Taku skrējiens tūkstošiem: saruna ar Stirnu buka tēvu Rimantu Liepiņu

Mežā zvēri dažādi

Kurš gads Stirnu bukam šis jau ir?

Sestais gads – sākumā bija viens pilotskrējiens, pēc tam piecas sezonas.

Cik dalībnieku skrējienos piedalās?

Pērn septiņos posmos kopā bija 25 000 dalībnieku.

Kā izvēlaties vietas, kur rīkot mačus? Pēc ģeogrāfiskā principa?

Sākumā mēs atlasām vietas, kur paši gribētu skriet. Tad ieliekam kartē punktus – un saprotam, ka lielākoties tā ir Vidzeme. Taču saprotam arī to, ka taisīt četras gonkas Cēsu apkaimē Gaujas Nacionālajā parkā nevar. Tāpēc piemeklējam vietas arī Kurzemē un Zemgalē. Tagad jau padomus dod arī taku skrējēji, iesakot arvien jaunas vietas. Gatavojoties šai sezonai, mēs apsekojām kādas 15 potenciālās vietas, bet vēl tikpat palika neapsekotas. Tātad ir vēl kur braukt un skatīties. Un, jo vairāk meklē, jo vairāk visādus brīnumus var atrast.

Pārsvarā tātad sacensības notiek Vidzemē un Kurzemē?

Jā. Tikai vienreiz esam rīkojuši sacensības Rēzeknes novadā. Pērn diezgan pamatīgi pētījām Latgali, taču lielākā problēma ir tā, ka mums vajag ne tikai takas, bet arī sacensību loģistikas centru. Piemēram, krustām šķērsām izmalām Aglonu, bet tā arī neatradām labu vietu sacensību centram. Pie Aglonas bazilikas gan stāvēt negājām... Taču centru tiešām nav nemaz tik vienkārši atrast, kā varētu likties.

Cik reižu, veidojot trasi, tu pats izskrien distanci?

Pulka. Dažās vietās ir labi vietējie takuziņi, kas parāda labākās vietas, bet citreiz trases nedodas rokās, un nākas tur pavadīt daudz laika. Ir bijis tā, ka mokies trīs dienas un nevari atrast ceļu – līdz negaidot uzduries tādam celiņam, kāda kartē vispār nav. Reizēm tas prasa pāris dienas, reizēm vairāk nekā nedēļu. Trases veidošana ir grūtākais visā šajā procesā, jo es apzinos, ka tikai tad, ja trase patīk man pašam, ir cerības, ka tā patiks vēl kādam.

Jums skrējienu kategorijām ir ļoti jauki nosaukumi – bērnu skrējiens ir Susuri, tad nāk Vāveres, Zaķi, Stirnu buki, Lūši... Katrai kategorijai ir sava trase, vai arī tas ir viens aplis?

Pamatā viens liels aplis, no kura tiek nošķērēti mazāki gabali un cilpas. Pamatdistance ir “zaķis”, kur skrien visvairāk dalībnieku; tie ir 8–12 kilometri. “Vāvere”, kas ir distance iesācējiem un vienlaikus ir arī Latvijas skolu jaunatnes čempionāts, ir 4–6 kilometri, “susuri” skrien kilometru. “Buki” – ap 20, “lūši” – ap 30 kilometru.

Nosaukumi ļoti mīlīgi – mežā zvēri dažādi... Kā līdz tiem aizdomājāties?

Visas labās idejas atnāk pirtī! Vai pēc pirts... Arī Stirnu buka ideja piedzima pirtiņā. Sākumā mēs bijām pieci organizētāji, bet nu jau skaits katrā mačā ir tik liels, ka nevar pat saskaitīt. Kā pamatdarbā Stirnu bukā es strādāju viens, taču man ir ļoti spēcīga draugu un atbalstītāju kopa, kas palīdz un uzšauj pa pakaļu, ja palaižos slinkumā.

Katrai skrējēju kategorijai ir arī dalības maksa – no pāris eiro bērniem līdz kādiem 25 eiro “lūšiem”. Ko dalībnieki par to naudu dabū?

Par to naudu viņiem nekā slikta nebūs. Viņus palaidīs mežā un – kas pats galvenais! – arī izvedīs ārā, jo trases ir marķētas un pēc kartes nav jāskrien. Acis gan jātur vaļā, jo nogurumā var palaist garām kādu norādi un aizskriet kaut kur ne tur. Man pašam arī tā ir gadījies – netīšām Polijā 60 kilometru vietā noskrēju deviņdesmit...

Kādreiz ir nācies meklēt pazudušus dalībniekus?

Gluži jāmeklē nav bijis, taču karstākajos vasaras posmos esam braukuši pakaļ ar kvadriciklu, lai sniegtu palīdzību. Jo gadās, ka cilvēki pārkarst un piedzīvo dehidrāciju. Ik pēc 5 kilometriem gan ir dzeršanas punkti, un karstā laikā mēs pat skrējējus aplaistām ar šļūtenēm, tomēr cilvēki reizēm mēdz savus spēkus pārvērtēt vai arī nedzer pietiekami daudz ūdens. Vai arī ir pārāk karsts laiks.

Ievest pilsētnieku uz mežā

Ja runājam par dalības naudu, tad atrodas čīkstētāji, kuri saka – tas ir par dārgu, par ko gan man jāmaksā? Droši vien viņi īsti neapzinās to darbu, ko sacensību rīkošanā ir ieguldījuši organizatori...

Čīkstētājiem var ieteikt atbraukt un paskatīties, kas tas ir par pasākumu. Tā jau nav tikai vienkārša skriešana, mums to ir izdevies izveidot par notikumu visas dienas garumā. Varbūt tās pat mazāk ir sacensības, tas ir skrējēju tusiņš dienas ilgumā. Cilvēki atbrauc deviņos no rīta, bet mājās brauc vakarā. Ir ne tikai skriešana, bet arī dažādas izklaides, regulāri notiek arī koncerti. Piemēram, pērn pēdējā posmā uzstājās Ozols.

Var jau runāt, ka viss ir dārgi, taču trase mums tomēr kaut kā ir jāizveido, jāsagādā arī medaļas – tās, starp citu, ir darinātas Latvijā un ir roku darbs. Mēs medaļas nepasūtam Ķīnā, kā dara vairums sacensību organizatoru visā pasaulē. Dārga ir laika kontroles sistēma.

Tas, kas cilvēkus piesaista, varbūt nav pats skrējiens. Īsajās distancēs, kur dalībnieku ir visvairāk, brīžam lielā skaita dēļ ir pat grūti paskriet. Taču galvenais ir pasākums kā tāds: noskriet savu distanci, saņemt medaļu, pēc tam ir saviesīgas sarunas un tusiņš. Vārdu sakot, aktīva dzīvesveida piekritēju tusiņš mežā.

Un cik tādā meža ballītē vidēji ir dalībnieku?

Pagājušajā gadā vidēji bija trīs tūkstoši seši simti. Ja pieskaitām līdzbraucējus, tad katrā posmā ap četriem tūkstošiem.

Milzīgs bars...

Jā, savā ziņā tā sāk kļūt par problēmu. No maza un mīlīga meža tusiņa mēs kaut kā nejauši esam izauguši par tik lielu pasākumu, ka sākam zaudēt omulību. Taču pārskatāmā nākotnē laikam tā tas viss arī notiks. Galu galā, ja drūzma liekas pārāk liela, var taču atrast arī mazākus un mājīgākus mačus. Tolaik, kad mēs sākām rīkot Stirnu buku, bija tikai pāris tādi mači gadā, taču tagad līdzīgi pasākumi ir izauguši kā sēnes pēc lietus – šķiet, ir vairāk nekā divdesmit. Pats nesen piedalījos Sveikuļu nakts maratonā pie Tukuma, kur bija 80 dalībnieku. Kapitāls pasākums, kurā vari izrunāties ar katru dalībnieku, kopā paēst zupu un vakarā ieiet pirtī. Un ir arī lielāki pasākumi – kā Rīgas maratons. Izvēles iespējas taku skriešanā Latvijā patlaban ir ļoti lielas. Jāsaprot, ka mēs tomēr neesam pasākums tiem cilvēkiem, kuri regulāri skrien mežos. Mēs drīzāk esam pasākums pilsētniekiem, kuri ikdienā ir atgājuši no meža tā patālāk un dziļāk par kilometru tur baidās iet iekšā. Mēs viņus ievedam dziļāk, parādām skaistākās Latvijas vietas un pēc tam izvedam ārā. Tātad viņi var droši skriet un baudīt dabu. Šis ir labs veids, kā apceļot Latviju, redzēt kaut ko skaistu un pamocīt sevi.

Lielākais prieks ir par sīkajiem, kuru vidū Stirnu buks ir tik populārs, ka skolotājiem jāmeklē autobuss, lai atvestu viņus uz sacensībām, jo bērni to vienkārši pieprasa. Kad mēs sākam visu šo pasākumu, viens no mērķiem bija iekustināt bērnus, jo ne velti ir daudz sūdzību par mazkustīgu dzīvesveidu. Sākām mēs toreiz ar Engures vidusskolu, no kurienes šosezon pieteikumus atsūtīja jau 107 bērni. Pavisam tajā skolā mācās kādi trīs simti... Es pat nezinu, cik autobusu viņiem vajag, lai visi varētu braukt uz sacensībām! Saskaņā ar noteikumiem tādu bērnu skaits jāpavada 4–5 skolotājiem, kuru darbu brīvdienās neapmaksā. Tas nozīmē, ka šie skolotāji ir labā nozīmē ķerti. Par to ir liels prieks. Skaidrs, ka skriešana tur nav prioritāte, taču tas ir burziņš, kurā labi pavadīta visa diena.

Droši vien sacensību rīkošanā sadarbojaties ar pašvaldībām un zaļajiem?

Ar tiem viennozīmīgi ir jāsadarbojas, ja dalībnieku skaits ir lielāks par piecdesmit. Pašvaldības patiesībā ir diezgan priecīgas, ka mēs pie viņiem braucam, jo parasti cilvēki tur paliek arī kādu dienu ilgāk un tērē naudu.

Mūsu sacensības notiek lielākoties dabas liegumos, tāpēc viss jāsaskaņo, un jāskrien nevis tur, kur mums varbūt gribētos, bet tur, kur to drīkst darīt.

Augšanas problēmas

Pašam nav mazliet pārsteigums, ka no neliela pasākuma Stirnu buks tagad ir izvērties par masu tusiņu?

Lielākais pārsteigums bija pirmajā gadā, kad mēs rīkojām mazu maču tikai draugiem, bet gaidīto divsimt cilvēku vietā atbrauca pieci simti. Pēc tam pieaugums bija pakāpenisks katru gadu. Patlaban vairs nekur īpaši tālāk augt nevaram, jo takas ir tik lielas, cik ir. Gribam taču visi skriet pa skaistām takām, bet lielā barā to ir grūti darīt, jo šaurā takā ir grūti apdzīt.

Ja tādos baros skraidīsiet pa mežiem, drīz zaļie jums sāks pārmest mežu izbradāšanu...

Jā, mazliet kutelīgs šis jautājums ir. Kaut kādu īslaicīgu kaitējumu dabai tie cilvēku pūļi nodara – nobradā sūnu vai ko tamlīdzīgu. Taču – tie sīkie, kas piedalās skrējienā, vēlāk nebūs tie, kuri stieps uz mežu atkritumus vai dedzinās riepas. Mežā ieskrienot, cilvēks tomēr kļūst labāks. Mēs taču redzam, kas paliek pēc 4000 skrējējiem; viņi neko zemē nemet, trases ir tīras. Šis nav Rīgas maratons, kur tukšās dzēriena pudeles var mest zemē, jo gan jau pēc tam kāds visu sakops.

Vai nu jau Stirnu bukam dalībnieku skaits nekļūst par lielu?

Mums jautā, kad mēs limitēsim dalībnieku skaitu vai arī paaugstināsim dalības maksu. Taču cenu paaugstināšana nozīmētu, ka mēs no pasākuma atgrūžam skolēnus, kuriem vienmēr ir bijusi pazemināta dalības maksa (jo patiesībā dalībnieka laika čips un medaļa maksā dārgāk nekā bērnu dalības maksa), kā arī izslēdzam lauku reģionus. Tā ir runga ar diviem galiem. Taču agri vai vēlu par to domāt nāksies – varbūt ieviešot dalībnieku skaita limitu distancē. Ar tik lielu dalībnieku pieplūdumu gan mēs nenoliedzami esam pazaudējuši mazā un seksīgā pasākuma garšu.

Toties tagad droši vien ir vieglāk atrast sponsorus?

Sākumā mēs tiešām gājām tikai pie tādiem, kuri bija zināmi kā traki skrējēji. No sērijas – pats skrienu, pats atbalstu. Tagad jau ir pieslēgušās reklāmas aģentūras, kas piedāvā dažādus variantus. Taču atkal nonākam pretrunās: no vienas puses, īpašo sajūtu jau rada mazie uzņēmumi, no otras – lielajiem ir lielākas iespējas. Piemēram, Vendene mums dod 30 tonnu ūdens sezonā, bet arī ar to mums nu jau īsti vairs nepietiek.

Igaunijā, starp citu, līdzīgos skrējienos dalības maksa ir krietni augstāka. Bijām aizbraukuši pie igauņiem uz skriešanas konferenci, un bija patiešām patīkama sajūta: viņi uz mums skatās ar baltu aci un nesaprot, kā var tā būt, ka dalībnieku skaits iet uz augšu. Viņiem ir klasiskie skrējieni, piemēram, slavenais Tartu maratons, kas notiek jau nezin cik gadu, taču tur ir iestājusies zināma stagnācija – kā skrēja 3000 cilvēku, tā skrien vēl joprojām. Šajā ziņā mēs viņiem esam aizgājuši priekšā.

Vai uz Stirnu buka mačiem brauc dalībnieki arī no ārzemēm?

Jā, katrās sacensībās ir pārstāvētas kādas 15 valstis. Tālākais dalībnieks laikam bija no Singapūras, kurš pie mums speciāli atbrauca. Atsūtīja mums divas dienas pirms mačiem vēstuli – sak, nolaižos tikos un tikos, atsūtiet, lūdzu, sabiedriskā transporta sarakstu, kā es varu tikt līdz sacensību norises vietai Kornetos... Beigās tika gan uz maču, gan mājās. Pats es novembrī kopā ar draugiem biju aizbraucis uz kalnu skrējienu Nepālā, un tagad daļa no turienes brigādes brauks uz sacensībām Latvijā. Patiesībā piedalīšanās šādos skrējienos ir ļoti labs veids, kā apceļot valsti. Pats es tagad kopā ar ģimeni ceļoju tikai tā – piemēram, ja braukšu uz Spāniju, tad atradīšu arī kādu skrējienu, kurā piedalīties.

Kur Eiropā notiek lielākie taku skrējieni?

Tā kustība ir dzimusi Francijā, tāpēc arī turienes kalnainie apvidi ir ļoti populāri šajā ziņā. Reljefa ziņā mēs ar viņiem sacensties nevaram, taču dalībnieku skaita ziņā gan vienam otram esam iekabinājuši. Pasaulē vairāk uzsvaru liek uz grūtām 100 un vairāk kilometru distancēm, bet tādu tautas skrējienu kā mūsējais ir krietni mazāk. Mēs labi uztrāpījām ar to, ka izvēlējāmies ne pārāk garas distances, kas ir pa spēkam arī ne pārāk sagatavotiem skrējējiem.

Somijā mēdz rīkot skrējienus apkārt dažādiem ezeriem...

Jā, šogad esmu uz vienu tādu skrējienu pieteicies. Taču mēs paši tādu rīkot nedomājam, jo šāds skrējiens ir pārāk monotons. Tas nav interesanti. Ainava ir skaista, taču vienā brīdī sāk apnikt. Mēs, ja trase ved gar ezeru, cenšamies aizvest skrējējus mazliet sānis un izmest līkumu pāri korītei, lai uzmestu aci ezeram no augšas. Cenšamies dažādot maršrutu.

No viena šovbiznesa uz citu

Kā tu pats nonāci līdz Stirnu bukam?

Katram vīrietim laikam pienāk brīdis, kad, paskatoties spogulī, rodas jautājums – ko tālāk darīt? Neko nedarīt un kļūt arvien pufīgākam vai arī sākt kustēties? Man turklāt bija trīs puikas, kurus arī vajadzēja piedabūt pie fiziskām aktivitātēm. Taču, ja fāters neko nedarīs, tad arī puikas nedarīs. Uz manas ielas trijās mājās bija septiņi puikas, un kādam ar tiem bērniem vajadzēja darboties. Tolaik jau biju no Rīgas pārcēlies uz Ķesterciemu, tāpēc vairs nesanāca uzspēlēt basketbolu ierastajā Rīgas kompānijā, un bija jādomā kaut kas jauns.

Skriešana salīdzinājumā ar bumbas spēlēšanu tomēr ir diezgan garlaicīga padarīšana...

Sākums tiešām bija grūts. Savā ziņā palīdzēja tas, ka bija draugs, kurš skrēja, un tad ar Edomondo lietotnes palīdzību mēs sacentāmies. Otrs grūdiens bija tas, ka vienā brīdī konstatēju – oho, esmu nometis 16 kilogramus! Forši! Puikas skrien Stirnu bukā, taču ikdienā viņi vairāk spēlē bumbu un florbolu.

Sākot skriet, parasti visi pārforsē ar tempu. Es pats pirmos trīs mēnešus katru reizi centos distanci noskriet ātrākā tempā. Bet tad tu kļūsti zaļš un sāc bojāt sirdi. Nevajag trakot un pārspīlēt ar skriešanas tempu.

“Iepriekšējā dzīvē” – laikā pirms dižķibeles – tu vadīji ierakstu kompāniju Platforma un bieži biji redzams dažādos mūziķu burziņos. Bet tad pameti Rīgu un pārcēlies uz Ķesterciemu...

Jā, ierakstu industrijā biju nostrādājis kopš 1998. gada. Nostrādāju tur kādus desmit gadus – paspējām Platformai pat nosvinēt apaļu jubileju. Bet tad kaut kā visas ķibeles sakrita vienā laikā. Reizē ar krīzi sākās finansiālas problēmas. Vissmagākais bija tas, ka darba kolektīvam algas vairs samaksāt nespēju, bet arī atteikties no šiem cilvēkiem negribējās... Pāris gadi bija ļoti smagi, jutos kā no laivas izmests. Piedevām vēl ar neilgu laika atstarpi man nosvila gan dators, gan abi cietie diski, kurā bija viss mūzikas katalogs – gan manējais, gan licencēta latviešu mūzika no citām izdevniecībām. Biju šo kolekciju savācis ar domu izveidot interneta katalogu, tādu kā Spotify priekšvēstnesi. Tad sapratu, ka tā laikam ir zīme, ka jāmet mūzikas lietas pie malas.

Divus gadus ļurkājos un nesapratu, ko lai iesāk. Bet tagad, var teikt, esmu atpakaļ šovbiznesā – jo nav jau būtiski, vai tu cilvēkiem laimes sajūtu radi caur sportu vai caur mūziku.

Lēmums par pārcelšanos uz dzīvi ārpus Rīgas nāca tajā problēmu laikā?

Man bija gan Rīgas dzīvoklis, gan lauku māja, taču dzīvokli nācās pārdot. Tad ar ģimeni nospriedām pārcelties uz laukiem, jo negribējās, lai bērni aug Dzirnavu ielas šaurībā. Pats neesmu audzis Rīgā, un man pareizāk likās, ka mani bērni aug laukos, lai arī varbūt garām iet iespēja piestaigāt uz dažādiem pulciņiem un pretendēt uz vietu Zālīša pamatskolā.

Laukos uztaisīju dēliem mazu stadionu turpat sētā. Vēlāk radās iespēja kopā ar draugiem, piesaistot Eiropas fondu naudu, Ķesterciemā izveidot publisku multifunkcionālo sporta laukumu.

Kā ir pārcelties no Rīgas uz laukiem, kur tomēr ir pilnīgi atšķirīga vide un sadzīve?

Patiesībā Rīgā es kaimiņus zināju mazāk nekā Ķesterciemā. Taču tur jebkuru ienācēju no pilsētas sākumā uzņem ļoti rezervēti. Tur tu stāvi ar savu burciņu rindā pēc piena un dzirdi, kā turpat blakus stāvošās tantes skaļi apspriež: “Jā, jā, tas ir tas Liepiņš no Rīgas! Ir, ir viņš Zigmaram dēls! Ko tu stāsti, nav vis!” Jo Zigmars Liepiņš reiz garāmbraucot bija piestājis apsveicināties...

Taču jaunākajai sabiedrības daļai par savējo kļuvu tad, kad uztaisījām stadionu. Tad uzreiz tu kļūsti par foršu veci, jo veca un noplukuša futbola laukuma vietā tagad ir normāls stadions. Vēl man radās doma: ja jau dzīvojam pie jūras, tad kādēļ puikas nevarētu spēlēt bīčvolejbolu? Tas vēl bija laiks, kad topā bija Samoilovs un Pļaviņš. Iesaistījām treneri no Tukuma un tā Engurē atdzīvinājām pludmales volejbolu. Tagad bīčvolejs Engurē ir sporta veids numur viens. Tas ir piemērs, ka vajag tikai lietu iekustināt, atrast vēl pāris vecākus, kuri būtu gatavi līdzfinansēt treneri, un tad viss aiziet. Tad arī pagasts iesaistījās ar finansējumu. Nedrīkst visu laiku čīkstēt pagastvecim, ka vajag naudu, pašam arī kaut ko vajag darīt.

Nu jau arī tu varētu pretendēt uz pagastveča vietu, ne?

Nē, nē, paldies! Tur ir gana daudz dažādu rūpju, un nav tas pīrāgs nemaz tik salds. Tur vajag stipras iekšas.

Tev pašam ir iekšā sacensību gars – ka par katru cenu vajag noskriet pirmajam?

Par augstām vietām es neesmu spējīgs pacīnīties, taču drudzis iekšā ir gan. Sāku es ar klasiskajiem maratoniem, izvirzīju mērķi, kādā laikā gribu noskriet. Maratons jau vispār ir diezgan izteikta cīņa ar sevi, atšķirībā no taku skrējiena, kur tev nevienam nav jāatskaitās un neviens arī tavu laiku neredz. Man tāda tipa skrējieni patīk ar to, ka vari izbaudīt apkārtni, pie viena arī neskaitāmas reizes sevi izlamājot un apņemoties nekad vairs šādās avantūrās neiesaistīties. Taču nez kādēļ nākamajā dienā atkal jau rodas interese – tā, kādā skrējienā vēl es varētu piedalīties? Tikko biju mačos Anglijā, kur noskrēju 57 kilometrus, knapi tiku līdz finišam. Taču otrā dienā kopā ar draugiem jau raisījās domas par nākamajiem mačiem. Šajā ziņā manam darbam, kas apvienots ar hobiju, ir tā priekšrocība, ka jābrauc uz dažādiem pasaules mačiem, lai saprastu, kas tur notiek, un iemācītos kaut ko jaunu.

Skrien arī maratonus?

Reizi gadā maratons ir foršs, bet priekšroku es dodu taku skrējieniem. Mēs ikdienā dzīvojam pilsētā, bet vēl arī skriet pa pilsētu... nu, nē, labāk taču ir paskriet pa mežu. Agrāk es tiešām kolekcionēju maratonus un piedalījos daudzos, taču tagad man gribas braukt uz taku skrējieniem Alpos vai Urālos.

Urālos arī ir tādi skrējieni?

Jā, es biju uz četru dienu skrējienu. Tur bija īpašs smeķis: kaut kādā nekurienē, teltīs ar dēļu grīdām, kopā ar draugiem un līdzīgi domājošiem ērmiem... Starp citu, uz Urāliem mani aizvilka čoms, kurš tajā pusē bija dzīvojis. Iepazināmies Stirnu bukā, kur viņš bija atvedis savus bērnus. Pats sākumā negribēja piedalīties – sak, es stulbs esmu vai, ka iešu skriet? Taču, skatoties uz skrējējiem, saprata – ja jau viens otrs ir pavisam vecs, tad kāpēc lai neskrietu es, būdams spēcīgs vecis? Sāka skriet un beigās aizvilka mūs uz Urāliem. Tā rodas dzīves mazie laimes brīži...