Saldus dakteris Dūlitls no spēka trīscīņas līdz dzīvnieku glābšanai

Par profesiju

Kā tu esi nonācis līdz šādai dzīvei?

Es? Ar ko lai sāku?

Cik ir jāmācās, lai kļūtu par veterinārārstu?

Seši gadi. Mani vecāki ir veterinārārsti. Vidusskolu beidzot, man galīgi nebija domas iet mācīties par veterinārārstu. Vienkārši nezināju, kur iet. Godīgi! Ja vecāki veterinārārsti – jāstājas Lauksaimniecības universitātē Jelgavā. Protams, iestājos. Visādi gāja tos sešus gadus, bet bija interesanti. Man nebija tā, kā citi stāsta – bērnībā braucu līdzi vecākiem, visu redzēju. Tas galīgi nav mans stāsts. Visus studiju gadus arī paralēli strādāju pie lielajiem dzīvniekiem – govīm un cūkām.

Mana privātprakse ir tapusi gada laikā. Visu izdarīju pats, neviens mani nav atbalstījis. Kāpēc man jau pēc gada ir tik daudz? Jo man ir mežonīgi lielas ambīcijas. Visā, ko daru, gribu būt labākais.

Paga, paga. Tikko teici – pēc skolas nezināji, kur iet, un nu jau baigās ambīcijas. Kā tas iet kopā?

Vispār – pret dzīvi. Dzīvē sasniegt labāko – vienalga, ko darītu.

Parasti tie, kam ir ambīcijas, skaidri zina – es gribu to, to un to.

Esmu pamanījis, ka es varētu darīt jebko. Man pret dzīvi un sevi ir lielas prasības. Esmu daudz sportojis, daudz šajā klīnikā ieguldījis.

Precizē, lūdzu, ar kādu sporta veidu tu nodarbojies.

Ar pauerliftingu.

Ā! To jau var redzēt.

Nē, nē, nē. Tā ir spiešana, tupiens, vilkšana no zemes...

...ar svariem.

Jā. Tur man bija ļoti labi rezultāti. Un jebkur, kur eju, visu daru uz visiem simts. Man negribas būt viduvējībai. Šeit man ir privātprakse, biedrībā esmu visu lauksaimniecības dzīvnieku sekcijas vadītājs, vēl universitātē pasniedzu. Plus vēl tagad ārzemniekiem prakses vadīšu Vecaucē. Braucu izsaukumos pie lielajiem dzīvniekiem.

Jābrauc uz Jelgavu?

Jā.

Diezgan daudz iznāk braukāt.

Manī ir tāds entuziasma gars. Dakterim jau tā ikdiena ir diezgan sūra. Es strādāju 24/7. Naktī četros mīnus 20 grādos ir izsaukums, un es braucu, piemēram, sniegt dzemdību palīdzību. Teiksim, dzemdes izkritums. Tas ir traks gadījums, vajadzīga neatliekama palīdzība, un divās stundās tur ir jātiek, vienalga, kur tu būtu.

Tad tevi var izsaukt kā ātro palīdzību naktī?

Jā. Es ceļos. Man mašīna ir pilnībā aprīkota. Austrālijā pat ir tā, ka veterinārārsts, braucot izsaukumā, liek "mirgalkas".

Vai tu celies tāpēc, ka tu to piedāvā vai...

Nu zini, kā. Tu to uzņemies, tev ir klientu loks un atbildība pret viņiem.

Tev ir interese par klientu, tāpēc tu brauc.

Nē, tas ir veterinārārsta ētiskais pienākums sniegt dzīvniekam neatliekamo palīdzību.

Tad tu nevari pateikt – ē, man miegs baigi nāk.

Nē. Tie ir mani klienti, un esmu atbildīgs par konkrēto veterināro jomu, nodrošinu pilno pakalpojumu klāstu.

Par klientūru

Salīdzinājumā ar cilvēku ārstēšanu dzīvnieku ārstēšana ir...

... dārgāka. Jo pirmām kārtām cilvēku medicīnā ir valsts subsīdijas, bet veterinārmedicīnā – nulle, ir tikai privātās investīcijas.

Bet apdrošināšana?

Dzīvnieku apdrošināšana Latvijā ir pamperu līmenī. Piemēram, Anglijā, cilvēks maksā 10–20–30 mārciņas mēnesī, ir polise. Ir izstrādātas vadlīnijas, riski – apmēram kā KASKO. Ir summa, pašrisks. Teiksim, operācija maksā 5000 mārciņu, 2500 sedz apdrošinātājs, un klients piemaksā starpību.

Latvijā tas tā vēl nav izstrādāts. Liellopiem ir dzīvības apdrošināšana. Ganāmpulks ir apdrošināts par noteiktu skaitu dzīvnieku vienību, un ja dzīvnieks aiziet bojā... Bet arī nav tik vienkārši. Ja liellops nobeidzas saimnieka nolaidības dēļ, apdrošinātājs neko nemaksā. Ir tādi akūti stāvokļi, kad veterinārārsts pēc tam taisa sekciju, izmeklē visus orgānus, atrod, kur ir tā problēma, taisa sekcijas slēdzienu, liek zīmogu virsū un sūta apdrošinātājiem. Tad eksperts izvērtē un attiecīgi piešķir to apdrošināšanu vai ne.

Vai te nevar būt korupcija? Es tev bišķi iepiķošu, bet tu pasaki, ka man zibens nospēra...

Protams. Bet tas ir visās profesijās. Tas ir ētikas un godaprāta jautājums.

Vai līdzīgas manipulācijas, ko veic gan dzīvniekam, gan cilvēkam, dzīvniekam ir dārgākas? Piemēram, tāda paša tipa operācija.

Dārdzības ziņā? Noteikti.

Vai dzīvniekiem liek protēzes?

Jā. Liek pat mākslīgās gūžas.

Nopietni? Cik maksā?

Tas ir atkarīgs no ļoti daudz kā.

Dārgajām šķirnes govīm...

Nē, es tagad runāju par mazajiem dzīvniekiem – suņiem un kaķiem. Ārstē pat onkoloģiskās slimības – ir ķīmijterapija.

Degu pelei arī var būt ķīmijterapija?

Tas ir atkarīgs no tā, cik tālu saimnieks grib iet un cik daudz viņš ir gatavs ieguldīt. Mīluļu veterinārmedicīna ir tikpat dziļa kā cilvēku medicīna. Tās iespējas ir tādas pašas.

Specializācija arī ir?

Pagaidām Latvijā tā tikai sākas. Tāpat kā medicīnā. Pie mums tas ir tādā līmenī kā Rietumos pirms 15 gadiem. Palēnām jau notiek, bet pie mums izglītības sistēma nav pareiza. Latvijā to izdarīt nevar – mācīties jābrauc uz ārzemēm uz iestādēm, kas izsniedz arī sertifikātu.

Tu neesi nekādās dzīvnieku sugās specializējies?

Nē. Darbā ar lauksaimniecības dzīvniekiem tā vispār nav. Es daru visu.

Nosauc galvenos: liellops, aitas, jēri.

Jā, ja nepieciešams.

Cūkas, kaķi, zirgi.

Zirgi – nē, tā ir specifiska niša. Tur ir speciālisti, kas ar to nodarbojas.

Mājputni.

Mājputni – tas ir ļoti specifiski.

Truši.

Nu trušiem taisu primitīvās vakcinācijas, bišķiņ – kastrācijas.

Sāpi tu viņam izdari, viņi taču...

Nu, to es saprotu kā vīrietis. Dzīve bez tā ir mazliet pelēkāka.

Ir jāsaprot atšķirība – kaķis, suns ir ģimenes loceklis, un tu arī viņā ieguldi. Protams, viss atkarīgs no rocības. Bet lauksaimniecības dzīvnieki – tas ir bizness. Govis tur, lai pelnītu naudu. Bieži vien ekonomiskais aspekts visu nosaka – varētu darīt vairāk, bet dzīvnieks tiek brāķēts, jo investīcijas nav rentablas. Tas dzīvnieks pēc tam tās neatpelna, un tāpēc ir tā šaurā robeža – ētikas normas, bet veterinārārsts ir pakalpojumu sniedzējs.

Tu strādā arī ar briežu dārziem?

Tas ir ļoti, ļoti specifiski, un ir atsevišķi veterinārārsti, kas to dara.

Vai tie īpašnieki paši iemācās?

Ir daļa procedūru, ko viņi paši dara (tā arī ir pie lauksaimniecības dzīvniekiem), piemēram, vakcinē, dod papildbarību – veic preventīvo darbību. Tādas lietas saimnieks dara pēc veterinārārsta rīkojamu.

Kad Latvijā sākās veterinārmedicīna?

Latvijā jau kopš 19. gadsimta kaut kas tiek darīts. Bija, kas Tērbatas universitātē mācījās.

Mediķi un veterinārārsti palikuši vienīgie no padomju laikiem, kas iziet klasiskās sešu gadu studijas. Teiksim, žurnālisti tagad trijos gados iziet to, ko mēs darījām piecus gadus. Bet tam zināšanu līmenim un pieredzei taču ir liela nozīme. Kad tu mācījies, tev bija daudz prakses, vai ne?

Protams! Es no otrā kursa nedēļas nogalēs strādāju, tāpēc, pabeidzot studijas, jutos gatavs strādāt. Bet tie, kas nav strādājuši paralēli mācībām, ne tuvu nav gatavi darbam.

Tu sacīji, ka studiju laikā vairāk strādāji ar liellopiem. Kā tad tagad ar sunīšiem un kaķīšiem?

Arī tagad es mazāk tajā iesaistos – man ir atbilstošs personāls Veterinārajā servisā. Pats vairāk koncentrējos uz liellopiem.

Tas ir bizness?

Loģiski. Visam ir vajadzīgas finanses. Lai sāktu privātpraksi ar lauksaimniecības dzīvniekiem, vajadzīgi vismaz 10 000 eiro aprīkojumam, arī mašīnai. Es pats to visu samenedžēju. Bet parasti tāds tikko augstskolu beidzis veterinārārsts iet pie lielā zemnieka, kam ir daudz liellopu, un strādā algotu darbu. Un, kamēr viņš savu praksi izveido, paiet 5–10 gadi – pa vakariem pieņem izsaukumus, audzē klientu loku, līdz var kļūt patstāvīgs.

Kāda ir banku attieksme pret tavu darbu?

Pozitīva. Man viss ir caurskatāms. Es jau arī gāju uz banku, kad man bija ikdienas aprite un naudas plūsma. Pret mani attieksme ir pozitīva, bet tiem, kas sāk no nulles, ir vienīgi programma "Altum" un kaut kādi aizdevēji, kas redz, ka ir ideja, ko var attīstīt. Es gāju prasīt līdzekļus nekustamajam īpašumam un aparatūrai, un man nebija problēmu, jo jau gadu man bija stabila naudas plūsma.

Kāds ir mācīšanās process. Ārstiem skaitījās, ka pirmais kurss ir briesmīgs? Līķi jāpreparē.

Pirmie divi kursi bija nosacīti traki. Nosacīti – jo man gāja samēra viegli.

Tāpēc, ka vecāki?

Nē, es viegli mācos – vienreiz izlasu, un man paliek galvā.

Bet – praktiskā puse? Nebija jāgriež?

Nu, jā, anatomijā bija. Pirmajā kursā iedeva sagatavot govs ciskas kaulu, visas šķautnītes, epifīze, metafīze, kondils tāds, kondils šitāds. Viss latīniski. Protams, bija traki. Varēja iedot kaulu, un tev jāpasaka, kas tas par kaulu. Izrādās, nevis suņa, bet jenota.

Kā ar putniem? Saprotu, ka vairāk par kanārijputniņiem vai papagaiļiem neviens netur, bet ja nu kādam ir...

Tad jāmeklē speciālists. Ir kāda meitene, kas pirms diviem gadiem beidza universitāti un specializējas tikai uz putniem. Zooloģiskajos dārzos ir speciālisti, kam ir zināšanas par eksotiskajiem putniem. Bet tādus cilvēkus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem.

Par dzīvniekiem un to personībām

Kas ir bijis tavs eksotiskākais pacients gada laikā?

Eksotiskākais man ir bijis brauciens pie kamieļa. Vajadzēja nagus apstrādāt. Tas ir tāpat kā pie govs. Jušana un medikamenti ir līdzīgi. Govīm arī divreiz gadā nagi jāgriež.

Neatceros, ka bērnībā govīm būtu nagi griezti.

Tā notiek kopš deviņdesmitajiem. Tā ir, var teikt, ortopēdija. Skatās plaknes, kāju stāvotnes pret lecamo locītavu. Tā ir vesela zinātne.

Un ragu kosmētika arī pastāv?

Ir atragošanas procedūra.

Frizūra!

Piena govju ganāmpulkos lielākoties ir bezragu dzīvnieki. Procedūra tiek veikta jau agrā vecumā, lai ragi neataugtu. Līdz ar to arī hierarhija ganāmpulkā mainās. Nav tā, ka vienai govij ragi ir, citai nav, un kāda var uzkundzēties. Tas attiecas uz labturību, lai apstākļi būtu pēc iespējas labvēlīgāki barības ziņā un arī lai starp dzīvniekiem būtu pēc iespējas mazāk stresa. Jo tas viss atspēlējas uz pienu: jo stresaināka govs, jo mazāk ēd, jo mazāk piena no tās var izslaukt.

No kā govīm jāstreso?

No citiem lopiem. Govīm ir ļoti izteikta hierarhija.

Topošajiem veterinārārstiem māca arī etoloģiju?

Protams, dzīvnieku izturēšanos.

Un kā ir? Govis ir miermīlīgi dzīvnieki?

Tie ir bara dzīvnieki.

Individuālie raksturi ir?

Loģiski. Pēc šķirnēm atšķiras. Agresīvākās no piena lopiem, kas tagad vispopulārākā šķirne, ir Holšteinas melnraibās, arī Holšteinas sarkanraibās. Gaļas lopiem – šarolē, limuzīns, holanderi ar tiem lielajiem ragiem – tiem instinkti ir vēl attīstītāki. Dzīvnieki ir vairāk brīvdabā aplokos, un izturēšanās ir tuvāka dabiskajai. Savukārt piena govis katru dienu slauc, apčubina, parunājas ar tām, un dzīvnieks ir socializēts. Tam var pieiet klāt un visu izdarīt. Un, protams, veterinārārstam vienmēr ir milzīgs risks, jo dzīvnieks vienmēr būs spēcīgāks par cilvēku. Ir bijuši gadījumi ar ļoti bēdīgām beigām – veterinārārstam.

Kas ir tas, ka govs lec uz govi? Tas ir homoseksuālisms?

Nē, tā ir hormonāla darbība instinktu līmenī. Govs, uz kuras lec, meklējas; tā, kura lec, ir priekšmeklēšanās ciklā. Hormoni izstrādājas. Tas ir kā ar sievietēm. Nu jūs jau zināt – uz mēnešreizēm viņas kļūst tādas aktīvākas, trakākas.

Kāds ir tavu klientu areāls?

Sešdesmit kilometru rādiusā. Ir bijis, ka esi vienā galā un triecies uz otru pusi 120 kilometrus. Reizi nedēļā vai reizi divās es vēl braucu uz lielo cūku kompleksu uz Krimuldu (pie Siguldas). Tur darbošanās ir mazliet citāda: cūka ir vēl ekonomiski mazvērtīgāks dzīvnieks, un darbs notiek pēc protokoliem. Veterinārārsts sastāda protokolus, izvērtē situāciju saimniecībā, piemēram, par infekcijas slimībām, ļoti svarīga ir profilakse un vakcinācija cūkām. Un otrs – protokoli par kaut kādām klīniskajām pazīmēm. Diareja ir tāda, ārstēšana tādā vecumposmā – tāda.

Diareja ir caureja, ja?

Tu izvērtē un uzraksti, kas jādara, un darbinieki to izpilda. Tu izstaigā fermu, skaties – šis metiens ir tāds sliktāks, vajag kaut ko darīt. Izdomā un norādi – ko. Tu veic virsuzraudzību.

Cik ir spēlētāju tavā biznesā Latvijā?

Privātprakses? Varētu būt 200–300 veterinārārsti darbā ar lauksaimniecības dzīvniekiem. Tā, kā es strādāju, – varētu būt kādi piecdesmit.

Par daudz vai par maz?

Ja godīgi – mazliet par daudz.

Bet tu pats – tev jānesas 120 kilometri...

Bet, lai varētu attīstīties, jāiziet no komforta zonas. Paēdis ir, jumts virs galvas ir – es tā negribu dzīvot. Es gribu kā Rietumos. Lai ir serviss – viena vieta, kur apkalpo visu sugu dzīvniekus. Cilvēki strādā maiņās. Ir darba laiks no astoņiem līdz pieciem, un naktī – dežūrārsts. Pagaidām, kamēr esmu viens, man pa gadu ir bijušas četras vai piecas brīvdienas.

Par mīluļiem

Ja tev atnestu rāpuli – hameleonu vai čūsku –, tu varētu viņam palīdzēt?

Nē, es nosūtītu pie attiecīgā speciālista.

Ir arī zivis.

Latvijā ir audzētavas un attiecīgi – pāris speciālistu.

Ja tu taisītu zivju dīķi, vai zivis ārstētu pats?

Es mēģinātu pats un konsultētos. Es vispār esmu par specializāciju.

Kā tu jūti – kāda ir veterinārārstu pakalpojumu pircēju maksātspēja. Tā paaugstinās, pazeminās?

Godīgi teikšu – es esmu dārgs. Aptuvenais orientieris – eiro minūtē. Plus medikamenti, plus ceļš, plus PVN.

Tevī ir tas doktors Dūlitls iekšā? Tas zvērs – liels, mazs, vienalga, kāds būtu – jūt, ka tu nāc viņam palīdzēt? Kāda ir emocionālā saikne ar pacientu?

Daži mani studiju biedri domāja, ka dzīvniekus vajadzēs tikai mīļot, bet ir arī otra puse – ir jāpieņem kardināli lēmumi, ja dzīvnieks ir pārāk slims un ir jāiemidzina. Tas arī ir emocionāli smags lēmums. Un daži cilvēki salūst, viņiem to grūti izdarīt, pēc tam pārmet sev to un tāpēc savā darbā izdeg. Manī ar gadiem mīlestība pret dzīvnieku tikai pieaug.

Bet vai dzīvnieks to sajūt?

Protams! Dzīvnieks ļoti jūt bailes, nedrošību. Ir jāzina, kā pieiet pie mājdzīvnieka ja tu pieiesi pie zirga un... vau!...

...za naših!

 Viņu nobiedēsi.

Lai dievs pasarga!

Vai: “Zdarova, karova!”, tad tu tā dabūsi iekšās. Bet, ja pieiesi pie govs, apčubināsi, sasveicināsies: “Čau, mana meitene!” – cita lieta!

Bet vai ir kādi jūtīgāki dzīvnieki? Es domāju, ka cūka nav baigi jūtīgā.

Ir stresa jūtīgāki. Cūka ir ļoti stresains dzīvnieks. Pirms kaušanas, ja cūka ir stresā, mainās hormonu – kortizola – līmenis, līdz ar to mainās gaļas kvalitāte – gaļa kļūst balta, ūdeņaina, pelēcīga.

Tad jau košera kaušanas metode ir diezgan pareiza, kas noņem to stresu.

Ir speciāla duršanas tehnika. Cik tas ir labi vai ne... Tāpat ir jāizvērtē, cik ekonomiski pamatoti turēt dzīvnieku, piemēram, cūku, kas ir vesela, bet kuru vairākkārt neizdodas apsēklot. Tas attiecas uz lauksaimniecības dzīvniekiem, bet ar mīļdzīvniekiem ir kā ar cilvēkiem.

Vai vari nosaukt piemēru – cik ir lielākā summa, kas ieguldīta pakalpojumos kaķim vai sunim?

Mēs atvērāmies tikai pirms mēneša. Pagaidām tie ir 500 eiro. Bet, atceros, kad mācījos, universitātes klīnikā tūkstošos gāja. Piemēram, zirgiem, operācijas 10 000 eiro maksāja.

Vai ir bijis, ka saimnieks saka – dariet visu iespējamo –, bet tu redzi, ka...

Man kā veterinārārstam ir jāspēj izvērtēt, jo dzīvniekam ir ciešanas, un, ja tās ir pārāk lielas un tu redzi, ka dzīvnieks dziest ārā, bet saimnieks saka darīt visu maksimālo, veterinārārstam ir tiesības pieņemt lēmumu.

Vai ir jāparaksta kādi papīri?

Protams! Vajadzīgs dzīvnieka saimnieka parakstīts eitanāzijas akts. Vienmēr ir jābūt drošam, jo cilvēki ir visādi. Daži ir ar putniem. Dažkārt ir tā, ka ir ieguldīts liels darbs, bet rezultāts nav tāds, kā dzīvnieka saimnieks gaidījis. Turklāt ne viss ir izārstējams. Saimnieks, kas noturējis dzīvnieku divas nedēļas klīnikā, samaksājis kādu tūkstoti eiro, un viņam saka – dzīvnieks jāiemidzina –, protams, nav priecīgs. Un ja vēl veterinārārstam nav eitanāzijas akta, beigās saimnieks pasaka, ka veterinārārsts noindējis dzīvnieku.

Tev pašam ir bijuša kādas juridiskas sekas tā dēļ?

Nē. Bet sūdzības veterinārārstu ētikas komisijā ir ikdiena. Uz sūdzību skaitu nevajag skatīties, drīzāk – tiem, par kuriem sūdzas, ir arī vairāk darba. Piemēram, ārsts visu izdarījis pēc vislabākās sirdsapziņas, bet klients, kurš no veterinārmedicīnas neko nesaprot un ir tāds temperamentīgāks, iesniedz sūdzību.

Tev pašam ir kāds dzīvnieks?

Man ir adoptēts. Pikucis. Sākumā viņš bija Sūdu Pikucis. Tagad ir Pikucis. Pieklīda kādas pāris dienas pirms klīnikas atklāšanas. Septiņos no rīta nesu kastes ārā un pie miskastēm redzu – tāda maza kaķa sejiņa. Sirds salūza – paņēmu un ienesu iekšā. Es esmu kaķu cilvēks.

Kas ir gudrāks – suns vai kaķis?

Intelekta ziņā saprātīgāks ir suns, bet kaķis ir patstāvīgāks. Viņam ir sava filozofija. Kaķis visu saprot, bet viņam ir ģenētiskajā kodā ierakstīts dzīvot citādāk nekā sunim.

Īstajā brīdī ieskatīties acīs pie miskastes.

Pirms diviem mēnešiem man nācās savu paša kaķi eitanizēt, un Pikucis tur pie miskastēm juta, ka ir brīva vieta, ka daba nemīl tukšumu.

Man personisks jautājums – vai var izdarīt operāciju, lai sanbernāram visu laiku tā šlerba netecētu.

Nē, šķirne ir tā selekcionēta.

Tāpat kā nevar aizliegt krākt tiem saplacināto purnu suņiem.

Patiesībā tiem var mazliet atvieglot situāciju, jo dažu līniju pārstāvji patiešām dzīvi pavada tādā bezskābekļa režīmā.

Cik dziļi tu vari aiziet operāciju plāksnē?

Tieši ar mazajiem dzīvniekiem gribu sākt mācīties specifiskākas operācijas. Bet ar lauksaimniecības dzīvniekiem – ķeizargriezieni un tamlīdzīgi. Ar lielajiem dzīvniekiem ir interesantāk – govs stāv, un tu sānā griez – taisi paralumbālo infiltrāciju. Viņa neko nejūt.

Cik smags ir dzimstošs teļš?

30–40 kilogrami. Govs jūtas komfortabli – ēd, gremo – , un tu darbojies. Bet, protams, ķeizargriezienu izdara tikai apgrūtinātos gadījumos.

Kādu zvēru no visiem pasaules dzīvniekiem tu sev gribētu – pingvīnu vai ehidnu, vai vēl kaut ko?

Man gribētos poniju, tad vēl dekoratīvo ruksi, lai skraida. Man gribētos visus lauksaimniecības dzīvniekus – tikai miniversijā. Videoklipos esmu redzējis, ka Amerikā ir tādas mazas gotiņas. Pēc eksotiskajiem man nav vēlmes.

Kādas traumas no dzīvniekiem tev ir bijušas?

Govs ir iespērusi, iebadījusi. Dzīvnieks vienmēr ir stiprāks. Deviņdesmitajos gados bija gadījums, kad mēģināja stāvošu zirgu izkastrēt, un iznākums bija cilvēkam letāls – ar pakavu pa galvu.

Vai veterinārārsts krīzes gadījumā var ārstēt cilvēku?

Lielos vilcienos. Principi reanimācijai ir vienādi, atšķiras normas. Tāpat arī cilvēku ārsts var palīdzēt dzīvniekam.