Skaistā San Pedro Sula. Viesojamies vienā no pasaules bīstamākajām pilsētām

No Gvatemalas uz Hondurasu

Šķērsojot abu valstu robežu, ar pasi rokās nākas mērot labu gabalu, līdz sasniedzu Hondurasas teritoriju. Šī, šķiet, ir mierīgākā robeža, ko jebkad esmu šķērsojis. Te mēs esam tikai kādi pieci cilvēki, nekādas satiksmes, skaista daba, un pilnīgs miers. Pasi pārbauda pie lodziņa, turklāt pat pie datora. Man noņem pirkstu nospiedumus, taču zīmogu pasē gan man īsti iespiest negrib. Jo sieviete, kas strādā robežsardzē, nav pārliecināta, vai man nevajag vīzu. Esmu pārliecināts, ka nevajag, taču tā ir tikai un vienīgi mana pārliecība. Beigās kaut kur papīros tiek atrasts, ka vīza tiešām nav vajadzīga, un es saņemu kāroto zīmogu. Vēl tikai par iebraukšanu valstī vajag samaksāt trīs dolārus. Par to es jau biju lasījis un tāpēc jau esmu naudiņu sagatavojis.

Kamēr lēnām bakstos pie lodziņa, pie manis aizelsies ir atskrējis gvatemaliešu busiņa šoferis, kurš atnes man somu – biju to aizmirsis. Kārtējo reizi pierādās, ka parastie cilvēki ir ļoti godīgi. Mierīgi varēja aizbraukt ar visu manu iedzīvi, bet nē – speciāli skrēja pakaļ, lai tikai visu atdotu.

Kad esmu ticis pāri robežai, ļoti sagribas pačurāt. Mazliet bailīgi, vai tuvumā nav kāda novērošanas kamera un vai, ieraugot balto milzi laistām krūmeļus, kāds neizdomās uzlikt sodu, tomēr cisāt gribas tik ļoti, ka piestāju ceļmalā.

Neviens sodu neuzliek. Metrus 60 tālāk stāv četri līdz zobiem bruņoti policisti vai robežsargi. Pieklājības pēc parādu pasi arī viņiem. Laikam jau nevajadzēja to darīt, taču vīri sajutās svarīgi. Paskatījās pasi, paspieda man roku un parādīja, kur var dabūt busiņu uz Kortesas pilsētiņu. Pa taisno neviens busiņš uz San Pedro Sulu nebrauc, tāpēc vajadzēs pārsēsties. Mani uzrunā kovboja tipa vīrelis, kas sola aizvest par 70 naudiņām. Es pārprasu, vai tāda cena ir visiem vai arī tikai ārzemniekiem kas nerubī fišku. Vecais smejas un saka, ka šī cena esot visiem, varēšu pārliecināties maksājot.

Busiņš ir jauns, solīds, ar kondicionieri. Vēl kādu stundiņu pagaidām, kamēr pielasās vairāk cilvēku, un tad sākam braukt. Visi tiešām samaksā 70 naudiņas.

Hondurasa ir vēl skaistāka par Gvatemalu. Šeit ceļmalās ir mājiņas, no visām pusēm džungļu ieskautas. Kalni, un tad parādās jūra... Fantastika. Gandrīz varētu kāpt ārā un iet kājām. Idiotisko romantismu pārtrauc pavisam prozaisks skats ceļa malā: apstādināts lielais satiksmes autobuss, un apmēram desmit policisti ir nolikuši visus braucējus gar autobusa sāniem un pārbauda viņiem kabatas. Šādi posteņi ar vismaz sešiem labi bruņotiem vīriem, vairākām mašīnām un reizēm pat kādam nelielam bruņutransportierim redzami ik pēc pārdesmit kilometriem. Laipni lūgti Hondurasā!

Mūs gan neapstādina ne reizi. Taču mašīnas pēc kaut kāda atlases principa pārbauda gan, turklāt pārbauda rūpīgi. Noziedzības līmenis Hondurasā ir ļoti augsts, tāpēc policija redzama visur, īpaši jau uz galvenajiem ceļiem. Arī Kortesas pilsētiņa neizskatās pēc pasakas. Drīzāk jau pēc nelaba sapņa. Īpaši stacijas rajons. Iespējams, tas bija briesmīgākais stacijas rajons visā manā ceļojuma laikā. Netīrs, mazs un smirdīgs. Par laimi, uzreiz dabūju busiņu uz San Pedro Sulu. Te braukt gribētāju ir krietni vairāk, tāpēc jāsaspiežas. Es gan dabūju sēdvietu, taču neteikšu, ka baigi ērti. Par laimi, brauciens nav ilgs. Sekoju līdzi GPS, kur mēs braucam, un, nonākot vistuvāk man vajadzīgajai vietai, kāpju ārā.

Kriminālā pilsēta

Sanāk vēl labu gabalu pasoļot. Ir pēcpusdiena un jauks laiks. Palaikam pat uzpūš patīkams vējiņš, un arī pati pilsēta izskatās ļoti jauka. Bet tā tas laikam tikai izskatās no malas. Patiesībā San Pedro Sula nepavisam nav labākā vieta, kur dzīvot. Lai arī pilsēta atrodas ļoti labā vietā un te ir patīkams klimats un diezgan attīstīta ražošana, līdz pat 2016. gadam tā oficiāli skaitījās pasaules slepkavību galvaspilsēta. Patlaban šo titulu ir pārņēmusi Karakasa Venecuēlā, taču tas nemazina pilsētas bīstamību. Noziedzība un nepārtrauktie bandu kari te ir nogurdinājuši visus. Nav ne dienas, kad vairāki cilvēki netiktu nogalināti kaut kādu pavisam muļķīgu iemeslu dēļ. Laupīšana, savstarpējo rēķinu kārtošana, atriebība – sauc, kā gribi, taču cilvēki šeit mirst bieži un ne gluži dabīgā nāvē. Statistika liecina, ka te notiek vismaz trīs slepkavības dienā. Vārdu sakot, vienkārši ideāla vieta tādam āmuram kā man. Eju pa ielu, plati smaidu un gaidu, no kuras puses parādīsies nepatikšanas.

Meklējot naktsmājas

Tomēr nepatikšanas nerādās. Izeju cauri privātmāju rajonam un nonāku pie lielas ielas. Pa to brauc daudz mašīnu, ir tīrs, un es jūtos pat diezgan droši. Paeju garām muzejam, bankas ēkai un lielam veikalam. Tad kaut kāda universitāte, un man jāgriež pa kreisi, lai atrastu namu, kurā interneta sarakstē esmu sarunājis naktsmājas. Man jāatrod zaļa māja. Taču ir visādu krāsu mājas, tikai ne zaļas. Izstaigāju ielu trīs reizes. Esmu pat gatavs par zaļu atzīt jebkuru citu krāsu, kas kaut attāli vilktu uz zaļās pusi. Taču pati “zaļākā” ir dzeltena. Neko darīt, nāksies vien zvanīt pie vārtiņiem. Teikšu, ka meklēju Lurdesu. Nu, to meiteni no couchsurfing. Nu, to, kas savās mājās uzņem nepazīstamus cilvēkus. Bļin, bet kā ir “uzņem” spāniski? Un kādus nepazīstamus? Un vispār – kāda zaļa māja? Tu ko, gribi teikt, ka mana māja ir zaļa?

Pieļauju, ka te katram mājās ir šaujamais, jo pilsēta taču nav droša. Respektīvi, ja tu man nepatīc, es tevi nošauju. Tīri aiz drošības apsvērumiem. Un čalis, kas lauzītā spāņu valodā kaut ko gvelž par zaļu māju un meiteni, kas uzņem svešiniekus, principā būtu nošaujams bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem. Vismaz es viņu nošautu. Gribas mukt. Bet tad man droši vien iešaus mugurā. Tad jau labāk lai paskatās man acīs, pirms nošauj.

Par laimi, neviens vārtiņus neatver. Atvieglots eju prom. Bet kaut kā taču man tā zaļā māja ir jāatrod! Gabaliņu tālāk pie autoservisa sēž policists. Te katru otro biznesu sargā vecis ar šaujamo. Policists taču nešaus, nospriež Žigis, un prasa, kur ir zaļa māja. Jautājums paķer veci uz izbrīnu. Es mēģinu skaidrot, kas un kā, bet, jo tālāk es skaidroju, jo pašam viss kļūst neskaidrāk. Beigās vienkārši paprasu viņam telefonu, lai varētu ieiet internetā.

Policists bez vārda runas telefonu arī iedod. Pārbaudu pēc koordinātām - zaļajai mājai jābūt burtiski tepat. Rādu policistam. Tas kasa galvu un rausta plecus. Labi, iziešu ielu ceturto reizi. Tikko sāku iet, policists man māj ar roku. Viņam beidzot pielēcis, ko man vajag. Viņš man rāda kaut kādu izdangātu ceļu, kur man esot jānogriežas. Joka pēc pamēģinu, un tiešām - turpat aiz baltas mājas dziļāk sētā ir neliela zaļa mājiņa. Kopā ar policistu raustām vārtiņus, līdz pa durvīm iznāk neliela auguma meitene. Tā ir Lurdesas māsa Klaudija. Pašas Lurdesas vēl nav, bet es drīkstu nākt iekšā. Policists kaut ko pasaka meitenei, ko es īsti nesapratu, bet varētu būt: “Jūs šito pamuļķi nekur vienu nelaidiet.”

Klaudija man ierāda manu istabiņu. Tā ir ierīkota atsevišķi, ar ieeju no dārza. Vienkārša, bet kārtīga, pašam sava tualete, liela gulta un skapis.

Ciemos pie hondurasiešiem

Lurdesa ir jauka meitene. Vēl mazāka par savu māsu, taču ļoti sirsnīga un jautra. Viņa man piedāvā pabraukāties pa pilsētu. Skan ideāli. Braucam ar viņas mašīnu. Aprunājamies par kriminālo situāciju. Jā, esot problēmas, bet nav jau tik traki (nedēļu pēc manas aizbraukšanas Lurdesas brālēns tika nošauts turpat pie mājas viņa ģimenes acu priekšā). Galvenais – pašam nemeklēt piedzīvojumus. Lielākoties problēmas esot ar divām bandām – Mara Salvatrucha un 18. ielas bandu. Abas bandas mēģina kontrolēt pilsētu un pārņemt visu narkotiku tirdzniecību un reketu. Tūristus gan bandu kari īpaši neskarot. Protams, var gadīties atrasties nepareizā vietā un nepareizā brīdī, bet principā kā tūrists tu nepiederi ne pie vienas bandas, un tev nekas nevienam nav jāmaksā. Nu, varbūt jāpadalās ar naudu un telefonu, ja uz ielas kāds ļoti uzstāj, tomēr principā nost šaut nevienam tevi nevajadzētu. Agrāk bijuši rajoni, kuros varēja braukt tikai tad, ja automašīnai bija nolaists logs – lai vietējie redz, ka neesi no konkurējošās bandas un nelien viņu teritorijā. Ja brauci ar aizvērtu logu un vēl, nedod die’s, tonētu, tad, visticamāk, brauciens beigtos traģiski. Taču mūsdienās viss esot civilizētāk. Šaujot nost retāk, bet ar mašīnu varot braukt visur.

Lurdesa to visu stāsta bezkaislīgi. Viņa te ir dzimusi un augusi. Tā ir daļa no viņas dzīves. Tā ir daļa no visu cilvēku ikdienas šeit. Vakaros tu vienkārši nevari iziet, kur gribi, tev visu laiku jādomā, vai tur būs droši, jādomā, kur atrodas tavi bērni vai vecāki. Man, cilvēkam no malas, tas izklausās šausmīgi. Bet viņiem tā ir ikdiena.

Tirgus placis

Runājoties piebraucam pie tirgus. Tas ir domāts tūristiem. Cik nu tūristu te vispār mēdz būt... Lai gan pilsēta ir slavena, patiesībā tā nepiedāvā neko ievērības cienīgu, un tūristi šeit ierodas lielākoties tikai tranzītā. Gluži kā es. Lai arī tirgus ir paliels, es laikam te esmu vienīgais tūrists. Ir vēl kādi vietējie, kas staigā un kaut ko pēta, taču preču sortiments pārsvarā ir tūristiem domāts. Ādas izstrādājumi, glezniņas, grozi, magnēti un citi suvenīri, ko vietējiem noteikti nevajag. Pārdevējas jaukas un neuzbāzīgas. Ja apstājies pie viņu stenda, labprāt aprunājās, bet, ja vienkārši ej garām, smaida. Kādu stundiņu pastaigājam pa tirgu. Nopērku pāris nieciņus. Pārdevējas piedāvā paštaisītu alkoholu. Ir labs. No oriģinālas pudeles. Cena ir ļoti pieņemama, bet man vēl tāls ceļš priekšā, tāpēc labprāt degustēju, taču pirkt negribas. Uz ekskursijas beigām jau esmu gluži labā omā un dzenu bazaru ar pārdevējām. Lurdesa ņirdz.

Braucam paēst. Lurdesa izvēlas kaut kādu lēto krodziņu ar kaut kādiem vienkāršiem vietējiem ēdieniem. Cenas zemas, un ir ļoti garšīgi. Es, protams, esmu vietējais kolorīts, un viesmīles vairāk skatās uz mani, nekā koncentrējas uz saviem tiešajiem pienākumiem.

Braucam dzert!

Pēc ēšanas ir jābrauc savākt Braienu. Braiens ir Lurdesas džeks. Viņš, tāpat kā Lurdesa, ir jauks. Abi runā ļoti labā angļu valodā un domā, ko vēl varētu man izrādīt. Tā kā nekas dižs prātā nenāk, abi vienojas, ka jāsavāc Lurdesas jaunākā māsa Anna un jābrauc dzert. Principā šis ir ļoti labs piedāvājums jebkurā situācijā. Nu, ja vien dzeršana nenotiek ārkārtīgi lepnā krogā. Abi vietējie mani mierina, ka šī ir demokrātiska dzertuve, tur reti kādu nošaujot un no augšas varot redzēt pilsētu. Visvairāk mani iepriecina apstāklis, ka tur reti kādu šauj nost; tātad braucam!

Sanāk palīkumot pa dažiem aizdomīgiem rajoniem, un jau labā tumsā piebraucam pie stāva kalna. Braiens mēģina kaut kā uzdabūt mašīnu augšā, taču mēs esam pārāk smagi. Noparkojamies pakrūmē un soļojam augšā.

Krodziņš tiešām ir jauks. Maz cilvēku, skaista koka apdare, jauki viesmīļi bez uzbāzīgās laipnības. Izsūcam pāris alus. Izejot uz terases, aiz kokiem tiešām ir redzama visa pilsēta. Daudz gaismas, silts vakars, cikādes gādā par muzikālo noskaņu – nekas neliecina, ka šī ir viena no pasaules bīstamākajām pilsētām. Izdzeram vēl vienu alu, bet tad jābrauc pēc Lurdesas vecākās māsas, kurai tūlīt beigsies lekcijas universitātē. Bet pag! Universitāte taču bija metrus 150 no mājām, un es kaut kā nemanīju, ka Klaudijai būtu problēmas ar pārvietošanos? Tik un tā esot jābrauc.

Labi, braucam pēc Klaudijas. Pie universitātes vārtiem ir nenormālākais sastrēgums, jo studentiem atbraukuši pakaļ vecāki no puspilsētas. Laikam noziedzības līmenis tiešām ir tik augsts, ka pat simts metrus uz mājām kājām labāk nevajag iet.

Mājās vēl kādu brīdi pasēžam, un es pastāstu mazliet par Latviju. Lurdesa iefano par visu – par mūziku, tradīcijām utt. Tobrīd es vēl nezinu, ka pēc pusgada viņa ieradīsies ciemos Latvijā uz diviem mēnešiem un negribēs braukt prom.

Hondurasas jūrmala

Nākamo dienu negribu pavadīt vārtoties un izdomāju, ka vajadzētu apmeklēt kaut ko no Karību jūras. Tuvākā vieta ir Telas pilsēta, kur pludmale ir jauka, neesot arī aplam bīstami, tāpēc pavisam noteikti man uz turieni jāaizbraucot. Sākumā Lurdesa tā kā taisās mani vest uz staciju, taču tad pārdomā un saka, ka turpat pie mājas pietur busiņš, kas mani aizgādās līdz stacijai.

Busiņš tiešām apstājās faktiski pie vārtiem – kāpju tik iekšā. Pa logu skatoties, konstatēju to pašu, ko vakar, – pilsētā nav ko redzēt. Piebraucam pie tirgus rajona. Pie īstā tirgus, nevis kaut kāda tūristu. Te ir daudz cilvēku, skaļa mūzika, daudz gružu un daudz aizdomīgu tipu. Busiņš pamazām kļūst tukšāks, līdz beigās esmu palicis viens. Šoferis māj, ka arī man ir jākāpj ārā, stacija esot mazliet pa labi. Stacija tiešām ir tepat. Nu, vismaz vietējie šo vietu sauc par staciju. Principā tā ir izbraukāta liela platība, kur apgrozās daudz autobusu. Redzot ārzemnieku, man klāt steidzas vairāki iekšā rāvēji un piedāvā doties da uz jebkurieni. Uzzinājuši, ka man vajag Telu, visi metas meklēt citus upurus, bet viens čalītis pieved mani pie busa un nosaka, ka, lūk šis, brauks uz Telu.

Vietējā transporta eksotika

Šoferis gan taisa kafiju un nekur nesteidzas. Es arī aizeju nopirkt kaut ko ēdamu. Atnākot atpakaļ, redzu, ka iekāpšana jau ir sākusies un autobusā atrodas savi simts cilvēki. Un aptuveni vēl simts gaida aiz manis. Redzot, ka autobusā iekāpj, pēc vietējiem mērogiem vērtējot, milzis, cilvēki man piedāvā apsēsties, lai galva nebūtu jābāž ārā pa lūku. Esmu ļoti pateicīgs. Kaut kā ielokos sēdvietā. Man blakus (būtībā jau uz ceļiem) sēž simpātiska mulate, bet nāsī ir iedūrusies XXXL izmēra pakaļa. Lai arī man likās, ka vietu vairs nav, autobusā turpina kāpt cilvēki.

Sākam braukt. Ik pa laikam apstājamies uzņemt vēl dažus pasažierus. Pakustināt var tikai uzacis. Pilnam komplektam pa vidu vēl iekāpj tirgotāji, kas piedāvā iegādāties kaut ko ēdamu vai dzeramu. Kā viņi pārvietojās ejā, man joprojām ir mīkla. Braucam gandrīz trīs stundas, kas man jau no pirmās minūtes vilkās kā mūžība. Sasniedzis Telu, jau pirmajā pieturā kāpju ārā, un mani pat neinteresē, vai tas ir centrs, vai arī esmu nonācis kaut kādos vietējos Getliņos. Esmu slapjš un morāli sagrauts. Varētu piedzerties, bet nedrīkst. Jo iedzēris tūrists ir viegls laupījums vietējiem banģugām.

Noskaidroju, uz kuru pusi ir jūra, un dodos turp. Ielas ir smilšainas un neizskatās diez ko labi. Daudz graustu mājiņu ar netīrām pažobelēm, bet ir arī skaistas, kaut vienkāršas mājiņas. Tuvojoties pludmalei, viss kļūst sakoptāks.

Jūra gan skaista!

Izeju pie jūras. Skaisti. Palmas un zils ūdens. Tīrs ūdens. Saule ir pašā zenītā, un žilbst acis. Neredzu nevienu citu tūristu. Un arī vietējo nav daudz. Peldoties vispār neredzu nevienu. Un tā gribas nopeldēties! Bet, tā kā nevienu te nepazīstu, mantas bez uzraudzības atstāt negribas. Fotoaparāts ir dārgs prieks, arī telefons nav no lētā gala nācis. Pagriežos un soļoju gar krastu. Paejot tālāk no centra, kļūst tukšāks. Vēl pēc desmit minūtēm pludmalē neviena nav. Tepat ir diezgan plata upe, un tālāk es netieku.

Taču otrs krasts izskatās ļoti vilinoši, tāpēc paskatos, ko rāda GPS. GPS rāda, ka pavisam netālu ir tilts. Nolemju vēl paieties un nonāku līdz kaut kādai ļoti glaunai viesnīcai. Tilts pāri upei atrodas viesnīcas teritorijā. Viesnīca apjozta ar pamatīgu žogu, un to sargā nopietni veči. Tā kā tā ir viesnīca, es taču gluži mierīgi varētu būt tās pastāvīgais iemītnieks, vai ne? Ieslēdzu bezkaunīgo režīmu un, aci nemirkšķinot, eju iekšā. Vīri ar šaujamajiem pasmaida un mani palaiž. Teritorija ir milzīga. Milzīga un sakopta. Perfekts zāliens, ideāli celiņi, skaistas mājiņas, baseini viesiem... Pārliecinoši soļoju uz priekšu, jo karte rāda, ka teorētiski man pie jūras vajadzētu nonākt.

Piekrastes romantika

Eju vēl labu gabalu, kamēr nonāku līdz ezeriem. Šī gan ir burvīga vieta! Ezeri atrodas mazliet attālu no jūras, bet tos savieno vairāki strauti, kas ietek jūrā. Krasti ir sekli.

Nospriežu, ka nopeldēties tomēr vajag. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tuvākajā apkārtnē neredzu nevienu dzīvu dvēseli. Salieku mantas kaudzītē krastā un metos jūrā. Tāds kaifs! Vismaz varu teikt, ka Karību jūrā esmu peldējies.

Kamēr izbaudu ūdens priekus, netālu no manis parādās zvejnieku laiva. Klātienē varu redzēt, kā vīri tiek pie zivīm. Un varu droši apgalvot, ka process nav vienkāršs. Pati laiva ir no koka un pārsvarā tiek izmantota, lai tajā samestu lomu. Paši zvejnieki, kopskaitā seši, ar lielu tīklu brien līdz kaklam jūrā un tad virzās uz krastu, veidojot apli, lai zivīm nebūtu kur sprukt. Jūrā ir pietiekami lieli viļņi, un nekāda vieglā pastaiga tā nav. Mētā gan pašus večus, gan viņu laivu. Un arī neizskatās, ka viena gājiena laikā būtu noķerts daudz zivju. Var redzēt, ka darbs ir fiziski grūts un prasa labas komandas iemaņas.

Pafotografēju, saģērbjos un dodos atpakaļ uz viesnīcu. Pie žoga ir nomainījies apsargs, un mani negrib laist iekšā, jo man neesot aproces. Stāstu, ka aproci man jūrā noskaloja un es esmu no 88. numuriņa. Pats klusībā ceru, ka tāds 88. numuriņš šajā viesnīcā vispār ir. Ā, jūra noskaloja, tad jau nekādu problēmu, lai es aizeju uz recepciju un paprasu jaunu. Kā tad, jau skrienu! Vēlreiz noeju gar baseiniem, vēlreiz pārvaru vēlmi pārbaudīt, vai varu neuzkrītoši iejukt viesu pulkā, un eju atpakaļ uz pilsētu. Te vismaz ir kaut kāda dzīvība.

Sievietes, kas tirgo pārtiku, saka, ka pietura esot te. Autobuss braucot bieži. Kamēr sarunājos, autobuss ir klāt. Turklāt pustukšs! Apsēžos pie atvērta loga un kaifoju. Diena izdevusies.

Klauns un militārā patruļa

Nākamajā pieturā busā iekāpj klauns, kurš uzstājās ar nelielu priekšnesumu un tad apstaigā visus ar cepuri. Kaut kādu naudiņu cilvēki viņam samet, bet es esmu cūka – nedodu neko. Jo ne velna nesapratu no viņa monologa.

Klauns izkāpj, bet jau pēc brīža mūsu autobusu apstādina viena no daudzajām policijas patruļām. Aptausta dažas somas, pilnībā pārmeklē vienu čalīti, kurš izskatās visnotaļ lādzīgs. Neko neatrod. Jau ejot uz durvīm, viens no bruņotajiem ampļiem izdomā piesieties man un prasa pasi. Labi, ka paņēmu līdzi, jo tiešām bija doma atstāt mājās. Viņš pašķirsta pasi un prasa, kas man somā. Slapjas apenes un fotoaparāts. Jautājumu vairāk nav. Autobuss drīkst braukt tālāk.

Jau ar krēslu esmu mājās un secinu, ka neviena mājās nav, un iekšā es netieku. Toties tagad man jau ir wi-fi parole un internets ķer uz ielas, tāpēc rakstu Lurdesai, ka es te pasēdēšu feisbukā, bet, kad viņai būs brīvs brīdis, es labprāt tiktu iekšā.

Pēc pusstundas Lurdesa ir klāt. Vakarā vēl pazvaigājamies, iemācu hondurasiešiem spēlēt duraku un dodos gulēt. Nākamajā dienā kustēšos tālāk uz priekšu.