Krievijas progaganda par Latviju: pat prezidenti tur ir fašisti...

Protams, būtu pārspīlēti apgalvot, ka visi Krievijas mediji to vien dara, kā aplej ar dubļiem Latviju; netrūkst arī tādu, kas aprobežojas ar sausu jaunāko ziņu izklāstu, īpašos apcerējumos un prātojumos par Latvijā notiekošo neielaižoties. Taču virkne mediju ar ziņu atreferešanu neaizraujas, tā vietā sniedzot savu interpretāciju par to, kas varētu būt noticis, un vēl daudz ko paši piedomājot klāt. Īpaši mīļa tendenciozākajiem krievu medijiem ir tēma par latviešu fašistiem, kas ik gadu aktualizējas 16. marta priekšvakarā, bet reizēm aiz matiem tiek pievilkta arī citos izdevīgos brīžos.

Fašista vārdā nosauktā lidosta

Nesen Krievijas mediju uzmanību pievērsa ziņa, kas tepat Latvijā daudziem varbūt pat paslīdēja garām, – par ideju nodēvēt Rīgas starptautisko lidostu aviokonstruktora Kārļa Irbīša vārdā. Pārsteidzoši, ka krievu mediji palaida garām to, ka neoficiālā līmenī bija izskanējis arī aicinājums lidostu nosaukt aviatora Herberta Cukura vārdā, kas ļautu skaļi izbļaustīties par nacistu glorificēšanu (kā nekā Cukurs Otrā pasaules kara laikā bija bēdīgi slavenās “Arāja komandas” dalībnieks), taču sveikā cauri netika arī Irbītis.

“Krievijas impērijā dzimušais Kārlis Irbītis laikā, kad Latvijas PSR bija okupējuši nacisti, strādāja firmā Messerschmitt, palīdzot izstrādāt iznīcinātājus un bumbvedējus nacistiskās Vācijas gaisa spēkiem,” ar šādu sensacionālu vēsti savus lasītājus mēģināja šokēt portāls vesti.ru. Galvenajos vilcienos melots jau nav, jo, kad vācieši 1941. gadā okupēja Latviju, viņus tiešām ļoti ieinteresēja VEF aviokonstruktoru biroja darbs, bet Irbīti kā lidmašīnu koka konstrukciju speciālistu 1943. gadā iesaistīja Messerschmitt Bavārijas izmēģinājumu centra darbā. Latviešu konstruktoram vajadzēja izstrādāt risinājumus, kā lidmašīnu konstrukcijā dažas metāla detaļas aizstāt ar koka, jo kara beigu fāzē Vācija izjuta nopietnu metāla deficītu. Taču diez vai var apgalvot, ka Irbīša ieguldījums Hitlera režīma stiprināšanā būtu bijis tik ievērojams, lai vesti.ru to varētu atzīmēt ar lielu virsrakstu – Lidostai Rīga piedāvā piešķirt meseršmitu konstruktora vārdu...

Kompensācija par blokādes šausmām

Neilgi pirms šā gada 16. marta Krievijas TV kanālā Vesti parādījās kāda skatītājus satraucoša ziņa. Kā jau ik gadu šajā laikā, sižetā tika pieminēta fašisma atdzimšana Baltijā (kas pats par sevi jau sāk izskatīties mazliet traģikomiski, jo, ja ticēt krievu medijiem, fašisms Latvijā atdzimst jau 20 gadus, taču tā arī vēl nav spējis līdz galam atdzimt), taču bija arī kāds jauns pavērsiens. Proti, Ļeņingradas blokādi pārdzīvojušie cilvēki esot nolēmuši iesūdzēt tiesā Latviju, jo tās pilsoņi piedalījušies kara noziegumā, palīdzot noslēgt blokādes loku un tātad mērdējot badā ļeņingradiešus. Aktīvisti, kuri solās ierosināt tiesu darbus, atsaucas uz Vācijas pieredzi – šai valstij tiešām ir nācies maksāt par nacistiskā režīma pāri darījumiem. Taču kā iespējams iesūdzēt tiesā valsti, kura Otrajā pasaules karā nemaz nepiedalījās un pat de facto nemaz nepastāvēja, jo bija pa divi lāgi okupēta; tas varētu būt kaut kas pavisam jauns juridiskajā praksē. Nav arī saprotams, kādēļ par galvenajiem blokādes vaininiekiem izraudzīti latvieši, tad jau loģiskāk būtu vispirms kompensāciju mēģināt piedzīt no Somijas un Spānijas. Jo Somijas karaspēks realizēja Ļeņingradas blokādi no ziemeļu puses, savukārt spāņu Zilās divīzijas karavīri, kuri bija iesaistīti blokādes loka noturēšanā Maskavas–Ļeņingradas šosejas apkaimē, 1943. gadā atvairīja vairākus Sarkanās armijas mēģinājumus pārraut aplenkuma loku. Taču nez kādēļ nav dzirdēts par aicinājumiem tiesāties ne ar Somiju, ne Spāniju, kas liecina tikai par vienu – “uzbrauciens” Latvijai ir kārtējais propagandas gājiens, un jāšaubās, vai reālajā dzīvē prasība vispār tiks iesniegta.

Lielais rusofobs

Fašisma atdzimšana Latvijā ir viens no Krievijas oficiālo mediju jājamzirdziņiem, kas tiek apseglots ikvienā vairāk vai mazāk piemērotā brīdī. Kad šopavasar Krievijas televīzijā rīkotā sarunu šovā latviešu aktieris Andris Lielais, kurš visiem spēkiem centās atspēkot vēl viena šova dalībnieka, izbijušā eirodeputāta Andreja Mamikina pārmetumus Latvijai, viņu tiešajā ēterā trijās valodās pasūtīja kādu māju tālāk un pēc tam, pamājot ar roku, pameta studiju, krievu propagandisti šajā žestā saskatīja ko vairāk par vienkāršu rokas mājienu. Tas noteikti bija nacistu sveiciens!

“Galvenā Krievijas televīzijas kanāla skatītāji ir gatavi apzvērēt: latviešu aktieris Andris Lielais, padzīts no tiešā ētera par pretīgu uzvedību, studiju pametot pacēla roku nacistu sveicienā. Kas tas bija – huligānisks izlēciens vai dvēseles kliedziens? Uzreiz jāatzīmē, ka pēc huligāna rafinētais Krievijas Augstākā valsts kinematogrāfijas institūta absolvents absolūti neizskatās un pilnībā pārvalda literāro krievu valodu – galu galā mācījies taču pie PSRS Tautas skatuves mākslinieka Jevgeņija Matvejeva. Taču diez vai Jevgeņijs Semjonovičs varēja iedomāties, ka viņa audzēknis no visas sirds ienīst Krieviju – par tā saukto “okupāciju”, par to, ka, atbildot uz Latvijas sankcijām, Krievija pārstāja iepirkt Latvijas šprotes, arī par to, ka uzbūvēja ostas Sanktpēterburgā, lai iztiktu bez Liepājas un Ventspils pakalpojumiem. Vārdu sakot – par zaudētajiem labumiem. Turklāt Andris Lielais, kā pats apgalvo, neredzot atšķirību starp Trešo reihu un PSRS. Taču, ja Lielā kungs tik varonīgi “zīgo”, tad gan jau viņš atšķirību tomēr redz, tur pat nav jāmeklē skaidrojums pie Zigmunda Freida!” tā sākās Krievijas Bruņoto spēku telekompānijas Zvezda mājaslapā ievietotais materiāls ar nosaukumu Pat fašisti uzskatīja, ka latviešu nacionālisti ir pilnībā zaudējuši cilvēcību...

Tālāk seko latviešu nacionālistu nelietību uzskaitījums Otrajā pasaules karā: ebreju slepkavības, ko latvieši esot veikuši pat bez vācu pamudinājuma, soda ekspedīcijas Baltkrievijā, cīnīšanās par Hitleru līdz pēdējai asins lāsei Kurzemes katlā un tā tālāk. Noslēguma secinājums: “Izņemot nacistu maršus, tagadējai Latvijai laikam nav cita pašapliecināšanās veida.” Starp citu, interesanta detaļa, kas atklājās, meklējot papildu informāciju – ierakstot Yandex meklētājā krieviski “Andris Lielais”, viens no meklējumu rezultātu variantiem ir “rusofobs”... Diezgan spēcīgs apzīmējums cilvēkam, kurš sava mūža lielāko daļu ir nodzīvojis tieši Krievijā.

Nacisms kā tūrisma zīmols

Katru gadu, sagaidot 16. martu un leģionāru piemiņas dienu, Krievijas medijos parādās tendenciozi apraksti par šo tēmu. Šogad vienu no visdīvainākajiem sagādāja portāls ar skaļu nosaukumu – informatīvi analītiskais dienests Krievu tautas līnija. Tajā bija publicēts kāda Latvijas sociologa un ekonomista Valda Sausnīša raksts Nacisms kā tūrisma brends Latvijā. Pat ilgi meklējot interneta dzīlēs, tā arī neizdevās atrast pēdas, ka Latvijā vispār būtu sociologs ar šādu vārdu; ja arī ir, tad viņš ļoti profesionāli maskējas. Un pareizi dara, jo sarakstījis viņš ir brīnumu lietas, kas ir tik ļoti atrautas no realitātes, ka jāšaubās, vai tiešām raksta autors dzīvo Latvijā.

Muļķības Nr. 1. 1944. gadā, kad abas latviešu leģiona divīzijas pie Veļikajas upes cīnījās pret Sarkano armiju, jau pēc pirmajām artilērijas zalvēm “uz izrēķināšanos ar mierīgajiem iedzīvotājiem nadzīgajiem policajiem un soda ekspedīciju dalībniekiem sākās lielgabalu slimība. Esesieši kategoriski atteicās turēt aizsardzību un metās bēgt. Pēc tam vācu armiju grupas Ziemeļi vadība kvalificēja latviešu leģionārus kā nepiemērotus izmantošanai kājnieku vienībās”.

Interesanti – ja jau vācieši latviešus atzina par absolūti nederīgiem karošanai, kādēļ tad viņus sūtīja uz smagākajiem iecirkņiem līdz pat 1945. gada maijam? Kā gan varēja gadīties tā, ka vēl kara pēdējās stundās “latviešu zaķapastalas” bija starp tiem dažādu tautu karavīriem, kuri aizstāvēja Vācijas simbolu Reihstāgu?

Muļķības Nr. 2. Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga būtībā uzskatāma par nacisti otrajā paaudzē. Kā tā? Viss vienkārši. Viņas tēvs Edgars Hermanovičs 1944. gadā no Latvijas aizbēdzis ne jau tāpat vien. “Acīmredzot no tikšanās ar padomju cilvēkiem Hermanovičs neko labu negaidīja... Pēckara padomju Latvijā viņš ne reizi tā arī neparādījās – tas arī neliecina par labākajām cilvēciskajām īpašībām. Lāčplēšu tauta gļēvuļus un nodevējus vienmēr ir nicinājusi.”

Bet, kad Vaira Vīķe-Freiberga kļuvusi par prezidenti, viņa padarījusi 16. martu par atzīmējamu dienu. “Var jau būt, ka Freiberga neko sliktu negribēja – tikai padarīt nacismu par Latvijas tūrisma zīmolu,” ironizē rakstonis.

Te nu meli ir vai katra vārda galā – patiesībā Hermanovičs nebija Vairas īstais tēvs, bet gan patēvs; no Sarkanās armijas bēga ne tikai vācu režīma kolaboranti, bet arī vienkāršie cilvēki, turklāt daudzus varas iestādes evakuēja piespiedu kārtā; Vīķe-Freiberga nebūt nebija starp tiem politiķiem, kas būtu aktīvi iestājušies par 16. marta atzīmēšanu oficiālā līmenī.

Muļķības Nr. 3. Kā jūs domājat, kādā izskatā, pēc Sausnīša, vai kā nu viņu patiesībā sauc, domām, 16. martā cilvēki iet gājienā pie Brīvības pieminekļa? Sagatavojieties, šī ir raksta spēcīgākā daļa! “Bijušie esesieši savos maršos velk mugurā buržuāziskās Latvijas dzelteni sarkanos militāros formas tērpus, nevis hitleriešu šineļus.”

Dzelteni sarkanās uniformas – tas ir nudien vareni! Ar šo apgalvojumu vien jau pietiek, lai rastos šaubas, vai raksta autors vispār kaut reizi ir bijis Latvijā un spēj latviski pateikt kaut “sveiki”...

Propaganda jau nebūtu propaganda, ja stāstam nebūtu kādas morāles. Un Sausnīša raksta beigās tāda arī ir: “Vēsturiskā pieredze rāda: tikai saglabājot sakarus ar Krieviju un krievu kultūru, Latvija paliek Latvija, nevis kļūst par to, kas ir tagad – beztiesisku Eiropas atejas vietu...”

„Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem”. “Par "Modernie meli" saturu atbild SIA "Izdevniecība "Rīgas Viļņi""