Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

“Es neļaušu sev sist pa galvu!” 40 gadus vecais Kaspars Kambala starp bumbu un boksa bumbieri 5

9vīri
14. septembrī 08:02 2019. gada 14. septembrī 08:02
Sandris Metuzāls, Aldis Miesnieks
Kaspars Kambala brīžam liekas kā cilvēks orķestris. Basketbolists, tusētājs, bokseris, tad atkal basketbolists un tagad atkal bokseris. Un pa vidam vēl mazliet aktieris. Deviņvīri Kambalu uz sarunu uzaicināja brīdī, kad viņš pavisam nesen bija aizvadījis savu pēdējo oficiālo basketbola maču un gatavojās atgriezties boksa rindā. Četrdesmit gadu slieksni pārkāpušam džentlmenim diezgan drosmīgs lēmums... Jau nākamajā nedēļās nogalē Kambala aizvadīs savu trešo cīņu pēc atgriešanās boksā, turklāt jau otro reizi viņam pretī stāsies kādreizējais hokejists Daniels Riekstiņš, kurš alks revanša.

Pēc 11 gadu pārtraukuma tu atkal kāp ringā. Tev taču ir jau 40 gadi. Tādā vecumā ļaut sev sist pa galvu – tas taču nav prāta darbs!

Pareizi, tāpēc es neļaušu sev sist, bet sitīšu pats! Tur arī slēpjas visa viltība! Kā bokseris es esmu ļoti jauns, mana karjera ir ilgusi tikai divus gadus. Un tāpēc man pa galvu īpaši daudz nav sists. Jāteic, ka fiziskajā ziņā es jūtos patlaban gandrīz tāpat kā 25 gados, un arī testos rādītāji īpaši neatšķiras. Nezinu, par to jāpateicas gēniem vai kam, taču organisma spējas man patiešām ir labi saglabājušās.

Gan jau kādreiz esi dabūjis sitienu pa galvu. Kādas ir sajūtas?

Nu, tas jau pieder pie procesa. Man patīk! Tas tā uzreiz pamodina un sapurina – okei, labi, tagad saņemamies... Galvenais ir to neuztvert personīgi un nesadusmoties – jo tad tu vairs nevari domāt bez emocijām. Vajag nevis dusmoties, bet izdomāt, kā iesist pretī vēl stiprāk.

Pirmās četras cīņas kā profesionālam bokserim tu aizvadīji pirms 11 gadiem.

Jā. Iepriekšējās četras bija Amerikā. Trijās es uzvarēju, turklāt divās ar nokautu, viena beidzās neizšķirti. Vairāk par četriem raundiem gan nekad neesmu cīnījies.

Cik skatītāju nāca uz taviem mačiem Amerikā?

Uz tiem, kas notika Lasvegasā, bija ap 3000 skatītāju. Varēja būt arī vairāk, taču zālē vietu nepietika. Starp citu, uz cīņu, kas notika viesnīcā Flamingo, bija atnācis arī Taisons.

Varbūt toreiz vajadzēja palikt boksā un nenākt vairs atpakaļ uz basketbolu? Varbūt būtu jau izcīnījis kādu titulu. Bet varbūt būtu zaudējis daļu zobu…

Tas ir tik retorisks jautājums, ka uz to nav iespējams īsti atbildēt. Lai vecumdienās man nebūtu pašam sev jāpārmet, ka kaut ko neesmu izdarījis, nolēmu boksā iet tagad. Kaut gan – jā, bija man pārdomas par to, kā labāk darīt...

Treniņnometne Līvānos – tas izklausās teju vai kā epizode no filmas par Rokiju, kurš trenējās Filadelfijas skārņos, sitot kautķermeņus...

Tā arī būs. Dzīvosim turpat zālē, viss būs žostka... Bet mani tas nebaida, galu galā es taču ziemā ik dienu eju upē peldēties.

Par to, ka Latvijā patlaban bokss ir populārs, lielā mērā noteikti varam pateikties Mairim Briedim. Tu ar viņu esi personīgi pazīstams?

Jā, viņš arī nāk trenēties uz to pašu zāli, kur es. Reiz ģērbtuvēs mazliet parunājāmies par to, uz ko man vajadzētu likt akcentus, un viņš ieteica pievērst uzmanību distances ievērošanai. Kā turēt pretinieku no sevis pa gabalu.

Esi skatījies arī veco meistaru mačus, piemēram, Muhamedu Ali, Maiku Taisonu, Evanderu Holifīldu?

Jā, skatos visu ko. Reizēm arī treneris atsūta ieteikumu šo vai to noskatīties – piemēram, kā Holifīlds cīnījās vēl amatieru statusā olimpiskajās spēlēs.

Cik tālu nākotnē sniedzas tavi kā boksera plāni?

Kādus divus gadus vajadzētu paboksēt. Jūtu, ka iekšā man ir.

Trenera karjera nevilina

Sanāca tā, ka jau mēnesi pēc pēdējā basketbola mača Jūrmalas komandā tu uzreiz pārmeties uz boksu – tā teikt, uzreiz no kuģa uz balli?

Patiesībā basketbolu pirms tā pēdējā mača nebiju spēlējis astoņus mēnešus. Pirms tam aizgāju uz pāris treniņiem – un pēdējā mačā guvu 20 punktus... Atvadu mača sākumā gan dažās kustībās it kā jutu diskomfortu un pat nodomāju – nu, kāpēc es to vispār daru? Bet tad sāku spēlēt tīri pēc instinktiem – un viss sanāca. Forši, ka varēju parādīt, ka kaut ko vēl spēju, un pabeidzu karjeru tādā līmenī, nevis mētājot bumbu kaut kur pagalmā.

Vai basketbolam un boksam ir kaut kas kopīgs?

Diezgan daudz. Ir, protams, arī atšķirīgais, piemēram, boksā jāatceras, ka kājas labāk nekrustot. Ātru reakciju vajag gan basketbolā, gan boksā. Atšķirība tā, ka basketbolā tev jāiet bumbai pretī un tā jāķer, bet boksā jāiemācās instinktīvi izvairīties no sitieniem.

Skatoties uz tavu basketbolista karjeru, liekas, ka tev vienmēr labāk ir patikušas siltās zemes, jo esi spēlējis lielākoties Spānijā, Turcijā, Kiprā, tikai pāris gadus Krievijā...

Es diezgan labi pielāgojos klimatam. Vienubrīd biju nolēmis dzīvot tikai siltumā Kiprā, taču tad atbraucu uz Latviju un – paskat – peldos aukstā ūdenī... Kaut kāds īssavienojums laikam. Kambalas gēni.

Tu no basketbola jau esi atvadījies, taču nevaram nepajautāt kā cilvēkam, kurš ilgus gadus bijis saistīts ar Latvijas izlasi – kā gan tā gadījās, ka mūsējie netika uz Pasaules kausu?

Acīmredzot nenospēlējām pietiekami labi. Pēdējo spēli ar Melnkalni es pats gan neredzēju, taču kopumā liekas, ka kaut kas īsti nebija kārtībā ar spēles plānu. Un varbūt arī nesagaidījām to atdevi no dažiem spēlētājiem, ko būtu gribējies.

Sociālajos tīklos gan aktīvi tika apspriesta cita versija – visa vaina esot tā, ka tavs bijušais kolēģis Kristaps Valters izlasei uzlicis lāstu... Kamēr Latvijas basketbola vadītāji viņam neatvainošoties par agrākiem pāridarījumiem, tikmēr izlasei neveikšoties.

Oooo! Viņš tiešām pats tā teicis? Nu, tad tas visu izskaidro! Ja jau Kristaps ir uzlicis lāstu, tad man tur vairs nav ko teikt. (Smejas.)

Pēc savas nesenās atvaļināšanās no basketbola vispār par to vairs interesējies?

Biju aizgājis uz izlases spēli pret spāņiem. Jāatzīst, ka pēc pirmā puslaika man kļuva garlaicīgi, jo nekā interesanta tur nebija – atnāk un uzmet, atnāk un uzmet... Nekādu komandas spēli un stratēģiju neredzēju. Otrajā puslaikā puiši pievilka, un tad jau kustība bija aktīvāka. Latvijas izlasei jau vienmēr ir tā bijis – ja iekritīs, tad vinnēsim, ja neiekritīs, tad nevinnēsim. Superīgi bija tas, ka arēna bija pilna, taču būtu gribējies, lai pie tādas skatītāju intereses komanda būtu vairāk mobilizējusies, nevis džeki tikai individuāli laiku pa laikam centušies iemest kādu sarežģītu metienu. Ja jau tauta bija saliedējusies, tad arī komandai vajadzēja vairāk saliedēties un vairāk kapāt un cīnīties.

Daļa tavu bijušo komandas biedru izlasē tagad ir kļuvuši par treneriem. Tevi tas nevilina?

Patlaban tiešām nevilina. Ja nebūtu boksa, tad varbūt būtu citādāk, taču tagad ir darba pilnas rokas. Te viss ir patiešām pa īstam. Tas nav tā, kā varbūt cilvēki domā – nu, viņš jau izmanto to, ka ir atpazīstams basketbolists, un arēnā tikai sarīkos šovu. Kad pērn septembrī atbraucu uz Latviju, tad biju pārdomās – ko tālāk darīt? Bet tad piezvanīja Kristaps Zutis un piedāvāja pamēģināt paboksēt. Iedomājos – jā, tiešām būtu kruta, ja varētu kādreiz boksēties Arēnā Rīga skatītāju tūkstošu priekšā... Un četrus mēnešus vēlāk tiešām šāda iespēja radās!

Bohēmas laiki jau garām

Trakie bohēmas laiki, par ko stāstīji savā grāmatā, tagad ir aiz muguras uz neatgriešanos?

Jā, ar tiem ir cauri. Bokss ir kā greizsirdīga draudzene, kas nekam citam neļauj veltīt laiku. Jābūt uzticīgam, nevar staigāt apkārt un darīt muļķības. Turklāt atšķirībā no basketbola boksā tev treneris visu laiku stāv ļoti tuvu un redz, kādā formā tu esi. Tas nav kā basketbolā, kur reizēm var aiziet pamētāt bumbu vieglākā režīmā.

Tavas paaudzes latviešu basketbolistus reizēm mēdz dēvēt par tusētāju paaudzi, kurā bija talantīgi spēlētāji, kas tomēr pilnībā savas iespējas neizmantoja...

Katram cilvēkam ir savs ceļš, ko viņš izvēlas. Ja kāds no malas saka, ka, lūk, šim basketbolistam bija talants, taču viņš to neizmantoja, tad man gribas pajautāt pretī – bet ko tu pats esi izmantojis? Paskaties uz sevi un padomā, vai pats savā dzīvē esi visu izdarījis? Cilvēki jau neiedomājas, ko nozīmē nonākt Amerikā 17 gadus vecam džekam no Latvijas, kurš nerunā angliski, un pašam izsisties uz augšu. Un tad tu 22 gadu vecumā atbrauc uz Latviju, kur tevi dēvē par jaunāko Latvijas miljonāru, un tev ir 500. sērijas mersedess – ko iesākt tādā situācijā? Tie paši cilvēki, kas tagad saka, ka mēs neizmantojām savu talantu, jau bija tie paši, kas tolaik kūdīja iet un tusēt. Tie ir tie paši liekuļi, kuri tolaik bija gatavi atdot savas mātes aknu, lai varētu bārā kopā ar mums tusēt...

Tīri cilvēciski jau droši vien tas ir tikai loģiski, ka pirmie panākumi un pirmā lielā nauda tavas paaudzes čaļiem “norāva jumtu”, galu galā astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados augušie puiši taču līdz tam neko sevišķi labu dzīvē nebija redzējuši...

Runa jau nav tikai par piķi. Mēs taču savā bērnībā padomju laikos vispār neko nebijām redzējuši! Bija trīs šķirņu saldējums, katru vakaru deviņos pārraide "Miedziņš nāk" – un te pēkšņi tu esi superstārs! Kas tad mūs uztaisīja par superstāriem? Tie paši cilvēki jau arī uztaisīja...

Kad spēlēju, piemēram, Madrides "Real", tur nevienu tava dzīve ārpus sporta neinteresēja. Tas, ka tu kādā bārā biji sakāvies, nebija svarīgi, ja spēlē pret "Barcelona" varēji iemest 30 punktus. Tad tu biji kings!

Jāsaprot, ja tu gribi sportā kaut ko sasniegt, ir nepieciešama tuneļa vīzija. Tev sportam jāupurē laiks, ģimene, vaļasprieki. Ja tev nav šā tuneļa ar gaismiņu, tad daudzi varbūt pārāk ātri padodas.

Bet var būt, ka daļai jauno sportistu interesi nokauj rutīna – treniņi, treniņi, treniņi...

Tad šis sports nav domāts viņiem. Jo, lai tu būtu labs, visu laiku treniņos ir jāatkārto un jāatkārto. Tad vienā brīdī tu esi meistars, taču tad tev jāpāriet augstākā līmenī, kur tu spēlē kopā ar lielākiem meistariem un atkal esi spiests trenēties un trenēties. Bet daļa, sasniedzot kaut kādu līmeni, nomierinās un pie tā arī paliek. Un cilvēkam nevar neko pārmest, ja viņš izvēlas tur palikt.

Šis apraksts diezgan labi atbilst Andrim Biedriņam, kurš tika līdz noteiktam līmenim un turklāt vēl nopelnīja kaudzi naudas...

Tā ir! Un ko viņam var piesieties?! Viņš panāca to, ko gribēja, un viņam ir labi! Kādēļ cilvēki to nesaprot? Kāpēc Biedriņam vajadzētu vēl un vēl spēlēt? Tikai tāpēc, ka viņš ir garš? Tagad viņš ir daudzbērnu tētis un gādā par Latvijas demogrāfiju. Un ko viņam var pārmest?

Ja runājam par izlases laikiem, tad varbūt disciplīnas ziņā problēma bija arī tā, ka bieži vien treneri bija teju vai jūsu vienaudži? Izņēmums laikam bija vienīgi Armands Krauliņš...

Droši vien arī tas, jo tāda izteikta respekta nebija. Pret Krauliņu bija, jo viņam arī piegājiens bija cits – kā vecim pret veci. Viņu neinteresēja, ko tu esi darījis iepriekšējā vakarā, galvenais bija tas, ko tu dari laukumā. Man viņš noteikti bija viens no mīļākajiem treneriem. Man nelikās normāli, ja es atbraucu uz izlasi pēc spēcīgā Eiropas klubā augstā līmenī aizvadītas sezonas, bet te trenerim liekas būtiski, ar ko un kur es esmu vakariņojis un cikos to esmu darījis. Un ka esmu redzēts bārā ar glāzi rokās – vai tikai neesmu tur dzēris? Bet protams, ka esmu! Skaidrs, ka kaut kādai disciplīnai ir jābūt, taču katram pašam jādomā, kā sevi turēt formā.

Vai ir mači, kas tev īpaši iespiedušies atmiņā?

Atceros, pirmajā gadā, kad spēlēju "Efes Pilsen" un aizbraucām uz maču pret grieķu "Olympiacos", tur zāle bija tā piepīpēta, ka nevarēja paelpot. Redzēt jau kaut ko varēja, taču spēlēt bija grūti. Es gan pats arī tolaik palaikam uzsmēķēju. Taču tad apnika un atmetu. Bet bija komandas biedri, kas pīpēja pa divām trim paciņām dienā. Bija arī tādi, kas skrēja uzpīpēt puslaika pārtraukumā. Taču, kamēr varēja spēlēt augstā līmenī, tas nevienu īpaši neuztrauca.

Foto: Juris Rozenbergs

Spēlējot Turcijā, iemācījies turku valodu. Bija grūti?

Jebkura valoda ir grūta. Ilgus gadus turciski neko daudz nepratu, līdz viens taksists pirms kādiem pieciem gadiem man uzprasīja: “Kā tu, tik ilgi Turcijā dzīvojot, neesi iemācījies turku valodu?” Sapratu, ka viņam ir taisnība. Nākamajā dienā aizgāju uz treniņu un pateicu čaļiem, lai turpmāk viņi ar mani sarunājas tikai turciski.

Kā gadījās, ka pretēji daudzām prognozēm tevi tomēr nepaņēma NBA draftā, šķiet, 2000. gadā?

Tur apakšā ir viens stāsts. Togad komandu, kur Amerikā spēlēju, pameta līdzšinējais treneris, bet vietā ielika viņa asistentu, kurš nekad 1. divīzijas komandu nebija trenējis. Viņš nāca ar diezgan bravūrīgu uzstādījumu – sak, jūs nekas neesat, spēles laiks visiem būs vienāds, un tā tālāk. Vienā spēlē viņš mani labu laiku nelaida laukumā. Skaidrs, ka man tas nepatika – iepriekšējā sezonā taču biju viens no topa spēlētājiem! Un, kad otrā puslaika vidū viņš beidzot aicināja mani iet laukumā, es viņu pasūtīju... Tas diezgan slikti atsaucās uz manu reputāciju skautu vidū. Tā arī mani otrajā raundā nepaņēma. Es gan tā īpaši nepārdzīvoju, aizbraucu uz Eiropu, uz "Efes Pilsen". Tur nospēlēju divus gadus, līdz vienā mačā pret "Barcelona" iemetu 41 punktu. Nākamajā dienā bija zvans no Madrides "Real" – šito džeku mums vajag!

Tas bija finansiāli labākais līgums tavas karjeras laikā?

Nē. Jūs taču zināt, ka krievi vienmēr maksā labāk...

Kā Kambala par politiķi nekļuva

Ne pārāk sen kā aktieris debitēji kino – filmā "Homo Novus". Patika filmēties?

Foto: Publicitātes foto

Jā, patika! Man uzrakstīja un piedāvāja, vai vēlos filmēties, un – kādēļ gan ne? Piekritu.

Cilindrā tu droši vien esi garāks par Kristapu Porziņģi?

Cik viņam ir augums? Divi divdesmit? Tad mēs būtu apmēram vienā augumā. Ja viņš nostātos man aiz muguras, viņu točna nevarētu redzēt.

Dzirdējām, ka tagad tev ir piedāvājuši lomu arī televīzijas seriālā...

Jā, tā ir, sāku jau filmēties. Šī man būs trešā filmēšanas pieredze, jo vēl pirms "Homo Novus" bija "Saldais pārītis". Tur filmējos vienā epizodē. Jaunajā seriāla "Viss pa jaunam| arī būšu tikai vienā epizodē. Kā angļi saka – "guest star"! Man tiešām patīk filmēties.

Un kaut kādu naudiņu taču arī maksā...

Emm, par to es laikam nemaz nedrīkstu stāstīt... Taču pusdienas filmēšanas laikā dod ļoti labas. "Homo Novus" filmēšanas laikā es tiešām bi ua patīkami pārsteigts, cik profesionāli viss bija noorganizēts. Lai arī filmēšana sākās ļoti agri, bija sarūpētas brokastis un kafija, vienmēr bija lenčs. Nē, alus un alkoholisko dzērienu gan nebija. Vienā ainā mēs it kā dzērām alu, taču patiesībā glāzēs bija kaut kas cits. Par to neviens no mums nebija priecīgs...

Foto: Publicitātes foto

Un kā tu iekļāvies aktieru kompānijā?

Baigi forši! Man tagad ir daži jauni draugi no aktieru vides, un esmu sācis apmeklēt teātra izrādes, kurās viņi spēlē. Esmu priecīgs, ka šādi esmu atradis kaut kādu jaunu ceļu dzīvē, man tiešām tas viss patīk.

Pirms Saeimas vēlēšanām tu vienubrīd nozīmējies kā partijas KPV LV atbalstītājs, un daudzi droši vien jau cerēja ieraudzīt tavu vārdu vēlēšanu listē...

Kur es tā arī neparādījos! Tobrīd kaut kā likās, ka vajadzētu paust savu viedokli... Bet vēlāk likās, ka tomēr nevajag. Man šķiet, ka arī partija nobijās no manis – ja tur būtu es, tad Kaimiņam taču netiktu tik daudz uzmanības. (Smejas.) "Sorry, Artus!" Saucam lietas īstajos vārdos! Es gan īpaši nesekoju, kas tur tagad notiek, taču šķiet, ka viņiem jautrības pietiek arī bez manis. Žēl tikai, ka par to jautrību jācieš vienkāršajiem cilvēkiem...

Būtībā jau politika ir viens liels cirks...

Nu, arī visa dzīve jau ir cirks... Es biju iedomājies, ja iesaistītos tur nopietnāk, tad varētu cilvēkiem parādīt, ka politikā nav obligāti runāt tikai svešvārdos, ko cilvēki nesaprot. Galu galā cilvēki redzētu, ka te ir džeks, kurš tomēr ir gājis universitātē, pasauli redzējis, prot četras svešvalodas – un var iemācīties saprast, kas īsti politikā notiek. Un pēc tam izskaidrot tiem, kas nesaprot. Bet tik tālu mēs netikām.

Pēc dabas tu esi lādzīgs un komunikabls cilvēks. Nav tā, ka šīs tavas īpašības reizēm citi izmanto ne pārāk godīgi?

Jā, ir gadījies. Bet ar to jāsadzīvo viņiem, ne man. Es šādas lietas laižu garām un aizmirstu, bet viņiem ar šīm atmiņām būs jāsadzīvo.

Ir reizes, kad atpazīstamība tev ir līdz kaklam?

Foto: Juris Rozenbergs

Jā, gadās. Man ir viena baigi forša jaka ar kapuci, kurā var ietīties tā, ka mani nevar atpazīt. Pēdējā laikā gan es vairs nedzīvoju centrā un īpaši cilvēkos neapgrozos.

Par to, ko darīsi vecumdienās, esi jau domājis?

Nu, kaut kā jau jādzīvo un jākustas. Nevajag ķert paniku. Galvenais ir neapstāties, tad jau būs labi. Vienubrīd, spēlējot Kiprā, sāku prātot par vecumdienām – un tad tiešām sāka vilkt uz depresiju. Brīvdienās sēdēju pludmalē ar aliņu un sapratu, ka esmu jau gandrīz līdz pensijai ticis. Taču tad saņēmos un sapratu, ka tā palaisties nevar – jāsāk kustēties!

Citi šobrīd lasa

FOTO: kinoļaudis līksmo "Lielā Kristapa" balvu pasniegšanā
Tagad viņa pelna miljonus: briesmīgais skaistuma "triks", kuru 8 gadus piecieta Kima Kardašjana 1
Ballīte, kas paliks atmiņā: jaunietei Francijas naktsklubā uz grīdas piedzimst bērns 3
Skatīt visus komentārus

Соседка доцента-расчленителя слышала последние слова жертвы

Герцогиня Меган и принц Гарри отказались встречать Рождество с Елизаветой II