Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Militārā tehnika Sarkanajā laukumā. (Foto: Alexander - Imaginechina/Sipa US/ Vida Press)

Kara atbalsis: vēstures revīzija Kremļa gaumē 31

9vīri
2019. gada 26. oktobrī 05:26 2019. gada 26. oktobrī 05:26
  Sandris Metuzāls | 9vīri
Nule apritēja 80 gadi kopš Otrā pasaules kara sākuma. It kā pagājis ilgs laiks, taču propagandas cīniņi ap senajiem notikumiem nerimst vēl šobaltdien. No vienas puses, Krievijas mediji un oficiālās amatpersonas katrā izdevīgākā brīdī vaino visus, kas nedomā tāpat kā viņi, vēstures viltošanā un fašisma reabilitēšanā. Bet – no otras puses – paši cenšas sagrozīt faktus, lai parādītu padomju armiju un Staļina režīmu kā Eiropas atbrīvotājus, kuriem visi ir pateicību parādā.

Sātana pakts

Otrā pasaules kara sākums ir Krievijas propagandistiem ļoti nepateicīgs laika periods. Grozies kā gribi, taču to, ka 1939. gada 23. augustā noslēgtais Molotova–Ribentropa pakts būtībā Hitleram deva rīcības brīvību, pasargājot no karošanas divās frontēs, ir grūti noliegt. Vēl nepatīkamāks ir tas fakts, ka Hitlers un Staļins 1939. gadā kļuva par sabiedrotajiem un jau pāris nedēļas pēc Molotova–Ribentropa pakta noslēgšanas vācu un padomju armijas savā starpā sadalīja to, kas bija palicis pāri no Polijas. Fotogrāfijas, kurās iemūžināta padomju un vācu karavīru kopīgā parāde Brestļitovskā, daudzi oficiālie krievu vēsturnieki un valstsvīri droši vien labprāt iznīcinātu un aizmirstu uz mūžīgiem laikiem.

Taču, tā kā vēstures liecības tomēr ir saglabājušās, pilnīgi tās ignorēt nav iespējams. Stāsts par Brestļitovskas parādi gan Krievijā parasti tiek vienkārši noklusēts, un šī tēma apieta. Savukārt Hitlera un Staļina draudzībai tiek izmantoti tie paši argumenti, ko lietoja oficiālās padomju vēstures rakstītāji. Proti – šī draudzība bija piespiedu, jo tikai tā Staļins varēja izvairīties no tūlītēja kara ar Vāciju. Savukārt kara sākuma atbīdīšana gandrīz par diviem gadiem PSRS esot ļāvusi labāk sagatavoties Hitlera agresijas atvairīšanai.

“Nav nekāda pamata uzskatīt padomju–vācu neizbrukšanas paktu par Otrā pasaules kara cēloni. Tā cēlonis nav arī slepenais papildu protokols par “ietekmes sfēru” sadalīšanu. Taču PSRS nacionālajai drošībai šā pakta noslēgšana bija ļoti nozīmīga. Pirmkārt, tika pārsvītrota iespēja, ka Vācija varētu 1939. gadā izraisīt karu pret PSRS, tātad uzbrukums tika atbīdīts par diviem gadiem. Otrkārt, līguma noslēgšana, lai arī nostiprināja Vācijas starta pozīcijas karā un deva tai dažus citus taktiskos plusus, tomēr atnesa tai arī būtisku stratēģisku zaudējumu, jo PSRS robežās 1939. gada septembrī tika atbīdītas tālu uz rietumiem līdz Vācijas robežai. Sākās jaunās robežas nostiprināšana,” raksta Krievijas Bruņoto spēku Ģenerālštāba priekšnieka pirmais vietnieks Aleksandrs Burutins.

Taču šajās atziņās ir pāris loģiskas pretrunas. Pirmā – līdz 1939. gada septembrim Vācija pie labākās gribas nevarēja uzbrukt PSRS, jo starp abām valstīm nebija kopīgas robežas. Tieši Polijas sadalīšana ļāva vērmahtam nonākt tiešā Padomju Savienības robežas tuvumā. Ja Staļins 1939. gada augustā būtu atteicies parakstīt līgumu ar Hitleru, tad ļoti jāšaubās, vai fīrers uzbruktu Polijai, riskējot nonākt starp divām ugunīm –Franciju un Lielbritāniju, ko ar Poliju saistīja palīdzības līgums, un PSRS. Otrā pretruna – oficiālajā padomju un tagad arī Krievijas historiogrāfijā pieņemts uzskatīt, ka nacistiskais režīms bija neuzticams un nodevīgs, ko uzskatāmi pierādīja 1941. gada vasarā, negaidot uzbrūkot PSRS. Tad no kurienes gan pārliecība, ka ar visu noslēgto padomju–vācu neuzbrukšanas līgumu nodevīgais Hitlers nevarēja uzbrukt PSRS jau 1939. gada rudenī, uzreiz pēc Polijas sakaušanas? Trešā pretruna – biedējot ar briesmīgajām sekām, kādas varētu būt, ja Vācija Padomju Savienībai uzbruktu jau 1939. gadā, oficiālā padomju/krievu historiogrāfija ietiepīgi ignorē faktu, ka 1939. gada Vācija un 1941. gada Vācija militārajā ziņā bija divas ļoti atšķirīgas valstis. 1939. gadā tās rīcībā bija munīcijai apmēram mēnesi ilgam karam, un ar Staļinu spēkoties tā nespētu pat pie labākās gribas, savukārt 1941. gadā vācu rīcībā jau bija gandrīz visas iekarotās Eiropas resursi. Tāpēc1939. gada modeļa Vācija Staļinam būtu bijis krietni parocīgāks pretinieks nekā 1941. gada Vācija.

Kurš kuram gribēja uzbrukt?

Vēl viena tēma, kas Krievijas oficiālās historiogrāfijas pārstāvjus spēj novest līdz pirmsinfarkta stāvoklim, ir jautājums par to, vai Staļins 1941. gadā neplānoja uzbrukt Hitleram pirmais. Polemiku par šo jautājumu vēl astoņdesmitajos gados sāka bijušais padomju izlūkdienesta virsnieks Vladimirs Rezuns, kurš, aizbēdzis uz Rietumiem, ar Viktora Suvorova pseidonīmu izdeva grāmatu Ledlauzis. Tajā, vadoties pēc tobrīd pieejamajām informācijas drumstalām (arhīviem padomju laikos pieeja bija ierobežota) un loģikas, Suvorovs izvirzīja versiju, ka Staļins 1941. gada vasarā gatavojis triecienu Vācijai un tāpēc pie robežas koncentrējis milzīgu karaspēku, taču Hitlers viņu par nedēļu vai divām apsteidzis. Padomju armija tobrīd vēl tikai izvērsa savus spēkus uzbrukumam un nebija gatavojusies aizsardzībai, tāpēc arī kara sākums PSRS izvērtās tik katastrofāls – ne velti polemikā nereti tiek izmantots teiciens par bokseri, kuru pretinieks pārsteidzis ar pusmastā nolaistām biksēm.

Deviņdesmitajos gados, kad atvērās arhīvu durvis un varēja piekļūt daudziem kara laika materiāliem, Suvorovam radās sekotāji, kuri jau ar daudziem jo daudziem faktiem cementēja hipotēzi par iecerēto Staļina pirmo triecienu Hitleram. Taču ne mazāk bija arī to vēsturnieku, kuri stāvēja un krita par tradicionālo versiju – ka Hitlers nodevīgi un negaidot uzbrucis mieru mīlošajam Staļinam, kurš savas lētticības dēļ neesot nopietni uztvēris izlūkdienestu ziņas par gaidāmo fašistu uzbrukumu.

1939. gada rudens, Polija. Vācu un padomju virsnieki īsina laiku saviesīgās sarunās. (Foto: akg-images/SCANPIX)

Vēl pirms kādiem pieciem gadiem Suvorova un anti-Suvorova nometnes diskutēja, lai arī asi, taču atklāti, bet tagad Krievijā šādām diskusijām pielikts punkts. Iemesls vienkāršs – 2012. gadā tika veiktas izmaiņas likumos, kas tagad paredz administratīvo un kriminālatbildību par vēstures viltošanu, ekstrēmisma propagandu un nacisma simbolikas publisku demonstrēšanu. Šie formulējumi ir tik izplūduši, ka vajadzības gadījumā tiesas priekšā var nonākt arī par to, ka, piemēram, savā Facebook lapā esi publicējis vēsturisku fotogrāfiju, kurā redzams Hitlers un karogs ar svastiku. Pēc šā panta pie atbildības Krievijā pēdējo gadu laikā saukti vairāk nekā 6000 cilvēku. Dažbrīd apsūdzības ir vairāk nekā absurdas, piemēram, kādam Smoļenskas iedzīvotājam, kā raksta portāls Meduza, piespriests naudassods par sociālajos tīklos publicētu fotogrāfiju, kurā iemūžināta viņa māja vācu okupācijas laikā; fonā, raugi, redzams karogs ar kāškrustu un vācu karavīri. Kādam Arhangeļskas iedzīvotājam nepatikšanas gadījās pēc tam, kad viņš internetā publicēja 1945. gada Uzvaras parādes foto, kurā padomju karavīri pie Kremļa sienas met kaudzē karogus ar svastiku... Šajā gadījumā gan otrās instances tiesa piespriesto sodu atcēla.

Tieši tāpat tiesas priekšā var nonākt par “mēģinājumiem reabilitēt nacismu”. Šādu gadījumu gan pagaidām ir daudz mazāk. Taču ir bijuši gadījumi, kad tiek ierosinātas krimināllietas par to, ka cilvēki sociālajos tīklos ir pārsūtījuši rakstu, kas veltīts Vācijas un Polijas draudzībai Otrā pasaules kara sākumā vai arī par Staļina un padomju karavadoņu kritiku.

Vēsturnieki, kuri tagad mēģinātu apšaubīt oficiālo versiju par Vācijas un PSRS kara sākumu, riskētu nonākt aiz restēm vai vismaz iedzīvoties naudas sodā kā vēstures viltotāji un nacisma reabilitētāji. Iznākumā atkal godā tiek celts vecais padomju laika vēstures traktējums, kurā Padomju Savienība parādīta kā nevainīgs nacistu agresijas upuris. Fakti par milzīgo padomju karaspēka koncentrāciju pierobežā, ko citādi kā ar gatavošanos uzbrukumam Vācijai ir grūti izskaidrot (cits izskaidrojums – Staļins bijis pilnīgs idiots, kas tomēr diez vai atbilst patiesībai), atkal tiek ignorēti vai interpretēti pa savam. Piemēram, nenoliedzamie fakti par to, ka kara sākumā padomju karaspēks bija koncentrējis vairākas reizes vairāk tanku nekā vērmahts, tagad atkal tiek pasniegti īstenā padomju laiku stilā. Tā krievu izglītības portālā Mel norādīts, ka šāda statistika esot pilnīgi nepareiza. “Tajā iekļauti vai arī visi PSRS uzbūvētie tanki, tostarp darba kārtībā neesošie, novecojušie un remontā esošie, vai arī visi rietumu pierobežā esošie tanki. Tā ir pilnīgi nepareiza pieeja abu pušu spēku izvērtējumam. Ja mēs paraudzītos tikai uz to tehniku, kas bija darba kārtībā un gatava kaujai, turklāt aprīkota ar bruņām, kas pasargāja no šāviņiem, tad spēku attiecība būtu pavisam citādāka: 1415 vācu tanki pret 1114 padomju tankiem.” Ar apmēram tādiem pašiem skaitļiem pirms pusgadsimta operēja padomju vēsturnieki, ietiepīgi ignorējot faktus, ka 1941. gada jūnijā PSRS rīcībā tikai vidējo tanku T-34 un smago KV-1, kam analogu vērmahtā vispār nebija, bija apmēram pusotrs tūkstotis. Bet vecāku modeļu tanku, kas ar vācu tankiem varēja spēkoties kā līdzīgs ar līdzīgu, bija vēl vismaz 15 tūkstoši. Loks ir noslēdzies – Krievija ir atgriezusies pie Brežņeva laiku vēstures traktējuma.

Katiņas traģēdija

Viens no traģiskākajiem Otrā pasaules kara notikumiem ir vairāk nekā 20 000 poļu karagūstekņu noslepkavošana Katiņas mežā netālu no Smoļenskas. Pirmoreiz atklātībā informācija par to parādījās 1943. gadā, kad vācu okupācijas iestādes uzgāja masu kapus un nekavējoties izmantoja tos propagandai, paziņojot visai pasaulei, ka padomju čekisti ir nogalinājuši poļu gūstekņus. Savukārt padomju puse pēc kara vainu šajā noziegumā centās uzvelt Vācijai, apgalvojot, ka patiesībā poļus nošāvuši esesieši. Tomēr padomju prokuroru mēģinājums Nirnbergas tribunālā apsūdzēt vāciešus Katiņas slepkavībās cauri neizgāja, jo apsūdzība bija pārāk baltiem diegiem šūta.

Līdz deviņdesmitajiem gadiem bija divas versijas par Katiņu – padomju puse uzstāja, ka vainīgi ir fašisti, savukārt visa pārējā pasaule aizdomās turēja Staļina čekistus. Situācija mainījās deviņdesmitajos gados, kad pēc PSRS sabrukuma tika atslepenota daļa arhīvu un Krievijas prezidents Boriss Jeļcins nodeva Polijai materiālus, kas saistīti ar Katiņas lietu. Tad arī izgaisa pēdējās šaubas par NKVD vainu šajā noziegumā. 2004. gadā Krievijas Galvenā kara prokuratūra apstiprināja, ka NKVD tribunāls ir piespriedis nāvessodu vismaz 14 000 poļu, kas nogalināti Katiņā. 2010. gadā arī toreizējais Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs un Krievijas Valsts dome atzina Staļina vainu šajā noziegumā.

1943. gads Katiņas apbedījumu atrašana. (Foto: akg-images/SCANPIX)

Varētu likties, ka nekādu šaubu šajā jautājumā vairs nevar būt, tomēr pēdējos gados Krievijā arvien uzstājīgāk atskan balsis, ka visi šie pierādījumi ir blēņas un tīrie viltojumi, jo patiesībā Katiņā poļus tomēr slepkavojuši vācieši. Tā vēstures zinātņu kandidāts Vladislavs Šveds paziņojis, ka patiesībā nogalināto poļu bijis daudzkārt mazāk – apmēram divi tūkstoši. Bet dokumenti, kas liecina par NKVD vainu, esot viltoti. Piemēram, padomju iekšlietu tautas komisāra Lavrentija Berijas ziņojumā, kurā apstiprināta 25 000 poļu nogalināšana Katiņā, pirmās trīs lappuses drukātas ar rakstāmmašīnu, kuras šrifts neatbilst nevienam citam tā laika NKVD dokumentam. Secinājums vienkāršs – tātad tās rakstītas vēlāk. Parādījušies arī apgalvojumi, ka Jeļcina laikā arhīvi pārplūdināti ar viltojumiem un to paveikuši armijas un prezidenta drošības dienesta speciālisti. Tātad arī Katiņas lietas dokumenti droši vien ir viltoti, lai slēptu vāciešu vainu. Kādēļ gan Jeļcina līdzgaitniekiem būtu vajadzējis viltot dokumentus, kas attiecas uz tik senu lietu, lai uzgrūstu vainu par Katiņas noziegumiem Staļinam – uz šo jautājumu gan neviens no sazvērestības teoriju būvētājiem nespēj atbildēt.

Deportāciju attaisnošana

Viena no mūsdienu Krievijai nepatīkamākajām Otrā pasaules kara epizodēm ir saistīta ar dažādu tautību iedzīvotāju deportācijām neilgi pirms Vācijas uzbrukuma PSRS un kara gaitā. Īpaši smagi deportācijas skāra okupēto Baltijas valstu iedzīvotājus un čečenus. Krievijas oficiālā vēsture baltiešu deportācijas parasti centās attaisnot, izmantojot argumentu, ka Staļins centies no pierobežas aizvākt padomju varai naidīgos elementus, kuri, sākoties karam, varētu ar ieročiem rokās vērsties pret padomju karavīriem. Šāda argumentācija gan bija nepārliecinoša, jo neatbild uz jautājumu, kādēļ vajadzēja izsūtīt arī sievietes un bērnus. Grūti iedomāties, piemēram, Emīliju Benjamiņu no bēniņiem šaujam uz padomju karavīriem...

Pēdējā laikā modē nācis vēl kāds attaisnojums – līdzīgi, lūk, esot rīkojušies arī amerikāņi, kara laikā internējot ASV dzīvojošos japāņus, arī tos, kuriem bija Amerikas Savienoto Valstu pilsonība. Internētie japāņi – kopskaitā vairāk nekā 100 000 – visus kara gadus pavadīja īpašās nometnēs, jo tika uzskatīts, ka japāņi nav lojāli ASV un daudzi no viņiem spiego Japānas labā.

Sieviete noliek ziedus 1941.gada deportāciju piemiņas vietā Torņakalna stacijā Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienai veltītā atceres brīža laikā. (Foto: LETA)

Kaut gan paralēles starp padomju īstenotajām baltiešu deportācijām un japāņu internēšanu patiešām ir, tomēr nevar noliegt, ka radikāli atšķīrās PSRS un ASV pieeja šiem jautājumiem gan kara laikā, gan vēl jo vairāk pēc kara. Padomju čekisti deportāciju laikā ģimenēs nošķīra vīriešus no sievietēm un nosūtīja uz dažādām vietām, taču amerikāņi ļāva nometnēs ģimenēm dzīvot kopā. Arī sadzīves apstākļi internētajiem japāņiem, lai arī smagi, tomēr bija daudz labāki nekā uz Sibīriju deportētajiem baltiešiem, no kuriem daudzi izsūtījumā gāja bojā. Pēc kara padomju valdība par deportāciju upuriem nelikās ne zinis, turpretī ASV prezidents Džeralds Fords 1976. gadā publiski atzina, ka lēmums par japāņu internēšanu nav bijis pareizs, un Ronalds Reigans 1982. gadā parakstīja rīkojumu katram internētajam japānim izmaksāt kompensāciju 20 000 dolāru apmērā. Lieki teikt, ka Baltijas valstu represētie no PSRS tiesību mantinieces nekad nav saņēmuši nekādu kompensāciju, arī neviens no Krievijas prezidentiem nav atvainojies par deportācijām vai vismaz atzinis tās par nepareizām.

Fašisma reabilitācija

Padomju laiku vēstures traktējuma piekritēji nevis diskutē ar oponentiem, bet parasti viņus vienkārši nolamā par fašistiem – ar šo argumentu ir pilnīgi pietiekami, lai jebkādām diskusijām pieliktu punktu. Piemēram, krievu valodā internetā veidotā pasaules vēstures enciklopēdija histrf.ru, kas sava nezinātniskuma dēļ šādu nosaukumu diez vai ir pelnījusi, raksta: “Ar mītu par mūsu valsts līdzatbildību tiek mēģināts pārformatēt nacionālo atmiņu. Ir runa par pakāpenisku fašisma reabilitāciju. Tā kā sabiedrības viedoklis ne Krievijā, ne arī citur pasaulē vēl nav gatavs nosaukt PSRS par vienīgo kara vaininieci, tad tiek izmantota melīgā teorija par “divu totalitāro režīmu līdzvērtīgo atbildību”. (..) Nav šaubu, ka tad, kad sabiedriskais viedoklis būs pieradināts pie uzspiestās viltus shēmas, sekos nākamais posms. Tad fašistiskais režīms tika pilnībā reabilitēts un kā vienīgā Otrā pasaules kara iniciatore tiks nosaukta PSRS.”

„Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”. “Par "Modernie meli" saturu atbild SIA "Izdevniecība "Rīgas Viļņi""

Citi šobrīd lasa

Kāpēc no Covid-19 mirst arī jauni, veselīgi cilvēki? Zinātnieki izvirza divas teorijas
Una Ulme glābj ģimenes biznesu no 100 kilometru attāluma un atzīst: "Šī krīze ir nopietns pārbaudījums attiecībām"
Covid-19 ir atnācis uz visiem laikiem, paziņo krievu mikrobiologs 10
Skatīt visus komentārus

Брюс Уиллис и Деми Мур решили самоизолироваться вместе

Анна Курникова поделилась снимком с дочерью Машей