Latvietis Raimonds Tomsons no "Vincenta" iekļūst vīna zinību Olimpā

Raimondam Tomsonam ir 38 gadi, un nu jau vairāk nekā 15 gadu viņš var lepoties ar vīnziņa jeb someljē profesiju, ko apguva, kad, neizturējis konkursu augstskolā, nonāca restorānā "Vincents". Tomsons ir ne tikai restorāna vīnzinis, bet arī tā direktors, par kuru kļuva pēc slavenā šefpavāra Mārtiņa Rītiņa aiziešanas pensijā.

Bet nu Latvija var lepoties ar Raimondu Tomsonu kā vienu no labākajiem vīnziņiem pasaulē – 2017. gadā latvietis uzvarēja Eiropas vīnziņu čempionātā, bet pirms trim nedēļām Beļģijā notikušajā pasaules čempionātā izcīnīja trešo vietu. Ko nozīmē pasaules vīnziņu čempionāts un kas jādara, lai kļūtu par labāko pasaulē, – to Raimonds Tomsons stāsta žurnālam "Kas Jauns".

Vai zini visus Kipras ciematiņus?

Raimondam Tomsonam šis ir jau trešais pasaules čempionāts – viņa debija bija 2010. gadā, 2016. gadā Raimonds ieņēma septīto vietu, bet šogad iekļuva finālā, kur spēkiem mērojas tikai trīs paši labākie vīnziņi.

Raimonds stāsta: lai arī vīnziņi zināšanas papildina katru dienu, pasaules čempionātiem viņi gatavojas īpaši – vismaz pusotru, divus un pat visus trīs gadus pēc konkrēta izstrādāta plāna. „Problēma ir tajā, ka vīna pasaule nepārtraukti mainās. Nāk klāt jauni vīnkopības reģioni, jauni vīna stili, tāpēc teorētiskā informācija, kas jāapgūst, ir milzīga. Piemēram, Itālijā vien ir 20 vīna ražošanas reģionu, kuriem katram ir savi strikti izstrādāti likumi, vīnogu audzēšanas un novākšanas noteikumi, vīna darīšanas un izturēšanas kārtība. To visu vīnzinim nepieciešams zināt, bet tā ir viena Itālija! Vīnzinim jāpārzina ģeogrāfija, vēsture, jo pasaules čempionātā var pajautāt jebko. Katru reizi ir kāds jautājums, par kuru brīnies – nu kā kaut ko tādu var izdomāt pajautāt?! Piemēram? Mēs zinām, no kurām rīsu šķirnēm tiek raudzēts sakē, bet šoreiz lika vēl katrai šai šķirnei nosaukt Japānas prefektūru, no kuras tā nāk. Vai arī šāds jautājums. Ir tāds ļoti slavens, vēsturisks Kipras vīns Commandaria – visi zina, ka tas ir viens no vecākajiem vīniem pasaulē, kas joprojām ir ražošanā. Taču pasaules čempionātā lika nosaukt visus tos 14 Kipras ciematiņus, kuros atļauts šo vīnu ražot!” atceras Raimonds Tomsons un smejoties piebilst: „Reti kurš var nosaukt kaut četras Kipras pilsētas, bet te prasa 14 konkrētus ciematiņus!”

Kā atpazīt Rīgas balzamu?

Kā vispār ko tādu var iemācīties un paturēt atmiņā? „Piespiežoties. Jo, katru reizi pārlasot vīna vēsturi, teoriju un ģeogrāfiju, pieķer sevi pie domas – eh, šo es neiemācīšos, bet to atlikšu uz vēlāku laiku. Taču, lai uzvarētu, jāzina un jāatceras teju viss. Svarīgākais ir nevis visu informāciju izlaist caur galvu, bet izkonspektēt, pievēršot uzmanību lietām, kas aizmirsušās vai nav zināmas, un tieši tās pastiprināti apgūt.

Piemēram, man mājās visas sienas bija aplīmētas ar lapiņām, uz kurām biju sarakstījis visādus faktus, instagramā salicis dažādu reģionu kartes. Tā kā man ir labi attīstīta redzes atmiņa, tad tā arī mācījos – ik brīvu brīdi, kaut vai bērnu auklējot, skatījos uz šīm lapiņām un mācījos,” atbild Raimonds, sakot, ka vīnziņu čempionātos notiek arī dzērienu „aklā degustācija”, kur jāatpazīst tumšās glāzēs ielietā dzira.

Reiz pasaules labākie vīnziņi šajā degustācijā nav atpazinuši percovku. Kā tas ir iespējams? Tas taču ir tik specifisks dzēriens!

„Tik atbildīgā konkursā – reālos kaujas apstākļos –, kur dažās minūtēs jāspēj parādīt savas zināšanas un spējas, kur jāspēj savākties stresa apstākļos, patiešām pašas elementārākās lietas aizmirstas. Man tā ir bijis, ka es zinu, kas tas ir par dzērienu, bet nespēju to nosaukt,” paskaidro latviešu vīnzinis, sakot, ka šogad finālā trijās minūtēs bija jāatpazīst desmit dzērieni. Un visi bijuši stiprais, baltais alkohols.

Vai reiz bijis kāds jautājums par Rīgas melno balzamu? „Jā! Šajā čempionātā viens no uzdevumiem bija – 15 dažādiem pasaules dzērieniem jāpieraksta valsts, no kurienes tas nāk. Mēs ar kolēģi smējām – atlika vien man uzvarēt Eiropas čempionātā, ka vīnziņu pasaulē uzzināja par Latvijas esamību un pasaules čempionātā iekļāva arī kādu jautājumu par Latviju,” pasmaida Raimonds un, vaicāts, kā iespējams pazīt visus dzērienus no visas pasaules, bezkaislīgi atbild: „Mācoties. Katru dienu pa četrām piecām stundām.”

Galvenais – neļaut sevi apmuļķot

Vīnziņu čempionātos vienas no aizraujošākajām meistarības pārbaudēm ir dažādu situāciju izspēle, kad vīnzinim ir jāspēj pareizi apkalpot klientus. Taču šajos uzdevumos iekļauti visdažādākie āķi.

„Piemēram, klients vēlas 2018. gada rīslingu. Bet ledus spainī tāda vīna nav! Kur tas āķis noslēpts? Izrādās, vīnzinim jau uzreiz bija jāatceras, ka 2018. gada rīslings vēl nebija nonācis pārdošanā. Un klientam delikāti jāizskaidro, cik viņš labi orientējas vīnā, ka 2018. gads bijis izcils šā vīna ražošanā, un pats galvenais – jāatvainojas, ka šis vīns vēl nav nonācis pārdošanā, ka restorāns to gaida kuru katru brīdi, tāpēc tā vietā var piedāvāt 2017. gada rīslingu, kas ir ne mazāk izcils...

Vīnzinim ir jāmāk darboties ar klientu, lai viņš nenonāktu neērtā situācijā. Jāliek nojaust, ka klients ir pats galvenais. Un tieši to pasaules čempionātos arī vērtē, jo tur uzdevumi tiek gatavoti trīs gadus, tehniskā komisija modelē katru varbūtējo situāciju, katru rīcības scenāriju. Piemēram, ja dalībnieks rīkosies tā, mēs viņu vērtēsim šitā – tas viss tiek atrunāts,” paskaidro Tomsons.

Tituls un slava

Ko balvā saņem pasaules čempions? „Titulu un slavu,” atbild Raimonds. „Pasaules čempions savu dzīvi ir nodrošinājis, viņš tiek aicināts uz meistarklasēm visā pasaulē, uz viņu skatās kā uz vīna kultūras etalonu, viņš nodarbojas ar vīna konsultācijām. Pēc šāda cilvēka ir pieprasījums, viņu aicina ciemos, grib dzirdēt viņa veiksmes stāstu, jo vīnu pasaulē vīnzinis ir kulta profesija.

Pēc triumfa pasaules čempionātā vīnzinis algotu darbu var nestrādāt vismaz pāris gadu. Taču ikviens sevi cienošs someljē turpinās strādāt savā restorānā, turpinās apgūt vīna zinības, lai nezaudētu statusu un iegūtās zināšanas. Citādi nebūtu bijis vērts visus tos gadus tā mācīties.”

Interesanti, ka uzvarētājs ir pasaules čempions uz mūžu – neviens viņam šo titulu neatņems, jo viņš šajā vīnziņu olimpiādē vairs nevar piedalīties. „Un tas ir forši – šobrīd ir 16 pasaules čempioni, un 15 no viņiem (viens vīnzinis gan ir nomiris) bija ieradušies arī uz šo pasaules čempionāta finālu.

Tas bija tik episks brīdis, kad uz skatuves uzaicināja visus dalībniekus un iepriekšējos pasaules čempionus, un tikai tad tika nosaukti trīs finālisti. Un visi šie pasaules čempioni mūs vērtēja finālā,” atceras latvietis, piebilstot, ka fināls ir kā šovs, kas notiek plašā zālē, daudziem tūkstošiem skatītāju klātesot.

Traucēja stress

Pusfinālā Raimonds Tomsons nostartēja perfekti, taču finālā labāko sniegumu parādīt neizdevās. „Netiku galā ar stresu. Izgāju kā favorīts un neizturēju spiedienu, tikmēr abi pārējie finālisti, kuriem šis bija pirmais čempionāts, priecājās kā mazi bērni jau par iekļūšanu finālā un ar to jau jutās kā uzvarētāji. Viņi finālu izbaudīja un tajā piedalījās bez atbildības izjūtas, bet es sastresojos un visas cerības uz uzvaru noraku jau pirmajā uzdevumā.

Par spīti tam, ka speciāli biju apmeklējis psihoterapeitus, lai mācītos tikt galā ar šādām stresa situācijām, tas šoreiz tieši finālā nepalīdzēja. Pārējos uzdevumus gan izpildīju godam, taču ar to bija maz. Jā, bija reālas iespējas uzvarēt, taču pats pie tā biju vainīgs,” godīgi atbild Raimonds, sakot, ka kā Eiropas čempions izjutis atbildību nepievilt savus fanus, taču nav ticis galā ar šo iekšējo psiholoģisko spiedienu.

Tas nozīmē, ka mūsu vīnzinis ir vīlies par sasniegto rezultātu? „Nebūt nē! Tas ir ļoti liels panākums. Latvija pierādījusi, ka tai ir tiesības atrasties uz vīna pasaules kartes, ka pirms diviem gadiem izcīnītais Eiropas čempiona tituls nav nejaušība,” atbild Raimonds Tomsons un, vaicāts, vai grasās piedalīties vēl kādā čempionātā, aizdomājas: „Kaut arī sev esmu pateicis, ka trešā vieta ir izcils rezultāts un nebūtu slikti aiziet, tomēr ir sajūta, ka vēl vienu reizi vajadzētu pamēģināt. Bet vairāk gan ne. Tas ir visas ģimenes lēmums, jo tomēr šie pasaules čempionāti atņem daudz laika – vismaz pusotrs gads tiek ziedots, atņemot to ģimenei.”

Pudelīte dienā

Lai vīnzinis varētu runāt par vīnu, tas ir jāiepazīst pašam – protams, arī jānogaršo. Bet vīnu taču ir tūkstošiem! Starp citu, cik jaunu vīna šķirņu katru gadu parādās? „Vairāk jārunā par jaunu vīna reģionu parādīšanos, jo jaunas vīnogu šķirnes vairs tik bieži neselekcionē.

Cik pudeļu jauna vīna ik gadu man nākas nogaršot? Uh! Grūti pateikt. Ja padomā, tad... Nedēļā grūti atrast dienu, kad neesmu degustējis kādu vīnu. Nu tad sanāk, ka tās ir 365 pudeles gadā!” pasmaida titulētais vīnzinis.

„Daudz ko var nopirkt Latvijā, bet jāatzīst, ka mūsu vīna tirgus ir ļoti mazs un jauns, līdz ar to daudzus kulta vīnus pie mums nav iespējams iegādāties un es daudzus no tiem nemaz neesmu pagaršojis. Tāpēc, gatavojoties nākamajiem čempionātiem, ik pa laikam kādu kulta ražotāju produkciju pasūtīsim internetā. Tas ir tikai naudas jautājums.

Piemēram, vīns, ko aizvadītajā nedēļā pasūtīju no Austrālijas, man izmaksās 200 eiro. Pudelē? Nē, tās ir sešas pudeles. Bet, protams, tie ir ieguldījumi, tā ir naudas investīcija. Taču tie ir ieguldījumi manā nākotnē – es zināšu, kā šis vīns garšo, būšu iepazinis to. Papildus tam visam es būšu arī labi pavadījis laiku, izbaudot labu vīnu labā kompānijā,” paskaidro Raimonds Tomsons, sakot, ka mājās vīna kolekcija viņam nemaz neesot tik liela – kādas pārsimts pudelītes: „Es netaisu tādu dižu kolekciju.

No katra ceļojuma cenšos atvest kādu interesantu vīnu, bet tādu ļoti ekskluzīvu un dārgu man nav. Man pagaidām nav tādas rocības, lai varētu atļauties ko tādu iegādāties. Jā, man ir atliktas pudeles ar vīnu, kas ražots manu bērnu dzimšanas gados, un tās atvērsim, kad viņiem būs 18 gadu.”

Vai viņam izdevies baudīt arī tādus vīnus, kuru cena mērāma vairākos simtos un tūkstošos par pudeli? „Jā! Piemēram, kad kāds klients restorānā pasūta ļoti dārgu vīnu. Vīnzinim pirmajam tas ir jāpagaršo, jāpārbauda, vai vīns ir kvalitatīvs un to var pasniegt. Vēl mēs daudz ceļojam pa dažādām vīna prezentācijām un degustācijām, ir bijuši arī gadījumi, kad mēs – vīnziņi – sametam naudu un nopērkam kādu dārgāku vīnu.”

Vīnziņu olimpiskās spēles

Pasaules vīnziņu čempionāts pirmo reizi notika 1969. gadā. To ik pēc trim gadiem rīko Starptautiskā Vīnziņu asociācija (Association de la Sommellerie Internationale jeb ASI), un vīna pasaulē tas tiek uzskatīts par lielāko izaicinājumu – par vīnziņu olimpiskajām spēlēm.

Čempionātā piedalās tikai paši labākie no labākajiem someljē. Ja pirmajā gadā startēja vīnziņi no deviņām valstīm, tad šogad, 16. pasaules čempionātā, spēkiem mērojās 65 vīnziņi no 62 valstīm, tostarp arī divi latvieši – Raimonds Tomsons un Kaspars Reitups. Čempionāts notika Antverpenē, Beļģijā, un pirmo vietu ieņēma vācietis Marks Almerts, otro – dāniete Nina Jensena, savukārt trešajā vietā ierindojās pašreizējais Eiropas čempions no Latvijas Raimonds Tomsons. Kaspars Reitups, kas debitēja šajā čempionātā, bija tuvu pusfinālam – viņam 23. vieta.

Lai iegūtu pasaules čempionātam nepieciešamās zināšanas, vīnziņiem sagatavošanās aizņem vairākus gadus vai pat gadu desmitus. Vīnziņiem jāpārzina ne tikai vīna vēsture un ģeogrāfija, vīnogu audzēšana, vīna darināšana un vīnogu šķirnes, bet arī likumdošana, stiprie alkoholiskie dzērieni, alus, kafija, tēja un cigāri. Vīnziņiem ir jāprot šos dzērienus atpazīt degustācijās, perfekti jāpārzina vīna pasniegšanas etiķete un viesu apkalpošanas māksla.