Otras tādas nav! Strenču pirts ar pagātnes garu

No Strenču pirts jau pa gabalu vējo pagātnes elpa, jo šai celtnei ir vairāk nekā 60 gadu. Staļina laikos pilsētās pēc vienota tipveida projekta tika būvētas šādas pirtis – vienā pusē sieviešu nodaļa, otrā pusē vīriešu nodaļa, pie ieejas kase, aizmugurē kurtuve. Būtībā nekas nav mainījies arī mūsdienās, jo dzimumu sadalījums vēl joprojām ir spēkā.

Nav zināms, cik šādu piršu uzbūvēja Latvijā; var pieņemt, ka vairāk par desmit. Taču līdz mūsdienām ir saglabājušās tikai nedaudzas no šīm celtnēm, vēl mazāk ir to, kas turpina darboties kā pirtis. Pirms pāris gadiem šāda pirts funkcionēja Alojā, taču to apsaimniekoja privātuzņēmēji, kuri nosprieda, ka tik arhaiska paskata pirts ierīkojums mūsdienās īsti neiederas, un to kārtīgi izremontēja. Tagad tur viss ir tīrs, svaigs un skaists – taču pagātnes sajūta ir pazudusi.

Strenču pirts pieder pašvaldībai, kam nav daudz lieku līdzekļu ēkas remontam, un tā varbūt arī labāk. Jo, cik zināms, patlaban Strenču pirts ir vienīgā, kas saglabājusi autentisko izskatu un iekārtojumu. Un, pateicoties tam, pirtij ir itin liels pastāvīgo klientu loks.

Simt apmeklētāju dienā

Strenču pirts darbojas tikai vienu dienu nedēļā – sestdienās no rīta līdz vakaram. Apsaimnieko to divi labie gariņi – Maija un Ļena. Viņu ziņā ir gan pirts kurināšana, gan apmeklētāju aprūpēšana, gan ieejas maksas iekasēšana (četri eiro no deguna), gan telpu tīrīšana. Malka jāzāģē un jāskalda gan pašām nav, par to gādā pašvaldība, taču abām kundzēm nākas krietni noņemties, stiepjot uz krāsni smagās metru garās pagales.

Kad Deviņvīri pirmoreiz uzzināja par tik interesantas pirts eksistenci, izlūkošanas vizītē mēs tur piestājām vēl agrā pavasarī. Atbraucām agrā pēcpusdienā un bijām iedomājušies, ka gan jau priekšā būs tikai kādi pāris apmeklētāji. Nekā tamlīdzīga – auto stāvvieta pirts priekšā bija stāvgrūdām pilna, bet pirtī iekšā rosījās savs desmits pliku veču. Toreiz mums līdzi nebija fotogrāfa, tāpēc nolēmām vēlreiz atbraukt zaļākā sezonā. Šoreiz ieradāmies vēl agrāk, ap pusdienlaiku, un atkal priekšā jau sastapām kādus sešus vīriešus. Dāmu pusē, kā teica Maija, esot bijis vēl pārītis, taču to pārbaudīt negājām. Rodas iespaids, ka sestdienās Strenčos centrālā vieta ir tieši pirts, jo pat pie veikaliem brīžam ir mazāk mašīnu nekā te.

Kopējais pirts apmeklētāju skaits ik sestdienu ir diezgan liels – no 80 līdz 100 cilvēkiem. Ja zinām, ka Strenčos pavisam dzīvo tikai mazliet virs 1000 cilvēku, tad sanāk, ka katrs desmitais strencēnietis sestdienā dodas uz pirti. Patiesībā gan šī statistika ir mazliet greiza, jo liela daļa apmeklētāju nav vietējie. Viņi brauc no Valmieras, no Valkas, pat no ārzemēm – no Valgas. Parādiet Latvijā vēl kādu sabiedrisko pirti, uz kuru speciāli brauktu cilvēki no ārzemēm! Pastāv pat tāds kā Strenču pirts fanu klubs Limbažos – kāds desmits vīru no tāspuses katru nedēļu punktuāli brauc uz Strenčiem pērties, pēc tam iet peldēties Gaujā, tad atkal peras... nu, un tā tālāk. Agrāk viņi braukuši uz Alojas pirti, taču pēc tās remonta laikam sapratuši, ka nevar tomēr iztikt bez senatnīguma piesitiena, un pārorientējušies uz Strenčiem.

Bļodas un koka skapīši

Savs šarms pirtij nenoliedzami ir. Jā, tā apskretusi, apdrupusi un laika zoba sagrauzta. Pašvaldība iespēju robežās ir atjaunojusi krāsojumu un vēl šo to pielabojusi, tomēr visam cauri jūtama vecuma piegarša. Šajā gadījumā tas nav slikti, jo tiešām rada īpašu sajūtu.

Atverot pirts durvis, nonākam ģērbtuvē. Koka skapīši (nē, nekādu metāla skapju ar atslēdziņām!), no kuriem dažiem durvis turas ciet, dažiem – ne pārāk. Ja arī tie nav gluži no Staļina laikiem, tad pilnīgi noteikti padomju varu ir piedzīvojuši. Kaktā īsta padomjlaiku krāsns, arī soliņi nav pirmā svaiguma. Pašā pirts telpā gan soliņi ir diezgan jauni, tomēr kopumā gaisotne vairāk ir veco laiku, nevis mūsdienu. Un, kā jau teikts, tas ir labi. Te var nomazgāties – dušā vai iekš plastmasas bļodas. Žēl ka vairs nav saglabājušās metāla bļodas, tās te izskatītos labāk. Var arī nopērties, vietējie vīri īpaši slavē pirts garu – labs tas te esot. Pirtsslota gan katram jāņem pašam sava līdzi, tās uz vietas nevar iegādāties. Taču, kā stāsta pastāvīgie apmeklētāji, gadījumā ja tev slotas nav, vari paņemt kādu no tām, kas jau ir lietotas un pēc tam gādīgi noliktas maliņā.

Pēc pirts vari vai nu vienkārši pasēdēt uz pirts lievenīša, vai arī bizot peldēties uz Gauju – tā te ir rokas stiepiena attālumā. Bet pēc tam atpakaļ uz pirti! Atpakaļ pagātnes sajūtās. Jo tās pamazām kļūst par lielu retumu. Tāpēc, ja šīs rindas lasa kāds pirtslietu entuziasts, tad iesakām Strenču pirts apmeklējumu neatlikt uz vēlāku laiku – ej nu sazini, varbūt pašvaldība kādudien sadomā tur sarīkot eiroremontu, un tad viss šarms būs vējā...