Dambis - Latvijas panku patriarhs ar spēku no tēviem

Kādēļ man dziedāt svešu dziesmu...

Vai, tavuprāt, Latvijā vispār ir alternatīvā kultūra?

Mūsdienās tā ir izplūdusi, bez konkrētām robežām. Astoņdesmitajos vai deviņdesmitajos robežas bija ļoti konkrētas. Bija skaidri ierobežojumi, skaidrs, kur sākas alternatīva. Tagad viss ir vienā masā. Ir ļaudis, kas tiek pieskaitīti pie alternatīvās vides izvēlētā žanra dēļ, bet es nezinu, vai ir vienojoša ideja, kas mūsdienās vienotu alternatīvās kultūras pārstāvjus.

Kam jābūt, lai tādas andergraunda robežas vispār varētu iezīmēt?

Es domāju, ka idejām un viedokļiem. Latvijā es šobrīd nenovēroju ļoti spēcīgas idejas vai domas. Arī pankroks mums patiesībā nekad nav bijis populārs, atšķirībā no citām zemēm.

Taču "Inokentijs Mārpls" tautas apziņā tiek uzskatīta par pankroka grupu...

Nav jau nekādas lielās izvēles!

Vai Inokentijs Mārpls patiesībā nu jau nav popgrupa? Jūs taču klausās dažādu vecumu un sociālo slāņu pārstāvji.

Diez vai. Es to tā baigi neizjūtu. Taču uz koncertiem mūs aicina, un kāds jau arī atnāk. Pat diezgan daudzi.

Tikpat labi var teikt, ka esat alternatīvu iznesuši tā sauktajā apergraundā, populārās mākslas vidē...

Varbūt, bet televīzijā un radio mēs joprojām neskanam. Izņemot "Radio NABA".

Kā tev liekas – kāpēc?

Neatbilstam kaut kādiem kritērijiem. Biju pārsteigts, ka "Oranžās brīvdienas" nonāca "Muzikālajā bankā". Es pat nezinu, kā tas notiek.

Domāju, ka arī "Inokentijs Mārpls" varētu tur nonākt. Ar kādu pieklājīgāku dziesmu tekstuālā ziņā...

Mums jau lielākā daļa ir pieklājīgas dziesmas. Gandrīz visas!

Kas vispār ir jūsu dziesmu saturs? Sociālais, sociālpolitiskais protests ar lielu devu humora?

Es tā īpaši neko nedefinēju. Apdziedu tēmas, kas ir uzrunājušas un šķiet svarīgas. Realizēju tās dziesmās. Protams, liela daļa arī nerealizējas.

Vai mūziķu daiļrade ir sabiedrības spogulis?

Es domāju, ka pilnīgi noteikti. Ja tas nebūtu cilvēkiem svarīgi un aktuāli, tad neviens nenāktu uz koncertiem. Viņi asociē sevi ar to, tas viņus uzrunā. Latvijā, redzi, cilvēkus visvairāk uzrunā šlāgeri un Prāta vētra. Tas ir vistuvāk. Alternatīvāka domāšana nav tik svarīga. Vai arī tas ir mērķtiecīgs un ilgs darbs no radio un televīzijas puses. Interesanti, pie kā cilvēki tiek pieradināti gan radio, gan televīzijā. Ja kaut kas ir svešs un nepazīstams, tad viņi to nelieto. Ja katru dienu tiek atskaņots vai rādīts viens formāts, tad pie tā pierod un to iemīl. Tās iestrādnes, man liekas, Latvijā darbojas vēl kopš padomju laikiem.

Kā tev šķiet, vai cilvēki mūsdienās ir neīsti, samāksloti? Tā arī ir tēma, par ko dziedāt?

Cilvēki ir cilvēki. Dzīve iet uz priekšu. Dziedāt var par jebko. Cilvēkiem vienmēr viss kaut kas notiek, un to vienmēr var apdziedāt. Cits jautājums ir, kā mūziķi to pielieto. Daudzi atkārto citu domas, nepasakot paši savu viedokli. Daudzi Latvijā vispār dzied angliski. Man šķiet, ka tur noteikti vairāk parādās tās domas, ko jau pauduši šo mūziķu elki.

Bet tev patīk, ja Latvijā dzied latviski...

Tas ir loģiski, jo tas uzrunā arī mani. Esmu potenciālais klausītājs. Ja dzied angliski, es nejūtos, ka tas būtu domāts man.

Mēdz teikt, ka angliski tekstus sarakstīt ir vienkāršāk...

Skaidrs, ka vienkāršāk! Nav nekādas atbildības par to, ko tu tur dziedi. Samet vārdus skaistā secībā. Grupas, kas dzied tikai angliski, Latvijas mūzikas vēsturē nepaliek. Vismaz ne nozīmīgas. Varbūt vienīgi Pits Andersons, Jānis Vanadziņš, "The Hobos" un "Yaputhma Sound System", bet tas arī ir gandrīz viss. Pārējās parādās un pazūd.

"Inokentija" ilglaicību varētu apskaust daudzi. Ja pieskaita klāt "Aklās zarnas" laiku, kad dibināji grupu kopā ar Nilu Īli un Māri Švernu, tad nākamgad būtu jāsvin jau 35 gadu jubileja! Tas, ar ko andergraunds izteikti atšķiras no popindustrijas, ir draugu padarīšana – alternatīvās mūzikas grupas netiek mākslīgi nokomplektētas...

Tā tas ir. Astoņdesmito gadu vidū gan arī nebija lielas izvēles. Nebija tik daudz mūziķu, kā tas ir mūsdienās. Bija grūtāk dabūt instrumentus un vispār nonākt tajā mūzikas vidē. Problēmas bija arī ar mēģinājumu vietām un tamlīdzīgi. Padomju valsts nesekmēja tāda veida pašdarbību. Attiecīgi izveidojās ļoti specifiska domubiedru vide, kurā tika piekopta tik nelietderīga nodarbošanās kā muzicēšana. Līdz ar to tas loks nebija liels, visi bija pazīstami.

Visu šo gadu laikā apzināti vai neapzināti esi veidojis un arī izveidojis ļoti plašu domubiedru pulku, kas it kā rotē ap to, ko tu dari. Ne velti tevi mēdz saukt pat par Latvijas alternatīvās mūzikas patriarhu.

Tā jau viss rodas. Meklējām domubiedrus, mēģinājām rīkot kaut kādus koncertus. Toreiz saziņa bija citādāka – interneta vēl nebija. Domubiedri tika atrasti, sazinoties, tā teikt, no mutes mutē. Pamazām tas pulks paplašinājās. Palīdzēja arī ieraksti, ierakstu apkopojumi. Mūsdienās tā visa, protams, ir daudz vairāk.

Daudzi joprojām domā, ka "Inokentijs Mārpls" ir tavs skatuves pseidonīms...

Ne tikai pseidonīms. Mēdz domāt arī, ka tas ir mans īstais vārds.

Leģenda par grupas nosaukumu ir lieliska – ka tā nodēvēta vēsturiska Rīgas vijolnieka vārdā. Un Andrejs Ļevkins pat uzrakstījis par viņu grāmatu.

To leģendu vienā intervijā sāka grupas dalībnieks Didzis Erra, un par "Rīgas Rokkluba" darbībām rakstošais žurnālists Dmitrijs Sumarokovs to attīstīja tālāk. Viņš pat izdomāja starptautiska mēroga akciju, kurā dažādu valstu vijolniekiem tika izsūtīts uzaicinājums sarakstīt autentisko Mārpla mūziku. Akcijā tiešām piedalījās mūziķi no Japānas, ASV, Īrijas... Tāda mūzika tiešām kaut kur figurē. Un tapa arī literārais darbs par Mārplu. Tāda paralēlā pseidovēsture.

Līdz vijolnieku mūzikai paši nenonācāt, taču, kā daudzi atklāja tikai nesen līdz ar vinila plates "Piena ceļš" izdošanu, paralēli Inokentijam ik pa laikam tev bijusi arī avangarda grupa "Amorālā psihōze".

Tas ir visādi transformējies pasākums. Muzikālās idejas tika mājas apstākļos ierakstītas. Sapratu, ka tās idejas ir jānodala no Mārpla darbošanās. Kādreiz jaucu abus kopā, bet tad kļuva skaidrs, ka "Mārpla" koncertos publika tomēr sagaida roku un dziesmas. Ja sākām spēlēt avangardu, tad bieži radās neizpratne. Tā tas tika nodalīts nost, lai publika var nojaust, kas to koncertā sagaida.

Pats savu skatuvisko tēlu arī esi veidojis apzināti?

Gan jau tas laika gaitā izveidojies pats. Skatuves tēlam ir jābūt. Tas ir svarīgi. Ir gan dažādas ideoloģijas, ko cilvēki pārstāv. Atceros, ka neatkarīgās mūzikas izdevniecības "Tornis" laikā bija tāda kā platforma – spēlēšana ikdienas izskatā, jo tas norāda uz to patieso momentu, ka viņi ir tādi, kādi ir, neko netēlojot un nenodalot skatuvi no dzīves. Man tomēr liekas, ka skatuve ir svētki, īpašs pasākums, nevis ikdiena.

Radu būšana

Pagājušogad nosvinēji pusi no simta. Tas pašam šķita svarīgi?

Likās, ka jāatzīmē. Varēju jau neko nedarīt, bet sakrita tā, ka 9. augustā bija sarunāts "Mārpla" koncerts Kalnciema kvartālā. Pēkšņi tika lūgts, vai varam pārcelt koncertu uz 30. augustu. Tad likās, ja jau tas ir tik tuvu dzimšanas dienai, kas ir 28. augustā, tad jātaisa tas par jubilejas koncertu. Tā arī sanāca. Un bija ļoti labi. Daudz cilvēku, drusciņ tā kā festivāls, jo biju uzaicinājis arī visādus paziņu ansambļus.

Dzirdēju, ka pirmo reizi uz tavu koncertu atnāca arī mamma Edīte...

Jā, bija arī pirmoreiz mamma ar draudzeni atnākusi. Patika. Līdz šim viņa bija izvairījusies no maniem koncertiem. Nebija sevišķi iemīlējusi manu daiļradi.

Arī tavs tēvs Nikolajs bija mūziķis un melomāns. Cik liels ir viņa iespaids, ka esi kļuvis par mūziķi?

Ļoti liels. Man apkārt mūzika visu laiku skanēja jau kopš agras bērnības. Viņš gan vairāk bija ierakstu vācējs, lai gan mājās bija arī klavieres, ko paspēlēt, kad bija iedzerts. Viņš bija komponista Aleksandra Kublinski brālēns. Respektīvi, manas vecāsmātes māsa bija Kublinska māte. Viņiem abiem lika iet mācīties klavieres.

Kāpēc tu nekļuvi par pianistu?

Man neviens nespieda neko tādu darīt. Es arī neesmu neko profesionāli mācījies. Padsmit gados man pašam sāka parādīties interese par muzicēšanu. Satiku arī cilvēkus, kas ar to nodarbojas. Nilu un Švernu. Bet, pateicoties tēvam, man bija informācija par visādām muzikālām lietām, kas norisinās pasaulē. Es maz lietoju to, ko mums piedāvāja padomju televīzija vai radio. Pie tēva nāca melomāni, pārrakstīja lentēs plates, mainījās un tā tālāk. Es visu laiku biju turpat blakus.

Savu debijas albumu grupai nosaucāt "Spēks" no tētiem...

Deviņdesmitajos biju iepazinies ar vienu somu meiteni, kura šeit mācījās latviešu valodu. Kaut kāda iemesla dēļ viņa tulkoja latviski vienu Petijas Smitas dziesmu, parādīja man iztulkoto tekstu, un mani ārkārtīgi uzrunāja šī frāze – spēks no tētiem. Tāpēc arī tā nosaucām mūsu albumu. Neviens latvietis tā nebūtu iztulkojis.

Interesanti, ka debijas albumu jūs izdevāt tikai 2000. gadā. Grupai tad bija jau piecpadsmit...

Pirms tam gan "Mārplam" bija divi pagrīdes albumi lentēs. Pirmais bija tapis izlases veidā 1991. gadā. "Āmurs un sirpis". Tur bija apkopotas dziesmas no 1987. līdz 1990. gadam. Par tiem ierakstiem interesējās gan “tornisti”, gan aktīvisti no Kuldīgas. Albums izplatījās, pārrakstot citam no cita. Un gadu vēlāk bija vēl viens šāds albums "HUBB", kurā bija apkopotas "Mārpla" dziesmas no 1985. līdz 1992. gadam. To pirmo mēs jau pārizdevām, par otro vēl domājam – varbūt jānoīsina uz pusi īsāks, jo oriģināli bija 90 minūtes garš. Tajā laikā gan tās dziesmas skanēja labāk nekā tagad kompaktdiskā, jo saglabātie ieraksti lentēs pa 30 gadiem kļuvuši krietni briesmīgāki. Pārizdodot vairākas dziesmas pat tika ņemtas no pārrakstītajām lentēm, jo oriģināli bija vēl baisāki. No mūsdienu viedokļa tas viss, protams, izklausās nekvalitatīvi. Taču tajā laikā viss bija citādāk. Arī Latvijas alternatīvās mūzikas devums nebija tik liels, kā tas ir mūsdienās.

Mūsdienās tik tiešām ir iespēja izklausīties daudz kvalitatīvāk, kas pieprasa arī zināmu iespringšanu par spēlēšanas līmeni...

Tagad jaunieši spēlē ļoti labi. Taču rodas sajūta, ka bieži vien ir problēmas ar saturu. Tehniski mūsdienās var mācīties pat no "YouTube", nav nemaz jāiet pie skolotāja. Mūsu jaunībā viss notika pa tumsu, uz nojautām balstīts. Tas gan varbūt vairāk rosināja iztēli.

Tev kā mūziķim mūsdienās tas arī liek iespringt, tehniski gatavoties koncertiem, trenēties ģitārspēlē?

Būtu labi, ja tas tā būtu. Neuzskatu sevi par profesionālu mūziķi un iztieku ar to, ko varu izdarīt. Pamācīties kaut ko vairāk, protams, nekad nenāktu par sliktu. Mūsdienās arī ir lielāka iespēja visādi izspēlēties, jo koncertos ir daudz labāka skaņa. Astoņdesmitajos sliktais apskaņojums bieži bija iemesls pat tam, ka kompozīcijas tika veidotas tā, lai tās skanētu arī uz reāli sūdīgas aparatūras. Tika izvēlēta vienkāršāka forma vai tamlīdzīgi.

Alternatīvas druvas kopšana

Pagājušogad galerijā "Istaba" tu atklāji arī savu izstādi kā mākslinieks. Arī ar to esi paralēli nodarbojies jau gadiem ilgi, noformējis grupas albumus, veidojis vēl citas vizualizācijas.

Mani vienmēr saistījušas vizuālās mākslas. Laika gaitā tas ir sakritis ar “dari pats” jeb "DIY" ideju. Pankmūzikas grupas bieži vien pašas visu noformē un vispār cenšas visu darīt pašas. Bet arī māksla man nākusi līdzi ģimenes ietekmē. Mans vectēvs pa tēva līniju – Aleksandrs – bija gleznotājs. Kad bērnībā pavadīju laiku kopā ar vectēvu, viņš visu laiku kaut ko mālēja. Tas arī mani ir ietekmējis. Bērnībā man pat bija jāiet pie viņa pulciņā. Viņš vadīja tādas entuziastu nodarbības vienreiz nedēļā. Vasarā Jūrmalā, ziemā Rīgā. Tā man tas ir dzīvojis līdzi.

Spēks no tētiem... Izstāde gan saucās "Mīlestības vārdā".

Laikam jau bildes bija tādā tematikā. Tās izvēlējās lielākoties galerijas īpašniece Linda Lūse. Par nosaukumu kaut ko domājām, domājām, tad es apskatījos, ka man ir pierakstīti dažādi potenciālie albumu nosaukumi. Viens no tiem bija šis, pateicu to Lindai, un viņa teica, ka jāsauc tā.

Esi noformējis gan "Mārpla" albumus, gan paša sastādītās alternatīvās mūzikas dziesmu izlases "Odekolons" un vēl citus apkopojumus. No kurienes tev vispār tāda vēlme apkopot citu mūziķu veikumu, parādīt kopumu, nemitīgi sekot līdzi jaunumiem?

Dažreiz man licies, ka es būtu daudz vairāk uztaisījis ierakstus ar "Mārplu", ja nebūtu nodarbojies ar visādu citu izdevumu izdošanu. Agrāk ap to bija vēl lielāka ņemšanās – vajadzēja dabūt no visiem ierakstus lentēs, tad tos māsterēt un tā tālāk. Taču man vienmēr licies svarīgi, lai vēsturē paliek dažādi interesanti ieraksti, kas nekur citur neparādās. Droši vien arī tā ir senča ietekme. Viņš darbojās arī kā pirāts, pie kura visi nāca kaut ko pārrakstīt. Pirmo latviešu mūzikas izlasi es sāku vākt jau astoņdesmito gadu beigās. Vācu vienā kasetē visādu vietējo grupu ierakstus. Bet beigās man kāds to kaseti nospēra. Pēc tam es pārņēmu "Torņa" izlases "Odekolons" veidošanu. Pirmās trīs viņi uztaisīja, es turpināju. Pēc tam bija arī pankmūzikas un metāla izlases. Ideju ir daudz, vajag tikai laiku. Un līdzekļus. Nopelnīt ar šo nevar. Labi, ja atnāk atpakaļ izdošanas līdzekļi. Pavisam labi, ja saņem vismaz nelielu honorāru par iztērēto laiku. Tas arī viss. Priecē gan, ka fiziskajiem nesējiem joprojām ir vērtība, jo vienubrīd jau šķita, ka jāmet tam visam miers.

Būdams melomāns, kolekcionārs mēdz uzspēlēt arī alternatīvas mūzikas ballītes krogos un pasākumos kā dīdžejs...

Spektrs, ko atskaņoju, ir diezgan plašs un eklektisks. Gadās, ka lieku uzsvaru tieši uz latviešu alternatīvo mūziku. Kāpēc spēlēt tikai ārzemniekus? Ārzemju mūziku spēlē radio un klubos. Un beigās autortiesību nauda aizbrauc uz ārzemēm.

Līdzīgi darbojies arī "Radio NABA", kur kopā ar domubiedriem vadi raidījumu "Bitīt’ matos" par latviešu jauno alternatīvo mūziku.

Jau 1995. gadā likās, ka vajag tāda veida raidījumu, jo latviešu alternatīvā mūzika citādi nekur netika atskaņota. Sarunājām, ka taisām raidījumu "Radio Skonto". Pēc trim mēnešiem mūs noņēma no trases. Neatbildām formātam. Pēc tam mums bija raidījums studentu radio KNZ. Un tagad ir "Radio NABA". Spēlējam to, ko nespēlē citas radiostacijas. Es gan nezinu, ko spēlē citi radio, jo tos neklausos, taču nojauta ir. Un pieplūdums ir tik liels, ka katrā raidījumā varam spēlēt kaut ko jaunu, nav jāatkārtojas. Ne jau viss ir superkvalitatīvs, bet interesants var būt arī ne tik ļoti kvalitatīvs. Arī pasaules mērogā visas mūzikas tendences ir nākušas no andergraunda...

Tu kā Dambis, kā alternatīvās kultūras mākslinieks, mūsdienu Latvijā jūties labi?

Principā – jā. Protams, katru dienu kaut kas uzkrīt uz nerviem, bet lielos mērogos es domāju, ka šeit ir daudz labāk nekā padomju laikos. Man gan šķiet ļoti nepareizi, ka Rīgā griež nost kokus. Mani vispār uztrauc dažādas zaļās lietas. Ja tu sev apkārt iznīcini vidi, tad pašam vairs nebūs ko lietot. Man liekas, ka katram būtu par to jāuztraucas. Tāpat es domāju, ka Rīgā cilvēkiem vairāk vajadzētu braukt ar velosipēdiem. Pats arī pa pilsētu pārvietojos tādā veidā. Tā ir arī krietni ātrāk un vienkāršāk. Rīgā taču viss ir tuvu, un pilsēta ir plakana, bez kalniem. Jāpadomā tikai par infrastruktūru, citādi mums uzbūvē dārgāko tiltu Eiropā, bet tur vispār nav ierēķināts, ka var braukt ar velosipēdu. Nesen pirmoreiz izmēģināju. Neiesaku.

Fakti

Dambis

Īstajā vārdā Raimonds Lagimovs.

Dzimis 1968. gada 28. augustā.

Pārliecināts rīdzinieks, bet ar tendenci uz izteikti zaļu domāšanu.

Brauc ar velosipēdu, sacer dziesmas, spēlē ģitāru, mēdz uzspēlēt arī taustiņus, gongus, vēja zvanus un vēl visādas uzpariktes, dzied un apkopo citu vietējo alternatīvo mūziķu veikumu izlasēs "Odekolons" un vēl citās.

Grupas "Inokentijs Mārpls" līderis, paralēli darbojas arī avangarda apvienībā "Amorālā psihōze".

Drīzākais grupas izdevums varētu būt vinila platē pārizdotais "Mārpla" jaunākais albums "Tup’n turies".

Pērn notika Dambja mākslas darbu izstāde "Mīlestības vārdā", un ir aizdomas, ka tā nebūs pēdējā.

Par savu mūzikas festivālu pagaidām nedomā, lai arī ir organizējis vairākus, ieskaitot leģendāros "Krāmu ielas pagraba festivālus" vēl astoņdesmito gadu beigās un "Kočus" Arkādijas parka teritorijā deviņdesmito gadu sākumā.

Svētdienu vakaros "Radio NABA" vada Latvijas alternatīvās mūzikas raidījumu "Bitīt’ matos".