Ceļojums uz Krimu: ideāla vieta Džeimsam Bondam

Karoga maiņa

Kā izdomāji braukt tieši uz Krimu?

Mana draudzene Olga tur jau vairākas reizes bija brauksi, un viņai tā vieta ļoti patika. Tāpēc, plānojot ziemas brīvdienas, kaut kā nonācām pie lēmuma braukt uz Krimu – man tā likās interesantākā vieta, uz kurieni varētu aizbraukt, nemērojot īpaši tālu ceļu. Turklāt, tā kā es strādāju reklāmas biznesā, tad nospriedu, ka varētu savienot darbu ar atpūtu un veikt tā saukto locations scouting – pameklēt vietas, ko vēlāk varētu izmantot filmēšanai.

Ja runājam par filmēšanu, tad uzreiz jāsaka – Krimā mierīgi varētu filmēt kādu Džeimsa Bonda sērijas filmu. Tur ir viss! Ir gan cara laiku noskaņa, gan padomju laiki, gan deviņdesmitie gadi, gan vājprātīgie krievu – labi, šajā gadījumā ukraiņu – divtūkstošie. Un plus vēl mūsdienas. Piemēram, Simferopoles lidosta, ko nesen uzbūvēja, ir modernāka par vienu otru pēdējā laikā būvētu Eiropas lidostu.

Tu uz Krimu lidoji, nevis brauci pāri slavenajam Kerčas tiltam?

Jā, lidojām. Pēc tam noīrējām mašīnu, kurai nebija signalizācijas, bet spoguļi bija pielīmēti ar līmlenti. Toties tā maksāja smieklīgu naudu.

Mūsu plāns bija aizbraukt uz Gaspru, kas ir kādu 20 minūšu brauciena attālumā no Jaltas, bijām arī Jaltā, pēc tam aizbraucām uz Bahčisaraju, iegriezāmies arī Sevastopolē, bijām arī Balaklavā...

To, ka tagad Krima ir Krievija, uzreiz var just?

Ja runā ar vietējiem iedzīvotājiem, tad viņi saka – mēs tikai esam nomainījuši karogu. Pat, ikdienas sarunās runājot par to, kas noticis pēc 2014. gada, kad Krimu pievienoja Krievijai, parasti saka – tas bija pēc karoga maiņas.

Nevar noliegt, ka Krievija tur liek iekšā ļoti lielu naudu. Ir dzirdēts, ka Krimā aktuāls ir tatāru jautājums; ka viņus tur kaut kā ierobežojot. Taču pirmais lielais objekts, ko ieraudzījām pēc ierašanās Krimā, bija milzīga mošeja, ko būvē tieši tatāriem.

Runājot par Krimu, lielu lomu spēlē propaganda, turklāt no abām pusēm. Ja rietumnieki kaut ko televīzijā rāda par Krimu, tad lielākoties tās ir intervijas ar tiem cilvēkiem, kuri balsoja pret iestāšanos Krievijā, bet viņu ir kādi pieci procenti. Savukārt es tur uz vietas parunājos ar vairākiem desmitiem visdažādāko cilvēku, un viņi visi stāstīja pavisam ko citu. Piemēram, kāda parkā satikām ģimeni, kas bija uz Krimu pārcēlusies no Donbasa. Norunājām pusstundu, un viņi bija ļoti priecīgi, ka kāds no Eiropas vispār ir gatavs uzklausīt to, ko viņi saka.

Kopumā man radās iespaids, ka lielākā daļa Krimas iedzīvotāju ir mierā ar to, kas tur tagad notiek. Protams, jāņem vērā arī politiskais konteksts, kura dēļ tur tagad tiek pumpēta iekšā liela nauda, taču pilnīgi skaidrs ir arī tas, ka laikā līdz 2014. gadam Ukraina tur bija darījusi ļoti maz.

Ukraiņi noteikti tur tādus līdzekļus neieguldīja...

Tieši tā. Un to var redzēt teju uz katra soļa. Piemēram, ir Krimā tāda vieta Kurpati, kur atrodas slavena sanatorija Družba – labs brutālās arhitektūras piemērs. Kamēr Krimā saimniekoja Ukraina, sanatorija bija pilnīgi nolaista. Tagad to renovē, un lieliem burtiem blakus ir rakstīts “pri ģelah administraciji prezidenta Rossiji”. Tātad šis objekts ir Krievijas prezidenta administrācijas tiešā kontrolē. Turpat blakus ir slavenās Masandras vīna darītavas, un arī tur ir šāds pats uzraksts. Man tā vien gribējās vilkt paralēles ar uzrakstiem “by appointment of the royal court” vai “of the king of Denmark”…

Vietēji taksisti sūdzējās, ka līdz 2014. gadam Krimā nav bijusi normāla medicīnas sistēma, klibojusi arī gāzes un degvielas apgādes infrastruktūra, bijušas problēmas ar bērnudārziem. Vēl joprojām degvielas pirkšana tur notiek tā: vispirms jāiet uz būdiņu, jāatstāj bankas karte, jāpasaka summa, par kādu pirksi, tad operatore uzliek daudzuma ierobežotāju, un tikai pēc tam vari kaut ko ieliet. Toties benzīns ir lēts – "Volkswagen Polo" pilna bāka man izmaksāja 15 eiro.

Turpretī Maskavā vismaz inteliģences vidū valda viedoklis, ka par Krimas attīstību tagad nākas maksāt visai Krievijai. Sankciju dēļ rubļa kurss ir nokritis par trešo daļu, un tā ir tā cena, ko nākas maksāt par Krimu. Taču tajā pašā laikā Krima Krievijai ir liels ieguvums, to neviens nenoliedz. Arī mana draudzene, kura Krimā ir bijusi vairākkārt un var salīdzināt pārmaiņas, sacīja tā – tas, kā Krievija Krimu pārņēma, nebija pareizi, taču pašai Krimai tas noteikti ir nācis par labu. Pārmaiņas tiešām ir acīm redzamas.

Biji arī Sevastopolē, kuras dēļ lielā mērā visa Krimas pievienošanas jezga izcēlās?

Jā, kaut gan tur gan mēs bijām tikai vienu vakaru. Sevastopole pilnīgi atšķiras no visām pārējām Krimas pilsētām, tur uzreiz var just, ka tā ir armijas pilsēta. Dīvaina pilsēta. Militāristu klātbūtne tur ir jūtama, tikai nevis kā posteņi ar automātistiem vai militāru tehniku, bet ar absolūtu disciplīnu. Praktiski nav nekādu reklāmas afišu, viss ir tīrs un sakārtots, cilvēki uzvedas ļoti solīdi. Starp citu, policiju es Krimā redzēju tikai divas vai trīs reizes – tie bija ceļu policisti.

KFC pret CFC

Un kā tur uzņēma tevi – cilvēku, kam tomēr kabatā nevis Krievijas, bet Eiropas Savienības valsts pase? Neskatījās šķībi?

Nē, gluži pretēji. Tas varbūt būs skarbs salīdzinājums, taču man prātā nāca paralēles ar Palestīnu, kur biju pirms diviem gadiem; tur katrs arābs uzskatīja par savu pienākumu uzņemt mani pēc iespējas siltāk, izstāstīt, kā viņiem tur iet un kā viņi jūtas. Un darīja to nevis kaut kā naidīgi pret Izraēlu, bet vienkārši vēlējās izskaidrot, kā jūtas. Krimā bija līdzīgi – ikviens gribēja pastāstīt, ka tas, kas ir noticis, ir noticis uz labu. Nevienā brīdī nejutu, ka pret mani būtu kaut kādi aizspriedumi vai arī mani censtos kaut kā politiski pārliecināt. Droši varu teikt, ka latvietim uz Krimu aizbraukt šobrīd nav nekādu problēmu; protams, ja neskaita politisku pārliecību.

Un jārēķinās, ka droši vien pēc vizītes Krimā nebūsi gaidīts viesis Ukrainā...

Jā, tā varētu būt, taču man patlaban nav plānu kaut ko darīt Ukrainā. Agrāk Ukrainā krievi ļoti daudz filmēja, jo tur to bija vienkāršāk un lētāk izdarīt. Taču tagad tas ir cauri, jo viņus tur neviens vairs negaida. Tas, ka ukraiņu un krievu attiecības ir saspīlētas, ir fakts. Kādas tās ir Krimā – nemāku teikt, jo vienkārši neredzēju tur nevienu ukraini. Redzēju gan pāris mašīnas ar Ukrainas numuriem, taču nekur jau nav teikts, ka tās piederēja ukraiņiem.

Krievijas karogs, protams, tur visur plīvo. Ir uzcelti jauni pieminekļi. Piemēram, caram Aleksandram III pie Livādijas pils, jo viņš tur nomira.

Vai Krimā jūt sankciju sekas? Piemēram, nevar dabūt kaut kādus produktus?

Dabūt tur var visu. Tas ir vēl viens no stereotipiem, kas ir iesēdies cilvēku apziņā, – ka sankciju dēļ Krievijā nevar nopirkt labas preces. Nopirkt var gandrīz visu.

Tiesa, ir dažas dīvainības. Krimā redzēju bijušo "McDonald’s" ēstuvi, kurai tagad no logotipa M burta puse ir pazudusi – ir tikai viena arka, lai sanāktu kā A burts, tātad iznāk "Auto kafe". Telpas ir tās pašas, kas bija "McDonald’s", mēbeles arī, tikai nav vairs "McDonald’s" franšīzes. Bet otrā ielas pusē vairs nav "Kentucky Fried Chicken", toties ir "Crimean Fried Chicken". Logotips gandrīz tāds pats, tikai KFC vietā ir CFC. Krieviem jau patiesībā amerikāņu ātrās ēdināšanas kultūra ļoti patīk.

Google un Facebook tur darbojas. Krimā nav Krievijas mobilo operatoru, ir tikai kaut kādi vietējie operatori. Mēs, piemēram, nopirkām kompānijas "Volna" SIM kartes – logotips atgādināja to, kas ir tepat blakus Rīgas autoostai esošajam tirdzniecības centram "Titāniks".

Tur nav arī Krievijas pasta – pasta nodaļu noformējums ir tāds pats, taču rakstīts, ka tas ir Krimas pasts. Nav arī Krievijas banku.

Tad kā tu varēji tur izņemt naudu?

Skatījos, kura no vietējām Krimas komercbankām liekas uzticamākā. Bankomāti ir, taču to nav daudz.

Taisnību sakot, pabraukājot pa Krimu, man radās sajūta, ka būtībā tur viss tā ir bijis jau sen. Nekas Krimā neliecina par to, ka tur jebkad būtu funkcionējusi Ukrainas valdība. Nekur neredz uzrakstus ukraiņu valodā, un izskatās, ka to tur nekad arī vienkārši nav bijis. Arī ukraiņu valodu es nekur nedzirdēju.

Varu ieteikt slavenos Masandras vīnus. Īpaši jau dzirkstošos, tie ir patiešām ļoti labi. Esmu dzēris arī labus šampaniešus, un var teikt, ka Masandras šampanietis kvalitātes ziņā ne ar ko neatpaliek.

Tikai to diez vai var saukt par šampanieti – pareizām būtu teikt “dzirkstošais vīns”...

Kad mēs jau lidojām atpakaļ, iegriezāmies šampanieša rūpnīcas veikalā. Tur es arī ar tādu eiropieša sarkasmu ieminējos – sak, tas jau nav nekāds šampanietis, tas taču dzirkstošais vīns... Tad iznāca vecāks vīrs – varēja redzēt, ka pieredzējis vīna speciālists, un teica: “Mēs jau vairak nekā 100 gadus izmantojam visas tās pašas metodes, ko izmanto šampanieša ražošanā, un uz to, ka franči mums neļauj šo dzērienu saukt par šampanieti, mums te Krievijā ir dziļi nospļauties.” Un jāatzīst, ka dzēriens tiešām ir fantastiski garšīgs. Nav arī dārgs – apmēram 12 eiro pudelē.

Un kā ar ceļiem – kādā stāvoklī ir tie?

Braucot pa Krimu, ir pretrunīgas sajūtas. Var redzēt, ka pēdējos 30 gados nekur asfalts no jauna nav uzklāts. Tomēr tik un tā uz lielajām trasēm asfalts ir labāks nekā tagad Čaka ielā Rīgā. Braucot pa kalnu serpentīniem, lielākais pārsteigums bija tas, ka sastapām divas mašīnas, kas tīrīja un kaisīja ar smiltīm ceļu. Un tas bija uz ceļa, uz kura stundas laikā mēs redzējām tikai vēl pāris citus braucējus.

Krimā pārsteidzoši ir tas, ka vari ieraudzīt pilnīgi pretējas lietas. Te ir gan modernas viesnīcas, kas ne ar ko neatpaliek no Dubajas hoteļiem, gan pamesti padomju laika sanatoriju kompleksi...

Starp citu, vēl joprojām Krimā darbojas garākā trolejbusu līnija pasaulē – gandrīz 90 kilometru gara, no Simferopoles līdz pašai Jaltai. Teorētiski tu vari ar trolejbusu no Jaltas aizbraukt uz Simferopoles lidostu – kaut gan neviens prātīgs cilvēks tā nedara. Es pāris reižu ar auto “iesprūdu” aiz šā trolejbusa, jo kalnos tas brauc ar 20–30 kilometriem stundā...

Pārcelties uz Krimu

Vai ir kādi dati par to, kā kopš 2014. gada mainījies iedzīvotāju skaits Krimā? Nākuši klāt, braukuši prom?

Man tādu datu nav, tāpēc varu spriest tikai pēc sarunām ar cilvēkiem. Mēs tur satikām diezgan daudz cilvēku, kuri uz Krimu ir pārcēlušies pēc 2014. gada. Iemesli tālu nav jāmeklē: Krimā ir salīdzinoši labi dzīves apstākļi un lētas dzīvokļu cenas. Mēs paši apmetāmies villā, kas bija piederējusi caru Romanovu dinastijai, un dzīvojām apartamentos, kur bija apmeties Nikolajs II. Villai gan acīm redzami bija nepieciešams remonts, taču par desmit dienām mēs samaksājām tikai apmēram 200 eiro. Tātad 20 eiro par nakti. Tas viss atrodas sanatorijas Dņepra teritorijā, jo cara īpašumus nacionalizēja un tajā vietā izveidoja sanatoriju ar milzīgu baseinu. Ir gan arī lietas, kas palikušas gluži kā vecos laikos: ja gribi tikt uz baseinu un maksā kasē, tad tas maksā 300 rubļu, bet, ja maksā dāmai pie ieejas, tad tikai 150 rubļus... Ir lietas, kas nemainās!

Kaut gan pārceļas ne tikai uz Krimu. Tagad Krievijā ļoti populāri ir pārcelties uz Gruziju – gandrīz visi mani tuvākie paziņas Maskavā vai nu ir jau daļēji uz turieni pārcēlušies, vai plāno to darīt.

2008. gada karu visi jau aizmirsuši?

Acīmredzot. Neoficiāli dati liecina, ka tūristu plūsma no Krievijas Gruzijā ir pieaugusi par trim miljoniem. Pats pērn biju Gruzijā un ik dienu ielās satikām cilvēkus no Maskavas. Iemesli, kādēļ viņi pārceļas uz Gruziju, ir vienkārši – Tbilisi ir labāks klimats un vienkāršāka infrastruktūra nekā Maskavā. Un praktiski nav arī nekāda politiskā spiediena. Domāju, ka Gruzijai būs ļoti nopietna izvēle: no vienas puses, tur jūt vēlmi tuvināties Eiropai, no otras puses, krievi ienes ļoti nopietnu naudu...

Vietējie iedzīvotāji Krimā neesot īsti apmierināti ar to, ka tagad atbraucēji pasākuši celt mājas pašā jūras malā un pludmalei daudzviet vairs nevar tikt klāt...

Jā, to tiešām jūt. Kad plānojām maršrutu, skatījāmies Google kartē, kur var tikt krastam klāt un kur ne, un daudzviet var redzēt, ka piekrastē kaut kas ir sabūvēts. Tagad daudzi ir izdomājuši, ka arī viņiem vajag uzbūvēt pašiem savas Livādijas pilis Melnās jūras krastā...

Tomēr kopumā man ļoti patika, ka Krimā ar cieņu izturas pret saviem kultūras pieminekļiem. Piemēram, Eiropā es reti kur esmu redzējis tādu parku, kāds ir pie Voroncova pils. Vai arī taciņa, kas ved no Livādijas pils uz Jaltu; arī tā ir ļoti sakopta. Taču var just, ka Jaltā trūkst naudas, lai visu sakārtotu. Ja, piemēram, Tbilisi tu pieņem to, ka visi senatnes pieminekļi ir tādi kā apsūbējuši un nobružāti un tam tā ir jābūt, tad Jaltā liekas, ka tas nav pareizi.

Ārzemju tūristi uz Krimu īpaši nebrauc, taču vai paši krievi brauc?

Brauc, taču pagaidām laikam vairāk intereses pēc. Kā pilnvērtīgu kūrortu to laikam īsti vēl nav pieņēmuši. Cenas Sevastopolē ir pat mazliet augstākas nekā Maskavā. Jaltā tās ir apmēram tādas pašas kā Maskavā vai mazliet zemākas. Domāju, ka cilvēki vairāk uz Krimu brauc turienes šarma dēļ. Galu galā arī Jūrmala nav pats pievilcīgākais kūrorts pasaulē, taču daudziem krieviem liekas, ka tai ir īpašs šarms.

Krimā var ieraudzīt arī dīvainas lietas. Kad vakarā braucu pie stūres, man vienā brīdī likās, ka sāk rādīties – debesīs ieraudzīju lielu sarkanu zvaigzni. Nu, tādu, kāda ir virs Kremļa. Braucot tuvāk, tā ceļas augstāk. Un, tikai pabraucis garām, es sapratu, ka tā atrodas virs Kremlim lojālā motokluba Nakts vilki kompleksa, ko viņi tur uzcēla. Izrādās, naktī viņi to zvaigzni izgaismo! Skats bija pilnīgi sirreāls... Ne velti es sākumā teicu, ka Krimā var filmēt Bondu.