Elektriskie sapņi: vai nākamais jāpērk elektroauto?

Kurss uz elektrifikāciju

Pēc visa spriežot, cilvēkiem, kuri lemj par Eiropas Savienības nākotni, benzīna smaka nepatīk. Vai gan citādi viņi būtu uzņēmuši tik nepārprotamu kursu uz atteikšanos no iekšdedzes dzinējiem, aizstājot tos ar elektroautomobiļiem? Tas, ka pār dīzeļdzinējiem ir savilkušies tumši negaisa mākoņi, bija skaidrs jau pirms pāris gadiem, kad vairākas lielās autobūves kompānijas ar Volkswagen priekšgalā tika pieķertas datu viltošanā par izmešu daudzumu to ražotajos dzinējos. Protams, autorūpnieki rīkojās ne pārāk glīti, taču – uz šādu rīcību viņus spieda likumdošana, kas paģērēja ievērot tādus vides standartus, kādus dīzelis tehnoloģiski īsti nevarēja pavilkt, vismaz ar saprātīgām izmaksām ne.

Līdz ar to nākotni, kas mūs gaida, ar tagadējo domāšanu ir diezgan grūti aptvert un iztēloties. Latvijā pārmaiņas netiek solītas tik krasas kā Rietumeiropā (vismaz pagaidām ne), taču, piemēram, zviedriem jau tagad pavisam nopietni būtu vērts apsvērt elektroauto pirkšanu, bet Volvo inženieriem ar skubu mesties pie rasējamiem dēļiem un datoriem, projektējot elektroautomobiļus vai vismaz hibrīdus; līdz šim Volvo ar tiem nebija īpaši aizrāvies. Bet nāksies to darīt, jo Zviedrijas valdība ir apņēmusies jau no 2030. gada vairs nereģistrēt jaunas vieglās automašīnas, kas būs aprīkotas tikai ar benzīna dzinējiem, nerunājot nemaz par dīzeļiem. Tātad jau pēc desmit gadiem Zviedrijas tirgus tīriem iekšdedzes dzinējiem būs slēgts. Un zviedri nav vienīgie, līdzīgi plāni ir arī Lielbritānijai, Francijai un Spānijai, kur iekšdedzes dzinējus vēstures mēslainē izmest plāno 2040. gadā.

Tās nav tikai izlutināto rietumeiropiešu kaprīzes vien, jo represijas iekšdedzes dzinējus gaida visā Eiropas Savienībā. Saskaņā ar Eiropas Savienības iecerēm jau 2021.–2027. gada budžetā ir jāparedz atbalsta programmas alternatīvajam autotransportam, ar to domājot galvenokārt elektroauto. Teorētiski pagaidām tiek pieļauta arī biodegvielas, sintētiskās degvielas vai gāzes izmantošana nākotnes transporta līdzekļos, taču nebūsim naivi – ir tikai laika jautājums, kad arī tiem piegriezīs skābekli. Un vismaz attiecībā uz biodegvielu tas būs prātīgi darīts, jo nav daudz veidu neefektīvākai dabas resursu izmantošanai, kā vienā piegājienā iegāzt auto bākā degvielu, kas iegūta no kukurūzas lauka piecu hektāru platībā. Nemaz nerunājot par ētiskajiem aspektiem – amerikāņi jau pirms dažiem gadiem bija aprēķinājuši, ka ar to kukurūzas daudzumu, ko gada laikā iztērē biodegvielas ražošanai, varētu pabarot pusmiljardu cilvēku...

Tāpēc nav brīnums, ka gandrīz visi lielākie auto ražotāji jau ir pasludinājuši kursu uz vispārēju elektrifikāciju. Elektroauto vai vismaz hibrīdu modeļi ir visu autobūves kompāniju tuvāko pāris gadu plānos. Vairumā gadījumu gan ražotāji pagaidām iet vienkāršāko ceļu, iebāžot jau izstrādāto auto konstrukcijā elektromotoru un akumulatorus un izmetot laukā iekšdedzes dzinēju. Taču droši vien arī tas ir laika jautājums, kad autobūves milži pārņems Tesla praksi un būvēs elektroauto no nulles, par pamatu ņemot akumulatorus, kam apkārt sastellē pārējo konstrukciju.

Skaitām naudu

“Zaļie” kā piemēru visai pasaulei min Norvēģiju, kas pēdējo gadu laikā patiešām ir kļuvusi par elektroauto lielvalsti. Pēdējos četros gados Norvēģijā reģistrēto elektroautomobiļu skaits ik gadu teju vai dubultojas. Pērn elektroautomobiļi veidoja jau trešo daļu no jaunajām mašīnām, vēl 12 procenti bija hibrīdi. Tiesa, norvēģu apsēstībai ar elektroauto ir arī praktiski iemesli, ne tikai “zaļās” idejas vien. Proti, elektroauto pircējiem pienākas daudz finansiālu atvieglojumu – pērkot auto, nav jāmaksā par auto reģistrāciju un PVN, vēlāk nav jāmaksā arī ceļa nodoklis. Ja šādi atvieglojumi būtu pieejami Latvijā, elektroauto pārdošanas rādītāji noteikti būtu augstāki. Pie mums no norvēģiem pieejamām privilēģijām darbojas tikai bezmaksas reģistrācija un ekspluatācijas nodokļa atlaide.

Šo rindu autoru nevar saukt par elektroauto entuziastu, jo es labi apzinos, ka šiem vāģiem pagaidām piemīt daudz trūkumu – sākot jau ar nepieciešamību ik pēc 200 kilometriem meklēt iespēju uzlādēt akumulatoru, kas prasa laiku, un beidzot ar pagaidām pieticīgo uzlādes staciju tīklu. Visi šie apstākļi ļauj diezgan skeptiski raudzīties uz elektroauto izredzēm pārskatāmā nākotnē. Taču daži elektriskā transporta fanu argumenti pat man lika ar svaigu aci paraudzīties uz elektroauto plusiem.

Piemēram, remonts un uzturēšana. Izrādās, parasts automobilis ar iekšdedzes dzinēju sastāv no apmēram 1400 detaļām. Kā jūs domājat, cik detaļu ir elektroauto? Tikai ap divsimt. Tas nozīmē, ka ir septiņas reizes mazāk iespēju kaut kam saplīst, un tātad izpaliks ar remontu saistītie izdevumi. Protams, elektroauto ir dārgāki par iekšdedzes dzinēja mašīnām, taču cenas starpība jau pāris gadu laikā izlīdzināsies uz ietaupītās degvielas rēķina. Protams, ar noteikumu, ka brauc regulāri. Rīgā papildus bonuss ir iespēja atstāt auto stāvvietā bez maksas, kas citkārt centrā maksātu vismaz 10 eiro dienā. Tātad 50 eiro nedēļā, 2500 eiro gadā – pieņemot, ka cilvēks strādā Rīgas centrā un brauc uz darbu ar mašīnu. Piecos gados tie ir jau 12 000 eiro, un te jau var runāt par to, ka cenas starpība ir atpelnīta.

Staciju tīkls

Tomēr, neraugoties uz šiem iedvesmojošajiem aprēķiniem, es pats vēl gadus piecus par elektroauto iegādi nedomāšu. Ne tikai tāpēc, ka pilsētas dzīvoklī man to īsti nav iespēju uzlādēt, bet arī tāpēc, ka negribu bendēt nervus. Dažas reizes esmu pabraukājies ar elektroauto un sapratis, ka man nepatīk nervozi lūrēt akumulatora rādītājā, zīlējot, vai varu atļauties ieslēgt apkuri. Nerunājot nemaz par tālākiem izbraucieniem, nemierīgi dīdoties – nez, ātrās uzlādes stacija Straupē darbojas? Un, ja darbojas, vai tur jau kāds nebūs priekšā?

Situācija ar uzlādes stacijām gan noteikti mainīsies uz labo pusi, jo jau nākamgad Latvijā būs 150 stacijas (patlaban ir tikai 70), bet 2030. gadā to skaitam vajadzētu sasniegt trīssimt. Satiksmes ministrija ir apņēmusies ievērojami palielināt elektroauto skaitu uz Latvijas ceļiem – pagaidām to ir knapi pustūkstotis, pēc desmit gadiem vajadzētu būt sešiem tūkstošiem. Rēķinoties ar to, tad arī tiek ieguldīti līdzekļi uzlādes staciju būvē, par ko gan nesen Ceļu satiksmes drošības direkcija izpelnījās Valsts kontroles kritiku; kontrolieri pārmeta nesaimniecisku līdzekļu izlietojumu. Savā ziņā viņiem taisnība, jo pie esošajām ātrās uzlādes stacijām, kas atrodas ārpus Rīgas, tikai retu reizi var redzēt kādu elektroauto. Tātad it kā vietā būtu jautājums – vai šo dažu vāģu apkalpošanai valstij būtu jātērē vairāk nekā trīs miljoni eiro? Taču – ja valsts neieguldīs naudu uzlādes staciju iekārtošanā un uzturēšanā, tad nav pamata cerēt, ka cilvēki pārsēdīsies uz elektroautomobiļiem, ar kuriem tāpat nekur nevar aizbraukt. Un gan jau vēl pēc pāris gadiem Eiropas Savienības institūcijas uzdos jautājumu – nu, dārgie latvieši, ko jūs esat darījuši “zaļo” transportlīdzekļu ieviešanā? Ak, neko? Tad būs jāmaksā soda nauda – tīrais nieks, kādi desmit miljoni.

Lai vai kā, vismaz es ar elektroauto iegādi nekur nesteigšos. Retu reizi ar tādu pavizināties ir interesanti, tomēr pagaidām neatbildēto un neskaidro jautājumu ir vairāk nekā atbildēto.

Elektromisionāri

Daži interesantākie pēdējā laika elektroauto un hibrīdi

Audi e-tron

Audi jau vairākus gadus bija niekojies ar hibrīdiem, taču šā gada sākumā spēra platu soli uz priekšu un laida tirgū savu pirmo simtprocentīgo elektroauto e-tron. Turklāt uzreiz uzbūvēja krosoveru, nevis kaut ko kompaktāku. Vizuāli e-tron atgādina Q7, un nekādas ārējās pazīmes neliecina par tā elektrisko sirsniņu. Taču braukšana ir nesalīdzināma ar Q7 – dinamika ir vienkārši satriecoša, (300 zs ar 560 Nm griezes momentu). Ērtības – kā jau kārtīgā Audi. Ar vienu uzlādi var nobraukt ap 400 kilometriem. Vārdu sakot, ekonomiska, “zaļa” un vienlaikus arī praktiska un dinamiska mašīna. Taču, ņemot vērā augsto cenu (labā komplektācijā diez vai būs zem 100 000 eiro), Latvijas apstākļos nav īsti saprotama šā auto mērķauditorija: Rīgas tuvākās apkaimes iedzīvotājiem braukšanai uz darbu (ja vien viņiem dārgs luksusa auto nav principa jautājums) pilnīgi pietiktu ar mazāku un vismaz uz pusi lētāku elektroauto, kuram darbības rādiuss aprobežojas ar kādiem 100 kilometriem, savukārt vidējais statistiskais lauku iedzīvotājs drīzāk izvēlēsies veco labo dīzelīti.

Nissan Leaf

Nissan Leaf bija pirmais elektroautomobilis, kas parādījās tirgū. Tagad ir pieejams jau otrās paaudzes Leaf, kas aprīkots ar jaudīgākiem akumulatoriem un, kā apgalvo ražotāji, dārgākajā komplektācijā ar vienu uzlādi spēj nobraukt vairāk nekā 350 kilometru. Ņemot vērā dažādu ārējo faktoru iespaidu, realitātē distance droši vien tik liela nebūs, tomēr progress, salīdzinot ar iepriekšējo modeli, ir acīm redzams – tam pat ideālos apstākļos vairāk par 200 kilometriem nekādi nesanāca. Atzinības vērts ir fakts, ka Nissan piedāvā vairākus Leaf modeļus ar atšķirīgu aprīkojuma līmeni un akumulatora jaudu – ja jābrauc no Jūrmalas uz darbu Rīgā, tad mierīgi var iztikt ar lētāko versiju. Īpaši lēta gan nebūs arī tā – sākot no 37 000 eiro.

Mercedes Benz EQC

Šogad elektroauto ražotāju pulkam pievienojās arī Mercedes, laižot klajā C sērijas automobiļus, kas aprīkoti ar elektromotoriem. Pieprasījums izrādījās negaidīti augsts – vācieši vēl pat nebija sākuši EQC sērijas SUV automašīnu ražošanu, kad iepriekšpārdošanā visa šā gada automobiļu kvota jau bija rezervēta, neraugoties uz visai augsto cenu; labā komplektācijā EQC Eiropā diez vai būs nopērkams lētāk par 100 000 eiro. Auto jauda būs mazliet virs 400 zirgspēkiem, bet akumulatora darbības ilgums apmēram tāds pats kā Audi e-tron – ap 400 kilometru ar vienu uzlādi.

Lexus ES hibrīds

Toyota un tās luksusa auto apakšuzņēmums Lexus jau vairākus gadus specializējas hibrīdu ražošanā un šajā jomā ir neapstrīdami līderi. Jaunākais Lexus produkts ir ES 300h sedans – ļoti komfortabls limuzīns ar 2,5 litru iekšdedzes dzinēju un papildu elektromotoru, kas pa abiem sagādā 215 zirgspēkus. Cenas svārstās no 45 000 no 60 000 eiro, kas nav maz, taču jāņem vērā, ka Lexus tradicionāli pamata komplektācijā ieliek daudz tādu ekstru, par kurām citi ražotāji prasa papildu samaksu.

Volvo S60 hibrīds

Latvijā šis auto diemžēl ir praktiski nezināms, taču šo rindu autoram ar to gadījās izbraukt testos Amerikā, un jāteic, ka S60 hibrīds ir lielisks vāģis. Te ir visas ierastās Volvo ērtības un drošība, plus vēl izcila dinamika un degvielas ekonomija. Zviedri līdz šim autobūvē ar elektrību diez ko aizrāvušies nav, un būtībā tā ir pirmā pankūka jaunā ēdienkartē. Pagaidām gan to laikam nav plānots piedāvāt Baltijas tirgum, bet žēl. Eiropā tas maksā no 60 000 eiro uz augšu.