Latvijas lielāko kāršu kolekcionāru Jāni Mētru hobijam iedvesmoja Sibīrijā redzēts kāršu komplekts...

Kuldīgas novada muzejā ir īpaša kāršu istaba. Tajā glabājas kolekcionāra Jāņa Mētras 1999. gadā muzejam uzdāvinātā kolekcija. Dzimis 1940. gada 18. janvārī Liepājā, audzis tēva mājās Kalvenes pagasta Mētrās, Jānis Mētra kārtis kolekcionē kopš 1971. gada. 2006. gadā izdevniecība Atmata 3000 eksemplāru tirāžā izdeva viņa brošūru Latvijas kārtis. Kopš 2003. gada Mētra publicējas arī Starptautiskās spēļu kāršu savienības (International Playing-Card Society) izdevumā The Playing-Card. Starp citu, 1971. gadā, kad Mētram sākās kāršu kolekcionēšanas kaislība, viņš vēl atradās izsūtījumā Sibīrijā, pirms tam septiņus gadus nosēdējis lēģerī Mordovijā. Lēģerī viņš nonāca par lietu, kas tolaik skaitījās nopietnāka nekā kāršu parādi...

Paša taisītas lēģera kārtis

Esat skaitījis, cik kāršu modeļu komplektu jūsu kolekcijā ir?

Fondos ir 804 komplekti. Apmaiņas fondā vēl kāds simts.

Jūsu kāršu kolekcija ir lielākā Latvijā?

Šķiet, ka jā. Nav dzirdēts, ka vēl kādam būtu.

Visu pasaulē izdoto kāršu modeļu jau jums nav?

Protams. Neesmu kolekcijai dabūjis arī, piemēram, PSRS tautību kārtis. Toties PSRS izlaistās antireliģiskās un antifašistiskās kārtis man ir.

Kuras ir vecākās Latvijā izdotās kārtis jūsu kolekcijā?

Pirmās Latvijas teritorijā iespiestās kārtis bija zīlēšanas kārtis Laimes spēle, veidotas pēc franču zīlnieces Marijas Lemormanas kāršu parauga. Tās pirmoreiz tika iespiestas 1876. gadā Jelgavā. Pēc tam tās tika iespiestas vēl vairākkārt.

Cik latviešu kāršu modeļu izdeva Latvijas brīvvalstī?

Piecus. Pirms tam vēl 1918. gada martā Rīgā, kad bija doma dibināt Baltijas hercogisti, ar Vācijas ķeizara atbalstu tika iespiestas spēļu kārtis “latviskā garā”.

Pirmā nacionālā kāršu modeļa dizaina autors ir grafiķis Rihards Zariņš 1921. gadā. 1923. gadā tika izsludināts jauns kāršu dizaina konkurss, tajā uzvarēja Stefans Bercs. Trešais bija ilustrators Reinholds Kasparsons, ceturtais – grafiķis Kārlis Krauze, piektais – Alfrēds Švedrēvics – viņa zīmētās kārtis pirmoreiz izlaida 1936. gadā. Nākamās latviešu kārtis izdeva jau Zviedrijā 1959. gadā, pārzīmējot par jaunu Berca kārtis. 1940. gadā pēc okupācijas Kasparsona kārtis izlaida vēlreiz, bet tajās aizkrāsoja ugunskrustus, kas bija kalpu, dāmu un kungu apģērbu ornamentos. Tie bija maziņi, tomēr cenzētāji pamanīja. Krauzi krievi 1942. gadā nošāva.

Vai tagad Latvijas brīvvalsts laika kārtis vēl kāds pārdod?

Tagad tās ir diezgan grūti dabūt. Vienu laiku bija vieglāk.

Pats kārtis spēlējat?

Agrāk spēlēju. Ir tāda spēle zolo – ne zole, bet zolo. Mans tēvs bija kāršu spēlmanis, droši vien man tas no viņa pielipa.

Vai lēģeros kārtis bija?

Taisīja paši no avīzēm, salīmējot divas avīzes kopā. Tur bildes nebija, tikai emblēmas. Divas emblēmas bija kalpam, trīs dāmai, četras kungam, lielā emblēma bija dūzis.

Bet kārtīm jau ir svarīgi, lai muguriņas vienādas...

Līmēja kopā tādas lapas, kurās nav bilžu, tikai teksts. Tad nu bija jābūt dikti vērīgam, lai iegaumētu un atšķirtu.

Uz ko spēlēja?

Es pats īpaši nespēlēju. Uz tēju, piemēram, varēja spēlēt. Ja kāds bija paspēlējis un nevarēja norēķināties, viņam bija jātēlo mukšana no lēģera. Iebrauc lēģerī mašīna, kas ved produktus, kāršu parādnieks ieāķējas apakšā un brauc ārā, bet pie vakts izbāž kāju ārā. Viņu noķer un tiesā par bēgšanas mēģinājumu, bet no tā lēģera, kur viņam kāršu parāds, viņš ir prom.

Jūs kārtis krāt sākāt vēl izsūtījumā?

Jā, 1971. gadā. Ieraudzīju mellās krievu kārtis, tās man dikti iepatikās. Nopirku tās un pamazām sāku kārtis krāt. Kad gandrīz visu, ko varēju dabūt Padomju Savienībā, biju dabūjis un vairāk neko dabūt nevarēja, bet gribējās, sāku domāt pats, kādas kārtis taisīt.

Raķešu bāzes lieta

Cik gadu jums bija, kad jūs izsūtīja?

Divdesmit trīs... Nē, 23 gadi man bija tad, kad mani apcietināja. Kad izsūtīja, tad man bija jau trīsdesmit. Apcietināja mani 1963. gadā. Biju aizsūtīts komandējumā uz Daugavpili, pa to laiku Liepājā kopmītnē, kurā dzīvoju, bija izdarīta kratīšana.

Kāpēc?

Liepājā, kur strādāju, man sāka pievērst uzmanību, teica, ka esmu labs strādnieks, ka man vajadzētu stāties komjaunatnē. Es neapdomīgi atbildēju, ka mana politiskā pārliecība neļauj stāties. Ar to sākās. Kad viņi izkratīja kopmītni, atrada manus sacerējumus. Tie bija pretpadomju sacerējumi, bet man bija pārliecība: tā kā es tos neizplatu, man par tiem nekas nevar būt. Taču mani paņēma ciet. Tad arī uzzināju kratīšanas īsto pamatojumu: uz kuģa ostā esot nozagts radioraidītājs. Kratīšana ostai tuvākajā kopmītnē izdarīta zādzības sakarā. Kratīšanas laikā radioraidītājs nav atrasts, toties ir atrasti mani sacerējumi.

 Tad jūs pratināja?

Nē, neko daudz mani nepratināja – brālis man bija atsūtījis no Kostromas, kur viņš dienēja, raķešu bāzes atrašanās vietu un rakstījis, lai to pārsūta zviedriem. Vēstulē brālim atbildēju, ka nekur nesūtīšu, kamēr viņš ir dienestā; lai viņš pārnāk no dienesta, tad sūtīšu prom. Čekisti bija atraduši arī to manu vēstuli un pēc tam manam brālim bija teikuši: ja es tās brāļa ziņas par raķešu bāzi būtu aizsūtījis zviedriem, viņu nošautu, bet, tā kā nekur sūtījis neesmu, brālim iedeva 12 gadus ieslodzījumā, man – 15 gadus, jo skaitījās, ka es kā vecākais brāli esmu sakūdījis.

Īpaši priecīgs par šādu iznākumu laikam nebijāt...

Toreiz man bija 23 gadi, likās – kā būs, tā būs. Vispirms mani dienas četras noturēja milicijā, tad aizveda uz kopmītni savākt mantas, iesēdināja vilcienā, aizveda uz Rīgu pie Stūra mājas, bet iekšā neveda, stundas četras noturēja mašīnā, tad iesēdināja Maskavas vilcienā. Čekists visu laiku bija līdzi, kupejā mēs bijām divi. Tā kā es biju tikko atbraucis no komandējuma, man bija nauda. Pa vagoniem staigāja dažādi pārdevēji, čekists man ļāva pirkt, ko gribu.

Iebraucām Maskavā un uz Lubjanku prom. Tur mani sāka pratināt. Brīžam salaida ar brāli kopā, brīžam atsevišķi.

Pratināja mierīgi vai ar sišanu?

Mierīgi. Pratinātājs brīžam nostājās aiz muguras, bet nekādu draudu un sišanas nebija. Es jau arī neliedzos, teicu, ka tās ziņas par raķešu bāzi nekur sūtīt negribēju. Teicu arī, ka brālis ir rīkojies manā iespaidā. Tad man arī iedeva vairāk gadu.

Par ko jūs sodīja? Par spiegošanu?

Par slepenu ziņu izpaušanu un pretpadomju aģitāciju, ko es it kā esmu veicis. Notiesāja mūs abus Maskavā Augstākā kara kolēģija, jo brālis bija dienestā, un pa etapu uz Mordoviju prom. Brāli atsūtīja drusku vēlāk, viņam gribēja vēl vienu lietu piesiet.

Tā es septiņus gadus nosēdēju lēģerī Mordovijā, tajā pašā vietā, kur dzejnieks Knuts Skujenieks un Bruno Javoišs, kurš 1963. gadā PSRS Konstitūcijas dienā Rīgas Radiotornī uzvilka sarkanbaltsarkano karogu. Tikai mēs ar brāli bijām sevišķi stingrā režīma nometnē, Knuts ar Bruno – stingrā režīma nometnē.

Jūs sēdējāt kopā ar brāli?

Sākumā nē, bet beigās mūs saveda vienā kamerā.

Sevišķi stingrā režīma nometne

Kā atšķiras sevišķi stingrais režīms no vienkārši stingrā?

Sevišķi stingrā režīma nometnē ieslodzītie visu laiku sēž kamerā. Tikai uz darbu viņus izved darba zonā, pēc tam atkal atpakaļ kamerā, pie parašas. Tie, kam bija stingrais režīms, dzīvoja barakās, kā kopmītnē – pēc darba beigām drīkst staigāt pa visu nometnes teritoriju, satikties ar citiem ieslodzītajiem.

Kāds darbs jums bija jādara?

Es šuvu darba cimdus. Sākumā strādāju uz būvēm, jo Liepājas trestā biju bijis apmetējs. Uz būvēm bija foršs darbs, visu dienu pa lauku.

Ārpus lēģera?

Jā. Bet mūs veda kolonnā ar konvoju, viens priekšā, viens aizmugurē, un solis pa labi vai pa kreisi skaitās bēgšana, šaus.

Ar civiliedzīvotājiem būvēs neiznāca satikties?

Nē, tādas iespējas nebija. Tikai no uzraugiem varējām pirkt tējas un šo to citu. Uzraugi pret mums izturējās diezgan normāli. Bet tad iznāca likums, ka sevišķi stingrā režīma ieslodzītie nedrīkst tikt vesti ārpus zonas, un mani ielika šūšanas cehā. Tas bija blakus lēģerim, izej tikai cauri caurlaidei, kur tevi izkrata.

Vai tie, kas jūs tiesāja un apsargāja, tiešām uzskatīja, ka jūs esat bīstami noziedznieki?

Viņi bija burta kalpi, darīja savu darbu. Nekādas ņirgāšanās par mums nebija.

Karcerī sēdēt nedabūjāt?

Dabūju.

Ko tas nozīmēja? Bija fiziski grūti?

Atklāti sakot – nē. Nedeva ēst tik daudz, cik parasti, un pa dienu neļāva gulēt. Staigāt pa kameru vari, sēdēt arī, bet gulēt nedrīkst, tad uzreiz klapē pie durvīm un ceļ augšā.

Laimīgā kārtā nebiju iemācījies pīpēt. Daudzi pīpmaņi lēģerī mainīja maizi pret pīpām.

Matus lēģerī dzina uz nulli?

Jā, reizi desmit dienās nāca frizieris. Arī bārdu dzina, jo mums žiletes nedeva.

Kā lēģerī baroja?

Badā neviens nenomira, bet nobarojušies bija tikai tie no hozobslugas – saimniecības daļas. No tiem dažreiz varēja dabūt papildporciju. Es nemaz vairs īsti neatceros, ko mums deva ēst. Diezgan bieži bija zivis.

Slimot lēģerī bija izdevīgi?

Jā, slimnīcā labāk baroja.

Alkoholu lēģerī nevarēja dabūt?

Nē, bija tikai čefīrs – stiprā tēja. Kaut kāds dullums no tās bija, bet es dodu priekšroku kafijai. Ja kāds atbrauca ciemos, drīkstēja atvest kafiju.

Paciņas no mājām saņemt drīkstēja?

Nē, bet reizi pusgadā bija atļauta tikšanās, tad varēja atvest produktus. Tos, protams, pārbaudīja. Reiz pie mums bija atbraucis trešais brālis Imants. Es pamanījos uzģērbt mugurā divas lēģera strīpainās drēbes un vienas iedevu Imantam, lai pavelk zem žaketes, un cepuri lai ieliek kabatā. Imants tās drēbes veiksmīgi iznesa ārā. Es tās vēlāk atdevu Okupācijas muzejam.

Tolaik jau domājāt par nākotni, par brīvu Latviju un iespējamo Okupācijas muzeju?

Toreiz es neko nedomāju, gribēju, lai Imants tās drēbes iznes man par piemiņu.

Vai lēģerī ticējāt, ka piedzīvosiet brīvu Latviju?

Nē, tādas ticības man nebija. Atklāti sakot, mēs domājām, ka Padomju Savienība nesabruks.

Sievietes lēģerī redzējāt?

Sieviešu lēģeris bija blakus. Tad pie akmens piesēja zīmīti un slepeni meta pāri žogam. Apsargs jau neskatās visu laiku uz vienu pusi. Es tā iepazinos ar Birutu Geidāni. Kad vēlāk izšķīros ar sievu, aizgāju pie Birutas uz Ugāli un kādu laiku nodzīvoju tur.

Ar Knutu Skujenieku jums lēģerī sanāca būt kopā?

Nē, Knutu es satiku jau Latvijā, bet mans brālis ar viņu bija ticies lēģerī, jo brāli sākumā ielika stingrajā režīmā, kamēr attapās, ka viņam ir piespriests sevišķi stingrais, un pārlika uz to lēģeri, kurā es jau sēdēju. Lēģerī sanāca būt kopā ar Bruno Javoišu, kad iznāca likums, ka pirmā sodāmība nemaz nevar būt sevišķi stingrā režīmā. Tad mani pārveda uz to lēģeri, kurā bija Bruno Javoišs un vēl daži latvieši. Salasījāmies kopā un dziedājām.

Iznāca lēģera koris.

Koris gluži ne, bet latviešu dziesmas dziedājām. Vislabāk man patika Kad ar uzvarošu kauju mēs mājās pārnāksim.

Sibīrijas laiki

Jūs jau nenosēdējāt savu termiņu no zvana līdz zvanam?

Jā, daudz rakstīju sūdzības, ka esmu nepareizi notiesāts. Tad atnāca paziņojums, ka ir man jāizskaidro manas tiesības uz apžēlošanu. 1970. gadā uzrakstīju apžēlošanas lūgumu un tiku apžēlots. Paguvu tikai brālim pateikt, ka mani sūta prom. Man vēl palika izsūtījums trīs gadi. Aizveda mani uz Hakasiju Krasnojarskas novadā, uz ciemu Belij Jar 20 kilometru no Abakanas pilsētas. Tur tikai reizi mēnesī bija jāatzīmējas milicijā. Strādāju uz būvēm, sapazinos tuvāk ar miličiem un teicu, ka svētdienā gribu braukt uz Abakanu. Milicis teica: tu brauc, un, ja prasa, saki, ka es esmu tevi atlaidis. Reiz izmanījos aizbraukt arī uz Tuvas Autonomo Republiku, pilsētu Kizilu. Pēc tam braucu arī pie Sibīrijas latviešiem Lejas Bulānā.

Sibīrijas latvieši kārtis spēlēja?

Nē, un es tad vēl kārtis nekrāju. Sēdējām, iedzērām un runājāmies. Abakanā biju iepazinies ar vienu latvieti, kura tēvs dzīvoja Lejas Bulānā, tad tiku tur uzņemts un izguldīts.

Lejasbulānieši runāja latviski?

Jā. Es tur meklēju arī draudzeni. Atradu Mildu Runci. Gribēju viņu vest uz Latviju, bet mums īsti nesanāca, un tad sapinos ar vienu krievieti Nadju. Viņu gan brīdināju, ka precēt nevaru. Nē, tad viņa nevarot ielaisties. Kad mani atbrīvoja pavisam, teicu viņai: paldies, ka tu mani nesavaņģoji, citādi es būtu palicis Sibīrijā. Bet nu esmu brīvs, braucu mājās.

Kad vēl biju tur trimdā, izsūtījumā, mani uz divām nedēļām palaida atvaļinājumā. Atbraucu uz Latviju.

Vai Latvija nebija mainījusies pa to laiku, kamēr jūs sēdējāt Mordovijā?

Atklāti sakot – bija. Liepāju es vairs nepazinu, jutu, ka viss palicis stipri krievisks.

Kad atbraucu pavisam mājās, gribēju dzīvot Liepājā, bet man pateica: nekā, tas tev nespīd, Liepāja ir aizliegtā zona. Tad apmetos Aizputē, sapazinos ar meiteni, apprecējos.

Muti turējāt vai vēl izrunājāties?

Kaut ko jau runāju, un laiki arī bija drusku mainījušies. Brežņeva laikos anekdotes stāstīja brīvāk.

Teicāt, ka mūsdienās kārtis vairs netiek spēlētas tik daudz kā senāk...

Protams, jaunajiem ir daudz citu izklaižu. Lai spēlētu kārtis, vajag kolektīvu, bet ar virtuālajiem grozekļiem cilvēks var ņemties viens pats savā nodabā. Tādā ziņā kāršu spēle bija labāka, ka lika cilvēkiem komunicēt savā starpā, satikties. Bet tagad ir citi laiki un citas aizraušanās, uz ceļiem vairs neredz cil