Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Siguldas mērs Uģis Mitrevics.

Kā sagatavot sapni. Uģis Mitrevics par Siguldas olimpiskajām cerībām

9vīri
17. jūnijā 06:38 2019. gada 17. jūnijā 06:38
Aldis Miesnieks, Egīls Zirnis, Diena, speciāli Deviņvīriem | 9vīri
Siguldas mērs Uģis Mitrevics par Jāņu dienas olimpiskajām cerībām, par vienīgo pilsētu Latvijā, kurā pieaug iedzīvotāju skaits, un par sajūtām Martina Dukura pilotētā bobā.

Šogad Jāņos izšķirsies, kura būs 2026. gada ziemas olimpisko spēļu pilsēta. Latvijai šis notikums ir īpaši intriģējošs, jo, ja par spēļu pilsētu tiek izraudzīta nevis Milāna, bet Stokholma, tad renes disciplīnās sacensības notiks Siguldā. Tātad Siguldas mērs Uģis Mitrevics Jāņos domās par ziemu. Novēlot viņam ziemīgas rūpes vismaz līdz 2026. gadam, Deviņvīri noskaidroja, ko Siguldai prasīs olimpisko renes šļūcēju uzņemšana un kas notiks, ja uz ziemas spēlēm tomēr būs vēl jāpagaida.     

Kosmiskās virāžas

Ja Starptautiskās olimpiskās komitejas lēmums Jāņu dienā būs labvēlīgs Stokholmai, paliek septiņi gadi, lai Siguldu sagatavotu visaugstākās raudzes sporta notikumam pasaulē – olimpiskajām spēlēm. Šādās situācijās laiks mēdz skriet ļoti ātri... Kā jūs uz to raugāties?     

Ļoti mierīgi. Pirmām kārtām mēs nebaidāmies no šāda pasākuma. Tie Pasaules kausa posmi, kas Siguldas trasē kamaniņu sportā ir notikuši jau ilgus gadus, un nu tur ienācis arī skeletons un bobslejs, ir notikuši labā līmenī. Protams, savi mājasdarbi jāpadara. Nav jau tā, ka mēs neko nebūtu darījuši. Lai sapni nosapņotu, tam jābūt sagatavotam. Tu nevari cerēt, ka kaut ko iegūsi, ja neesi cītīgi pie tā strādājis. Trase jau vairākus desmitus gadu gādā par savu attīstību un ir kļuvusi par pasaules topa trasi ledus kvalitātes ziņā. Citi mācās no mūsu ledus taisītājiem. Tas ir ne tik daudz tehnoloģiju, cik attieksmes jautājums. 

Saprotot, ka iztrūkstošais posms Siguldā ir sporta centrs, tika īstenots valsts līdzfinansēts projekts – sporta centra būvniecība. Centrs ir pielāgots ne tikai siguldiešiem, viņu bērniem un ciemiņiem, bet arī par 30 procentiem ir būvēts tieši renes sportistu vajadzībām, ar simt metru skrejceliņu otrajā stāvā. Ej trenēties, un blakus tev trenējas Martins Dukurs vai Pasaules kausa līderis bobslejā... Šopavasar nosvinējām sporta centra divu gadu jubileju. Pagājušajā ziemā centrā darbojās apmēram 20 valstu sportisti. Gandrīz visi, kas Siguldā ieradās renes sporta sakarā, izgāja caur šo sporta centru. Tas izklausīsies pēc lielības, un droši vien drusku lielība arī būs, bet Vācijas izlase, kam savās mājas ir četras trases un sporta centrs katrā ciemā, savu treniņnometni pirms atbildīgiem mačiem taisīja Siguldā. Mūsu dzelžus sporta centrā cilāja pasaules pirmais čalis bobslejā. Viņi slavē sporta centru, turklāt trase te ir piecu minūšu gājiena attālumā no sporta centra. Citur tik labi nav.

Atļaušos teikt, ka Siguldas piedāvājums jau ir tik labs, ka tas līdzās trases vēsturei un tradīcijām bija viens no iemesliem, kāpēc zviedri uz Siguldu atbrauca. Atbraukuši viņi pateica: “Mēs, protams, varam trasi uzbūvēt arī pie sevis Zviedrijā, nauda mums ir, bet...” Zviedri ļoti labi māk rēķināt, viņi saprot, ka viens ir uzbūvēt trasi, bet otrs – tai trasei arī pēc olimpiskajām spēlēm ir jādzīvo. Jaunā tendence, ko šobrīd iedibina olimpiskā kustība, ir: beidzam mētāties ar naudu un taisīt olimpiskās spēles, kurās vienā mēnesī to naudu nosvin, un pēc tam pasaules bilžu galerija ir pilna ar “mirušajām vietām”. Arī Itālijā. Zviedri saprot, ka dabūt vilkmi un pēctecību šiem sporta veidiem Zviedrijā nebūtu viegli, viņiem nav pārliecības, ka viņi to varēs izdarīt. Sigulda ar savu infrastruktūru, vēsturi, sasniegumiem, olimpiskās medaļas ieskaitot, es teiktu, bija gatava sagaidīt piedāvājumu no zviedriem.              

Jūs slavējat Siguldas sporta centru. Bet vai tā kapacitāte ļaus uzņemt visus olimpiešus? Uz olimpiskajām spēlēm jau sabrauc daudz vairāk sportistu nekā uz Pasaules kausiem. 

Protams, varam uzņemt. Mums ir tā labā iespēja ar olimpiešiem satikties un parunāties ikdienā, viņi stāsta, ka ne visur treniņu iespējas ir tik labas, dažviet pat kaut kādos pagrabstāvos bijis jātrenējas. Arī dzīvošana dažās olimpiskajās spēlēs ir bijusi tāda, ka jāguļ spēlēm pielāgotās garāžās. 

Iespējams, olimpiskajās spēlēs mūsu sporta centrs pārējiem uz mēnesi būs jāslēdz. Bet sporta centrs mums ir mazākā bēda. Lielāka risināmā problēma būs izmitināšana, olimpiskais ciemats. Liels izaicinājums ir bobsleja trases pielāgošana, lai tā būtu droša arī četriniekiem. Likās, ka tās ir pāris virāžas, kurās pie šodienas ātrumiem spiediens ir lielāks, nekā kosmonautam uzbraucot kosmosā. Tādā brīdī cilvēks vairs neatbild par to, ko viņš dara. 

Vai tās virāžas varēs tik vienkārši pārtaisīt?

Jā, šīs trases autori, vācu projektētāji ir iesnieguši sākotnējās skices. Protams, pārtaisīt nāksies ne tikai divas virāžas, bet arī vairākas citas vietas trasē. Arī bremzēšanas ceļš būs jāpārceļ uz citu vietu, lai četrinieka bobus finišā var apstādināt.

Vai pārbūves nesamazinās kopējo iespējamo ātrumu trasē? 

Nē. 

Tagad jums jau ir pilnīgi skaidrs, kas būs jādara, ja Sigulda tiks pie līdzdalības 2026. gada olimpiskajās spēlēs?  

Reālā sapratne rodas rīkojoties. Ir skaidrs, kā būvēsim olimpisko ciematu: privātais investors, jāpērk zeme. Ar zemes pirkšanu, paldies Dievam, esam jau gandrīz tikuši galā, mums izdevās ar Latvijas evaņģēliski luterisko draudzi, kam ir zeme Siguldā, vienoties par pirkšanu. Tātad olimpiskais ciemats būs pašā pilsētas centrā, nevis kaut kur meža vidū. Zviedri šo lēmumu jau novērtējuši kā ļoti pareizu no loģistikas viedokļa, tas nodrošinās spēļu kompaktu norisi, kā arī ciemata izmantošanu pēc spēlēm. Spēles Stokholmā un Siguldā būs ļoti atšķirīgas lieluma ziņā, bet abās būs ļoti liels pieprasījums pēc sportistu dzīves vietām. Stokholmai būs jāizmitina pieci tūkstoši sportistu, mums – apmēram desmit reizes mazāk. 

Olimpisko ciematu būvēs investors, kurš pēc tam tur pārdos vai izīrēs dzīvokļus.

Investors jau ir atrasts?      

Tik tālu vēl neesam, jāpabeidz zemes pirkšana, tur visas juridiskās lietas un plānojuma izmaiņas tiks pabeigtas nākamā gada rudenī. Tad rīkosim atklātu skiču konkursu par labāko ideju. Dažas idejas jau ir bijušas. Vislabāk ir, ja olimpiskā ciemata vidū ir tā sauktā plaza, kur sportisti dzīvo 24 stundas diennaktī, ēd, mazgā veļu, saņem medicīnas pakalpojumus. Pēc spēlēm plaza varētu mums kalpot kā bērnudārzs, šobrīd vietu bērnudārzos Siguldā pietrūkst un droši vien pietrūks arī pēc sešiem, septiņiem gadiem.

Visa iecere saliekas tā, ka atbilstoši aktuālajai domāšanai pasaulē investīcija tiek radīta nevis 2026. gadam, bet pašsaprotami un nokalpo arī olimpiskajām spēlēm. Protams, izaicinājumu netrūkst. Kaut vai mediju centrs, tie ir vairāki tūkstoši žurnālistu, kas tajā laikā dzīvos Siguldā. Bet mums ir tikko atklātais kultūras centrs Devons, to uz olimpisko spēļu laiku nodosim mediju cilvēku rīcībā. 

Arī pašreizējā Siguldas viesnīcu kapacitāte, zem tūkstoš vietām, nespētu uzņemt visus ar spēlēm saistītos viesus. Taču šo problēmu palīdzēs risināt Rīgas tuvums, salabotā šoseja, varbūt kāds ātrāks vilciena maršruts.

Droši vien arī Gaujas otrā krastā, Krimuldā, ir kādi viesu nami.

Protams, bet arī ar tiem visu apjomu nevarēs paņemt. Lielais apjoms tomēr būs Rīga – kas ir tikai godīgi, ņemot vērā tuvumu Siguldai.

Vai arī trases labiekārtošana nav izaicinājums? Cik cilvēku pašlaik var ērti nostāties trases malā un vērot sacensības? Tūkstotis var?

Cik cilvēku var cieši nostāties tieši pie renes, nav skaitīts, bet šobrīd ir iespēja lielā garumā nostāties un redzēt, kā tajās sekundes desmitdaļās sportists patraucas garām. Bet tas mainīsies. Kā mainīsies, to rādīs jaunais projekts. Pēc Daiņa Dukura un arī pēc vāciešu domām, cilvēku kustība droši vien ir jāpārceļ uz otru trases pusi, lai netraucē transporta loģistiku, kamanu vešanu.   

50 pret 50

Tātad jums šogad Jāņi būs jāsvin Lozannā... 

Jā, 24. jūnijā ir balsojums. Tuvākajā laikā zviedri mums sūtīs informāciju par balsojuma dreskodu.

Stokholmas, Ores un Siguldas prezentācija jau tur vairs nebūs jāveic. 

Jā, tās jau ir notikušas, tomēr izšķirošā prezentācija balsotājiem būs arī Lozannā.

Cik procentu jūs pašlaik dodat, ka tiks izvēlēta Stokholma un Sigulda, nevis Milāna?  

Godīgi sakot, 50 pret 50. Globāli raugoties uz olimpisko kustību kopumā, protams, zviedriem pienākas, Zviedrijā ziemas olimpisko spēļu nav bijis, kamēr Itālijā tās notika 1956. gadā un pavisam nesen, 2006. gadā, Turīnā, kur Aerodium šovs mums vēl labā atmiņā. Tātad no taisnīguma aspekta, manuprāt, spēles pienākas zviedriem. Arī domāšanas jauda un ilgtspēja zviedriem ir jaudīgāka, ne tikai olimpiskajā kustībā, bet arī visās citās jomās. Bet lemts tiek ar balsojumu. Ja runājam par to, kā kurš sevi pasniedz, kā iznesas, tad itāļi, protams, ir pamanāmāki.

Loģisku argumentu tātad vairāk ir par labu Zviedrijai, bet sajūtu līmenī viss kas var notikt.

Kas Siguldā notiek, ja balsojums ir par labu Itālijai? Sēras?    

Nē, viss notiek tālāk, nav tikai lielā notikuma 2026. gadā. Ņemot vērā vasaras spēļu pieredzi, bija runas, ka tad, ja 2026. gadu Stokholma nedabū, tad automātiski dabūs ziemas spēles 2030. gadā. Siguldai un trasei tas neko būtisku nemainītu. Gan valdībai, gan ieinteresētajiem cilvēkiem ir skaidrs, ka trase pēc nokalpotā laika ir jāpārtaisa nākamajiem 30 gadiem vai arī jādzīvo ar tādu trasi, kāda tā ir, lēnām agonējot. Valsts lēmums ir pozitīvs – neatkarīgi no tā, vai olimpiskās spēles Siguldā būs, mēs taisām trasi piemērotu arī bobsleja četriniekiem. Pasaules kausa posms četriniekiem ir gandrīz ne mazāks notikums kā olimpiskās spēles. Izrādās, ka bobslejs ir viens no visvairāk skatītajiem sporta veidiem. Tā vismaz apgalvo Zintis Ekmanis.

Renes sportiem, īpaši bobslejam, ir viens trūkums, skatītājs neredz sportistu sejas. 

Arī trases malās skatītāju nav tik daudz kā, piemēram, bobslejā – atskaitot Siguldu!

Viens no argumentiem par labu Siguldai droši vien ir arī Latvijas olimpiešu medaļas renes sporta veidos. 

Arī siguldiešu medaļas! Mums Siguldā ir kļavu aleja, stādīta par godu siguldiešiem olimpisko medaļu ieguvējiem – par katru medaļu tiek iestādīts viens koks. Šogad lielajā talkā mēs alejā iestādījām vēl vienu kļavu par siguldieša Jāņa Strengas bronzas medaļu bobsleja divniekos.

Cik koku tajā alejā tagad jau ir?

Desmit.

Siguldiešiem jau ir tik daudz medaļu?

Paskaitiet paši: Martinam Dukuram divas sudraba medaļas, brāļiem Šiciem sešas medaļas: divas sudraba un četras bronzas, Jānim Strengam viena zelta un viena bronzas.

Vēl tikai vajadzētu medaļu kādam kalnu slēpotājam siguldietim... Cik kalnu slēpošanas trašu Siguldā tagad ir?

Trīs Siguldas pusē – Kaķīškalna trase, Kordes trase un Pilsētas trase – un Reiņa trase Krimuldā. Kādreiz bija vairāk – bija Ziediņa trase, no Pilsētas trases pa labi uz vagoniņa pusi, tā bija īsa un sarežģīta, bija Pirtnieks, blakus bobsleja un kamaniņu trasei, bija Melioratoru kalns uzreiz aiz bobsleja un kamaniņu trases, tas tagad ir salaists kopā ar Kordes trasi, un vēl viena mazāka trase. Vēl bija Ancīškalna trase aiz Lorupes gravas un Kalna Klauku trase Nacionālajā parkā. 

Ar Dukuru brauktu jebkurš

Siguldas ģerbonī gan ir nevis bobs, bet ievziedu zars.

Jā, un mūsu himna ir Zied ievas Siguldā. 

Sigulda gan vairāk saistās ar zelta rudeni. Tātad gandrīz vai kļavas lapu vajadzētu. Kanādieši gan tad apvainotos. 

Vai zināt, ka pirms gadiem četriem laikraksts The Guardian par skaistāko rudeni pasaulē bija atzinis Siguldu un tikai tad Kvebeku, lai gan Kanādai kļavas lapa ir karogā? Starp citu, pagājušoruden Siguldā uz Gaujas tilta radās sastrēgums. Toreiz bija armijas mācības, un viens armijas autobuss, braucot pa ceļu no bobsleja un kamaniņu trases, pie Gaujas tilta bija aizskāris trīs vieglās automašīnas. Zelta lapu laiks, un skaistākā rudens vietā Siguldā tādā brīdī sastrēgums... Kas bija tas autobuss? Kanādas armijas...

Bet pēdējos gados lielo sastrēgumu Siguldā rudeņos vairs nav. Plūsma sadalās pa abiem krastiem.   

Siguldā iedzīvotāju skaits droši vien nevis samazinās, bet pieaug.  

Tieši tā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas vienīgā pilsēta, kurā iedzīvotāju skaits pieaudzis, ir Sigulda. Gadā vidēji piedzimst ap 230–250 jaunu siguldiešu, mūžībā aiziet apmēram divi simti. Demogrāfiski raugoties, šī proporcija ir ļoti laba. Turklāt iedzīvotāju skaitu palielina arī tie, kas pārceļas dzīvot uz Siguldu. Esam viena no iekārojamākajām dzīvesvietām Latvijā. 

Droši vien Sigulda ir arī daudz lētāka dzīvošanai nekā Jūrmala.  

Tas varētu būt, bet mūsu pievilcību veido gan tas, ka Rīga ir sasniedzamā attālumā (ar vilcienu jābrauc stunda 15 minūtes, ar mašīnu pusstundā tiek līdz Juglai un stundā līdz Rīgas centram), gan mūsu investīcijas izglītībā un citās jomās, kas cilvēkiem, izvēloties dzīvesvietu, ir svarīgi. Turklāt šodien ir starpība, vai bērns aug Rīgā, kur nokļūt no skolas līdz pulciņiem ir vesela problēma, kamēr Siguldā bērnus vadā bezmaksas autobuss. Ne tikai bērnus – arī cilvēkus ar invaliditāti un tos, kuru vidējie ienākumi nepārsniedz divas trešdaļas no vidējiem ienākumiem valstī. 

Kā to īsteno? Ar kaut ko līdzīgu rīdzinieka kartei?  

Jā, mums jau septiņus gadus ir ieviesta siguldieša karte. Tās atlaižu politika ir diezgan gards kumoss, karte attiecas uz vairāk nekā divsimt dažādu pakalpojumu, salikām šajā vienā kartē dažādus atlaižu devējus, tātad tev nav makā jānēsā daudzas kartes. Pagājušogad siguldieša karti varēja izmantot daudzos labos koncertos, sākot ar Zucchero un Dire Straits. Tie, kas maksā nodokļus, saņem šo karti. Kas nav deklarējušies Siguldā, tie nesaņem. Atceros, pirmajā siguldieša karšu dalīšanas dienā cilvēki vairākas stundas stāvēja rindā, lai saņemtu karti tieši šajā dienā, lai gan nākamajās dienās kartes varēja dabūt bez rindas.

Kā rinda pēc jaunākā aifona. 

Apmēram, tikai šajā gadījumā vairāki cilvēki teica: “Gods kalpot Siguldai!” 

Kas Siguldā ir lielākais darba devējs?

Pa nozarēm lielākā ir ražošana, kur dominē koksnes pārstrāde, tad mazumtirdzniecība un vairumtirdzniecība, lauksaimniecība un tūrisms – tāds ir top četrinieks.

Jūs pats esat siguldietis kopš dzimšanas?

Jā, tātad jau 52 gadus. Mani vecāki ienāca Siguldā pirms 56 gadiem. Studēdami mežsaimniekos Jelgavā, tur apprecējās. Tad tēvam iedalīja mežsarga amatu.  

Jaunā reģionālā reforma Siguldas statusu nemainīs?

Nē, Siguldas novads paliek, citiem klāt mūs nepievieno. Reforma paredz Latviju kopumā sadalīt apmēram atbilstoši kādreizējo rajonu kartei, bet Rīgas rajonā dalīt pēc šā principa, protams, nav iespējams, te iedzīvotāju skaits ir stipri pieaudzis, tāpēc Pierīgā būs vairākas pašvaldības. Pašlaik ir plānots, ka Siguldas novadam nāk klāt Krimuldas novads, kas jau apvienojās ar Lēdurgu, Inčukalna un Mālpils novadi. 

Kurā novadā tagad ir Turaida?

Labs jautājums. Turaidas tornis ir Siguldas novadā, bet Turaidas muzeja administratīvā ēka – Krimuldas novadā. Tā robeža tika neloģiski novilkta.

Gandrīz aizmirsām pajautāt pašu svarīgāko: jūs pats esat braucis ar bobu Siguldas trasē? 

Jā, divas reizes mani ir noveduši ar boba četrinieku...

Kurā pozīcijā jūs sēdējāt?

Neatceros, laikam otrais vai trešais.

Nuja, jo ceturtais var izlēkt ārā.

Tik traki nebija. Lidmašīnā kāpjot, man patīk apskatīties, kas ir pilots, kāds viņš ir. Braukt ar bobu nolēmu, jo abas reizes, ar gada starpību, pie boba stūres sēdēja Martins Dukurs.

Martins māk arī bobu stūrēt?

Māk gan. Ātrums bija simt un padsmit kilometru stundā. Es biju domājis brauciena laikā skatīties, kā viņš stūrē, bet... Kad vēl neesi braucis, no malas tas šķiet vienkārši, bet tad jau pirmajā līkumā tev iesit pa sānu tā, ka ķivere nokrakšķ, tu vēl mēģini saņemties, bet pie brauciena beigām saproti, ka nevari neko kontrolēt. Tad vienkārši aizver acis un lūdzies, lai tiktu vesels līdz beigām.

Otrajā braucienā domāju: nē, izturēšu ar acīm vaļā un sapratīšu, kā tas viss notiek. Nekā: viens sitiens, otrs, un nākamajās virāžās tu saproti, ka vairs neesi domātājs, tad tikai piesēdies zemāk, noliec galvu un ļaujies. Nu, bet, zinot, ka priekšā bobam pie ragiem ir Martins Dukurs, droši vien jebkurš būtu gatavs braukt.

Ar kamaniņām trasē esat braucis?   

Nē. Kamaniņās varētu tikai divniekā braukt. Bet ir jau arī Vučko – boba atvasinājums – un Varde – skeletona atvasinājums, kur tu šļūc ar galvu pa priekšu. Nu, sajūta ir diezgan traka.

Citi šobrīd lasa

Jaunieši saka: "Okei, būmer!" Ko tas nozīmē un vai par to jāapvainojas? 8
Vienkārša asins analīze, kas mainīja aktrises Ketlīnas Tērneres dzīvi: "Es domāju, ka mirstu"
Dita Rietuma: "Nevajag ēst popkornu kinoteātrī. Nu, pacietieties pusotru stundu..."
Pievienot komentāru

Сегодня постарайтесь избегать людных мест: приметы и обычаи на 16 октября

«Не как у Фриске!» Фигурист прокомментировал состояние Анастасии Заворотнюк