Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Entomologs Kaspars Ozoliņš devās iepazīt Panamu. (Foto: No Kaspara Ozoliņa privātā arhīva)

Panamas džungļu magnēts: entomologs Kaspars Ozoliņš dodas aizraujošā ceļā 9

9vīri
5. maijā 05:13 2019. gada 5. maijā 05:13
Aldis Miesnieks, Egils Zirnis | 9vīri
Narkotranzīta takas, zelta upes, cope ar mačeti un citi entomologa Kaspara Ozoliņa redzējumi trešajā ceļojumā uz vietu, kurā pārtrūkst lielais Transamerikas ceļš.

Kad amerikāņi sāka Apollo programmu, astronauti brauca pie emberu cilts indiāņiem mācīties izdzīvošanu, stāsta Latvijas Dabas muzeja entomologs Kaspars Ozoliņš, pazīstams arī kā viens no Latvijas Universitātes Botāniskā dārza eksotisko tauriņu mājas dibinātājiem. Viņš janvārī jau trešo reizi ar emberiem gāja cauri Panamas džungļiem un tagad saka: iet pa vietām, kurās cilvēks vēl nav spēris kāju (tādu maršrutu Kaspars izgāja otrajā Panamas braucienā), esot drošāk nekā ietrāpīt zelta skalotāju reģionā vai uz kokaīna tranzīta takas.

Īsspārņu meklējumos

Kaspara braucieni uz tālām zemēm sākās 1994. gadā ar dalību Latvijas Universitātes tūrisma kluba rīkotajā atbalsta grupas braucienā uz Nepālu saistībā ar latviešu kāpienu pirmajā astoņtūkstošniekā. Meklēdams inventāru nākamajiem braucieniem, Kaspars iepazinās ar kalnu apsēstu biologu Jāni Ventiņu, šo tikšanos komentēdams “suns suni sajūt pa gabalu”. Kad vaicājam, vai nav tā, ka biologam, tātad dzīvības pētniekam, nav ko darīt kalnos augstāk pa vietu, kurā beidzas veģetācija, Kaspars atbild, ka ar dzīvību tam ir gan sakars – augstu kalnos tiek pārbaudīta vispirms tava paša spēja izdzīvot. Dienvidamerikas augstākajā virsotnē Akonkagvā (6962 metri, Argentīna) Kaspars tika līdz virsotnes piramīdai 6200 metru augstumā, taču abi ar ceļabiedru secinājuši, ka uzkāpts stipri pavēlu un ar viņu drēbēm naktī mīnus 25 grādu aukstumu var arī neizturēt, tāpēc tika pieņemts lēmums doties atpakaļ uz teltīm.

Ventiņa rīkotajā Bolīvijas ceļojumā Kaspars pirmo reizi redzēja džungļus. Entomologam tajos, protams, ko redzēt un darīt ir stipri vairāk nekā augstkalnē. Tāpēc, kad vēlreiz radās doma doties uz džungļiem, Kaspars uzreiz iesaistījās procesā. Pareizāk sakot, bija aktīvākais mudinātājs. Vēl savos Latvijas Dabas muzeja zooloģijas pulciņa dalībnieka laikos viņš bija iepazinies ar Arvīdu Barševski, kurš tagad ir Daugavpils Universitātes zinātņu prorektors. Universitātes pētniecības bāzē Ilgās Barševskis Kasparu iepazīstināja ar diviem pasaules līmeņa Krievijas entomologiem, tostarp irkutskieti Aleksandru Aņiščenko, kurš pēta to pašu vaboļu dzimtu, ko Kaspars, – īsspārņus (Staphylinidae). Negribēdams laist garām iespēju doties ekspedīcijā ar tādiem entomoloģijas metriem, Kaspars ieminējās, ka viņam patīk Dienvidamerika. Tas bija trāpīts – Oņiščenko tur vēl nebija bijis, toties prata spāņu valodu!

Konkretizējot vietu, izvēle krita uz Panamu. Latvijā šīs Vidusamerikas valsts tēls gan saistās nevis ar džungļiem (no šejienes raugoties, šķiet, kādi nu tik nelielā valstī var būt džungļi), bet ar Panamas kanālu, dažādu blēdību auras apvītu ārzonu un kokaīnu. Panamas kanālu, kas ir valsts lepnums (atrodas tās rīcībā kopš 2000. gada) un galvenais ienākumu avots, ceļotāji redzēja, bet par ārzonas esamību pārliecinājās, ieraugot banku debesskrāpjus galvaspilsētas darījumu centrā, kas tiek saukts par Latīņamerikas Dubaiju. Kokaīna tranzītam Kaspars vistuvāk bija savā trešajā Panamas braucienā, par kuru te būs runa, lai gan kokaīns sen vairs nav Panamas valsts galvenais ienākumu avots. Tāds tas bija sociālista, ģenerāļa Manuela Norjegas valdīšanas laikā, no 1983. līdz 1989. gadam, kad ASV karaspēks iebruka Panamā un Norjegu gāza.

Toties džungļi Panamā ir vēl arvien, ieskaitot vietas, kurās cilvēks nav spēris kāju. Tie ir arī mazāk izpētīti nekā dažu citu entomologu iecienītu valstu, piemēram, Kostarikas vai Peru, džungļi. Tomēr džungļi ekspedīcijas apsvērumos nebija vienīgais arguments par labu Panamai. Otrs bija izmaksas, jo ekspedīciju finansēja paši dalībnieki, un lidojums no Rīgas līdz Panamai ir lētāks nekā uz blakus esošajām valstīm – ap 700–800 eiro turp un atpakaļ –, kamēr uz Kostariku lētāk par 1200 eiro neaizlidosi. Tāda ir viena no ārzonas pozitīvajām blaknēm.

Entomologs Kaspars Ozoliņš devās iepazīt Panamu. (Foto: No Kaspara Ozoliņa privātā arhīva)

Konkretizējot, kurp Panamā doties, izvēle krita uz Darienas Nacionālo parku, teritorijas ziņā lielāko nacionālo parku visā Vidusamerikā. Darienas reģionā Panamas dienvidos pie Kolumbijas robežas beidzas lielais Transamerikas ceļš, kas sākas no Ankoridžas Aļaskā un atjaunojas tikai pēc simt kilometriem Kolumbijā. Lielais ceļš Darienā pārtrūkst tāpēc, ka ar mūsdienu tehniku, protams, varētu izbūvēt ceļu arī cauri Darienas kalniem un necaurejamajiem purvājiem, bet to būtu ļoti grūti uzturēt, pasargāt no izskalošanas, jo reģions ir viens no lietainākajiem pasaulē. Lai gan spāņi Amerikas kontinenta iekarošanu esot sākuši cauri Darienas provincei, vēlāk viņi atraduši piemērotākas vietas, tāpēc Dariena vairākus gadsimtus palika samērā neskarta. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc Kaspars pēdējo trīs gadu laikā te katru janvāri atgriežas. Līdz Darienas Nacionālajam parkam, kas ir 350 kilometrus no galvaspilsētas, var tikt tikai laivā pa upi, un nacionālie parki ir arī vienīgās vietas Panamā, kur vēl saglabājušies neizcirsti pirmatnējie lietus meži. Kāpjot augstāk Pirres grēdā, apmēram pie 500–600 metriem virs jūras līmeņa, tie sāk pāriet mākoņu mežos.

Muchos animales

Visas trīs reizes ceļojums ir sācies ar izlidošanu no Rīgas 2. janvārī un beidzies ar atgriešanos 24. janvārī – pirmajā reizē izvēlētais brauciena laiks izrādījies pievilcīgs. Panamā tad ir sausā sezona, vislabvēlīgākie apstākļi tūrismam, kamēr Latvijā pats ziemas vidus, arī Kaspara un Uģa Piterāna izveidotā tauriņu māja tad ir ciet. Dzīve tomēr rādīja, ka katrā reizē laika apstākļi bija atšķirīgi. Pirmajā lietus ceļotājus mocīja tikai vienu reizi, toties otrajā lietus sezona bija aizkavējusies un katru pēcpusdienu sāka līt. Šogad sausā sezona bija sākusies jau decembra sākumā. “Bija riktīgi sauss,” Kaspars vērtē, ka liels sausums nemaz tik labs nav. Upes pažuvušas, augājs sauss, saule zvērīga – tiklīdz Kaspars Panamā izgāja laukā no lidostas, karstums iedeva kā ar āmuru pa galvu. Ja ir mākoņi un lietiņš, sajūta džungļos esot svaigāka.

Šogad Darienas džungļos Kaspars pavadīja 19 dienas, no tām 16 – pārgājienā. Visas trīs Kaspara ekspedīcijas Darienas parkā sākušās no emberu cilts indiāņu komūnas jeb ciemata Pijibalsal. Lai līdz tam tiktu, ar laivu jābrauc līdz ciematam El Real, tur stāv divi džipi, kas par 25 dolāriem tevi aizved vai nu līdz ieejai parkā, vai līdz emberu komūnai. Pirmajā reizē, 2017. gadā, ekspedīcija aizgāja līdz Rančo Frio, dabas aizsardzības pārvaldes stacijai Pirres grēdas pakājē, kur pastāvīgi uzturas 2–3 nacionālā parka reindžeri, un palika tur, ķerot kukaiņus; Kaspars ar vietējo indiāņu gidu gan paguva uzkāpt līdz Pirres grēdai un saprata, ka pa to viņš gribētu noiet.

Otrajā braucienā 2018. gada janvārī no šejienes sākās Kaspara kāpiens augšup “pazudušajā pasaulē”, kad viņš ar diviem emberu cilts gidiem nogāja apmēram 40 kilometru pa Pirres grēdas kori, kur līdz tam cilvēks nebija spēris kāju: “Gan jau no vienas ielejas kāds ir gājis pāri grēdai uz otru ieleju, bet pa kori mēs gājām pirmie!”

Entomologs Kaspars Ozoliņš devās iepazīt Panamu. (Foto: No Kaspara Ozoliņa privātā arhīva)

Toreiz Kaspars bija vienīgais ekspedīcijas loceklis, jo nevienu, kurš gribētu kopā ar viņu veikt šo maršrutu, tā arī neizdevās atrast... “Var jau būt, ja es meklētu plašāk, pa Eiropu, feisbukā un tviterī, kādu atrastu, bet ceļot vienam ir arī savas priekšrocības, ne tikai mīnusi,” saka Kaspars, atceroties lielākos ceļotāju kolektīvos piedzīvotas šķelšanās. Un piebilst, ka šādā ceļojumā iespējamās veselības likstas apzinās un ar tām rēķinās.

Arī mēģinājums pierunāt citādi atsaucīgo tūroperatoru Erasmo de Leonu veikt maršrutu kopā ar viņu Kasparam neizdevās, toties Erasmo sagādāja viņam emberu gidus par labu cenu. Tiesa, arī viņi gājiena laikā mēģināja Kasparu novirzīt uz vieglākiem ceļiem, jo indiāņiem viņa izvēlētais maršruts nozīmēja lielāku ciršanos cauri džungļiem, tomēr Kaspars nepiekāpās, un gājiena beigās abi emberu gidi bija lepni, ka veikuši tādu maršrutu.

Trešajā reizē, tātad šogad, emberu gidi Havjers Pačeko un Tilsons Kontrera – viens ar Kasparu bija gājis pirmajā reizē, otrs otrajā – jau zināja, kas viņus sagaida, un, ja arī mēģināja Kasparu novirzīt no grūtākajām vai bīstamākajām vietām, tad lika galdā tādus argumentus, kurus bija grūti apstrīdēt, piemēram, “nepietiks ūdens” vai “animales čik, čik”, proti, būs zvēri, kas gribēs Kasparu apēst. Kaspars piekāpās un, iedams pa kori, noskatījās uz “muchos animales” vietām, no kurām indiāņi bija viņu atrunājuši; tas tiešām bija viens vienīgs zaļš džungļu paklājs līdz pat horizontam.

Trešā ceļojuma maršruts bija izplānots pa Pirres grēdas rietumu nogāzi, tad pa upi Rio Balsas līdz Kolumbijas robežai, tad atpakaļ un pa kori augšā līdz Pirres grēdas augstākajai robežai Alto de Nike, pēc tam lejā atpakaļ civilizācijā. Melnos priekšdarbus veica tas pats tūroperators Erasmo de Leons, ieskaitot atļaujas no nacionālā parka un no paramilitāras, policijas un robežsardzes funkcijas pildošas organizācijas SENAFRONT. Atrasties šajā teritorijā (tātad klejot pa vietām, kurās tevi, ja kas gadās, varēs atrast tikai ar helikopteru) drīkst tikai licencēta vietējā gida pavadībā. Darienas parka teritorijā dzīvo divas indiāņu ciltis – emberi un vonuāni. Emberiem gida darbs ir viens no galvenajiem ienākumu avotiem. Angliski viņi prot tikai svarīgākos vārdus, tomēr kontaktēties izdodas tīri labi.

Havjeram šogad aprit 60 gadu, bet viņa veiklību un enerģiju Kaspars raksturo kā apbrīnojamu. Emberi mežam ir pielāgojušies tīri fizioloģiski, lai gan viņu apavi bija tikai aizvēsturiski gumijas zābaki faktiski bez protektora, kamēr Kaspars gāja ar šādiem ceļojumiem izcili piemērotiem Altberg zābakiem (britu virsnieks Eds Stafords, kurš divarpus gadu laikā pirmais kājām nogāja pa visu Amazoni, kopā ar Altberg izstrādāja tūristiem piemērotu modeli Panama Jungle Boot – Panama tāpēc, ka tā sauc zoli, ar kuru labi iet pa mālainu augsni, turklāt zābaks drenējas, nav jāvelk nost pēc iešanas pa ūdeni). Indiāņi ir maza auguma, viņi džungļos daudz kur izlien cauri, kamēr Kaspars, ejot pakaļ, dabūja zirnekļu tīklus sejā. Emberi ļoti labi pazīst džungļus. Pilnīgi aizaugušā vietā indiānis pieliecas, paskatās biezoknī un saka: mums jāiet tur. Savukārt Kaspara stiprā puse bija GPS, kas ļāva labāk noteikt galveno iešanas virzienu.

Visas problēmas, kas džungļos rodas, indiānis atrisina ar mačeti. Nocērt papardi vai kādu platlapi, izklāj uz zemes, un naktsmītne gatava. Vakarā indiānis iet upē medīt zivis, protams, arī ar mačeti. No upes Kaspara gids atgriezās ne tikai ar zivīm, sauktām par vakukū, bet arī ar garnelēm un krabīti. “Es vakaros biju noguris un likos gulēt, bet abi indiāņi cauru nakti ņēmās pa mežu. Havjers stāstīja, ka jaunībā reiz, medījot tapīru, četras diennaktis pavadījis mežā bez ēšanas,” atceras Kaspars. Naktī džungļu mežs atdzīvojas, sāk lidināties dažādi sikspārņi, droši vien arī vampīrsikspārņi, dziedāt cikādes un vakarlēpja radinieks, kuru tur sauc par poto, tā brēciens tiešām ir kā no šausmu filmām.

Bīstamais cilvēka faktors

Pārtika gājienam tika sapirkta Panamas supermārketā, no Latvijas Kaspars veda līdzi tikai Herkulesa auzu un rīsu putras paciņas un Oriflame enerģijas batoniņus. Vakaros tika gatavotas gan vakariņas, gan pusdienas nākamajai dienai, lai nav ilgi jākavējas. Rīts sākās ap pussešiem, kad gaisma svīst, tad vēl drusku pavārties guļamtīklā un celies augšā. Guļamtīkla priekšrocība ir iespēja negulēt uz miklas zemes, pa kuru rāpo ne tikai skudras, skorpioni un zirnekļi, bet arī čūskas.

Sākotnējo maršrutu Kasparam nācās koriģēt, kad tūroperators viņam neieteica doties līdz Manene ciemam, kurā dzīvo lielākā emberu komūna Panamā, ap tūkstoti – viņš tur reiz esot iegājis ar kādu spāņu tūristu, un vietējie indiāņi, kas uzskata, ka tā ir viņu zeme, tāpēc svešiem gidiem tūristi tur nav jāvadā, spāni gribējuši gandrīz vai nolaupīt vai vismaz saņemt maksu par to, ka viņš te atnācis.

Entomologs Kaspars Ozoliņš devās iepazīt Panamu. (Foto: No Kaspara Ozoliņa privātā arhīva)

Otra korekcija bija jāveic, kad Kaspars gribēja iet gar kalnu upi Kvasī, kas lejtecē ir diezgan plata. Indiāņu gids viņam teica: upi šķērsosim, bet gar to neiesim. “Kāpēc?” “Muchos animales ņam ņam ņam.” Kad Kaspars priecīgs teica, ka animales ir tieši tas, kas viņu interesē, indiānis neatlaidies: “Mēs uztaisīsim nometni, bet naktī tur nonāk no kalniem un visus apēd!” Kaspars kā biologs bildis: lielākais plēsējs Panamā ir jaguārs, bet tie šajā apvidū sastopami reti. “Nē, tas nav jaguārs. Spāņu valodā tam nav vārda, ir tikai emberu valodā.” Beigās otrs indiānis, redzēdams, ka Kaspars netic pasakām par teiksmainajiem zvēriem, viņam atklāja patiesību: gar šo upi vietējie aktīvi skalo zeltu, to viņi drīkst darīt oficiāli pat bez licencēm. Ja viņi ieraudzīs pie tādas upes balto ar mugursomu un zābakos, saskatīs viņā bīstamu konkurentu. Viņiem parasti ir līdzi stroķis, un maz kas var ienākt galvā.

Tomēr vienu nakti pie Kvasī upes iznāca pārlaist, kad Kaspars gidiem bija paskaidrojis, ka tā iznāks daudz īsāks ceļš, un visi palika dzīvi – visā pārgājiena laikā nevienu cilvēku viņi tā arī nesatika. Tomēr cilvēku pēdas gar upi bija redzamas, arī pamesti slietņi. Gidi ejot uzmanīgi un tramīgi skatījās apkārt. Ieraudzījuši krastā vienā vietā gumijnieku pēdas, indiāņi teica: tie ir emberi, bet nākuši no Kolumbijas.

No visiem trijiem braucieniem šajā bija visnegatīvākā aura, saka Kaspars. “Otrajā es jutos kā pirmatklājējs, šajā jutu cilvēku klātbūtni džungļos, saņēmu brīdinājumus tur vai tur neiet, jo tur tevi vietējie var kidnapot, drošības pēc labāk turēt kabatā 50 dolārus. Vietējie tur iet medīt, gan ar bisēm – medības ar lokiem viņiem esot aizliegtas.” Lai arī visi trijos Panamas ceļojumos satiktie emberi pret Kasparu izturējās draudzīgi, Darienas reģions vēl nesen skaitījās tūristiem viens no bīstamākajiem. Ne tikai tāpēc, ka te viegli apmaldīties un pazust, bet arī cilvēka faktora dēļ. Vēl šā gadsimta sākumā Kolumbijas sarkanie partizāni mēdza ienākt Panamas teritorijā un nolaupīt cilvēkus, pēdējie nolaupītie bija divi vācu botāniķi, kurus atbrīvoja tikai pēc deviņiem mēnešiem.

Otrs cilvēka faktors te ir kokaīna kontrabandas ceļš, kas pastāv joprojām. Kaspars ar gidiem tam uzskrēja virsū nejauši. “Var redzēt, ka taka tiek ekspluatēta, svaigi pēdu nospiedumi, iets kādas trīs dienas pirms...” Tomēr nācās kādus četrus kilometrus iet pa taku, citu variantu nebija. Nevienu cilvēku, par laimi, viņi nesatika, bet indiāņi pa taku gāja kā partizāni filmās, ļoti uzmanīgi skatīdamies uz priekšu un atpakaļ, viņiem ļoti negribējās tur nevienu satikt. Kokaīna nesēji parasti ir emberi no Kolumbijas, vienā somā ir 25–30 kilogrami kokaīna, toties tīra manta. Daži šādu somu nes un iet vieni paši, bet tas ir liels risks – parasti nesējs ir ieķīlājis narkokartelim savu ģimeni, jo tas viņam ir uzticējis mantu, kuras gala cena ir līdz 150 tūkstošiem dolāru par kilogramu. Tāpēc parasti nesēji iet grupās, pirmais un pēdējais ar automātiem. Ja policijai ir skaidras ziņas par kādu karavānu, tā rīko tvarstīšanu, bet džungļos policijai ir ārkārtīgi grūti nokļūt. “Kokaīna nesēji iet vēl čaklāk, nekā mēs gājām, turklāt naktīs,” stāsta Kaspars. Viņam ar kokaīna tranzītu saistītie briesmu stāsti vairs nešķiet kaut kas tāls un nereāls: “To elpu tagad esmu jutis pakausī.”

Entomologs Kaspars Ozoliņš devās iepazīt Panamu. (Foto: No Kaspara Ozoliņa privātā arhīva)

Kas šādu elpu pakausī jutis, to ar Panamas džungļu dzīvniekiem vairs nenobiedēsi. Kaspars redzēja jaguāra pēdu nospiedumus, kā arī vietu, kur jaguārs gulējis. Redzēja trīspirkstu sliņķi, tapīru, pekaru pēdas un izkārnījumus (indiāņi Kasparam iemācīja pekari saost), zirnekļpērtiķus un tik milzīgus zirnekļus, ka pat entomologam kļūst neomulīgi. Odu nebija, kā jau sausā laikā, toties dunduru netrūka. Protams, arī pakapaka, kas emberu valodā ir tauriņš, džungļos sastopami ne mazāk kā tauriņmājā. Lielāko lidoni, Panamas nacionālo putnu harpijērgli gan izdevās redzēt tikai kā mazuli viņa milzīgajā ligzdā pa lielu gabalu. Harpiju mazuli vecāki audzina trīs gadus.

Tagad arī Darienas provincē, gandrīz kā Latvijas laukos, cilvēku kļūst mazāk, ciemi tiek pamesti un aizaug – tur džungļi atjaunojas. Tomēr otrreizējie džungļi ir savādāki – ļoti krūmaini un nepatīkami, čūkslājs kā aiz daža lauku šķūņa, kamēr primārajos džungļos pamatā ir liels koks, pa tiem iet lielākoties ir viegli. Viens no džungļu milžiem ir ceiba jeb ceibas koks (izrunā “seiva” vai “seiba”), kas var izaugt līdz pat 70 metru augstumam.

Lai gan Kaspars Ozoliņš neapgalvo, ka viņš noteikti vēlreiz dosies uz Panamu, varam prognozēt, ka tas droši vien notiks. Pirmkārt, šajā reizē viņam tā arī neizdevās uzkāpt Pirres grēdas augstākajā virsotnē Alto de Nike (1700 metru), un tādus mērķus kalnu apsēstie neatstāj neīstenotus, ja reiz grēda redzēta savām acīm. Otrkārt, jau pirmajā Ozoliņa Panamas ekspedīcijā tika aprakstītas trīs zinātnei jaunas kukaiņu sugas. Tikai tiem, kas uz Panamas džungļiem gribētu doties, lai redzētu vietējās emberu sievietes kailām krūtīm, nāksies vilties, saka Kaspars. Indiāņu nūdismu Panamas valdība cenšoties izskaust, tāpēc, ja arī kādas emberietes plikumus redzēsi, tad tikai no vecākās paaudzes.

Citi šobrīd lasa

9 mēnešus pēc Aretas Franklinas nāves viņas mājās zem spilvena atrod ar roku rakstītu testamentu 10
Latviju noraka tiesneši? Lūk, kā tas notika 2006. gadā, kad zaudējām Kanādai ar 0:11! 25
Pasaulei pirmo reizi parāda Polijā piedzimušo sešīšu fotogrāfijas 13
Tēmas: Panama
Skatīt visus komentārus

Королевский биограф: принц Уильям обращался c будущей женой, как со служанкой

Страшные подробности из зала суда: в "Зимней вишне" заперли входы и отключили сигнализацию