Pirmie benzīntanki Latvijā: cik maksāja benzīns pirms 95 gadiem atklātajā degvielas uzpildes stacijā
23. augusts Latvijā ir ievērojams ne tikai ar Baltijas ceļu un Molotova-Ribentropa pakta atceri, bet arī ar tehnoloģisku izrāvienu – šai datumā 1924. gadā Latvijā – Pierīgā tika atklāts pirmais benzīnautomāts un šoferīšiem ar kanniņām un muciņām vairs nevajadzēja pēc degvielas diept uz petrolejas bodēm, bet gan ar savu spēkratu lepni piebraukt pie mūsdienu degvielas uzpildes staciju priekšteča – benzīnautomāta.
Par jauno tehnikas brīnumu runāja malu malās – gan biržu saietos un likumdevēju sapulcēs, gan no baznīcu kancelēm un humora vakaros. Pirmo benzīntanku Latvijā atklāja globālais degvielas tirgotāju tīkls “Shell” Pierīgā. Ziņas par šo konkrēto pirmo benzīntanku gan nav daudz, bet zināms, ka turpmākajos mēnešos tie auga kā sēnes pēc lietus. Un mūsdienās visneiedomājamākajās vietās – piemēram, viens no benzīntankiem atradās tieši Vecrīgas sirdī – Rātslaukumā, līdzās Rolanda statujai.
Drīz vien galvaspilsētā jau bija vairāk nekā desmit benzīnautomāti: Baznīcas ielā 4a, Miera ielā 3, Uzvaras bulvārī 4, Ķieģeļu ielā 2, Brīvības 10 un 105, Lāčplēša ielā 65, Ģertrūdes ielā 135, Dzirnavu ielā 38, Mazajā Nometņu ielā 32, Daugavgrīvas ielā 55 un citviet. Tie tika atklāti arī citās Latvijas lielākajās pilsētās. Pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās visā valstī bija jau gandrīz 60 benzīntanku. Tas bija pilnīgi pietiekoši, jo tolaik ar benzīnu darbojošos spēkratu Latvijā nebija tik daudz – tikai daži tūkstoši, nevis kā mūsdienās – vairāki simti tūkstošu.
Sprediķo un joko: enerģijas noliktava, kas izraisa karu
Straujā benzīntanku celtniecība arī radīja dažādas problēmas, kuras risināja ne tikai likumdevēji, bet arī aprakstīja tā laika satīriķi.
Jau nedēļu pēc pirmā benzīntanka atvēršanas laikraksts “Latvijas Sargs” vēsta par norisēm šai sakarā Rīgas domē: “Saistošos noteikumus par benzīna glabāšanu un tirgošanos ar to Rīgā izstrādā pilsētas valdē, kuri iesniegti domes apstiprināšanai. Tirgošanās ar benzīnu mazumā var notikt ne citādi kā ar pilsētas valdes sevišķu atļauju un tikai ar rezervuāriem. Arī noliktavu ierīkošana benzīna glabāšanai vajadzīga atļauja. Uzstādīt rezervuārus tirgošanai ar benzīnu atļauts tikai atklātās vietās. Noliktavas var tikt ierīkotas tikai atsevišķās dzelzs, akmens vai zemes būvēs. Ar šo noteikumu spēkā stāšanos līdz šim pastāvošās noliktavas jāpārbūvē pēc jauniem noteikumiem”.
Savukārt 1924. gada beigās humora laikraksts “Sikspārnis” jau reflektēja par biežajām automobiļu un tramvaju sadursmēm Rīgas ielās – tā nu benzīna spēkrati izkonkurē pilsētas elektrotransportu:
“Un šis tuvais konkurences karš būs briesmīgs. Tagad vēl tikai boksējas, aptausta vārīgās vietas un taisa attiecīgas konsekvences. Un bimbinātājiem (respektīvi – tramvajniekiem) jāpazaudē, tie par maz kaujas kustīgi un dzīvo pa Rīgu izklaidus. Bet benzīnbļauriem jau tagad dienu, nakti stāv savākta pie Nacionālās Operas stipra rezerve pilnā kaujas gatavībā. Tiem tur pašiem pat savs lauku telefons uzstādīts un pretim Prefektūrai liels benzīna rezervuārs uzbūvēts.
Bet neviens to lāga neredz un negrib saprast. Pat mūsu zili-zaļi-sarkanā stūru drošības armija. Tamdēļ, konsuli, esat modri”.
No politiķiem un asprāšiem runu plūdos neatpaliek arī garīdzniecība, kuru ganāmām avīm nu ik svēto dienu uz Tā Kunga templi celš jāmēro garām uzpariktēm, no kurām ārā plūst zemzemē iegūtais “melnais zelts”. Kā zināms, pazemē mīt velli, un ko mēs no tā varam mācīties…?
Pāris nedēļas pēc pirmā benzīnautomāta ierīkošanas valsts galvaspilsētā mācītājs Jānis Birģelis luterāņu oficioza “Svētdienas Rīts” pirmajā lapā jau sprediķo: “Nesen ierīkoja Rīgā benzīna noliktavu, kur saņem enerģiju visi automobiļi. Kristus draudzei jābūt mīlestības noliktavai, kur saņem spēku ikviens dzīves ceļa braucējs”.
Superdārgais melnais zelts
Garīgā enerģija jau nav naudā izmērāma, bet benzīna cena gan. Un to tolaik nerēķināja vis litros, bet gan kilogramos. 100 kilogramu benzīna muca pēc “Latvijas Tirgotāja” publicētajām ziņām Rīgas biržā maksāja 103-104 latus. Ja zinām, ka benzīna litrs sver 720 gramus, tad par 103 latiem varēja nopirkt 138 litrus benzīna. Šobrīd benzīna cena svārstās 1,2-1,3 eiro litrā robežās, tas ir 138 litri benzīna šodien mums izmaksātu 179 eiro jeb pēc “vecā kursa” – 125 latus.
Salīdzinoši ar šodienu, 1924. gadā benzīns bija superdārgs. Tolaik, piemēram, šoferis pelnīja ap 160 latiem mēnesī un viņš par savu mēnešalgu varēja atļauties nopirkt tikai kādus 210 litrus benzīna. Mūsdienās par minimālo mēnešalgu – 430 eiro jau var atļauties nopirkt 330 litrus benzīna. Bet vidējā alga autoindustrijā šobrīd, pēc aptaujas datiem, esot 830 eiro, tas ir - 640 litri benzīna. Tātad - rēķinot benzīna ekvivalentā šofera vidējā labklājība neatkarīgās Latvijas laikā augusi apmēram trīs reizes.
Benzīntanku celmlauzis Latvijā klusi un nemanāmi aizvācas no Baltijas
95 gadu jubileja kopš Latvijā sāka darboties pirmie benzīntanki pagājusi klusi un nemanāmi. Iespējams, tādēļ, ka šī gada pavasarī no Latvijas “aizmuka” arī pēdējās “Shell” degvielas uzpildes stacijas, tā īsti pat nepaskaidrojot, kāpēc kompānija nevēlas Latvijā sagaidīt 95. dzimšanas dienu. Būtu globālais Nīderlandes un Lielbritānijas kopuzņēmums “Shell” pagaidījis vēl piecgadi, un tad varētu rīkot grandiozu jubilejas uguņošanu.
Jāteic, ka “Shell” otrās Latvijas republikas laikā tā īsti nav veicies. Ja starpkaru laikā kompānija bija noteicēja Latvijas degvielas tirgū, tad pēcāk tā mūsu zemē tikai nīkuļoja. Pēc valsts neatkarības atjaunošanas tā atkal atgriezās Latvijā, bet jau 2003. gadā savus benzīntankus mūsu valstī slēdza, jo velējās investēt nevis salīdzinoši mazajās Baltijas valstīs, bet lielajā Ķīnā un Turcijā. 2016. gadā “Shell” uz trim gadiem atkal ienāca Latvijā, bet gaužām neveiksmīgi – viņu benzīntanki bija pustukši, nestrādāja brīvdienās, iekūlās nodokļu parādos, līdz beidzot “Shell” neuzkrītoši pārdeva savus īpašumus Latvijā un pārcēlās uz lielākiem tirgiem.
