Lapsenei līdzīgais motorollers - viss, ko vajag zināt, par gaumīgo "Vespa"

Lamatas

Cienījamais autožurnālistikas komiķis Džeremijs Klārksons, kuram četrriteņu braucamie pilnīgi noteikti patīk labāk nekā divriteņu, savas attiecības ar "Vespu" reiz apzīmēja ar vārdu “lamatas”. Savā ziņā viņam var piekrist – šis motorollers tik tiešām ir lamatas tūkstošiem siržu visā pasaulē. Reiz tajās iekritis, cilvēks reti piedzīvo vilšanos. Vairāk nekā 70 gadus pēc ražošanas sākuma šīs markas braucamie 19 miljonos eksemplāru ir izkaisīti visā pasaulē, apvienojot cilvēkus no dažādām kultūrām.

Patlaban tas ir slavenākais un izplatītākais motorollers pasaulē, Eiropas motorolleru ciltstēvs, un var droši apgalvot, ka arī pirmais pa īstam veiksmīgais rollers pasaulē. Līdzīgi kā "Harley Davidson" motociklu pasaulē, Vespa ir neapšaubāma žanra klasika. Ar savu plūstošo minimālisma līniju un praktisko funkcionalitāti Vespa 20. gadsimta vidū attīstīja mobilitātes koncepciju līdz tam nebijušā veidā.

Bet viss sākās četrdesmito gadu otrajā pusē Itālijā, kad uzņēmēju Piadžo ģimenei nācās domāt, kā pārorientēt līdz tam lustīgi pārvaldīto lidmašīnu ražošanu pēckara situācijā. Lidaparātu ražošana saprotamu iemeslu dēļ Itālijā tūlīt pēc kara netika uzskatīta par labu biznesu, un Piadžo jaunākie bērni izlēma pārorientēt biznesu – lidmašīnas aizstāt ar lētiem divriteņu transportlīdzekļiem. Runā, ka uz šo domu biznesmeņu atvases uzvedinājuši rūpnīcas strādnieki, kuriem nācies ceļā no viena ceha uz otru lavierēt starp sabumboto ceļu bedrēm.

Skaidrs, ka darīt to ar mazu divriteņu braucamo ir pavisam vienkārši. Šo teiksmaino stāstu savas vēstures lappusēs izmanto arī "Vespa" tā laika konkurenti "Lambretta", tāpēc nav skaidrs, vai viens nočiepa leģendu no otra, vai bedres tik tiešām bija plaša mēroga problēma visā Itālijā. Lai kā tur arī bija, Piadžo ģimene uzticēja projektēšanas darbus aviācijas inženierim Koradino D’Askanio, kurš bija uzbūvējis pirmo helikopteru Itālijā. Vienīgā problēma – viņam nebija nekādas sajēgas par motociklu būvi. Jo vairāk – viņš esot pat ienīdis močus, jo tie esot lieli, neglīti un nedroši. Toties D’Askanio bija sava izpratne par to, kas ir vienkāršs un viegls. Īsi sakot – visu nepieciešamo funkciju apvienošana un atteikšanās no liekā. Šo ideju inženieris aizņēmies no vienkāršajiem amerikāņu olīvkrāsas "Cushman Airborn" braucamrīkiem, kas Otrā pasaules kara laikā Itālijas teritorijā tika izmantoti cīņai pret vāciešiem. Un tā 1946. gada aprīlī Piadžo iesniedza pieteikumu patentam Florences Rūpniecības un tirdzniecības ministrijā, aprakstot "Vespa" kā “motociklu ar racionālu elementu kompleksu ar korpusu kopā ar dubļusargiem un dzinēja pārsegu, kas aptver visas mehāniskās daļas”. Bija radīts pirmais "Vespa" prototips, ko sākotnēji it kā bija paredzēts saukt par "Paperino" jeb mazu pīli, bet, ieraugot to, Enriko Piadžo paziņoja: “Sembra una vespa!” – “Tas atgādina lapseni!”

Odrijas brīvdienas

Tajā pašā mēnesī šis pārsteidzošais braucamrīks pirmo reizi tika prezentēts sabiedrībai golfa klubā Romā un nedaudz vēlāk arī izstādē Milānā. "Vespa" izpelnījās plašsaziņas līdzekļu uzmanību, taču nepiedzīvoja tūlītēju veiksmi – sākotnēji izraisīja tikai publikas pārsteigumu un pat zināmu skepsi.

Taču jau 1950. gadā tika pārdoti 60 tūkstoši braucamo. 1951. gadā Itālijas "Vespa" dienā piedalījās jau 20 000 "Vespa" fanu. Par būtiskāko pagrieziena punktu ceļā uz pasaules slavu kļuva 1953. gads, kad ar to savās Romas brīvdienās uz kino ekrāniem izbrauca Gregorijs Peks un Odrija Hepberna, kā arī Fellīni ar Anitu Ekbergu kinematogrāfiskajā šedevrā "La dolce Vita". "Roman Holiday" bija pirmā zvaigzne slavenā motorollera filmogrāfijā, un tai sekoja vesela plejāde stāstu – "Quadrophenia" un "American Graffiti", "The Talented Mr. Ripley" un "102 Dalmatians", nemaz nerunājot par "Dear Diary" un "Alfie" ar Džūdu Lovu, "Interpreter" ar Nikolu Kidmenu, "Transformers" un citām.

Pēc tam nosaukums "Vespa" un īpatnējais dizains jau bija visnotaļ populāri, un tas ļāva pārdot ražošanas licences arī citur pasaulē (britu Douglas, vācu "Hoffmann", amerikāņu "Allstate", spāņu "MOTO VESPA", kas visi pašos pamatos ir "Vespa").

Piaggio sāka ražošanu ar modeli "Vespa 98" – pavisam tika uzbūvēti un pārdoti gandrīz 2,5 tūkstoši šo vespu. Otrajā ražošanas gadā tika sākts lielāks 125 kubikcentimetru modeļa projekts, un ražošana tika palielināta līdz 10 000 eksemplāru. Pārdošana turpināja pieaugt, un 1956. gada jūnijā no konveijera nobrauca miljonais motorollers. Tikai četrus gadus vēlāk šis skaitlis pieauga līdz diviem miljoniem. Taču "Vespa" nav tikai tirgus parādība. Tā ir daļa no kultūras vēstures.

Turpmākajos gados ne bez Holivudas ietekmes (ar vespām izbrauca arī Džeimss Dīns un Marlons Brando) "Vespa" kļuva par ēras simbolu un kultūras fenomenu, tika rādīta filmās un seriālos, gozējās neskaitāmos plakātos un kreklu apdrukās. "Vespa" kļuva par motorollera sinonīmu, ārzemju reportieri raksturoja Itāliju kā "Vespa" valsti. Tas izmainīja pēckara Rietumeiropas vides ainavu, sniedzot iespēju pārvietoties tiem, kam pagājušā gadsimta vidū nebija ko cerēt uz auto iegādi. Īpaši tas attiecās uz sievietēm, kuras tolaik pie stūres nemaz tik bieži nevarēja ieraudzīt. Acīmredzot tieši tāpēc par galveno "Vespa" reklāmas tēlu kļuva meitene uz motorollera – patstāvības un brīvības simbols.

Tāpat kā jebkura modes ikona, "Vespa" ir daudzkārt atdarināta, bet neviens nav spējis sasniegt oriģināla panākumus. Neviens konkurents – ne Japānas "Fuji Rabbit", ne vācu "Zündapp", ne Lielbritānijas "Triumph Tigress", ne krievu "Vjatka" – nespēja atkārtot mazā itāļu motorollera skaistumu un šarmu. Neviens no viņiem nesasniedza "Vespa" panākumus pasaules mērogā, un neviens no tiem nenoturēja publikas uzmanību ilgāk kā pāris gadu desmitus. "Vespa" dominējošais stāvoklis gan nedaudz samazinājās septiņdesmitajos gados, jo palielinājās mazo automašīnu īpašnieku skaits, turklāt parādījās lēti un uzticami piepilsētas motocikli. Tomēr ražošana neapstājās, un nu jau vairākas desmitgades bizness atkal ir zirgā, pareizāk – Vespā.

Vespsihi

Lai kā "Vespa" izskatītos pēc ļoti izteikta pilsētas braucamrīka, arvien atrodas kāds, kurš grib izaicināt mazo braucamrīku uz ekstrēmāku deju. Jau kopš piecdesmitajiem gadiem ar tām nereti piedalījušies regulārās moto sacīkstēs, kā arī neparastos sporta pasākumos.

1951. gadā notika pavisam traks rallijs ar vespām – ekspedīcija uz Kongo – cik zināms, pirmais no neticamajiem braucieniem uz motorollera, kas vispār paredzēts pilsētu un starppilsētu satiksmei. Gadu vēlāk francūzis Džordžs Monnerets uz vespas bāzes uzbūvēja amfībiju Parīzes un Londonas sacīkstēm un veiksmīgi šķērsoja Lamanša kanālu. Itālijas universitātes students Džankarlo Tironi ar vespu sasniedza polāro loku, argentīnietis Karloss Velezs šķērsoja Andus. Gadu pēc gada "Vespa" ieguva popularitāti piedzīvojumu atpūtas entuziastu vidū: Roberto Patrinani brauca no Milānas uz Tokiju, Sorens Nielsens ar to nokļuva Grenlandē, Santiago Guillens un Antonio Veciana – no Madrides līdz Atēnām (viņu "Vespu" izdaiļoja Salvadors Dalī, un šis braucamais tagad ir izstādīts "Piaggio" muzejā Pontederā). Francijas Gaisa spēku seržants Pjērs Delierē sasniedzis Saigonu 51 dienu ilgā braucienā no Parīzes. Nav iespējams saskaitīt daudzos Eiropas motorolleru braucējus, kuri ir sasnieguši pilnīgi neticamus galamērķus ar savām vespām, bet īpašas uzmanības vērts ir fakts, ka 1980. gadā divi zēni ar "Vespa PX 200" sasniedza Parīzes–Dakara rallija finiša līniju.

Viņi pulcējas

"Vespa Club Europe" dibināts Milānā 1953. gada 8. februārī pēc "Renato Tassinari" iniciatīvas, vienprātīgi atbalstot delegāciju pārstāvjus, kas pārstāvēja "Vespa" klubus no Itālijas, Beļģijas, Francijas, Vācijas, Nīderlandes un Šveices, lai koordinētu un attīstītu attiecības.

Divus mēnešus pēc "Vespa Club Europe" izveidošanas Austrija, Dānija, ASV, Portugāle, Spānija un Zviedrija pievienojās dibinātājiem.

2006. gada martā tika izveidots "Vespa" Pasaules klubs. "Piaggio" veicināja šīs jaunās apvienības izveidi, kuras mērķis ir stiprināt nacionālo asociāciju lomu un atbalstīt visus Vespa klubus. Pašlaik "VespaWorld" klubs apvieno 49 nacionālos Vespa klubus un gandrīz 100 tūkstošus biedru visā pasaulē.

Jauda mainās, stils paliek

Pielāgojoties mainīgajām laikmeta vajadzībām, "Piaggio" ir ražojusi vairāk nekā 150" Vespa" modeļu un to modifikācijas. Dzinēja jauda ir mainījusies no 49 līdz pat 300 kubikcentimetriem, un pats par sevi saprotams, ka mūsdienu bremžu un piekares komponenti un citas tehnoloģijas ir daudz pārākas par tām, ko izmantoja pirmajos gados. Toties stils ir saglabāts – mūsdienu vespas saglabā cieņu pret vizuālo mantojumu, un visiem modeļiem ir acīm redzama ģimeniska līdzība. "Vespa" zīmola izaugsme ir bijusi iespaidīga. Pēdējos desmit gados visā pasaulē ielās izbraukušas vairāk nekā 1,5 miljoni jaunu vespu. Skaidri definēt, kuri "Vespa" modeļi ir pārāki par citiem, nav vienkārši – kolekcionārus, protams, interesē vecāki un mazākā skaitā saražoti eksemplāri, klasiski modeļi, kas ir atstājuši savu zīmi divriteņu mobilitātes vēsturē, savukārt ikdienas lietotāji biežāk izvēlas GTS vai vieglos LX un "Primavera" modeļus.

Latvijā esot līdzīgi, saka Inese Stepena, kura nodarbojas ar Vespa izplatīšanu Latvijā jau vairāk nekā 15 gadus. Varētu teikt, ka meitenes saprotamu iemeslu dēļ parasti izvēlas mazākus braucamos, zēni – dūšīgākus. Turklāt meitenes esot tikpat nadzīgas uz vespu iegādi kā puiši. Krāsu izvēle lielākoties nemainīgi klasiska – sarkans, melns un balts. Īpašo limitēto sēriju modeļus ("Sprint Notte", "Sei Giorno" utt.) parasti piedāvā specifiskākās krāsās un ierobežotā skaitā, tāpēc tie, protams, ir par kādu sprīdi – pārsimt eiro – dārgāki. Ik pa pāris gadiem kāda atsevišķa nianse dizainā mainās gan, tomēr ar kardinālām izmaiņām ražotājs laikam tomēr nav gatavs riskēt – iespējams, lai neaizbaidītu klasikas cienītājus.

Citos Latvijas reģionos pieprasījums pēc vespām esot krietni mazāks. Ik gadu Latvijā tiek pārdots aptuveni 100 jaunu vespu, vairums no tām – aprīlī un maijā. Svaigākais jaunums (ja neskaita "Elettrica") ir modelis "Vespa GTS Super Tech" ar digitālo paneli un multifunkcionālo platformu, navigāciju, iespēju atbildēt uz telefona zvaniem utt. Par aparātu ar šiem nieciņiem nāksies samaksāt pustūkstoti eiro vairāk nekā standarta lielo modeli. CSDD informācija liecina, ka šā gada janvārī Latvijā bija reģistrētas 350 mazās kubatūras dažādu modeļu vespas. Par lielākajām ziņu nav, bet var pieņemt, ka pa Latvijas ceļiem ripo vairāk nekā tūkstotis vespu.

Veiksmīgais PX

"Vespa PX" stāsts ir unikāls un izņēmums “divriteņu” pasaulē kā veiksmīgākais modelis visā Vespa vēsturē: radīts 1977. gadā, tas tika ražots 125 un 150 cm3 versijās 40 gadus. Tika saražots vairāk nekā trīs miljonos eksemplāru.

Melnā supercūka

2008. gada vidū tika laista klajā "GTS Super 300" – "Vespa" modelis ar lielāko jebkad iebūvēto dzinēju. Taču zibenīgiem estētiem ar to, protams, bija par maz – šobrīd viena no ātrākajām vespām Eiropā noteikti ir vācu kompānijas "Roller & Motorrad Box" tūnētā "Vespa GT 300", kas Štutgartes meistaru rokās pārvēršas par "Porco Negro 2.0" jeb “melno cūku”. Salīdzinājumā ar standarta 300. modeli tam piešķirta slāpekļa oksīda iesmidzināšana, dažādi bremžu sistēmas, variatora un citi uzlabojumi. Jauda palielināta līdz 44 zirgspēkiem, un rezultāts ir iespaidīgs – 4,8 sekundes līdz simtam, kas ir aptuveni tikpat, cik jaunākajam "Ford Mustang GT". Cena arī gana lustīga – vairāk nekā 22 000 eiro. Taču, ja šķiet, ka prasīt par motorolleru vairāk nekā 20 tūkstošus eiro ir neprāts, atliek ielūkoties, piemēram, pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados izgatavoto vespu cenu lapās – 80 000 par 1947. gada "Vespa 98" ir pavisam normāla cena. Par labi restaurētiem piecdesmito gadu modeļiem prasa jau krietni mazāk – ap 10 000 eiro.

"Numero 3"

Aprūsējis, bet elegants kronis visam ir pasaulē vecākā vespa, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Tā ir tā dēvētās pirmssērijas Vespa 98, kas 1946. gadā, vēl pirms sāka sērijveidā ražot šos tagad slavenos motorollerus, tika izgatavota ar rokām. Pirmās divas vēsturei esot zudušas, taču "Numero 3" nonākusi auto un moto kolekcionāra "Stefano Aleotti", pareizāk – viņa kompānijas "Ruote da Sogno", īpašumā. Pirms pāris gadiem šis eksemplārs tika izlikts izsolē, taču toreiz devīgākais no solītājiem esot nobremzējis pie nieka 180 000 eiro, un trešā vespa pasaulē palika nepārdota. Šobrīd "Route da Sogno" mājaslapa liecina, ka konkrētā rollera cena ir apaļi 300 000 eiro...

"Elettrica"

Ir ļaudis, kas uzskata, ka mūsdienu attīstītajā pasaulē elektromotori ir vislabvēlīgākais mobilitātes prasību risinājums. Tāpēc jaunākais ieraksts ražotāja mājasgrāmatā ir elektrisks – ar zināmu kavēšanos beidzot ķīniešu ražotājiem seko arī "Piaggio", radot savu elektrisko vespu, kuras dizains saglabāts līdzšinējā stilā. Tiesa, tā vismaz pagaidām būšot tikai sudraba krāsā ar dažādu izvēles toņu detaļām. Četru kilovatu "Piaggio" izstrādātais dzinējs ļauj ieskrieties līdz aptuveni 50 kilometriem stundā, un pilnai uzlādei no mājas rozetes nepieciešamas četras stundas. Ar to jāpietiek 100 kilometriem. Paredzēta arī jaudīgāka versija "Elettrica X" – teorētiski 200 kilometriem. Stils, veiklība, vieglā lietošana un braukšanas prieks nemainīsies, bet harismātiskais "Vespa" degvielas aromāts nu ir zudis. Latvijā līdz šim pārdots viens vienīgs elektroeksemplārs, kas mājvietu esot radis Jūrmalā.

Kolekcija

Lielākā vespu kolekcija ar 400 priekšmetiem esot izveidota Maiami Auto muzejā Floridā. Neliela, bet eleganta kolekcija tepat Eiropā ir netālu no Pizas, Itālijā. Savādi, bet Rīgā ieraudzīt antīku vespu var tikai nejauši – ne Rīgas Motormuzeja ekspozīcijā, ne muzeja krājumā motorollera Vespa nav.

Jaunais gadsimts

Vespa 946 – 21. gadsimta dizaina gaisotnē veidotais modelis pierāda, ka no lēta transporta risinājuma "Vespa" transformējusies par dārgu, bet pieprasītu modes aksesuāru.

Spietu lieta

Latvijā ir zināmas vairākas Vespa entuziastu kopas, taču visplašāko loku līdz šim pulcē Vespaspiets, kas šogad svin 13 gadu jubileju. Tā dibinātājs Andris Jēkabsons atceras, ka tūlīt pēc "Vespa" iegādes pats sev uzdevis jautājumu – kāpēc gan "Vespa" īpašniekus nepulcināt kopā gluži kā "VW Beetle", Mini vai kabrioletu īpašniekus? Ātri arī tapis Vespa komūnas nosaukums – Vespaspiets jeb savs “lapseņu pūznis”. Pirmā tikšanās sasaukusi kādas padsmit vespas, nākamais gads jau bijis ražīgāks. No gada uz gadu Spieta saime kļūst kuplāka, pēdējos gados notiek lustīgi braucieni uz dažādām vietām Latvijā, arī Igauniju un Zviedriju. Šogad plānots ceļojums uz Latgali 12. jūlijā, arī orientēšanās pasākums Rīgā 14. augustā. Tiesa, tieši sezonas atklāšanas pasākums pulcē vislielāko rolleru skaitu, kad braucēju kolonna var izstiepties pat puskilometru gara. Spieta tēvs uzskata, ka arī mūsu komūna neizbēgami pieslēgsies kādai no lielajām saimēm – Eiropas vai pasaules klubiem.

Garāžas garša

Lai cik stilīgs un smalks tāds braucamais būtu, šad tad arī tas pieprasa apčubināšanu. Viens no tādiem rolleru stacionāriem ir Rīgas klusajā centrā, kur rosās Ingemārs Bileskalns.

Līdzīgi kā Andris Jēkabsons, arī viņš uzlūkojis Vespa jau pirms vairākiem gadiem. Savu pirmo klasisko vespu sakopis, nopircis nākamo un tur saskatījis vīziju kā eksperimentālu investīciju. "Vespa" cienītāju kļuvis arvien vairāk, līdz ar to arī pieprasījums pēc remonta un krāsošanas audzis. Ingemārs tik ļoti aizrāvies ar vespu ideju, ka atkāpies no citiem saviem biznesiem un atvēris nelielu Vespa remonta darbnīcu. Draugu pulkam palielinoties, nu to jau pārvērtis par tādu kā itāļu motopasaules Rīgas midzeni – "Vespagarazh". Tātad – ne tikai apmainīta eļļa, bet arī uzlabots garastāvoklis, laba kafija, vespu noma un mūzika nedēļas nogalēs. Studijas tipa serviss ar nelielu kafejnīcu jeb kafejnīca ar skatu uz desmitiem vespu. Kā nu kuram tīk. Kruasāni un džezs ar eļļas smaržu labā nozīmē. Iespējams, ka turpmāk kāds "Vespagarazh" atbalsta punkts varētu būt vēl kādā citā Rīgas rajonā – ar nomu un kafiju. Nākamā garāžas vīzija – klasisko veco vespu restaurācijas projekti no Skandināvijas, jo izmaksu dēļ tos atjaunot šeit esot daudz izdevīgāk nekā otrpus jūrai.

Kur redzēt, pamēģināt un ķīlēt tepat Latvijā:

vespas.lv

vespaspiets.lv

vespalatvija.lv

vespa.lv