Kalnos ar riteni: latvietis, kurš ar velosipēdu iekarojis tūkstošiem metru augstas virsotnes

Šoreiz nebūsim oriģināli, aizņemsimies teicienu no kāda cita Bruno Šulcam veltītā raksta, jo efektu, kurš tika raksturots ar šo teicienu, viņš nodemonstrēja arī mums. Teiciens ir šāds: kad Bruno atglauž matus, kļūst redzams, kā viņa galvā staigā domas. Runa ir par 1996. gadā piedzīvota galvaskausa lūzuma sekām. Tas, ka ekstrēmu piedzīvojumu veicēji reizēm gūst dažāda smaguma traumas, nebūtu nekas pārsteidzošs. Bruno Šulcs šajā ziņā nav izņēmums, negadījums notika, viņam laižoties lejā no 5642 metrus augstās Elbrusa virsotnes. Pārsteidzoša bija viņa reakcija uz šo kritienu, bet par to lasiet intervijā.

Ar saviem vairāk vai mazāk ekstrēmajiem ceļojumiem un braucieniem Šulcs ir iedvesmojis dažādu līmeņu topošos dēkaiņus. Dzimis 1962. gadā Aizputē un 1985. gadā absolvējis Rīgas Politehniskā institūta Mehānikas un mašīnbūves fakultāti kā inženieris konstruktors, Šulcs aizrāvās ar speciālu divriteņu konstruēšanu, lai ar tiem varētu kāpt augstu kalnos un arī laisties lejā. Kāpiens Elbrusā aprakstīts grāmatā Uzdrīkstēšanās būt pašam sev, 2008. gadā veiktais nobrauciens no 7546 metrus augstā Muztagata kalna Ķīnā – grāmatā Velokāpiens Muztagatā. Par saviem ceļojumiem un ne tikai par tiem Šulcs veido arī filmas. Savukārt Latvijas spiningotājiem Ālandu salas faktiski atklāja 1999. gada 18. septembra "SestDienā" publicētās Bruno Šulca ceļojuma atmiņas, kas bija ilustrētas ar bildi, kurā divi letiņu copmaņi uz kadiķa mieta uzvēruši pāri par desmit iespaidīgām līdakām... Šobrīd Šulca plānos ir vēl viens Muztagata apmeklējums – nevis lai kāptu, bet lai vēlreiz paskatītos uz kalnu, kurš viņam ir devis tik daudz pārliecības turpmākajai dzīvei, ļāvis nonākt līdz apziņai: tu vari izdarīt, ja tiešām gribi.

Kalnos Gerkena biksēs

Ja tu studēji Politehniskajā institūtā, tad droši vien pazini arī Everesta iekarotāju Teodoru Ķirsi?

Tedis bija mans pasniedzējs institūtā! Pirms Muztagatas kāpiena biju aizbraucis ar viņu aprunāties. Ķirsis bija vienīgais, kas manu darbošanos kalnos ar riteni uztvēra normāli. Alpīnisti teica: kāpēc tu kalnos kāp ar riteni? Riteņbraucēji teica: kāpēc tu ar riteni kāp kalnos?

2003. gadā Tedis Jaunzēlandē gāja bojā, kāpjot Kuka kalnā. Vēlāk par to runājām ar alpīnistu Kristapu Liepiņu, aktiera Edgara Liepiņa dēlu. Kristaps teica: to, kas tur īsti noticis, neviens nekad neuzzinās.

1995. gadā tu pirmoreiz mēģināji nobraukt ar divriteni no Elbrusa, bet neveiksmīgi. Kāpēc?

Tas bija ļoti vēlu rudenī, nedabūju sponsoru naudu, toreiz vēl nezināju, kā to meklēt, runāju caur draugiem.

Ritenis tev tolaik jau bija speciāli sakomplektēts?

Tas ritenis bija viens no pirmajiem trim mauntinbaikiem Latvijā. Jānis Liepa, kādreizējais kamaniņu treneris, man faktiski atdeva vienu no trim velosipēdiem, kuri reklāmas nolūkos bija braukuši lejā pa Siguldas kamaniņu trasi. Ritenis bija jau krietni patriekts, varbūt tajā pašā trasē. Un ļoti smags, es ar to kalnos pa sniegu virzījos divus kilometrus dienā.

Tas laikam ir lēni.

Ļoti lēni. Tas notika tā: uz bagāžnieka man bija velosoma, piebāzta līdz ūkai, ap 25–30 kilogramu, un vēl mugursoma. Kad vairs nebija taciņu un sākās sniegs līdz ceļiem, vispirms panesu 10–15 metrus uz priekšu riteni, tad gāju atpakaļ pēc mugursomas, aiznesu to pie riteņa, tad atkal gāju atpakaļ pēc velosomas. Šitā no rīta līdz vēlam vakaram, no tumsas līdz tumsai. Tagad pats brīnos, kā es toreiz to spēju izdarīt. Uzkārpījos līdz kādam 4200 metru augstumam, līdz tā sauktajam Melnajam ceļam – lavas notecei. Taču tur bija drausmīgi vēji…

Vai tad kalnos nav spēkā paruna, ka nav sliktu laika apstākļu, ir tikai nepiemērots apģērbs?

Man mugurā bija T krekls, virsū adīta vilnas jaka, kājās melnas bikses, nopirktas par piecīti "Bērnu pasaulē" pie Gerkena. Goda vārds, man tad nebija naudas.

Bet informācija par to, kāds laiks kalnos tad varētu būt gaidāms, tev taču bija?

Kalnos es līdz tam faktiski nebiju bijis, tikai gājis pa pāreju, bet tas neskaitās – fiksi pārej un atkal sauļojies. Sniegā un ledū kalnos nebiju uzturējies.

Turklāt man beidzās pārtika. Patiešām par pēdējo naudu biju nopircis Pjatigorskas tirgū riekstus un medu un uztaisījis kaut ko līdzīgu muslim. Šķaidīju to ar ūdeni. Ja kalnos vēl būtu gani, tad varētu šķaidīt ar airanu, bet gani no ganīšanas vietām aiziet jau septembra vidū. Es no Rīgas izbraucu 11. oktobrī. Sagaidīju kalnos helovīnu, tam par godu cepu kartupeļus.

Kur tu kalnos dabūji kartupeļus?

Ganiem vienā apcirknī, kuros viņi vasarā dzīvo, bija palikuši pussapuvuši kartupeļi, tos izšķiroju, atradu arī čuguna pannu.

Malka arī bija?

Malka bija beigusies. Staigāju kilometra rādiusā un ar atrastu cirvīti skaldīju aitu aplokiem nost stabiņus.

Ganiem tas varētu nepatikt...

Nē, es vēlāk uzzināju, ka viņi tik un tā nākamajā sezonā liek jaunus, jo pa ziemu vecie stabi sapūst. Tātad gani drīzāk man varētu izteikt pateicību.

Uzceptos kartupeļus divās plastmasas kulītēs paņēmu līdzi. Tas bija pretrunā jebkādām alpīnistu normām, jo kartupeļos nav nekādu kaloriju. Pats trakākais, ka uzkārpījos līdz 4200 metriem un, kad no rīta pamodos, tās kartupeļu kules bija sasalušas divos ledus klučos. Man nebija nekā, ar ko tās atsildīt. Atlika tikai rieksti. Tātad faktiski man no ieceres nācās atteikties bada dēļ. Tur toties bija daudz minerālūdeņu, bet ar minerālūdeņiem nedrīkst pārspīlēt – tad pēc dažām dienām sāk sāpēt locītavas. Norma būtu divas glāzes dienā, ne vairāk.

Kā tu gāji lejā? Ar riteni brauci vai kājām?

Īsti neatceros. Skrēju. Skrienot man pārplīsa tās Gerkena bikses, paliku faktiski šortos. Bija jāšķērso upīte, jāatrod, kur uz tās ir ledus. Ledu es atradu, bet ielūzu. Vasarā es būtu aiznests projām, bet ziemā ledus straumi aiztur. Ielūzis biju līdz ceļiem, kājas slapjas, laukā mīnus 10 grādu...

Mīnus 10 grādos ar slapjām kājām jau ir kaut kas jādara, lai izdzīvotu.

Jāskrien atpakaļ uz to pašu vietu, kur biju cepis kartupeļus, tur bija plīts.

“Ko tu te dari ar riteni?!”

Nākamajai Elbrusa reizei tu tātad biji bruņots ar pieredzi un varēji gatavoties nopietnāk.

Turklāt 1995. gadā, vēl pa ceļam uz kalnu, es biju saticis savu vēlāko palīgu un, kā izrādījās, arī dzīvības glābēju Valentīnu Aivazovu. Satiku viņu interesantā veidā. Starp pēdējo civilizāciju un Elbrusa pakāji ir kādi 30 kilometri. Kilometrus piecpadsmit pirms pakājes, paugurainā stepē, ieraudzīju, ka uz viena paugura stāv cilvēks un ar rokām veic kaut kādus rituālus. Ja viņš to nebūtu darījis, es viņam droši vien nepievērstu uzmanību, bet nu sanāca tā, ka es viņam pamāju. Tad cilvēks strauji nāca manā virzienā. Tā mēs iepazināmies un vēl tagad esam labi draugi. Valentīns ir zobu tehniķis, viņa tēvs pats sevi sauc par Gruzijas asīrieti, nopietni pēta seno asīriešu kultūru. Valentīns arī sevi pozicionē kā asīrieti. Starp citu, Valentīna māte ir blonda latviete no Slokas.

Kad Valentīns mani kalnos izglāba, es pēc tam par viņu uztaisīju filmu. Toreiz, 1995. gadā, vēl pirms manas kārpīšanās augšā Elbrusā, Valentīns man teica: traks tu esi, tur neviena cilvēka vairs nav, es no turienes, no pakājes, nāku.

Ko Valentīns tur darīja?

Viņš ir tāds dabas bērns – pasaka sievai čau un uz kādām dienām aiziet kalnos. Īsts kaukāzieša dzīvesstils.

Tajā pirmajā reizē Valentīns man deva dažus vērtīgus padomus, un mēs šķīrāmies – viņš devās uz mājām, es uz savu bezcerīgo mērķi, par ko jau izstāstīju. Kad biju pieņēmis lēmumu neturpināt kāpienu, izžāvēju zābakus, salāpīju biksiņas, savācu pārtiku, lai varētu tikt līdz civilizācijai, jo visas tās takas, pa kurām augšā biju gājis pa zālīti, bija piesnigušas; kā atklājās vēlāk, sniegs bija līdz ceļiem. Tiešām nezinu, vai es toruden būtu izkūlies, jo novembra sākums tur jau ir dziļa ziema, bet satiku vienu meteorologu dienesta automašīnu GAZ 56, viņi Elbrusā uzstādīja kaut kādu aparatūru. Tur bija divi speciālisti, pavadonis alpīnists un vēl kādi desmit alpīnisma entuziasti, Pjatigorskas institūta studenti.

Vai tad tur bija ceļš?

Jā, un tā mašīna iet cauri diezgan biezam sniegam. Es nezinātu, kur tas ceļš zem sniega ir, bet tas, kurš tur dzīvo, zina. Kad ieraudzīju mašīnu, tajā bija tikai šoferis. Tas ieraudzīja mani pavisam izvārgušu un pastāstīja, ka meteorologi un alpīnists kopā ar studentiem tagad ir Elbrusā, atgriezīsies nākamajā vakarā, lai nāku pie viņa padzīvot siltumā.

Kad pārējie atgriezās, alpīnista pirmie vārdi bija: “Tu esi tas idiots ar velosipēdu?” Viņš bija pamanījis riteņa pēdas. Kādas piecas minūtes šausminājās: “Idiots! Ko tu te dari ar riteni?! Šajā laikā! No kurienes tu esi?” Kas man atlika? Tikai muļķīgi smaidīt.

Atgriezies Latvijā, sāku atkārtotam mēģinājumam gatavoties nopietni. Sākumā nekas nesanāca, bet tad viens mans draugs man zvanīja un teica, ka mani meklējot students Ansis Bogustovs, gribot mani intervēt. Pēc tā raidījuma Ansis man piedāvāja caurlaides, lai varu izmantot studijas telefonu un faksu, meklējot sponsorus.

Aizmirsu pateikt, ka Valentīns tajā pirmajā mūsu tikšanās reizē teica, ka ir ar mieru mani pavadīt un filmēt manu nākamo pasākumu. Visu mūžu tur dzīvojis, viņš kā pavadonis ir neatsverams.

Elbrusa šerpa...

Jā. Vēl joprojām viņš pavada cilvēkus. 

Tātad nu tev bija labs padomdevējs?

Jā. Valentīns kalnos iet kopš bērna kājas. Taču arī otrajā reizē es ceļā devos par vēlu. Valentīns gan teica, ka tik vēlu vairs nav slikti, jo tad laiks stabilizējas – ir ļoti auksts, bet skaidrs, var būt ap mīnus 30 grādiem. Aukstākā nakts bija mīnus 33 grādi.

Velosipēds tev tad jau bija cits?

Jā, "Concorde", un arī "Sparco" kombinezons, spilgts, ar spīdīgiem uzplečiem, ļoti stingri piešūtiem. Tas tādēļ, lai, ja kaut kas gadās, aiz tiem tevi var paņemt un nest kā nestuvēs. Sponsoru man jau bija vairāk, biju tos sameklējis, pa vasaru ar Anša gādību zvanīdamies.

Ko tu potenciālajiem sponsoriem teici – ka brauksi ar riteni Elbrusā?

Jā.

Un ko viņi tev? To pašu, ko tas alpīnists, kas tevi satika pirmajā reizē?

Nu, pirmajā reizē, kad man bija tikai divi sponsori, viens no tiem – avīze "Atmoda Atpūtai", tās redaktore Elita Veidemane, apspriedusies ar Valtu Titavu un nolēmusi mani atbalstīt, to darīja, teikdama: “Ja paliksi dzīvs, par šo uzrakstīsi.”

Otrajā reizē sponsoru man bija vairāk, bet nepietika naudas, lai apdrošinātos. Tad nu pēc mana kritiena Valentīns ieguldīja arī savu naudu manā ārstēšanā.

Tātad arī otrā reize bija neveiksmīga?

Nē, veiksmīga, ja neskaita kritienu. Ceļā devos 1996. gada oktobra beigās, sākumā aklimatizējāmies. Kad sākām kāpt, kalna pakājē Valentīns teica, ka mums jākāpj ātri, jo labs laiks būs tikai pāris dienas. Laika apstākļus viņš noteica nekļūdīgi trīs dienas uz priekšu – pēc vēja virziena, rietošās saules krāsas...

Metam visu lieko prom, teica Valentīns un atstāja turpat sniegā vienu no trim fotoaparātiem. Arī telti atstājām lejā. Valentīns teica: uztaisīsim bivaku – kur pie klinšu radzes saputināts sniegs, ieraksimies iekšā. Tādā bivakā ir siltāk nekā teltī.

Pa ceļam vēl dienas trīs pavadījām vietā, kas saucas Severnij Prijut, skārda būdā. Arī tajā atstājām šo to lieku. Mērķis bija uzkāpt līdz virsotnei un tad atpakaļ līdz būdai.

Atpakaļ nokāpt vai nobraukt ar riteni?

Nobraukt, kur būs iespējams. Tā bija Elbrusa ziemeļu nogāze, vissarežģītākā, tikai katra desmitā ekspedīcija kāpj no tās puses. Tur vienmēr ir ēna, tur ir stāvāks, tur nav nekādu glābšanas dienestu.

Bet vai dienvidu pusē, kur saule, nav lielākas šļūdoņu briesmas?

To Valentīns visu zināja. Vienīgais, par ko viņš brīnījās, bija helikopters, kas sāka riņķot virs mums. Izrādās, kamēr mēs ilgi uzturējāmies pakājē, gaidot kāpšanai piemērotu laiku, viņa vecāki bija satraukušies, un Valentīna draugi sazvanījuši helikoptera pilotu, lai pameklē. Padomju laikos to bija vienkāršāk sarunāt. Lai gan vēl nesen, kad Kamčatkā filmēju, kā mūsu heliborderisti brauc no vulkāniem, ar turienes pilotiem varēja sarunāt dajebko. Tur bija tādi Afganistānā dienējuši “asi”, kas mani ar karabīnēm piekabināja, un es stāvēju uz helikoptera pakāpieniem un filmēju 200 metru augstumā. Eiropā tāda drošības noteikumu neievērošana būtu neiedomājama!

Par zināmu samaksu?

Pat nē, viņam ir lepnums parādīt, ko viņš spēj! Kad ar helikopteru atgriezāmies no filmēšanas, viens no mūsu heliborderistiem pilotam pajautāja: “Vai tu pikēt māki?” Pilots nesāka atbildēt, vai māk, viņš, tiklīdz bija pārlidojis virsotnei, uzreiz mauca stāvus lejā... Kā čaļi bļāva! Turpmākajā brauciena laikā viņi vairs pilotiem neko nejautāja.

"Išak matros"

Atgriežamies uz zemes, pie tava otrā kāpiena...

Jā – tajā dienā līdz virsotnei netikām. Valentīns jau sāka stresot, teica, ka es par lēnu velkos. Kaukāza temperaments viņā ir izteiktāks nekā latviskais. Uztaisījām bivaku, mīnus 33 grādu temperatūrā pārnakšņojām. No rīta pamostos, ieraugu, ka Valentīna nav. Izrādās, viņš jau kāpj, jau ir tuvu virsotnei. Man bija jāatgriežas pēc velosipēda puskilometru zemāk. Ap diviem dienā uzkāpu virsotnē (tā bija otra, zemākā, austrumu virsotne, 5621 metrs, otra virsotne ir 21 metru augstāka, pa vidu abām sedliene), Valentīns no turienes jau skrēja man pretī un apsveica.

Jūs tur tobrīd bijāt vienīgie kāpēji?

Jā, ziemā tur neviens vairs nekāpj, tas ir tīrais vājprāts – kāpt ziemā...

Tu tātad esi pirmais, kuram Elbrusā izdevies uzkāpt ar transportlīdzekli. Bet vai transportlīdzekļa līdzņemšana arī attaisnojās, bija brīži, kad ar to varēja pabraukt?

Jā, jā! Tas ir filmēts. Virsotnē mēs filmēt nevarējām, baterijas salā bija nosēdušās. Valentīns gan no bikšu gumijas bija uztaisījis turamo, lai baterijas var turēt padusē, tomēr tikai trešdaļu varēja izmantot. Atlika vienīgi mūsu divi fotoaparāti. Tā kā man sponsoru līgumos bija noteikts, ka kāpienam jābūt filmētam un fotografētam, izdomājām ko traku: iet kalnam pāri, kur ir Čegetas tūristu bāze, varbūt tur izdosies uzlādēt baterijas, lai gan tā jau bija starpsezona, kad slēpotāju vēl nav, bet citi tūristi jau prom.

Pārnakšņojām bāzē "Prijut 11", tad skrējām lejā un atradām, kur uzlādēt baterijas; vietējais traktora mehāniķis apsolīja uzlādēt. Viens glābšanas dienesta vecis piedāvāja mums apmesties viņa mājās. Nākamajā dienā devāmies uz augšu. Velosipēds bija atstāts virsotnē. Aizgājām kājām līdz ielejai, ar vagoniņu aizbraucām līdz Prijutam, tad gaidījām nākamo dienu, lai būtu piemērotāki laika apstākļi. Vakarā Valentīns man mācīja karačaju valodu. Rēcām tā, ka nevarējām aizmigt. Zebra karačaju valodā ir išak matros, salatētis – kalatundžaš (aukstumpuisis), Sniegbaltīte – sasuļka fatima, ģitāra – turļumbaš...

Miegs nenāca arī skābekļa bada dēļ, kalnos vispār ir grūti izgulēties, gaiss tomēr jāvelk drusku ar spēku.

Vienos naktī izgājām uz virsotni. Laiks bija labs, zvaigžņota debess. Pie Pasuhova klintīm Valentīns apstājās, it kā bija aizelsies, un teica, ka viņam ir nelāgas priekšnojautas. Lēnā garā ap pusdienlaiku uzkāpām līdz ritenim. Tad Valentīns nofilmēja manu braucienu no Elbrusa austrumu virsotnes līdz sedlienei, kādu kilometru.

Cik ātri tu to gabalu nobrauci?

To man arī skolās prasa, bet es tad atbildu, ka virves dejotājam neprasa, cik ātri viņš pa virvi pārskrējis, viņam galvenais ir noturēties uz virves, palikt dzīvam. Pabrauc piecdesmit metrus un atelsies, jo sēdēt nevari, visu laiku jāstāv uz pedāļiem, un skābekļa badā muskuļi tik labi nestrādā.

Valentīns filmēdams nāca man pakaļ, bet ne tūlīt, ganījās vēl pa virsotni. Stāvot un gaidot viņu, man palika salti, jo sedlienē starp virsotnēm vienmēr ir baigais caurvējš. Tā stāvot, man ienāca prātā traka doma kāpt uz lielāko, rietumu virsotni.

Ja Valentīns būtu nonācis, mēs abi būtu gājuši lejā, bet, tā kā viņš kavējās, sāku kāpt uz rietumu virsotni. Uz austrumu virsotni var kāpt pa lavas noteku radzēm, kāpiens ir ļoti drošs. Savukārt uz rietumu virsotni ir jākāpj pa stāvumu un gludu ledu, ko krieviski sauc par pudeļu ledu... Kad tagad braucu pa Latviju stāstīt un rādīt filmu par savu kāpienu (daru to jau 20 gadus, esmu izbraukājis Latviju krustām šķērsām), ikreiz skatoties tos kadrus, varu tikai secināt, ka man ļoti noveicās. Apmēram kilometru es kāpu pa pudeļu ledu bez ledus cirtņa.

Kā tad tu pa ledu varēji kāpt?

Kājās man bija koškas, titāna radzes, Valentīns tās bija dabūjis no alpīnista, kurš tās bija taisījis pats sev. Arī uz riepām man bija titāna radzes, pats biju šipojis, tā ir diezgan sarežģīta tehnoloģija ar daudzām niansēm.

Vai Valentīns redzēja, ka tu kāp uz rietumu virsotni, nevis gaidi viņu?

Redzēja labi. Es viņu gan neredzēju, jo fons bija tik raibs – sniegs, melni akmeņi –, ka no divu kilometru attāluma nevarēja pateikt, kur ir cilvēks. Savukārt ceļš uz rietumu virsotni ir pilnīgi gluda “stikla” siena.

Ik pa brīdim Valentīnu pamanīju. Kāpu uz virsotni, izmantodams jau iepriekšējā dienā izstrādātu taktiku – iedzenu ledū priekšējās riepas radzes, tad iedzenu pakaļējās, un tā pamazām uz augšu. Kad velosipēda radzes iecērt ledū, tās notur. Valentīns visas dienas kāpa ar ledus cirtni. Man tas būtu par sarežģītu, nevaru vienlaikus cirsties un kāpt ar riteni.

Vai tu uzkāpi līdz rietumu virsotnei?

Uzkāpu. Bet labu emociju nebija. Nemiers tomēr ir, kad esi viens un nezini, vai otrs nāks. Turklāt pats trakākais ir tikt lejā.

Ar riteni tam it kā būtu jābūt vieglākam pasākumam...

Slavenais alpīnists Mesners ir teicis: “Esmu atkāpies vienpadsmit Himalaju ekspedīcijās, tāpēc esmu dzīvs.” Virsotnē biju ap trim, četriem. Sapratu, ka te ilgi nav ko stāvēt, vējš vēl nežēlīgāks, Eiropas augstākā virsotne galu galā. Faktiski tas ir ap 150 metru garš plato, jo Elbruss ir vulkāns. Tur ir viena desmit metru augstāka pumpa, uz kuras alpīnisti atstāj karodziņus, bet vējš tos ļoti ātri noplēš.

Pabraucu pa plato ar velosipēdu, piebraucu pie malas, gatavojos kāpt lejā, te parādījās Valentīns. Abi bijām priecīgi, pafilmējām manu braukšanu. Nobraucu uz leju līdz pudeļu ledum, sarunājām tālāk kāpt. Maršrutu izvēlēsies katrs pats, bet tas būs 10–20 metru attālumā no otra.

Ledū ik pa brīdim ir kāds akmentiņš, kur saulē atkusis. Centos iet pa tiem kā no saliņas uz saliņu, lai uz akmens var stabilāk atpūsties. Tā kāpām, kamēr nonācām līdz vietai, ko Valentīns sauca par Aunapieri, ar apmēram 20 metrus garu stāvu nogāzi. Valentīns to apgāja, bet man ar riteni apiešana ir grūta. Domāju, pagriezīšos ar muguru un kāpšu uz leju tā, kā kāpu augšā.

Sāku tā darīt, bet nelaimīgā kārtā uzkāpu ar radzi uz akmentiņa. Radze noslīdēja, es uz ģīmja un uzrāvu sev riteni virsū... Pēc tam nākamo stundu vairs neatceros, kas notika, to uzzināju tikai vēlāk no Valentīna dienasgrāmatas.

Eksistenciālais jautājums

Kurā vietā tu nokriti?

Līdz sedlienei tur vairs nebija tālu, kādi 150–200 metri pa taisno.

Tos tu visus nošļūci?

Jā, nošļūcu faktiski līdz sedlienei. Ritenis aizķērās ātrāk. Bet to es neatceros.

Biji zaudējis samaņu?

Valentīns teica, ka es esot jau sākumā atsities ar galvu pret akmeni, un tā esot bijusi mana laime. Pārsitu galvu, biju bezsamaņā un tāpēc kritu ļengani. Ja es būtu bijis pie samaņas un mēģinājis kaut kur pieķerties, būtu arī salauzis rokas un kājas.

Valentīns tavu kritienu redzēja labi?

Jā, viņš tajā brīdī stāvēja 20 metrus no manis. Kā viņš teica, raudājis, bet izdarīt tādā brīdī neko nevar, pa gludu ledu paātrinājums ir kārtīgs. Pusstundas laikā Valentīns bija nokāpis pie manis drebošām kājām. Pēdējie divdesmit metri viņam bija visemocionālākie, jo uz mani veda tik gara asins sliede. Valentīns atzinās, ka ir cerējis, bet nav ticējis, ka es būšu dzīvs.

Faktiski manu dzīvību izglāba tas, ka Valentīns bija ārsts un bija šim kāpienam gatavojies arī tādā aspektā. Man bija lauzts galvaskauss (parāda, kā galvas āda traumas vietā kustas). Kad Valentīns mani pagrieza uz muguras, mans ģīmis esot bijis kā bumba, un pats priecīgākais brīdis bijis, kad es pēc minūtēm divdesmit teicu pirmos vārdus: “Valentīn, par ko man šitā?” 

Vai tiešām gribi teikt, ka ej kalnos, nepieļaujot domu, ka tur ar tevi var gadīties šādas tādas likstas?

To tā nevar izstāstīt... Kad pēc operācijas atbraucu atpakaļ uz Rīgu, izrādījās, ka man ir apsaldēti kāju pirksti. Naktīs kliedzu no sāpēm. Viens mans kursabiedrs, to uzzinājis, aizveda mani uz slimnīcu, tur bija ķirurgs Maslobojevs, kas veicis operācijas Afganistānā. Apskatīja mani, teica – ar kāju sūdīgi...

Sāku domāt: nē, ja man jāņem kāja nost, tad labāk lecu pa logu laukā. Piegāju pie loga... bet tur bija restes priekšā. Tas mani izglāba, pirmo un vienīgo reizi mūžā apsvēru iespēju darīt sev galu.

Pēc cik ilga laika tu toreiz pēc kritiena nāci pie samaņas?

Pa visu to laiku es atjēdzos dažas reizes. Valentīns uztaisīja bivaku, cik tuvu varēja. Dienasgrāmatā viņš rakstīja, ka nav ticējis, vai arī pats līdz rītam būs dzīvs, jo mums nebija nekā, pat guļammaisu ne, viss atstāts Prijutā, bet laukā mīnus 30 grādu...

Vienu momentu atceros skaidri – sagribējās čurāt, un es naktī uz vēdera līdu laukā no bivaka. Labi, ka Valentīns to laikus pamanīja. Sauca mani, izgāja laukā, skatās – manis nekur nav... Izrādās, biju jau sniega apputināts, un vienīgā laime, ka man bija koši sarkani kalnu cimdi – viens cimds bija ārā no sniega. Tad Valentīns mūs abus satina vienā pūķenē, un sagaidījām rītu. Viņš bija nolēmis skriet lejā pēc glābējiem, jo nonest mani nevarēja. Tad Valentīns mani pamodināja un daudzas reizes atkārtoja: “Bruno, ja tu mani dzirdi, klausies: neej ne soli laukā no bivaka, čurā tepat!” Tad devās lejā.

Vēlāk uzzināju, ka Valentīns bija iespraudis abus alpenštokus, cik dziļi varējis, un galā piesējis manus cimdus, lai glābēji mani var atrast. Tas arī mani izglāba, jo nākamās dienas vakarā sākās sniega vētra, un tad neko vairs nevarēja redzēt. Kā saka kalnieši, ja tad sēdi uz zirga, nevar redzēt zirga ausis.

Kā tu juties, tur gaidot glābējus un guļot? 

Neko daudz neatceros. Redzēt īpaši neko nevarēju, acis bija aizpampušas kā divas plūmes. Naktī glābēji bija klāt. Viņi ar trašu tīrītāju bija uzbraukuši tik augstu, cik nekad agrāk. Pirms tam Valentīnam nācās ilgi asarām acīs viņus pārliecināt, ka es vēl esmu dzīvs, tāpēc jābrauc tūlīt.

Atceros, kā mani nesa un pēc tam iesēdināja traktorā. Tas bija kaut kas briesmīgs – galva jau tāpat sāp, un nu vēl kratās. No sāpēm atkal zaudēju samaņu. Pēc tam mani iesēdināja vagoniņā, neatceros, guļus vai stāvus. Tad nogādāja kalnraču ciemata slimnīcā. Tur, atskaitot fizioloģisko šķīdumu, nekā cita nebija. Tad Valentīns sazvanīja draugu ķirurgu, kurš atbrauca ar savu aparatūru, pārbaudīja mani un atzina, ka vajadzīga steidzama operācija, bet nav vēlama transportēšana. Vārdu sakot, smaga izšķiršanās. Tas caurums galvā man nav izsists, tas ir izborēts, lai varētu no smadzeņu apvalka izņemt kaula šķembas. Ja tās iekļūtu smadzenēs, tad būtu čau. Man vēl prasīja parakstu, vai piekrītu operācijai.

Tad man iedeva kādu šprici, no kā man iestājās pilnīgs pofigs. Atceros, kā pilnīgi pliks skrēju pa slimnīcas gaiteni, māsiņas skrēja man pakaļ, un es teicu, ka gribu čurāt. Operācija ilga četrarpus stundas, ārsts vēlāk teica, ka mani izglābusi mana stiprā sirds. Kad pēc operācijas palātā pamodos, pirmo un pēdējo reizi mūžā sapratu, kas ir lomkas.

Kad tā foršā narkoze gāja laukā...

Lomkas bija šausmīgas – nezini, kur likties, muskuļi sāp, gribas skriet.. Atceros, ka es izrāvu laukā katetru.

Labi, ka neizrāvi savas sistēmas vadiņus...

Māsiņa, kas mani pārsēja, sākumā mani briesmīgi lamāja, bija noturējusi par vienu no tiem, kas piedalījušies vietējās mafijas razborkās ar šaušanu un arī ievesti slimnīcā uz operācijām. Biju noaudzis ar bārdu, gluži kā vietējais karačajs.

Kislovodskas slimnīcā slikti baroja, visu laiku biju pusbadā. Man blakus gulēja krievu ģenerālis, viņš katru rītu septiņos iedarbināja bārdas skujamo, laikam viņam tā bārda kā bambuss auga. Pirmās dienas biju gatavs viņu nosist, bet vēlāk sapazināmies, normāls vecis. Viņš jau bija dzirdējis par manu kāpienu, teica: “Puis, žēl, ka tu neesi amerikānis, tad tu ar šā kāpiena aprakstu jau būtu miljonārs.” No slimnīcas terases varēja redzēt Elbrusu, es tur sēdēju un meditēju.

Gandrīz nepajautājām pašu galveno – kur tad ritenis palika?

Elbrusā, kur Valentīns to bija atstājis, pieteicis, lai nevienam to nedod. Kā karačajs ar karačaju bija stingri to sarunājis. Tad ritenis glabājās aiz slēgtām durvīm. No Maskavas bija atbraukuši cilvēki, kas gribēja to dabūt, bet nedabūja.

Reiz jau Rīgā Maskavas centrālajā televīzijā pamanīju ziņu, ka krievi gatavojas Elbrusā uzbraukt ar džipu. Man radās doma aizbraukt, paskatīties, kā viņi to dara, un pie viena noskaidrot, kas notiek ar manu divriteni. 1997. gadā nodzīvoju tur trīs mēnešus, intervēdams avīzei "Sem Pjatņic" tos krievu vīrus.

Viņi to dabūja augšā?

Jā. Bija cerējuši to izdarīt trijās nedēļās, bet stīvēja trīs mēnešus.

Un nobrauca arī lejā?

Nē. Troses, ar kuras palīdzību džips vilkās augšā, bija nokalpojušas, kādus simt metrus zem virsotnes pārtrūka, un mašīna apmēram kilometru vēlās lejā.

Mietpilsonis nebūšu!

Kādi ir noteikumi, lai varētu tikt uzņemts Pasaules latviešu klaidoņu brālībā?

Nosacījumi ir divi – jāceļo un par saviem ceļojumiem jāraksta grāmatas. Klaidonis nav bomzis, tas ir ceļotājs, kam maisās pa kājām tūristi.

Tu pats ceļo nepārtraukti?

Kopš meita piedzima, vairs ne. Bet katrs ceļojums man ir bijis ar savu mērķi. 1992. gadā lasīju krievu žurnālā "Rovesņik" rakstu par to, kā trīs kanādieši uzkāpuši Dienvidamerikas augstākajā virsotnē Akonkagvā un veikuši tur velobraucienu, tiekot Ginesa rekordu grāmatā kā pasaulē augstākā velobrauciena veicēji. Tas man nedeva mieru, jo tolaik ar velosipēdu braucu jebkuros laika apstākļos. Pirms tam vēl biju lasījis rakstu par diviem čehiem, kas ar riteņiem uzvilkušies Kilimandžāro.

Idejas man ir bijušas dažādas. Vispirms – braukt ar velosipēdu no pola līdz polam, bet ātri sapratu, ka tam nedabūšu naudu. Tad – no Nordkapa Eiropas ziemeļos līdz Adatas ragam Dienvidāfrikā, bet toreiz sagadījās tā, ka Vitālijs Druka ar Gintu Mālderi pirms manis brauca uz Gambiju un nosmēla visus sponsorus.

Pēc tā 1996. gada kritiena daudzi teica: nu, Brunis tagad būs mietpilsonis. Ne velna! Man radās vēl viens projekts – ar velosipēdu nevis tikai nobraukt, bet uzbraukt pasaules augstākajā kalnā, ja rēķina no pakājes līdz virsotnei. Tas kalns ir Havaju salās, četri kilometri virs ūdens un gandrīz seši zem ūdens. Bet tad sāku rakstīt grāmatu par Elbrusu, tas man kļuva par galveno nodarbi, un toreiz uz Havaju salām neaizbraucu.

Muztagata kalna ideju man pameta Atis Plakans, viņš tajā bija bijis. Teodors Ķirsis man bija ieteicis Čooju, 8200 metru, tas esot lēzens. Tomēr Muztagats likās reālāks. Tikmēr dabūju ziņu, ka 2000. gadā starptautiskā ekspedīcijā pārspēts Kanādas akonkagviešu Ginesa rekords, uzkāpjot ar riteņiem Muztagatā 7008 metru augstumā.

Tad jau tev it kā nebija jēgas tur kāpt?

To rakstu izlasīju daudzas reizes, un viens teikums izšķīra visu, mani paķēra: “Tas nebūtu bijis iespējams, ja nebūtu mūsu komandas darba.” Nospriedu: to var izdarīt arī viens, tikai jāzina, kā. Sāku meklēt atbalstītājus.

Kāpēc tev Muztagata kāpiens izdevās tikai piektajā reizē?

Miljonārs Stīvs Fosets gaisa balonā zemeslodi aplidoja tikai septītajā mēģinājumā... Tā ir ekstrēma padarīšana. Bet nu jau pagājuši divdesmit gadi, lai precīzāk atcerētos, kā tur bija, būs jāpalasa pašam sava grāmata!