Iekšlietu ministra Sanda Ģirģena cīņa par mundiera tīrību

Cīņa par mundiera tīrību

Kad stājāties ministra amatā, no jūsu pirmajiem izteikumiem varēja noprast, ka nozarē gaidāmas pārmaiņas un nav izslēgts, ka policijas vadībā viens otrs priekšnieks var zaudēt amatu. Tātad gaidāmas reformas?

Jāsāk laikam ar to, ka Iekšlietu ministrijas pakļautībā ir ne jau tikai Valsts policija vien, bet deviņas iestādes, no kurām trīs ir tiesību aizsardzības iestādes un viena valsts drošības iestāde. Es īsti negribētu runāt par reformām, drīzāk par procesu optimizāciju un elastīgu vadību, lai sasniegtu pozitīvu rezultātu.

Izklausās ļoti gudri...

Paskaidrošu sīkāk. Piemēram, viena no policijas problēmām ir nesamērīgi lielais uzkrāto kriminālprocesu skaits. Mans uzdevums ir atrast šīs problēmas cēloni un risinājumu. Viens no cēloņiem līdz šim ir bijis normatīvais regulējums, kas neļāva paātrinātā kārtībā apturēt kriminālprocesu gadījumā, ja nav nekādu izredžu lietu atrisināt. 2018. gada septembrī beidzot tika pieņemtas izmaiņas likumā, kas ļauj izmeklētājam ar prokurora piekrišanu izbeigt kriminālprocesu, ja lietā nav nekādu pavedienu, kas varētu ļaut to atrisināt.

Vai ir kāds laika periods, cik ilgi ir jānogaida, līdz būs skaidrs, ka lieta tiešām ir tā sauktā “tumšā” un nav atklājama?

Nē, vienkārši jāizdara minimālais izmeklēšanas darbību kopums, tās saskaņojot ar prokuroru, pēc tam kriminālprocesu var izbeigt un koncentrēties uz tām lietām, kas ir atrisināmas.

Citiem vārdiem sakot – lai nejauktu izmeklētājiem lieki galvu, viņiem ir atļauts atbrīvoties no lietām, kurās vainīgo atrast nav cerību?

Tieši tā. Nākamais – sadarbībā ar Tieslietu ministriju gribam vienkāršot atsevišķas kriminālprocesa normas, lai efektīvāku padarītu pirmstiesas izmeklēšanu un atsevišķus noziedzīgus nodarījumus dekriminalizētu. Piemēram, lai par zādzībām līdz 100 vai 150 eiro robežai nevajadzētu sākt kriminālprocesu un tērēt tam izmeklēšanas resursus. Taču, ja persona tiek atkārtoti pieķerta sīkajās zādzībās, tad gan tiek ierosināts kriminālprocess.

Līdz šim jau reālajā dzīvē ir noticis diezgan līdzīgi. Piemēram, kad man automašīnai nozaga spoguļus, tad policija atteicās ierosināt kriminālprocesu... Vai tas ir pareizi?

Ja ir noticis noziedzīgs nodarījums, tad, protams, būtu jāierosina kriminālprocess. Taču, ja paskatāmies mazliet uz priekšu, tad redzam, ka izmeklētāja lietvedībā ir 300–500 kriminālprocesu, un ar tādu nastu viņš nespēj pievērsties smagākiem noziegumiem. Tātad ir jāmeklē kaut kāds risinājums. Un pasaules praksē ierastākais risinājums ir noteikt minimālo slieksni, līdz kuram neierosina kriminālprocesu, bet virzās uz administratīvo atbildību. Ja šis slieksnis tiek pārsniegts vai ir atkārtots nodarījums, tad tiek ierosināts kriminālprocess.

Patlaban izmeklētāju pārziņā ir lielākoties sīkie noziegumi – veikalos nozagta šokolāde, no pagraba nočieptas zaptes burkas vai, kā man pašam gadījās, nolauzta BMW automašīnas zīme. Kopumā sabiedrības interesēs būtu noteikt šo minimālo slieksni, kas policijai ļautu koncentrēt resursus nopietnāku noziegumu izmeklēšanai. Un nav jau runa par to, ka par sīkajiem noziegumiem kāds paliks nesodīts, jo administratīvā atbildība saglabājas.

Pieminējāt starpgadījumu ar pašam apskādēto automašīnu. Vai jūs kā ierindas pilsoni policijas darbs līdz šim ir apmierinājis?

Gadījumā ar mašīnu es pats uzrakstīju iesniegumu, lūdzot apturēt kriminālprocesu, jo viennozīmīgi zinu, ka vainīgais netiks atrasts un tāpēc nav vērts izmeklētājam uzkraut bezjēdzīgu darbu. Uzskatu, ka kopumā policijas darbs vērtējams pozitīvi, taču vajag arī uzlabot, pirmām kārtām jau izmeklēšanas darbu. Vēl viens risināmo problēmu kopums, ko pats sev esmu izvirzījis kā uzdevumu, ir samazināt policijas amatpersonu izdarīto pārkāpumu skaitu. Ik gadu tie tiek apkopoti, un, ja es redzēšu, ka gada laikā tie nav gājuši mazumā vai pat pieaug, tad ir skaidrs, ka tiešais vadītājs nespēj kontrolēt savus padotos, un tātad ir jautājums par viņa atbildību ieņemamajam amatam. Šādu nodarījumu skaitam jābūt minimālam.

Tātad var teikt, ka viens no jūsu galvenajiem uzdevumiem ir cīņa par policijas mundiera tīrību?

Jā. Jo es uzskatu, ka policijā nav vietas korupcijai un savas varas ļaunprātīgai izmantošanai, arī dienesta pienākumu nolaidīgai pildīšanai. Turklāt tas ir ļoti viegli izmērāms. Krietni grūtāk ir noteikt, vai policists ir kvalitatīvi izpildījis savus pienākumus, jo tur var būt dažādi no viņa neatkarīgi faktori, kas traucē to darīt.

Lai policista profesiju padarītu prestižāku, būtisks faktors ir alga. Vai to ir plānots paaugstināt?

Alga jau nav vienīgais motivējošais faktors. Vēl ir arī darba vide, kurai jābūt pievilcīgai. Kad pats 1999. gadā sāku strādāt tiesā, tur situācija bija līdzīga: darba alga bija maza, infrastruktūra bija nolaista, un darba telpas diezgan bēdīgā stāvoklī. Taču laika gaitā valstij to izdevās sakārtot. Iznākumā tagad juridisko augstskolu absolventi labprātāk iet strādāt par tiesneša palīgu ar diezgan labu algu un sakārtotām telpām, nekā izvēlas darbu policijā.

Tātad jāķeras pie policijas iecirkņu remontiem?

Iekšlietu struktūrā valsts gadiem ilgi nav pietiekamā līmenī investējusi līdzekļus. Policijas un glābšanas dienesta darba vide daudzviet ir kritiskā stāvoklī, un tā tas nevar turpināties. Iekšlietu struktūrā patlaban par kritiskiem objektiem ir atzītas vairāk nekā 200 ēkas – 92 Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta pārziņā esošās, 84 Valsts policijas un 44 Valsts robežsardzes ēkas.

Policijā ir vismaz 16 amata kategorijas. Katrai no šīm kategorijām ir zemākā un maksimālā alga, piemaksa par dienesta pakāpi, sociālās garantijas, arī piemaksas. Tāpēc īsti nevar teikt, ka policists dzīvo tikai no plikas algas. Taču – atalgojuma sistēma nav motivējoša, jo ierindas sastāva policists ar piemaksām un piestrādājot brīvajās dienās kaut kur citur var nopelnīt vairāk nekā izglītots izmeklētājs. Tad rodas jautājums – kādēļ gan iet mācīties par izmeklētāju, ja, postenī stāvot, var nopelnīt vairāk? Tāpēc tuvākajā nākotnē gribu pilnveidot izglītības modeli, kas ļautu cilvēkiem ar augstāko izglītību maksāt vairāk.

Vai Policijas akadēmiju vajag atjaunot?

Policijas akadēmijas atjaunošana Ezermalas ielā, kur tagad atrodas Valsts policijas koledža, nav reāla, jo prasītu vairākus miljonus eiro tikai studiju programmas nodrošināšanai vien, nemaz nerunājot par telpu savešanu kārtībā un tehniskā nodrošinājuma sagādāšanu. Tāpēc esam nolēmuši izveidot struktūrvienību uz kādas patstāvīgas universitātes bāzes, kur varētu gūt atbilstošu izglītību. Līdzīga sistēma patlaban ir Rīgas Stradiņa universitātē, taču vajadzētu paplašināt šo mācību programmu, iekļaujot arī ekonomisko noziegumu izmeklēšanu, kiberdrošību un tā tālāk. Diemžēl pašreizējais modelis paredz, ka par maģistra programmu cilvēkam ir pašam jāmaksā, tāpēc, ja vien būtu tāda iespēja, mums vajadzētu piedāvāt šiem cilvēkiem studiju kredītu. Pabeidzot studijas, speciālists jau saņemtu lielāku algu, kas viņam ļautu ātrāk nomaksāt šo kredītu. Es kā iekšlietu ministrs negribētu lauzt esošo modeli, kurā koledža piedāvā pirmā līmeņa izglītību, taču mans uzdevums ir sakārtot augstākā līmeņa izglītības modeli, kas motivētu cilvēkus mācīties un nākt strādāt iekšlietu struktūrās.

Ilgus gadus esat strādājis advokatūrā – kādas ir sajūtas, atnākot uz Iekšlietu ministriju, kuras pārraudzībā ir policija, kas būtībā ir represīva iestāde?

Te nav nekādas pretrunas. No savas 20 gadu ilgās pieredzes tieslietu struktūrās varu teikt, ka advokātam nav taisnvirziena domāšana, viņam ir jābūt elastīgam un visu laiku jāmācās, jāpaaugstina kvalifikācija un jāmeklē risinājumi. Tāpēc advokāts, kuram ir izpratne par procesiem kopumā, varētu sagādāt Iekšlietu ministrijai labu pienesumu.

Kad atnācāt uz ministriju, jums noteikti bija priekšstats un vīzija par to, kāds šeit būs darbs. Nostrādāti jau divi mēneši, un var pajautāt – vai šīs vīzijas atbilst tam, ar ko saskārāties reālajā dzīvē?

Es diezgan labi apzinājos, kādu lēmumu pieņemu, uz kurieni eju un kādas te būs problēmas. Ja valsts ilgstoši nav investējusi iekšējā drošībā, tad skaidrs, ka iekšlietu struktūras ir diezgan novājinātas un daļa kadru sistēmu ir pametuši. Man bija skaidrs uzdevums: esošo resursu ietvaros uzlabot izglītības sistēmu un atalgojuma sistēmu, samazināt iekšējo pārkāpumu skaitu, samazināt korupcijas riskus un veikt optimizāciju. Rēķinājos ar to, ka būs pretdarbība, jo ne visi vēlas, lai ministra amatā nonāktu cilvēks, kurš vēlas iekšlietu sistēmā veikt pozitīvas izmaiņas. Ir jāpārvar zināma pretestība.

Taču diezgan daudz jau ir izdevies paveikt. Esam izvērtuši praktisku sadarbību ar Tieslietu ministriju, uzlabosim kriminālprocesu. Viens praktisks piemērs – kā man teica, kopš 1993. gada neviens iekšlietu ministrs nebija apmeklējis tiesu medicīnas ekspertīžu centru. Taču tur bija pavisam elementāras problēmas. Piemēram, ja uz ielas atrod kādas personas līķi ar nevardarbīgas nāves pazīmēm, tad automātiski tiek ierosināts kriminālprocess. Kādēļ tā? Papētot sīkāk, kļūst skaidrs, ka tāda kārtība, visticamāk, ir tāpēc, ka Rīgas domei ir noslēgts līgums ar apbedīšanas biroju, kam atbilstoši apbedīšanas birojs līķi uz tiesu medicīnas ekspertīžu centru ved tikai tad, ja ir ierosināts kriminālprocess. Tas savukārt nozīmē, ka izmeklētājs atkal tiek pie jaunas lietas, kuru viņam jau tāpat ir simtiem. Tas ir tikai viens no daudziem piemēriem.

Man ir vesela tāfele ar tamlīdzīgiem darāmajiem un jau izdarītajiem darbiem. Piemēram, esam sākuši darbu pie degvielas patēriņa kontroles sistēmas ieviešanas – ne tikai lai novērstu degvielas zagšanu, bet arī lai izkontrolētu autotransporta maršrutus. Ir vairāki projekti IT sfērā, kas samazinātu dokumentu apriti papīra formā.

Vēl netiek pareizi izmantots konfiskācijas fonds, kurā nonāk tiesā konfiscētie līdzekļi. Līdzšinējā kārtība paredz, ka no šiem līdzekļiem divi miljoni eiro tiek sadalīti starp septiņām iestādēm ar domu uzlabot cīņu pret ekonomiskajiem noziegumiem. Kāpēc divi miljoni? Ja jau mums nedod pietiekamus līdzekļus no budžeta noziedzības apkarošanai, tad varbūt vajag noņemt šos divu miljonu griestus un novirzīt tiesībsargājošām iestādēm vismaz pusi no kopējās summas? Protams, ja iestādes spēj argumentēti pamatot šo līdzekļu izmantošanu. Manuprāt, nav pareizi, ja tiesībsargājošās iestādes ir spējušas konfiscēt desmitiem miljonu eiro, taču pašas no tā visa saņem tikai divus, kas turklāt vēl jāsadala uz septiņām galviņām... To visu jau sen vajadzēja sakārtot.

Nesen ažiotāžu izraisīja gadījums, kad kāda skolotāja bija saviem audzēkņiem noplūdinājusi angļu valodas valsts eksāmena jautājumus. Policija viņu aizturēja, sarīkojot teju vai specoperāciju. Vai tiešam bija nepieciešami tādi mēri?

Uzskatu, ka šāda skolotājas rīcība ir nodarījusi kaitējumu valsts interesēm. Iedomājieties, ka šāda eksāmenu jautājumu noplūde notiktu mediķiem! Kā mēs varētu būt pasargāti no tā, ka darba tirgū nonāk nekvalificēts darbaspēks, kas mediķu gadījumā pat varētu radīt draudus cilvēku drošībai? Ar eksāmenu noplūdēm mēs cīnāmies jau gadiem ilgi, tāpēc, manuprāt, vienreiz šī problēma ir jānocērt saknē uz visiem laikiem. Ja runājam par to, vai policijas rīcība bija samērīga, tad jāuzdod jautājums, vai arī skolotājas rīcība bija samērīga. Manuprāt, tā bija kaitnieciska.

Iekšlietu ministrijas pakļautībā esošās struktūras ir palikušas pabērna lomā, jo pēdējos gados aizsardzībai nauda netiek žēlota, taču iekšējā drošība tik dāsni finansēta netiek. Kā lai šo domāšanu maina?

Šajā ziņā iekšlietu struktūras manā personā ir ieguvušas lobistu, kurš uzskata, ka nevar tikai mehāniski palielināt Aizsardzības ministrijas budžetu, atstājot Iekšlietu ministriju mazā brāļa lomā. Aizsardzība un iekšējā drošība ir cieši saistītas, tās nevar nodalīt. Kamēr Aizsardzības ministrijas budžets tiek palielināts, tikmēr mums patlaban lielākā daļa budžeta aiziet algām, bet infrastruktūras sakārtošana lielā mērā notiek tikai par Eiropas struktūrfondu līdzekļiem.

Runa jau nav tikai par policiju, jo Iekšlietu ministrijas pakļautībā ir arī Ugunsdzēsības un glābšanas dienests, Robežsardze un Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde. Arī šajos virzienos notiek darbs, piemēram, pēc savas iniciatīvas esam sagatavojuši grozījumus darbaspēka plūsmas atvieglošanai, kas ļautu bez īpašiem administratīviem sarežģījumiem darba devējiem Latvijā uz laiku ievest kvalificētus speciālistus. Jo tā ir nopietna problēma – laikā, kad daudzi ir izbraukuši peļņā uz Angliju vai Īriju, darba devējiem Latvijā sāk trūkt darbinieku.

Domāt ārpus ministrijas ietvariem

Jūsu partija diezgan intensīvi priekšvēlēšanu laikā strādāja ar diasporām Anglijā un Īrijā – varbūt tagad varat pierunāt turienes tautiešus braukt mājās?

Redziet, līdz šim liela problēma ir bijusi tā, ka politiķi, vadot kādu ministriju, parasti ir strādājuši tikai tās ietvaros un neinteresējoties par to, kas notiek citās nozarēs. Savukārt mani interesē arī ekonomika un aizsardzība. Es pats sev esmu definējis formulu, kādiem jābūt priekšnoteikumiem, lai valsts veiksmīgi attīstītos. Tātad – ir jābūt konkurētspējīgai nodokļu politikai, ir jāinvestē iekšējā drošībā, lai apkarotu noziedzību, korupciju un ēnu ekonomiku. Un piedevām ir jānosaka nozares, kas ir īpaši svarīgas valsts attīstībai. Piemēram, Zviedrija par šādu nozari ir noteikusi IT un dara ļoti daudz, lai tieši uz turieni pārceltos uzņēmumi, kas specializējas šajā sfērā un rada pievienoto vērtību. Tas būtu ceļš, kas ejams arī mums, – jāizvēlas viena nozare, kurā varam būt pasaules līmenī, un jārada tai labāki priekšnoteikumi, nekā tie ir citur. Tā mēs varēsim piesaistīt ārējo kapitālu. Bet, kamēr mēs to nesapratīsim un darbosimies tikai katras atsevišķas ministrijas ietvaros, tikmēr nekas prātīgs neiznāks.

Tas viss izklausās pareizi, taču līdzīgi jau palaikam ir runājuši arī iepriekšējo paaudžu politiķi. Deviņdesmitajos bija idejas par Latviju kā agrāru valsti, tad bija doma uzsvaru likt uz banku sektoru, ir bijušas runas arī par tūrismu. Taču tālāk par runāšanu tā arī netikām...

Būsim reāli – pasaules līmeņa agrārā valsts Latvija nekad nebūs. Labāk paraudzīsimies, kas patlaban ir Latvijas stiprākās puses. Mums ir attīstīts internets, mums ir dažādi IT risinājumi un inovatīvas idejas – tātad nevajag neko izgudrot no jauna, bet vienkārši attīstīt esošo bāzi!

Diemžēl līdz šim domāšana ir bijusi pavisam pretēja. Nesen, plānojot 2019. gada tehnisko budžetu, cilvēki no Finanšu ministrijas sūdzējās par azartspēlēm, jo cilvēki tās spēlē internetā, bet nodokļus nav iespējams iekasēt, tāpēc valsts zaudē 5–6 miljonus eiro gadā. Pēc Finanšu ministrijas domām, vajadzētu nobloķēt konkrētās interneta vietnes.

Taču būtībā šie 5–6 miljoni valsts budžetam nav nekas, un aizliegumu vietā labāk būtu izdomāt sistēmu, kas atvilinātu šos interneta pakalpojumu sniedzējus uz Latviju, lai viņi strādā te. Tad mēs varētu nobloķēt pieeju, lai nespēlē vietējie iedzīvotāji, taču šie uzņēmumi sniegtu pakalpojumus ārvalstīs un mums maksātu nodokļus. Lūk, šādās kategorijās mums vajadzētu domāt!

Un piedāvāt lielajiem uzņēmumiem izdevīgākus nodokļu noteikumus, kā Īrija piedāvāja Apple...

Te vietā ir jautājums – vai esat dzirdējuši, ka kāds no Latvijas prezidentiem vai premjerministriem ir braucis uz Ameriku un ticies ar lielajiem uzņēmumiem, lai aicinātu tos daļu pakalpojumu sniegt no Latvijas, pretī piedāvājot izdevīgus noteikumus? Te tomēr būtu nepieciešama valsts augstāko amatpersonu ieinteresētība, lai plānveidīgi meklētu veidus, kā piesaistīt brīvo kapitālu un kā vairot mūsu konkurētspēju. Turklāt mums nevajag domāt par konkurēšanu ar Baltijas valstīm, bet gan domāt par to, kā Latvija izskatās uz pasaules kartes. Pietiek tērēt naudu milzīgiem infrastruktūras objektiem un ieguldīt naudu dabas takās, ir pienācis laiks beidzot domāt par konkurētspējīgu biznesa vidi un nodokļu politiku.

Diemžēl mums līdz šim vienmēr galvenais ir bijis naudas apgūšanas jautājums, nevis plānošana. Visus projektus mēs skatāmies gada griezumā. Projektu, kas realizējams trijos gados, es nevaru realizēt, jo naudu piešķir tikai vienam gadam. Nākamajam gadam es šo naudu atlicināt nevaru. Kas tas vispār ir? Ja es esmu saplānojis projektus trim četriem gadiem, tad kādēļ es nevaru nolikt brīvos līdzekļus Valsts kasē un izmantot nākamajā gadā? Kādēļ man tie noteikti jāiztērē līdz gada beigām? Un tā tas ir katrā ministrijā, kur gada beigās cilvēki sāk drudžaini domāt – ja mēs atlikušo naudu ātri neiztērēsim, tad mums to atņems. Un tad ātri sapērkas visādus niekus. Tāda finanšu plānošana ir pilnīgi nepareiza un valstij kaitīga.

Kā mainīt priekšstatu par KPV LV

Kas patlaban notiek jūsu pārstāvētajā partijā KPV LV? Biedru atbirums ir beidzies?

Katra jauna partija parasti tiek dibināta ar lielu entuziasmu, un tajā ieplūst dažādi cilvēki, kuriem katram ir savas domas par to, kur un kā virzīties. Taču tas cilvēku loks, kas ikdienā strādā un darbojas, ir mazāks nekā kopējais partijas biedru skaits. Un, kad jāķeras pie reāla darba, tad nereti gadās tā, ka daļa cilvēku sadumpojas, jo viņiem ir cits redzējums. Tā tas ir bijis ne tikai KPV LV, bet arī daudzās agrāk dibinātās partijās. Tas ir dabisks process. Mūsu partijai pievienojas jauni cilvēki, un domāju, ka tuvākajā laikā mēs varēsim valstij dot lielāku intelektuālo pienesumu.

Vēlēšanu laikā, pateicoties dažiem priekšstāvjiem, par KPV LV radās iespaids kā par visai populistisku partiju. Taču tas, ko jūs tagad vēlaties paveikt Iekšlietu ministrijā, ir diezgan tālu no populisma...

Es nekad KPV LV neesmu uzskatījis par populistisku partiju. Mums ir jādod iespēja jauniem cilvēkiem ar lielu intelektuālo kapacitāti, kuri ikdienā ir darbojušies dažādās nozarēs. Piemēram, es 20 gadus esmu nostrādājis tieslietu sistēmā, tāpēc zinu, kā darbojas tiesas, prokuratūra, policija. Zinu līdz pat atsevišķu kadru līmenim – ja nosauksiet kādu uzvārdu, es droši vien zināšu, ko viņš dara vai nedara. Tāpēc man ir priekšstats par sfēru kopumā.

Tie cilvēki, kuri nevēlējās sākt darbu valdībā, tagad atrodas tur, kur atrodas. Mans un citu KPV LV biedru uzdevums tagad ir piesaistīt jaunus biedrus ar intelektuālo kapacitāti – tikai tā un ar saviem darbiem varam mainīt to priekšstatu par partiju, kāds daudziem izveidojās priekšvēlēšanu laikā.

Vai bez jums uz iekšlietu ministra amatu partijā bija vēl kāds kandidāts?

Jā, bija trīs kandidāti: es, Aldis Gobzems un Aldis Blumbergs. Katrs no mums prezentēja savu vīziju, katram ir sava dzīves pieredze un bagāža, arī redzējums uz nākotni. Zvaigznes salikās tā, ka izvēlējās mani.

Ar Gobzemu vēl kontaktējaties?

Man ar Gobzema kungu nav nekādu komunikācijas problēmu. Šobrīd es viņu uztveru kā Saeimas deputātu un, ja viņam ir vēlme parunāties un konstruktīvi priekšlikumi, esmu gatavs viņu uzklausīt. Patlaban gan viņš ir izvēlējies opozicionāra statusu un iesniedz priekšlikumus, kam nav nekāda finansiāla seguma. Kaut gan to var saprast – ko citu viņam darīt...

Kādēļ izvēlējāties tieši šo partiju?

Ilgu gadu garumā politiku Latvijā ir nodrošinājis zināms cilvēku loks. Nevienā tā sauktajā vecajā partijā es sevi neredzēju, tāpēc vienīgā iespēja bija iet kopā ar kādu jaunu politisko spēku un jauniem cilvēkiem, kam ir sava vīzija par to, kā vajadzētu attīstīties Latvijai.

Un droši vien arī konkurence mazāka, jo vecajās partijās jums diez vai būtu iespēja uzreiz pretendēt uz ministra portfeli...

Es gan neteiktu, ka mums konkurence būtu bijusi maza, tā bija diezgan sīva, taču veselīga. KPV LV ir daudz intelektuāli spēcīgu cilvēku, daudzi no maniem domubiedriem ir strādājuši dažādu pilsētu domēs, un viņiem katram ir sava padarīto darbu bagāža. Tāpēc latiņa man bija jāpārvar pietiekami augsta.

Mocis un futbols

Ko darāt brīvajā laikā? Kaut kādi vaļasprieki taču droši vien ir?

Viens no brīvā laika pavadīšanas veidiem ir sports. Man ir 12 gadu vecs dēls, un mums abiem ļoti patīk futbols. Abi trenējamies, tiesa, puika to dara profesionālā līmenī. Nu jau vairākus gadus cenšos viņu sūtīt uz vasaras nometnēm Amsterdamas Ajax klubā. Pats parasti eju skriet, peldēt, uz svaru zāli.

Uz futbola mačiem ar dēlu ejat?

Jā, esam bijuši. Spilgtākās atmiņas saistās ar Čempionu līgas maču, ko klātienē redzēju pirms vairākiem gadiem, – Barcelona pret Milānas Inter. Tolaik vēl spēlēja Ronaldinjo, bet Mesi bija ļoti jauns. Inter tad vēl spēlēja Luišs Figu. Man tas bija liels piedzīvojums – visa tā kultūra, kas apvij futbolu.

Vēl viena mana aizraušanās ir motocikli. Gaidu vasaru, kad varēšu atkal izbraukt ar moci, jo tas dāvā lielisku brīvības sajūtu.

Kāds mocis jums ir? Harley Davidson?

Man ir čopers, Kawasaki Vulcan.

Esat kāda motokluba biedrs?

Nē, es braucu pats par sevi. Man braukšana ar moci ir tāda ļoti personiska bauda. Turklāt braukšana ar moci ir ļoti praktiska, jo vienmēr var atrast, kur motociklu nolikt.

Jūs varētu kļūt par pirmo ministru, kurš uz darbu brauc ar moci...

Hmm, nav izslēgts. Varētu pamēģināt!

ĪSS CV

Sandis Ģirģens

Jurista karjeru sācis 1999. gadā kā Rīgas Ziemeļu rajona tiesas sēžu sekretārs, vēlāk kļuvis par tiesneša palīgu.

No 2003. līdz 2009. gadam strādājis advokātu birojā Grīnvalds un Partneri.

Kopš 2009. gada – individuāli praktizējošs zvērināts advokāts.

2018. gadā iesaistījies partijā KPV LV, no šīs partijas 2019. gada sākumā izvirzīts iekšlietu ministra amatam.

Hobiji – sports un motocikli.