Vai tiešām sapņu darbs? Autosporta reklāmists Viesturs Kundziņš
Viesturam Kundziņam ir īsts sapņu darbs – viņš pa visu pasauli braukā līdzi autosporta sacīkšu komandām, liek sociālajos tīklos smukas bildītes un videoklipus un gādā par to, lai mēs būtu informēti par to, kā tad trasē klājas viņa aprūpējamiem braucējiem. Tik rožaini tas viss izskatās no malas, taču vai tā ir arī realitātē?
No Talsiem līdz Audi
Kaut gan varētu likties, ka pie tāda darba noteikti var tikt tikai tāds cilvēks, kurš pats ir vismaz amatiera līmeņa autosportists un noteikti ir veicis simtiem apļu pa sacīkšu trasi, vismaz Viestura gadījumā tas tā nav. Taču tas gan tiesa, ka par automobiļiem viņš ir interesējies jau teju vai no bērna kājas. Vispirms kādu laiku pastrādājis vienā no Chrysler un Jeep pārstāvniecībā, tad pāris gadus žurnāla Top Gear latviešu izdevumā, kam gan sevišķi ilgs mūžs nebija, bet paralēli visam viņš iesoļojis autosporta pasaulē, kur sakari nodibināti jau autoindustrijas karjeras sākumā.
“Man vienmēr ir paveicies sastapt cilvēkus, kuri dod iespēju. Pirmais bija ralliju organizētājs Raimonds Strokšs, ko satiku vēl 2009. gadā. Toreiz biju jauns un zaļš, profesionālajā ziņā varēju vēl pilnā ātrumā zem galda paskriet. Raimonds man deva iespēju pastrādāt pie rallija Talsi organizēšanas. Toreiz es vēl neko tādu nebiju darījis, pieredzes man nebija nekādas. Atceros, ka rīkoju pirmo preses konferenci, kurā piedalījās arī ārzemju sportisti; man taču trīcēja rokas un kājas! Taču tā pamazām virzījos uz priekšu. 2014. gadā parādījās Reinis Nitišs, kurš sāka startēt rallijkrosa pasaules čempionātā, un mēs domājām, kā viņam palīdzēt PR jomā. Arī Reiņa tēvs man uzticējās un deva nākamo iespēju, un tā es sāku braukāt viņam līdzi uz sacensībām. Tā pamazām iesaistījos arvien dziļāk. 2017. gadā
Reinis brauca Audi komandā, tās boss Matiass Ekstroms novērtēja, ko es varu izdarīt, un vēlāk uzrunāja mani turpmākiem darbiem. Tagad gan EKS rallijkrosa komandai Audi rūpnīcas atbalsts ir beidzies, taču pēc laiciņa Audi ļaudis mani uzrunāja un aicināja palīdzēt rūpnīcas DTM salonauto čempionāta komandai.”
Ko šajā gadījumā nozīmē “palīdzēt”? Būtībā Viesturs gan apkopo žurnālistiem nepieciešamo informāciju par braucējiem un sacīkšu rezultātiem, gan apkalpo komandas sociālos tīklus, gan domā, kā sportistus un komandu padarīt interesantāku publikas acīs. Šajā ziņā īpaši labi darbojas videosižeti ar humora piesitienu. Tā gan ir darba radošākā dala, jo pietiek arī dažādu rutīnas darbiņu.
“Jebkurš sacīkšu braucējs – un tas nav sacīts ar nievājošu nozīmi – maču laikā pārvēršas par deviņgadīgu puiku. Un tur nav starpības, vai tas ir pasaules čempions vai amatieris. Tajā brīdī viņus interesē tikai braukšana. Tāpēc kādam vajag viņus ik pa brīdim raustīt: vienos tev jāiet uz autogrāfu sesiju, trijos ir preses konference un tā tālāk. Es tad esmu tas, kas seko līdzi viņu grafikam,” skaidro Kundziņš.
Viņa aizbilstamo sarakstā ir daudz autosporta aprindās labi zināmu vārdu – sākot ar mūsu pašu Reini Nitišu, arī Matiass Ekstroms, Niklass Gronholms, Andreass Bakeruds. Pēdējā laikā šo sarakstu papildinājuši arī Vācijā populārās DTM salonmašīnu sērijas braucēji, kuru vārdi Latvijā varbūt nav sevišķi populāri, taču to vidū netrūkst gana ievērojamu un pieredzējušu sportistu.
Attieksme pret PR un reklamēšanos braucējiem var būt dažāda. Vieni saņemas, uzliek dežūrsmaidu un izdara to, kas jādara. Otri ir gatavi jebkādam dullām idejām. Un ir arī tādi, kas šos pienākumus pilda diezgan negribīgi. “Mēs taču zinām, kādi ir somi, viņiem garākais teikums sastāv no trim vārdiem! Taču arī to, ja pacenšas, var pārvērst par efektu,” smej Viesturs.
Dullu ideju meklējumi
Kā jau teikts, no malas Viestura darbs izskatās pēc nebeidzamiem svētkiem. Taču patiesībā nemaz tik rožains tas nav, jo daudz laika nākas pavadīt projām no mājām un tuviem cilvēkiem. Pats Viesturs ir sarēķinājis, ka pērn lidojis ar 74 dažādām lidmašīnām un gaisā pavadījis pāris nedēļas. Šosezon vien viņš apmeklēs 20 sacensības. Labā ziņa ir tā, ka izdodas arī pasauli redzēt; cik nu tas ir iespējams ne pārāk garajos brīžos, kas pavadīti ārpus trasēm.
“Ja sacensības notiek Eiropā, tad ceturtdien braucu projām, bet pirmdien atgriežos mājās. Četras dienas trasē ir ļoti piesātinātas. Ko tieši daru? Hmm, to tā īsumā pat grūti pateikt... Reizēm dienas beigās nākas konstatēt, ka it kā neko lielu neesmu paveicis, tomēr visu dienu esi kaut kur skraidījis un darbojies. Varbūt izklausīsies muļķīgi, taču visi sacīkšu vīkendi ir vienādi, bet mums jādomā, kā katras sacīkstes padarīt interesantākas un pielāgot vietējiem apstākļiem. Jācenšas katrai valstij izdomāt kaut kādu nacionālu piesitienu. Piemēram, Rīgā mums pa trasi un komandas telpām dejoja meitenes tautastērpos – to visu mēs iepinām komandas video. Katrā vietā jāmēģina atrast kaut ko interesantu.
Mūsdienās bez tā nevar iztikt, ir jārada ap sacīkstēm aura un jāpadara tās interesantākas. Jūtūbē populārākie parasti ir sižeti, kur cilvēks nokrīt no motocikla vai kaķis rāpjas pa aizkariem, un mums jāmēģina trāpīt kaut kur pa visu tiem abiem. Jo skaidrs, ka auto kompānijas un sponsori ir ieinteresēti, lai cilvēki pievērstu uzmanību viņu logotipiem. Jo skatītājs varbūt nenopirks Audi vai Ferrari automašīnu, taču nopirks vismaz cepurīti ar firmas logo.
Rallijkrosā kopumā tas viss notiek brīvāk, savukārt Audi DTM komandā viss ir nopietnāk un korporatīvāk. Tur viss ir ļoti sakārtots, un es jau iepriekš zinu, kas man būs jādara. Rallijkrosā var laist vairāk frīstailā. Interesanti, ka var redzēt – dažas mūsu idejas vēlāk izmanto arī citas komandas,” tā savu darba dienu ieskicē Kundziņš.
Likumsakarīgs jautājums – bet kādas pašam Viesturam ir attiecības ar ātru braukšanu? “Ja sanāk, es labprāt izbraucu trasē, kad kāds čoms iedod sagatavotu auto. Taču tas ir vairāk for fun, nevis lai sasniegtu izcilus apļa laikus. Es diezgan labi saprotu sporta braukšanas fiziku un to, kā visam būtu pareizi jānotiek. taču man tā nesanāk...”
Sacīkstes Rīgas ielās
Viens no vērienīgākajiem videoprojektiem, ko organizējis Viesturs, bija rallijkrosa automašīnu izbrauciens Rīgas ielās pirms sacīkšu posma Biķerniekos.
“Viss sākās ar manu ašu ideju, ka varētu uz brīdi slēgt vienu krustojumu, kurā ar rallijkrosa mašīnu pagriezt saulīti un to nofilmēt ar vienu kameru. Taču komandā bija kungi ar lielākām ambīcijām, un pavisam negaidot tas izvērtās par krietni lielāku projektu. Kad sapratu, ka tas iet pāri viena cilvēka spēkiem, paņēmu talkā Film Angels Studio.
Visu video mēs uzņēmām vienā dienā, pāris dienas pirms rallijkrosa mačiem Rīgā. Bija trīs statiskās kameras, drons un lērums GoPro kameru iekšā mašīnās – turklāt zīmīgi, ka lielāko daļu darba izdarīja mūsu vietējie profesionāļi. Visu filmēšanas grupu sadalījām mazākās grupiņās, jo vajadzēja strādāt tempā.
Pirmais kadrs uz Akmens tilta tika nofilmēts septiņos no rīta – policija nobloķēja satiksmi un filmējām, bet pēc tam devāmies uz Dienvidu tiltu. Visu uzfilmējām ar pirmo piegājienu, jo ilgāk satiksmi bloķēt nevarējām atļauties. Es pat saņēmu īsziņas no cilvēkiem, kuri sūdzējās par to, ka uz ielām mēs taisām korķus. Tikmēr otra grupa jau filmēja Vecrīgā. Helikopteru, kurā tiek vesta viena no mašīnām, atradām tepat Latvijā. Sākumā bija doma vest mašīnu, piekārtu trosēs, taču izrādījās, ka ir daudz ierobežojumu; AB dambis, kur bija iecerēta darbība, atradās pārāk tuvu prezidenta pilij, arī vest šādā veidā kravu pāri dzīvojamiem rajoniem īsti nedrīkst. Taču, par laimi, Mi-8 ir pietiekami ietilpīgs, lai tajā varētu iebraukt ar mašīnu. Tā bija viena no trakākajām dienām manā dzīvē.”
