātas spalvas priekš ķiseniem, pāris suņādu zābakiem. Tad kādā naktī iebruka dzīvoklī un prasīja ieročus, sudraba naudu un zeltu; ieroči man nebij’, bet sudrabs gan, to neiedrošinājos slēpt, citādi pie sienas, un tā atdevu pats ar labu. [..] Nākamā dienā bija visiem veikalniekiem un namsaimniekiem jāsanes zināmā vietā veļa, cimdi, zeķes, deķi – tas tad bija beidzamais laupījums, tūlīt to sāka kraut vezumos un braukt prom uz dienvidiem, jo somi ar igauņiem vairs nebij tālu no Valkas. Dienu vēlāk agrā rītā ienāca somi pirmie Valkā, tad ap pusdienas laiku nāca arī igauņi. Tā beidzās lielinieku valdība.”

Somu un igauņu nākšana gan arī nebija nekāda patīkamā, jo to pavadīja kaujas ar sarkanajiem Valkas pievārtē, kuru laikā 1919. gada februārī gāja bojā igauņu bataljona komandieris un viens no leģendārākajiem brīvības cīņu varoņiem Jūlijs Kuperjanovs. Daudzi vietējie iedzīvotāji arī igauņus vēlāk atcerējās ne ar tiem labākajiem vārdiem, un nebija gluži tā, ka visi latvieši viņus sagaidīja kā atbrīvotājus. Tolaik vēl nebija skaidrs, kas tad tālāk notiks: strēlnieki, lai arī sarkanie, bija pašu puikas, bet ko varēja gaidīt no igauņiem? Turklāt arī igauņiem, kā izrādījās, itin labi gāja pie sirds iedzīvotāju mantas rekvizēšana.

Igauņu kara laupījums

To, ka igauņi, ar kuriem kopā Latvijā ieradās arī Ziemeļvidzemes armija Jorģa Zemitāna vadībā, ar latviešiem runājuši no spēka pozīcijām, nenoliedz neviens tā laika notikumu dalībnieks. Piemēram, brīvības cīņu dalībnieks, vēlākais agronomijas profesors Hugo Lācis atmiņās raksta: “Igauņi atradās nesalīdzināmi stiprākā pozīcijā. Ja gribēja ko nopietnu pasākt, nācās piekāpties igauņu priekšā. [..] Sekojot atejošam ienaidniekam un ieejot dziļāk Ziemeļvidzemē, uzvarētāja – igauņu armija – tūlīt stājās pie kara laupījuma ievākšanas. Uz ceļiem parādījās no Latvijas muižām uz Igauniju dzenamie ganāmpulki, mantām piekrauti transporti, ar mēbelēm piekrauti vagoni. Kara laupījuma ievākšana norisinājās tik intensīvi, ka muižu un sabiedriskās ēkās daudzviet bija izņemti pat durvju kliņķi.”

Latvijas puse gan mēģinājusi pret šādu uzvedību protestēt, taču noteikumus diktējuši igauņi, kuri sarunās zem četrām acīm atzinuši, ka Latvijas īpašumus pievācot ar Igaunijas valdības ziņu. “Uz Valkas–Gulbenes šaursliežu dzelzceļa līnijas igauņi piesavinājās visu ripojošo materiālu. Tāpat tika pievākts viss, ko atrada Valkas–Ieriķu virzienā uz dzelzceļa. Vēl tad, kad Latvijas teritorijas stacijās jau darbojās savs personāls, arvien vajadzēja kontrolēt igauņu vilcienu sastāvus, vai tiem nav piekabināti vagoni ar svaigi uzkrāsotiem Eesti Vabarigi uzrakstiem. Kā aculiecinieks esmu spiests liecināt, ka mūsu kaimiņu tauta uzrādīja apbrīnošanas cienīgas spējas laupījuma iegūšanā. Šī iegūšanas kāre sniedzās pat tik tālu, ka Strenčos ar bruņotu varu tika atņemti no Valkas uz Cēsīm mūsu karaspēka vienībām sūtītie 600 kg sviesta, kas bija savākti Latvijas pagastos, kā arī Valkas latviešu biedrības pagrabos savāktie prāviem vilnas un pārtikas krājumi!” raksta Hugo Lācis.

Netaisnīgā robeža

Vēlāk, kad karadarbība gāja mazumā un jau varēja domāt par mieru, kļuva skaidrs, ka igauņi lolo tālejošus plānus uz teritorijām, ko latvieši uzskatīja par savām. Par to, cik tālu sniedzās šie plāni, var spriest pēc tā, ka igauņu karavīri bija uzbūvējuši nocietinājumus pie Strenčiem, kaut gan tur pat tuvumā neviena ienaidnieka nebija, – tātad tie bija domāti pret latviešiem. Līdz bruņotam konfliktam starp igauņiem un latviešiem lieta gan nenogāja, taču sekoja ilga un nepatīkama diplomātiska stīvēšanās.

Igauņi uzskatīja, ka Valkai jābūt Igaunijas sastāvā, jo tas ir jaunajai republikai nozīmīgs satiksmes mezgls, turklāt uzsvēra, ka pēc pēdējiem datiem pilsētā igauņu esot vairāk nekā latviešu. Šāda statistika gan tika iegūta, pieskaitot klāt arī igauņu garnizonu. Beigu beigās pilsētas liktenis tika uzticēts šķīrējtiesai, kurā bija pa pārstāvim no Latvijas, Igaunijas un Anglijas. Tiesas sēdes notika pārmaiņus kā igauņu, tā latviešu pusē, turklāt abas puses tiesnešiem servēja bagātīgus galdus, uz kuriem, kā norādīts grāmatā Valkas diližanss, neesot trūcis arī alkohola, – tādēļ nebūs gluži bez pamata teikts, ka Valkas dalīšana notika ne gluži skaidrā prātā. Beigu beigās šķīrējtiesas lēmums, kurā noteicošā balss bija britu pulkvedim Tallentam, tomēr nebija Latvijai labvēlīgs. Proti, igauņiem tika dzelzceļa mezgls un lielākā daļa pilsētas ar visu centru, savukārt Latvijai – smilšains laukums un 80 koka ēkas.

“Igauņu zemnieki, kuri kā jau tirgus dienā bija drusku sametušies, brauca no tirgus, vicinādami telegrammas un kliegdami: “Valka mūsu!” Dažos igauņu namos tūlīt izlika karogus, bet nezin kādēļ pēc īsa laika tos atkal noņēma. Daži zināja stāstīt, ka igauņiem no augšas dots mājiens tik ļoti neizrādīt savu prieku. [..] Valkas latvieši neatceras tik drūmas dienas. Nezinu, vai kādā Valkas latviešu ģimenē tai dienā ēda vakariņas vai domāja par miegu. Vecajās māmiņas deva vaļu asarām. [..] Redzot latviešu nedalīto sašutumu, arī igauņiem palika neomulīgi. Dažs labs latvietis tai vakarā neatņēma sava kaimiņa igauņa sveicienu,” tā lēmuma par pilsētas sadalīšanu sekas aprakstīja Jaunākas Ziņas.

Pateicoties šim lēmumam, Valka mainījās līdz nepazīšanai. Pilsētai pa vidu izauga žogs un parādījās robežpunkti, bet Latvijas pusē ar valdības finansiālu atbalstu tika būvēta jauna pilsēta.

Roņu salas zaudējums

Pazemojošs zaudējums Latvijai robežu dalīšanas laikā bija arī Roņu salas atdošana. Tā ietilpa Vidzemes guberņā, atradās Latvijas teritoriālajos ūdeņos un bija ģeogrāfiski tuvāk Kurzemes krastam nekā Igaunijas salām. Tiesa, pēc etniskā principa uz Roņu salu īsti pamata pretendēt nebija ne Igaunijai, ne Latvijai, jo no salas aptuveni 300 iedzīvotājiem ap 250 bija zviedri, tur ieceļojuši 17. gadsimtā Zviedrijas lielvalsts laikā.  

1920. gada 15. jūnijā Igaunija pieņēma valsts konstitūciju, kurā vienpusēji pasludināja salu par Igaunijas sastāvdaļu, un norīkoja tur savu pārvaldnieku. 1923. gada novembrī, slēdzot aizsardzības savienības līgumu ar Igauniju, Latvijas puse tika nostādīta izšķiršanās priekšā: turpināt uzturēt pretenzijas uz salu vai arī atteikties no savienības ar Igauniju. Uzskatot šo aliansi par nozīmīgāku aizsardzības interesēs un saprotot, ka izredzes atgūt salu ir vājas, Rīga piekāpās. Tādējādi Latvija palika bez salas Baltijas jūrā, bet Igaunija pie savām vairāk nekā 1500 salām pievienoja vēl vienu.