Žigimants Krēsliņš par ceļojumu uz sasodīti dārgo Kostariku
Ir man dažas valstis, kuras it kā skaitās apmeklētas, tomēr sajūtas, ka esmu tur bijis, nav. Viena no tām ir Kostarika. Sabiju tur vairākas naktis, un tikai tāpēc, ka biju netālu no robežas un bija pieejams lēts autobuss. Normāls cilvēks taču nevar zināt, ka Kostarika ir izdomājusi būt nenormāli dārgāka nekā kaimiņos esošās valstis...
Tantiņa Ahujela
Brauciens sākas no Nikaragvas dienvidiem. Nikaragvas pusi pārstāv mirstošs autobuss. Pie robežas viss mainās. Mani uzreiz pārķer runīga kundzīte, kas piedāvā aizvest uz galvaspilsētu Sanhosē par 12 dolāriem. Labs autobuss. Prasu – kur tad ir tas autobuss? Būšot, tiklīdz šķērsošu robežu. Viņa sāk man formēt biļeti, taču es saku, ka biļeti pirkšu tikai tad, kad redzēšu autobusu. Var jau būt, ka viss tiešām ir pa godīgo, taču es esmu baigi neticīgais čalis.
Kostarikas robeža ir ātra. Un solīda. Man prasa uzrādīt atpakaļceļa biļeti. Labi, ka biju saglabājis to telefonā. Telefonā der. Robežsargs apskata un atzīst par labu esam. Zīmogs pasē, un varu iet.
Autobuss tiešām stāv. Tiešām solīds. Sen tādā nav braukts. Vienīgi 12 dolāri par biļeti pēc lētajām valstīm šķiet padārgi. Tobrīd vēl nezinu, ka ar Kostariku esmu pamatīgi ieberzies.
Man atkal sāk formēt biļeti, ik pa laikam atņemot pasi, naudu, kaut ko atdodot atpakaļ un tad atkal atņemot. Sekoju līdzi pasei un mēģinu izsekot līdzi naudai, jo Kostarikas naudas mērvienības vēl nesaprotu, un tās ir mērāmas tūkstošos. Viens eiro ir aptuveni 700 vietējās naudiņas. Man atkal atdod pasi, ko es ielieku kabatā. Vecene bez emocijām kaut ko pieraksta, un tad pati no kabatas izmakšķerē manu pasi un atkal sāk kaut ko pildīt. Es uz pakaļas. Bet viņa izskatās tik patiesi naiva, ka pat negribas sist. Pārlieku naudu iekškabatā. It kā jau esmu samaksājis, bet ja nu viņai ievajagas naudu, lai vismaz pajautā, pirms lien man pie krūtīm.
Beigās tomēr saņemu pasi atpakaļ, un jāatzīst, ka arī naudas ziņā mani neapčakarēja. Autobuss ar kondicionieri, patīkams. Brauciens ilgst sešas stundas. Tuvojoties Sanhosē, sākas šosejas remonts, un trīs joslu šoseja saiet vienā. Sastrēgums ne pa jokam. Pie pašas galvaspilsētas autobusā iekāpj vecāka tantiņa, un autobusa pavadone (jā, šeit nav iekšā rāvēju, bet gan solīdi ģērbusies meitene, kas pārdod biļetes un ierāda vietas) skaļi nobļaujas: “AHUJELA?” Es no snaudas stāvokļa momentāni esmu 100 procentu gatavībā. Gribu redzēt rubaku! Pavadone gan neizskatās pēc krievietes, bet ej nu zini – izskats var būt mānīgs! Droši vien vecā tupele ar kaut ko ir izbesījusi mūsu jauno dāmu, un tūlīt sekos drāma. Bet tantuks māj ar galvu un saka: “Si, si, Ahujela!” Tātad principā vecajai arī vēl pulveris iekšā ir! Viņa zina, ka ir ahujevšaja, un vēl ar to lepojas. Gaidu, kura vilks pa muti pirmā.
Drāma izpaliek. Izrādās, šeit netālu ir pilsēta Alajuela, kas, spāniski ātri izrunājot, skan pēc Ahujela. Un visa burvība momentāni pazūd. Tantukam vienkārši vajadzēja uz Alajuelu... A man tā gribējās pirmo variantu...
Protams, ka autoostā uzreiz klāt taksisti. Es pat nejautāju – cik. Eju kājām. Nekādas rezervācijas man nav, un pirmais, ko mēģinu atrisināt, ir naktsmītnes jautājums. Pirmajā hostelī man prasa 15 zaļos, otrajā – divdesmit. Eju tālāk. Saprotu, ka atrodos centrā, bet 15 dolārus negribas maksāt. Pēc kādas stundiņas atrodu hosteli par 12, turklāt man tiek privāta istaba. Vienkārša kā centa monēta, un tomēr. Samaksāju par divām naktīm un dodos iepazīt Sanhosē.
Sanhosē ir samērā jauna pilsēta. Tā dibināta 1736. gadā. Sākumā tā nebija pat pilsēta, bet necils ciematiņš, ko izmantoja galējas nepieciešamības gadījumā, jo apkārt bija Kartago, Heredia un tā pati Alahvela. Turklāt diezgan ilgu laiku pilsētu nomocīja ūdens apgādes problēmas, ka neļāva tai normāli attīstīties. Tā Villanueva (kā pilsētiņu sauca sākumā) palika tikai viens no kafijas ražošanas pieturas punktiem. Taču, kad 1823. gadā Kostarikas galvaspilsētu no Kartago pārcēla uz Sanhosē, pilsēta sāka augt. Tā atrodas Panamerikas šosejas malā, te ir labi attīstīta autobusu un vilcienu satiksme, Sanhosē ir laba reputācija drošības un izglītības ziņā. Lai arī pilsēta nemaz nav tik liela, salīdzinot ar kaimiņvalstu galvaspilsētām, Sanhosē ir svarīgs centrs strādājošajiem un arī tādiem bēdubrāļiem kā es, kas ierodas apskatīt valsti un vēlas redzēt arī galvaspilsētu.
Sāku ar naudas maiņu. Samainu 100 dolārus un diemžēl secinu, ka šis ir mans budžets visām piecām dienām. Nākamais, ko secinu ar nožēlu, ir tas, ka pārtika šeit ir dārga. Atrodu tirgu, kur par pieciem zaļajiem uzēdu zupu. Labi, ka vēl atradu tik lētu palikšanas vietu, turklāt pašā centrā.
Pēc brokastīm/pusdienām/vakariņām, aizeju apskatīt ķīniešu kvartālu. Ne jau speciāli, bet kaut kā aizmaldos līdz tam. Ielas sākumā ir skaisti vārti, ķīniešu stilā, ar uzrakstu Barrio Chino. Tas arī patiesībā bija interesantākais, ko te varēja redzēt. Ja kādam ir maz laika un ir doma apskatīt ķīniešu kvartālu, tad droši var šo pasākumu izlaist – nav vērts. Bet man Sanhosē patīk. Tīra, izskatās sakārtota vide un diezgan droša. Uz ielām gan ir daudz policistu, bet šie nav bruņoti līdz zobiem un nevazājas apkārt lielos baros, radot iespaidu, ka viņi vairāk te ir profilaksei, nevis reālai aizsardzībai.
Zemestrīces pret baznīcu
No rīta braucu uz Kartago. Salīdzinot ar tagadējo galvaspilsētu, Kartago ir daudz senāka un interesantāka vēsture. Pilsētu dibināja 1563. gadā, un tā bija pirmā spāņu kontrolētā apmetne Kostarikas teritorijā. Laikā no 1574. līdz pat 1824. gadam tā bija Kostarikas galvaspilsēta. Iespējams, ka būtu joprojām, bet, kad valstī valdīja juku laiki un daļa no teritorijas vēlējās pieslieties vienai pusei, bet daļa citiem, tā laika republikāņu līderis Gregorio Hosē Ramirezs pateica, ka nekāda separātisma te nebūs, un pārcēla galvaspilsētu uz Sanhosē.
Uz Kartago var viegli aizbraukt ar autobusu. Taču gadās kaut kāds ļoti nelaipns šoferis, kam acīmredzami nav izdevusies diena, un viņš tagad čakarē cilvēkus. Neļauj iet viņam garām vai, tieši otrādi, pukst, ka nav pagājuši garām. Man viņš kaut ko ņaud virsū, bet pusi es nesaprotu. Bet, tā kā viņš nepatīk arī man, tad par braucienu izvēlos norēķināties ar lielāko naudaszīmi, kas man ir pieejama. Tas viņam nepatīk, un viņš man kaut ko skaidro, bet es tēloju, ka vispār nesaprotu un esmu Ļeņina piemineklis. Lēnām sagrābstījis atlikumu, viņš man to atdod, un es drīkstu apsēsties. Cerams, ka viņš man trāpīsies arī atpakaļceļā un varēšu viņam iegrūst arī otro 10 tūkstošu banknoti.
Brauciens aizņem aptuveni stundu. Kartago ir paliela pilsēta, bet samērā neinteresanta. Uzmanības vērtas ir vecās drupas pilsētas vidū, kas izskatās skaisti un šķietami ir vecumvecas klostera vai baznīcas drupas. Taču patiesībā stāsts ir mazliet citādāks. Kādreiz šajā vietā tiešām ir atradušās baznīcas. Bet aptuveni reizi simts gados, katrā lielākā zemestrīcē, baznīcas tikušas sagrautas. Un tad atjaunotas. 1870. gadā sākās pēdējā restaurācija. Baznīcu bija paredzēts būvēt romānikas stilā, kas būtu vienīgā šāda tipa celtne visā Kostarikā. Būvdarbi tika iesaldēti un atsākās 20. gadsimta sākumā. Bet tad 1910. gadā atkal stipras zemestrīces laikā vēl neuzceltā baznīca vēlreiz tika nopostīta, un pilsēta beidzot atmeta ar roku. Sak – ja nav, tad nav. Tāpēc drupas, ko mēs redzam tagad, gan izskatās smukas, taču patiesībā nav ne ļoti vecas, nedz bijušas reālas baznīcas drupas. Vienīgi nepabeigtas un nopostītas celtnes paliekas. Bet izskatās ļoti glīti.
Pie drupām sēž proletariāts trīs iešmigojušu veču izskatā, kas izmanto gadījumu paprasīt man naudu. Nu, tipa, par apskati vai pat atrašanos šeit. Laipni atsaku, un brīdi aprunājamies. Izrādās tīri normāli veči, kas beigās piedāvā man piesūkties fantas pudelē ielietam nenosakāmam šķidrumam. Atsakos arī no tā. Šķiramies draudzīgi. Uz atvadām šie vēl man māj ar roku.
Pāris kvartālu tālāk atrodas viena no interesantākajām baznīcām, ar slavenu relikviju. Arī no ārpuses "Basilica de Nuestra Senora de los Angeles" ir atšķirīga no vairuma redzēto. Tā vairāku pārbūvju dēļ ieguvusi mazliet no visiem stiliem. Bet daudz interesantāka ir leģenda par to, kā šī baznīca ir tapusi. Pirms dažiem gadsimtiem maza meitene spēlējoties atradusi nelielu akmeni, kas bijis lelles formā un kurā attēlota Marija, kas tur rokās Jēzu. Meitene aiznesusi šo brīnumu mājās, bet nākamajā dienā tas pazudis. Atkal aizgājusi spēlēties pie akmeņiem, meitene vēlreiz ieraudzījusi statueti, ko aizstiepusi mājās. Nākamajā rītā atkal čušš... Tā tas turpinājies trīs dienas, un meitene par šo pastāstījusi vietējam priesterim. Priesteris statueti ieslēdzis kastē, bet no rīta tā atkal bijusi vecajā vietā. Un tā esot bijusi zīme, ka te jāceļ baznīca. Daži gudri vīri no katoļu baznīcas apgalvo, ka zemestrīces Kartago esot bijušas līdz brīdim, kad beidzot iedomājušies celt baznīcu tieši šajā vietā.
Mūsdienās šī ir galvenā svētceļojumu vieta Kostarikā. Augustā parasti to apmeklē aptuveni trīs miljoni cilvēku. Daži krutākie izvēlas 22 kilometrus norāpot, tā nožēlojot grēkus. Acīmredzami kādam nav ko darīt... Arī, apskatot baziliku no iekšpuses, redzu, ka daudziem šķiet gana interesanta nodarbe rāpot pa tās ejām.
Bet, distancējoties no rāpotājiem, jāteic, ka iekšpuse ir ļoti skaista. Viena no skaistākajām baznīcām kur esmu bijis. Uzturos tur labu brīdi, līdz dodos skatīt pilsētu. Patiesībā gan bez jau pieminētajām divām vietām nekā interesanta vairs nav. Mazliet koka arhitektūras, bet Kartago noteikti nav tā vieta, kur es gribētu atgriezties vēlreiz. Sanhosē ir interesantāka.
Vilšanās sajūta
Sāku ar pusdienām. Un pie reizes atkal brokastīm un vakariņām. Tirgū pasūtu kaut kādu brīnumu. Atnes mazliet gaļas, rīsus un kādus dārzeņus. Šķīvis ir milzīgs, bet porcija ne pārāk. Piegāžu klāt visas iespējamās mērces un salieku nejēgā čili piparus, ko var dabūt par velti klāt. Nu lai ir kalorijas. Atkal samaksāju piecus zaļos.
Eju atpakaļ uz hosteli sarunāt palikšanu vēl uz pāris naktīm. Man prasa 20 zaļos par nakti. Divpadsmit esot bijusi promotion cena, un nedēļas nogalēs zemāk par 20 nu nekādi. Mana sejas izteiksme laikam tik ļoti mainās, ka saskumst arī hosteļa meitene. Prasu, vai tomēr nevar palikt pie divpadsmit. Viņa zvanīšot bosam. Saruna ir diezgan gara, un, cik saprotu, meitene piedzejoja kaut kādu aizkustinošu stāstu, ko es nesapratu. Bet galvenais ir tas, ka drīkstu joprojām maksāt 12 dolārus. Fū... cenšos izskaidrot, cik ļoti esmu pateicīgs, bet to jau laikam var redzēt pēc atvieglojuma manā ģīmī.
Mazliet atvelku elpu un dodos apskatīt Sanhosē. Eju nacionālā muzeja virzienā. Skaistas ēkas, smuks parks. Un man pretī traucas amplis, kurš, izskatās, speciāli man nāk virsū. Pagriežu plecu, bet malā nekāpjos. Čalis ar visu ķermeni man uztriecas virsū. Izskatās, ka viņam tas bija sāpīgāk. Pavisam noteikti zinu, ka tas nebija netīšām. Bet man visas mantas ir smuki saliktas pa drošām vietām, turklāt lielākā daļa ir hostelī. Esmu gatavs pārsteigumiem. Neko no kabatām man šādā sadursmē izvilkt nevar. Labprāt iekrāmētu čalim pa mūli, bet jebkurā gadījumā es palikšu zaudētājs, tāpēc neveltu viņam pat skatienu, bet dodos tālāk, it kā nekas nebūtu bijis. Reāli interesē, ko viņš gribēja, bet tā arī to neuzzināju.
Lai arī Kostarika ir skaista valsts un ir simtiem lietu, ko te var sadarīt, taču starp tām simts pavisam noteikti nav Sanhosē apmeklējums. Diemžēl es esmu situācijas ķīlnieks. Izbrauciens tālākos Kostarikas plašumos maksātu dārgi, bet mans budžets ir palicis nemainīgs. Šī bija mana lielākā kļūda visa aizokeāna brauciena laikā – izdomāt paciemoties Kostarikā. Nevaru sacensties ar cenām. Labāk būtu kārtīgāk patusējis Nikaragvā, bet nu jau par vēlu.
Svētdienas rītu gan sāku ar gājienu uz Sanhosē parku. Pilsētā ir vairāki parki – gan lieli, gan mazi. Es dodos uz lielāko "La Sabanas" parku. Kādreiz tajā atradusies arī pilsētas lidosta, bet tagad to ir pārbīdījuši tālāk. Parkā ir desmitiem futbola laukumu, un visos notiek spēles. Turklāt izskatās diezgan oficiālas, jo komandas ir sporta formās, un mačus apkalpo tiesnesis. Spēlē gan zēni, gan meitenes.
Kādu laiku papētu treniņus, noskatos pāris futbola spēles ar meiteņu piedalīšanos (patīk, kā viņas spiedz un lamājas) un dodos atpakaļ uz galveno ielu. Tagad te ir pilns ar cilvēkiem, un notiek dažādi pasākumi. Ir arī suņu šovs, kurā saimniekiem ar saviem mīluļiem jāveic noteikta distance. Kostarikas suņi gan ir slinki pēc vella, jo neviens neizrāda vēlmi kaut kam lēkt pāri, bet daži pat atsakās kāpt kaut kur augšā. Vairāk izskatās pēc parodijas, ne īsta šova. Bet pasākums jautrs, cilvēki smejas, smejas arī saimnieki, bet suņi luncina astes un visādi izrādās.
Naktī pilsēta sāk mosties darba nedēļai. Jau ap diviem naktī aiz hosteļa logiem sākās ierastā kņada. Kāds kaut ko ved, kaut ko izkrauj. Sāk pīpināt mašīnas, un skaņa, tuvojoties rītam, pieaug. Man sešos jāceļas, lai dotos uz lidostu, un parasti ar mošanos nav problēmu, bet tieši šodien man ļoti nāk miegs. Puspamodies svempjos laukā no gultas, kārtoju somu un dodos uz lidostu, lai lidotu uz Gvatemalu.
