Padomju “neuzvaramās” armijas kaunpilnā dibināšana saistīta ar atkāpšanos no Rēzeknes un Daugavpils. Ko nezina 9. maija svinētāji?
9. maijā pie monumentālā veidojuma Pārdaugavā, Uzvaras parkā, kas uzsliets par godu padomju Latvijas atbrīvošanai no vācu fašistiskajiem iebrucējiem atkal pulcējas ļaudis, lai kliegtu urravas “neuzvaramajai un visuuzvarošai” padomju armijai, kura pasauli atbrīvojusi no nacisma. Tomēr vairums cilvēku, kas stāv abās ierakumu pusēs, nezina, ka sarkanarmijas dibināšana savulaik bija cieši saistīta ar notikumiem Latvijā.
Sarkanā armija lielā mērā tika nodibināta tādēļ, lai boļševiki varētu iesoļot Latvijā un te 1918. gadā nodibināt proletariāta diktatūru.
Ļeņins dokumentu par sarkanarmijas dibināšanu paraksta ultimāta iespaidā
Nacistu sagrāvi panākušie PSRS bruņotie spēki ir dibināti kaunpilnos apstākļos, kad padomju Krievija “kosmiskos” tempos zaudēja vienu teritoriju pēc otras, kad boļševiku apvērsuma vadonis Ļeņins Petrogradas Smoļnijā izmisumā skatījās, kā viņam no rokām ārā slīd sagrābtās zemes un saņēma ultimātu no Vācijas piešķirt neatkarību Kurzemei, Livonijai, Igaunijai, Somijai un Ukrainai.
23. februāri padomju histiogrāfija pārvērtusi par mitoloģiskiem nostāstiem apvītu “vīriešu dienu” – padomju armijas un jūras kara flotes dienu, jo tieši 1918. gada 23. februārī Ļeņins parakstījis dekrētu par sarkanarmijas dibināšanu. Tomēr maz zināms ir fakts, kādos apstākļos Ļeņins uzlika savu parakstu zem šī dokumenta un kāds ir tā oriģinālais nosaukums. Tas notika dienā, kad padomju Krievijas valdība no toreiz ar Krieviju karojošās Vācijas saņēma ultimātu piešķirt neatkarību Baltijas valstīm un Ukrainai, kad visi padomju varas atbalstītāji un sarkanie strēlnieki jau bija aiz Latvijas robežas – aiz Pleskavas un Latvijas teritorijā vairs nebija palikusi neviena “sarkanā saliņa” (līdz 27. februārim saujiņa boļševiku piekritēju gan vēl saimniekoja Alūksnē).
Tolaik gan nebija novilktas arī pašas Latvijas robežas un līdz valsts dibināšanai vēl bija jāgaida vairāki mēneši. Tādēļ vāciešu iesniegtajā ultimātā ar Latviju jāsaprot divas teritorijas – Kurzemi un Livoniju, tāpat vācieši jau pēc būtības nepieprasīja šo zemju pašnoteikšanās tiesības, bet gan “brīvību” Vācijas protektorātā. Latviju dalīja pasaules varenie, bet viņu savstarpējo cīniņu rezultātā mums pavērās vēsturiskā iespēja atbrīvoties no visiem okupantu zābakiem. Viens no šiem zābakiem bija sarkanarmija.
23. februārī Latvija pilnībā atbrīvojas no sarkanajiem kaujiniekiem
Kā tad īsti dibinājās viens no šiem “zābakiem” un kas notika 1918. gada 23. februārī, vai Latvijā šī diena būtu jāatzīmē? Varbūt šo datumu arī varētu Latvijas sakarā pieminēt, bet ne jau kā padomju armijas dibināšanas dienu, bet gan kā boļševiku spēku sakāves dienu un Latvijas liktenim nozīmīga dokumenta iesniegšanas boļševiku līderim Ļeņinam atceres dienu.
1918. gada sākumā turpinājās Pirmais pasaules karš un padomju Krievija kā cariskās Krievijas impērijas mantiniece bija iesaistīta karadarbībā pret Vāciju. Boļševiki cerēja, ka karadarbība izbeigsies “pati no sevis”, jo pēc komunistiskajiem principiem vācu proletariātam vajadzēja masveidā dezertēt no Vācijas armijas un atteikties no cīņas ar patieso visu darbaļaužu interešu aizstāvi – padomju varu. Tomēr tā nenotika, un 1918. gada februāra otrajā pusē vāciešu armija straujos tempos dažās dienās (brīžiem ar ātrumu 50 kilometri dienā) soļoja iekšā bijušās cariskās Krievijas teritorijā, tostarp arī Latvijā.
18. februārī vācieši ieņēma Daugavpili, 20. februārī - Minsku, 21. februārī – Polocku, 22. februārī – Rēzekni, 24. februārī – Tartu un Tallinu, bet 25. februārī vācieši jau saimniekoja Krievijas pilsētā Pleskavā. Tas nozīmē, ka 23. februārī Latvijas teritorijā vairs nebija palikusi neviena “sarkanā saliņa”, par kuru cīnītos latviešu sarkanie strēlnieki. Drīz vien sarkanajiem gan izdevās pāriet Latvijas robežu un Pētera Stučkas virsvadībā dažus mēnešus īstenot sarkano teroru. Un to izdarīja teroristi un okupanti, kuru kaujas vienības tad arī 1918. gada 23. februārī izlēma dibināt Ļeņins. Tomēr šajā dienā praktiski nekādas darbības šai sakarā un mobilizācijas nenotika, sarkanarmiju nesāka dibināt.
Patiesībā pirmais padomju Krievijas Tautas komisāru padomes dekrēts par Strādnieku un zemnieku armijas dibināšanu tika izdots 1918. gada janvārī (praktiska darbība tās veidošanā Petrogradā sākās tikai 21. februārī, bet masveida mobilizācija tajā tika uzsākta 25. februārī). Tā kā šie datumi nekādā veidā neattiecas uz 23. februāri – vēlāko padomjlaika “vīriešu dienu”.
Padomija izmisumā: zaudēta Rēzekne un Daugavpils, jādibina armija to atgūšanai
23. februāra rītā padomju Krievijas Tautas komisāru padomei Petrogradā (tagad – Sanktpēterburgā) tika iesniegts Vācijas ultimāts atteikties no valstīm ap Baltijas jūru un Ukrainas, piešķirt šīm teritorijām brīvību, protams, Vācijas izpratnē.
Boļševiki zaudēja ne tikai kolonijas, bet arī Krieviju (vācieši jau bija iesoļojuši Pleskavā). 23. februārī tika publicēts Ļeņina izmisumā sacerētais raksts “Sociālistiskā tēvzeme briesmās!” Zīmīgi, ka šis uzsaukums, par kura mērķi tika uzstādīts sākt veidot armiju sociālistiskās tēvzemes aizstāvēšanai, sākas ar paziņojumu, kurā padomju valdība paziņo, ka tā labprātīgi atsakās no tiesībām saimniekot Rēzeknē un Daugavpilī (krieviski – Režicā un Dvinskā):
“Lai glābtu novārdzināto valsti no jauniem kara pārbaudījumiem, mēs piekritām lielam upurim un paziņojām vāciešiem, ka piekrītam viņu miera nosacījumiem. 20. februāra vakarā mūsu parlamentārieši aizbrauca no Režicas un Dvinskas…” Tālāk Ļeņina uzsaukumā minēts, ka vācieši neatbild padomju valdības “labajai gribai” un tādēļ jādibina armija, lai “līdz pēdējai asins lāsei” aizstāvētu revolucionāros iekarojumus.
23. februāris – sarkano sakāves diena
Sarkanarmijas “šūpulī” – Sanktpēterburgā iznākošais žurnāls “Sekretnije Arhivi” (“Slepenie Arhīvi”), kurš nebūt neizceļas ar kritisku attieksmi pret Kremli un tā vēstures interpretāciju, raksta: “Tā kā 23. februārī, maigi izsakoties, notika ne tas glaimojošākais mūsu valsts vēsturē” (2019/2, “23. februāris”).
Un pēc būtības 23. februāris arī nav nekādas jaunas armijas dibināšanas diena. Šai dienā juridiski cariskās Krievijas boļševikiem lojālās daļas tika pārdēvētas par Krievijas Strādnieku-zemnieku armiju, respektīvi – mundieris apgriezts uz otru pusi.
Krievijas interneta izdevums gazeta.ru raksta: “Padomju bruņotie spēki dibinājās ar lielām grūtībām. Padomju Krievija piedzīvoja virkni sakāvju pēc būtības vēl nenoslēgušamies Pirmā pasaules kara laikā. Tāpēc vēl 20. gadsimta sākumā politiķu, armijas vadības un vēsturnieku starpā nebija vienota viedokļa, kad jāsvin sarkanarmijas dibināšanas gadadiena”.
Tikai 1922. gada janvārī Ļeņina valdība nolēma, ka par sarkanarmijas dibināšanas dienu jāuzskata 23. februāris – diena, kad boļševiki oficiāli paziņoja par savu atkāpšanos no Rēzeknes un Daugavpils.
Padomju laikā 23. februāra nozīme tika mitoloģizēta un patiesie šai dienā notikušie fakti, ja ne tika sagrozīti, tad vismaz noklusēti. PSRS laikā 23. februāri atzīmēja kā Padomju armijas un Jūras kara flotes dienu, ko pēc impērijas sabrukuma Krievijā pārdēvēja par Tēvzemes aizstāvju dienu, kura kopš 2002. gada Krievijā ir oficiāla brīvdiena. Ja šo dienu grib saistīt ar Latviju un sarkanarmiju, tad pareizāk būtu 23. februāri atzīmēt, kā atceres gadadienu kopš Latvija pirms vairāk nekā 100 gadiem pilnībā tika atbrīvota no padomju karaspēka, bet, protams, ar citu okupantu palīdzību. Taisnības labad gan jāsaka, ka 1918. gada 23. februārī visa Latvija vēl pilnībā nebija atbrīvota no sarkanajiem. Tas notika 27. februārī, kad vācu armija iesoļoja vēl pēdējā Latvijā atlikušajā “proletariāta varas saliņā” – Alūksnē.
