Krievijas propagandas oficiālais vakara muldoņa

Dziesma par televīziju

Pavisam nesen pamatīgu ažiotāžu Krievijā izraisīja leģendārā krievu dziesminieka Borisa Grebenščikova jaunā satīriskā dziesma Večerņij mudozvon – maigā versijā to varētu latviskot kā Vakara muldoņa. Dziesmiņā tiek vēstīts par vārdā nesauktu televīzijas darboni, kurš pēc pasūtījuma ir gatavs visus pamācīt un pastāstīt, kā viss ir patiesībā. Internetā izcēlās spraigas diskusijas, kam gan šī dziesma ir veltīta, un reti kuram bija šaubas par to, ka galvenais adresāts ir Krievijas televīzijas šovu vadītājs un viens no galvenajiem Kremļa propagandistiem Vladimirs Solovjovs.

Pats Solovjovs gan sākumā mēģināja iestāstīt, ka dziesma nepavisam nav par viņu, jo viņa raidījumā vārds “vakara” nefigurē, dodot mājienus, ka droši vien domāts pavisam cits raidījums Vakars ar Ivanu Urgantu – tā atspēlējoties par to, ka Urgants vienā no saviem raidījumiem bija atļāvies ironizēt par Solovjovu. Taču punktu diskusijai pielika pats Grebenščikovs, norādot, ka starp Vakara U un Vakara M ir milzu distance – kā starp cienījamu nodarbi un kaunu. Pēc Grebenščikova atbildes aktuāla vairs nebija arī Solovjova versija, ka ar dziesma varētu būt veltīta Ukrainas prezidentam...

Ar ko gan Solovjovs izpelnījies šādu ievērību? Galvenokārt ar savu svētdienas vakara sarunu šovu, kas pēc 2014. gada Krimas aneksijas un sekojošajām pret Krieviju vērstajām ekonomiskajām sankcijām ir kļuvis par vienu no redzamākajiem propagandas ieročiem. Tajā Solovjovs darbojās tik aktīvi, ka izpelnījās īpašu pietuvināšanu Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam. Žurnālistam tika atļauts intervēt prezidentu Putinu un veidot viņam veltītas filmas – šāds gods tiek retajam. Tieši Solovjova filmā Putins pirmo reizi atzinās, ka “zaļie cilvēciņi”, kas 2014. gada sākumā uzradās Krimā, patiešām ir bijuši Krievijas karavīri; līdz tam oficiālās Krievijas amatpersonas to allaž bija noliegušas. Pēc aptauju datiem, Solovjovs ir viens no populārākajiem TV raidījumu vadītājiem Krievijā.

Kažoku maiņa

Solovjova pārtapšana par Krievijas TV propagandistu Nr. 1 ir diezgan pārsteidzoša, jo vēl pirms desmit gadiem nekas neliecināja, ka viņš kādudien varētu kļūt par Kremļa uzticamāko žurnālistu. Pat pavirši pameklējot, internetā var atrast viņa kādreizējos izteikumus, kas ir krasā pretrunā ar to, ko Solovjovs no ekrāna sludina tagad.

Kaut vai par Krimu. Solovjovs 2008. gadā: “Cilvēks, kurš gribētu sākt Krievijas un Ukrainas karu, ir noziedznieks, turklāt man pat grūti iedomāties, kāda mēroga noziedznieks. Ukrainā taču dzīvo mums dvēseles, vēstures un asins ziņā radniecīgi cilvēki... Nevajag kliegt: “Sevastopole mūsu!” Nevajag kliegt: “Krima mūsu!””

Solovjovs 2013. gadā, tātad gadu pirms Krimas aneksijas: “Nedod Dievs, ka Krima atgrieztos Krievijas sastāvā. Tam nav nekāda juridiska pamatojuma. Un kam mums Krima? Hruščovs taču to atdeva pilnīgi leģitīmi. Ja mēs runājam par Krimas atgriešanu, tas nozīmē karu. Jūs gribat karot ar Ukrainu? Cik ukraiņu un krievu dzīvības esat gatavi ziedot, lai sagrābtu Krimu, kas jau sen ir kļuvusi par tatāru teritoriju? Krimas iedzīvotāji ir pret.”

Solovjovs 2014. gadā: “Šo dienu mēs tuvinājām, kā vien spējām. Krima un Sevastopole atkal ir Krievijas sastāvā. Vēsturiskais taisnīgums ir uzvarējis!”

Mediju karjeru Solovjovs sāka deviņdesmito gadu beigās diezgan nejauši, jo pirms tam nodarbojās ar biznesu, kādu laiku bija pat dzīvojis ASV un tur labā līmenī apguvis angļu valodu. Tieši šā iemesla dēļ viņu reiz radiostacija Serebrjannij doždj palūdza aizstāt saslimušu raidījuma vadītāju, kas runāja angliski. Tā arī viņš aizķērās radio uz pāris gadiem un vēlāk pārcēlās uz Krievijas televīziju. Tur viņš pievērsās politiskajai žurnālistikai, taču nebūt ne kā oficiālās varas aizstāvis. Drīzāk jau viņš atradās pretējās pozīcijās: draudzējās ar liberālo politiķi Borisu Ņemcovu, bija pazīstams ar oligarhu Borisu Berezovski un aktīvi protestēja pret neatkarīgās televīzijas NTV pāriešanu Kremļa paspārnē. Toreiz viņam vēl nenāca prātā protestētājus saukt par mēsliem, kā viņš to atļāvās pēc nesenajiem ielu gājieniem Maskavā...

Taču, kad neatkarīgās televīzijas viena pēc otras tika aizklapētas ciet, tad bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem apmeta kažoku uz otru pusi un bija gatavs strādāt oficiālajā televīzijā Rossija-1, kur drīz vien sāka dziedāt pavisam citu dziesmu. Sākoties Ukrainas krīzei un sekojošajai Krimas aneksijai un karam Donbasā, Solovjovs ātri vien izvirzījās par vienu no galvenajiem televīzijas propagandistiem, kura rīcībā ik nedēļu ir nodots labākais ētera laiks. Lielākoties tas tiek aizpildīts ar tā sauktajiem sarunu šoviem, kuros, kā tiek apgalvots, piedalās visdažādāko Krievijas sabiedrības slāņu pārstāvji, kuriem nav vienaldzīgs valsts liktenis; sākot no histēriskā politiķa Vladimira Žirinovska un Krievijas Ārlietu ministrijas oficiālās pārstāves Marijas Zaharovas, beidzot ar ultranacionālistisko rakstnieku Aleksandru Prohanovu un pēc padomju laikiem skumstošo kinorežisoru Karenu Šahnazarovu. Diskusijas parasti norisinās augstos toņos, nereti emociju uzkurināšanai tiek uzaicināti “ienaidnieka tēli”, piemēram, kāds amerikāņu politologs vai latviešu aktieris Andris Lielais, kuru tad visi pārējie raidījuma dalībnieki metas lamāt. Un to visu skatās miljoniem skatītāju.

Cīņa pret rusofobiem

Cilvēkam, kurš nav Kremļa propagandas apdullināts, ilgi skatīties Solovjova raidījumus diez vai būs pa spēkam. Drīz vien sāks trīcēt rokas, dzirdot raidījuma vadītāja un viesu klajo demagoģiju. Sarunu tēmas ir visdažādākās, taču agri vai vēlu visi nonāk pie ierastas atziņas: Rietumi pret Krieviju ir sazvērējušies, Ukraina ir fašistiska valsts, nabaga Krievija atrodas ienaidnieku ielenkumā.

Ja ticam Solovjovam, nav amerikāņiem citu domu, kā vienīgi par to, kā ieriebt Krievijai. Taču Krievija ir pietiekami lepna un varena, lai ar Amerikas cūcībām spētu tikt galā! Šāds vadmotīvs vijas cauri gandrīz katram propagandas sarunu šovam. Te būs tikai daži raidījuma dalībnieku izteikumi.

Krievijas Valsts domes deputāts, Izglītības un zinātnes komitejas vadītājs Vjačeslavs Ņikonovs: “Es piekrītu amerikāņu līderiem, kad viņi saka, ka Krievija kaitē Amerikai. Ja, kaitējam un kaitēsim – atļaušos izteikt tik paradoksālu apgalvojumu. Kaitējam un kaitēsim -– ar saviem milzīgajiem izmēriem, savu militāro spēku un savu ekonomisko varenību!”

Senators Oļegs Morozovs: “Amerikāņi pēdējos 20 gadus ir dzīvojuši mītu varā. Viņiem likās, ka viņi ir visvareni. Viņi pat vājo Krieviju necentās piebeigt, jo domāja, ka nav vairs vērts. Un kas iznāca? Viņiem nav neviena panākuma! Viņiem būtu jāatzīst sava politiskā sakāve. Bet viņi to nevēlas...”

Visai iecienīta tēma propagandas raidījumos ir patiesības meklējumi – kādēļ gan Krieviju pasaulē tik daudzi nemīl? Krievijas Valsts domes Kultūras komitejas vadītājai Jeļenai Jampoļskai atbilde tālu nav jāmeklē: “Visa rusofobija, vienalga, vai tā nāk no īstajiem Rietumiem vai no nabagu Rietumiem kā Polijas un Baltijas, vienmēr sākas ar pretpadomju noskaņojumu.” Citā pārraidē viņai piebalso uzbeku izcelsmes krievu politiķis Semjons Bagdasarovs: “Tajā Baltijā parādījušies vadoņi, kuri uzreiz sāka klaigāt: “Mēs jūs atbrīvojām no metropoles!” Kaut gan metropole deva visu – kultūru, tehniku… Jābūt stingrākiem – jo stingrāka politika, jo labāk! Un nevajag lamāt NKVD orgānus!”

Savs viedoklis par nepateicīgajiem baltiešiem ir arī režisoram Karenam Šahnazarovam: “Baltijas valstis taču neatkarību ieguva bez kara – vienkārši mēs ņēmām un uzdāvinājām viņiem neatkarību. Un cik vienreizīga iespēja viņiem bija kļūt par tiltu starp Krieviju un Rietumiem! Bet viņi kļuva par NATO priekšposteni. It kā nebūtu skaidrs, ka sadursmes gadījumā viņus iznīcinās pirmos.”

Politologs Sergejs Mihejevs: “Rietumos tagad jebkādu noziegumu attaisnos, ja vien tas būs vērsts pret Krieviju un krieviem. Ja jau Krievija ir pasaules ļaunums, tad cīņā pret to visi līdzekļi labi. “Nogaliniet, nogaliniet – es par visu atbildēšu!” Kas to teica? Gebelss! Un Hitlers! Drīz vien vectētiņu Hitleru arī attaisnos! Ja nebūtu holokausta, Hitlers jau sen būtu visas Eiropas iemīļotais varonis!”

Viena no tēmām, kas palaikam aktualizējas urrāpatriotiskajos krievu televīzijas sarunu šovos, ir staļinisma reabilitācija. Šovu dalībnieku attiecības ar “visu tautu” tēvu un masu slepkavu, kā likums, ir tuvas un mīļas.

“Staļins ir viens no tiem cilvēkiem, kurš ir mainījis pasauli – un šajā jomā bijis neparasti veiksmīgs. Lūk, aizbrauc uz Ulanbatoru, bet tur priekšā milzīgs piemineklis Čingishanam. Bet līdz Čingishanam Staļinam bija tālu... Un cik nežēlīgs bija Jūlijs Cēzars? Viņš taču gallu karu laikā iznīcināja miljonu cilvēku – turklāt bez šaujamieročiem. Un viņu tur godā... Patiesībā es, lūk, ko teikšu: ja Hitlers būtu karā uzvarējis, ar viņu būtu tieši tāpat. Ko ar to iesākt, es nezinu,” tā vienā no Solovjova pārraidēm atzina kinorežisors Karens Šahnazarovs.

Politologs Vitālijs Tretjakovs Staļina popularitātes atdzimšanu saista ar Ukrainu: “Zināmā mērā cilvēki pret Staļinu izturas labi, bet pret Hruščovu ne pārāk tāpēc, ka Staļins banderiešus iesēdināja, bet Hruščovs izlaida.”

Pats Solovjovs vienā no saviem raidījumiem pat atļāvās pakritizēt Putinu, ka tas esot... nepietiekami nežēlīgs. Pēc viņa domām, Krievija atrodas karastāvoklī, tāpēc prezidentam jāsper stingrāki soļi, citādi valsts politika esot liberālāka nekā Vācijā vai Amerikā. Vārdu sakot, noderētu jauns Staļins.

Propaganda kā bizness

Tādā garā varētu turpināt vēl un vēl, jo visos raidījumos tonis un agresīvā retorika ir līdzīgi. Varētu par to tikai pasmieties, ja ne kāds būtisks fakts – pēc sabiedriskās domas aptaujām, Solovjovs Krievijā ir atzīts pat žurnālistu, kurš visvairāk izpelnījies sabiedrības uzticību. Pat neraugoties uz to, ka vēl viens no pirmā piecnieka Vladimirs Pozners ir publiski paziņojis, ka Solovjovu par žurnālistu neuzskatot un tiekoties roku viņam nepasniegs.

Darbs propagandas druvā, pēc visa spriežot, ir visai ienesīgs. Vismaz Solovjova gadījumā noteikti. Kā noskaidrojis Kremļa galvenais opozicionārs Aleksejs Navaļnijs, Solovjovam pieder ne tikai vairāki dzīvokļi Maskavas centrā, bet arī divas villas Itālijā pie Komo ezera. Pēdējais fakts varētu likties īpaši šokējošs, jo propagandists sevi allaž ir pozicionējis kā lielu Krievijas patriotu, taču tagad izrādās, ka brīvo laiku viņš labprātāk pavada nevis Suzdaļā vai Pleskavā, bet gan Itālijā.

Solovjova atbilde uz šādiem pārmetumiem gan ir īsa: “Jā, es esmu bagāts cilvēks, vai tad kāds to nezināja? Nesaprotu, par ko gan pretenzijas? Deviņdesmitajos gados es nodarbojos ar biznesu un sapelnīju kapitālu. Es neesmu valsts ierēdnis, tāpēc nesaprotu šos pārmetumus. Laikam jau Navaļnijs mokās ar kaut kādiem kompleksiem...” Un var jau būt, ka pārmest arī nebūtu par ko, ja vien Krievijas galvenais propagandists piedevām nebūtu nokārtojis uzturēšanās atļauju Itālijā; šis fakts nepavisam nesader ar urrāpatriotiskajām runām.

Tā runāja propagandists

“Es uzskatu, ka lēmums izvest padomju karaspēku no Afganistānas bija kļūdains. Es uz turieni būtu gatavs sūtīt savu dēlu. Un arī pats gribēju uz turieni doties. Nekādu problēmu tur neredzu. Arī uz Sīriju es savus bērnus būtu gatavs sūtīt.” (Par Krievijas karaspēka izmantošanu pasaulē)

“Un šie 2 procenti mēslu uzskata, ka ir tiesīgi Maskavā kādam kaut ko skaidrot? Viņi izgāja nevis pret Sobjaņinu, ne pret Putinu, bet pret tautu.” (Runājot par demonstrācijām, kuru dalībnieki pieprasīja sarīkot galvaspilsētā godīgas vēlēšanas)

“Patriots – ne patriots. Nikolajs Gogolis lielu daļu savas dzīves pavadīja Romā, taču bija patriots. Labāko Romas ceļvedi sarakstīja Gogolis. Neteikšu neko par izciliem kultūras darbiniekiem, lai nepadomātu, ka esmu sajucis prātā un sevi salīdzinu ar viņiem. Patriotisms taču nav paraksts par neizbraukšanu no valsts un nav arī stulbā sajūta, sakot: “Viss labākais ir mūsējais.” Tas ir tad, kad tev ir apzināta izpratne un to vari izvēlēties. Un tik un tā izvēlies Krieviju.” (Par saviem īpašumiem ārzemēs).

„Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”. “Par "Modernie meli" saturu atbild SIA "Izdevniecība "Rīgas Viļņi""