Latvijas stiprākā meitene Rebeka Koha par asarām, baletu un olimpisko sapni

Starp junioriem un pieaugušajiem

Aizvadītais gads tev bija veiksmīgs?

Jā. Šogad bija četras ļoti svarīgas sacensības, visās nostartēju ar ļoti labiem rezultātiem, ieguvu medaļas. Trijās zeltu – pieaugušo un junioru Eiropas čempionātos, kā arī junioru pasaules čempionātā. Pasaules čempionātā pieaugušajiem ieguvu bronzas medaļu. Esmu ļoti apmierināta un uzskatu, ka šis ir bijis viens no maniem veiksmīgākajiem gadiem.

Vai jūties uz robežas starp junioriem un pieaugušajiem?

Jā, šis bija pēdējais gads junioros. Sanāk, ka būs mazāk Eiropas un pasaules čempionātu, kuros varēšu piedalīties, bet turnīru, kuros varēšu startēt, būs vairāk.

Vai ir kāda atšķirība starp junioru un pieaugušo sacensībām?

Spriedzes ziņā ir – pieaugušajos jūti, ka ir uzlikta lielāka atbildība. Junioru sacensībās ir gadījies, ka aizbraucu un jau pēc pieteikuma esmu labā vietā, līdz ar to varu justies atbrīvotāka. Protams, tāpat ir jākoncentrējas, lai varētu labi nostartēt, bet sajūta ir citādāka. Braucot uz pieaugušo sacensībām, arī bailes ir lielākas. Var redzēt, ka treneris ir nopietnāks, vairāk satraucies. Saproti, ka nav nekādi joki. Ja esmu vinnējusi junioru mačos, atgriežoties Latvijā, balvu un apsveikumu ir mazāk nekā tad, ja esmu kaut ko izcīnījusi pieaugušo konkurencē. Bieži vien, ja esi tikai jauniešos, cilvēkis šaubās, vai vispār nonāksi līdz pieaugušajiem.

Tu ar svarcelšanu nodarbojies jau astoņus gadus – no 12 gadu vecuma...

Jā, man ātri sākās sacensību dzīve. Patrenējos, un jau 13 gadu vecumā bija mans pirmais Eiropas čempionāts jauniešiem, kurā izcīnīju 8. vietu. Vēlāk braucu uz pasaules sacensībām.

Kā tu pati vērtē un ko esi dzirdējusi – ka esi piedzimusi ar talantu?

Domāju, ja reiz viss nonācis tik tālu, tad sava daļa talanta noteikti ir. Jau bērnībā gāju līdzi tētim uz trenažieru zāli. Bet ar talantu vien nepietiek. Jebkurā sporta veidā, tāpat kā mūzikā un mākslā, ir nepieciešams liels darbs un pacietība, daudz jāstrādā ar kļūdām. Tikai tā var sasniegt lielus rezultātus. Zinu cilvēkus, kuri ir spējīgi fiziski, varētu daudz sasniegt, bet viņi visu uztver tā pārāk viegli, un tad arī nekas neizdodas.

Nav mērķtiecības?

Tā ir vissvarīgākā. Ja tev nav sava mērķa, ko gribi sasniegt, tad to nedari ar entuziasmu, bet vienkārši tāpat – ja vajag, labi. Ja tev ir mērķis, tu to ceļu ej ar lielāku atdevi.

Parasti bērnus cenšas turēt tālāk no trenažieriem, uzskatot, ka tie nav piemēroti jaunam, augošam organismam. Tētis skatījās līdzi, ko tu dari, lai nepārpūlies?

Biju maza augumā, un zālē man nebija lielu iespēju (nosmejas). Trenažieri ir domāti pieaugušajiem. Bet es arī nelīdu, kur nedrīkst. Tētis vienmēr bija blakus. Uzskatu, lai labāk bērns iet uz trenažieru zāli un kaut nedaudz pavingro, nevis slaistās apkārt. Nav obligāti cilāt hanteles, ir daudz citu trenažieru, ar kuriem var uzlabot veselību un fizisko formu. Tas ir labāk nekā nekustīgi sēdēt pie datora.

Zudušie tusiņi

Sanāk, ka savas sporta karjeras laikā izgāji cauri trakajiem pusaudža gadiem. Kad jaunietis aug, ir daudz interešu – tev bija grūti no kaut kā atteikties vai biji ļoti koncentrējusies uz svarcelšanu, ka tas tev nesagādāja grūtības?

Grūti tas bija, ir un, domāju, kādu laiku vēl būs. Es joprojām esmu diezgan jauna. Arī tagad ir tādas domas – gribas izdarīt daudz ko tādu, kas pat nav piemērots manam vecumam, bet ko dara jaunāki bērni – 16, 17 un 18 gados. Dažādas aktivitātes.

Piemēram?

Kad jaunieši iet spēlēt spēles sētā ar draugiem.

Tusiņos?

Nu jā. Tas viss man iet garām, neesmu piedzīvojusi. Un tas ir diezgan grūti. Tagad arī domāju, ko darīšu, kad netrenēšos, un gribas izmēģināt pilnīgi visu, kas palaists garām. Ceru, ka tā nebūs, man ir ļoti labi vecāki, kuri māk paskaidrot, kas ir pareizi un kas ne. Daudzi sportisti, beidzot karjeru, nezina, kur likties, un visu ko izmēģina, arī kaitīgas vielas. Parasti tas slikti beidzas. Domāju, ka man prāts uz to nenesīsies un atradīšu sev citas nodarbes.

Tev uz kādām ballītēm, draugu dzimšanas dienām ir sanācis aizskriet?

Dažreiz jau sanāk – kad netuvojas sacensības. Gada beigas un sākums ir mazliet brīvāki, tad treneris kaut ko atļauj, aizbraukt ar ģimeni vai draugiem. Bet ļoti daudz ne, kā citiem mūsdienu jauniešiem. Protams, dažreiz ir žēl, ka citi var, es ne, bet tad domāju – ai, nekas traks nenotiks, ka tagad netieku patusēt. To es vienmēr pagūšu. Bet sasniegt sportiskos rezultātus nav iespējams visa mūža garumā.

Daudzi nezina, ka esi izmēģinājusi arī hokeju.

Mmm, un no kurienes tev tāda informācija? (Nosmejas.) Jā, es daudz ko izmēģināju. Kad biju maziņa, gāju dejās, baletā, basketbolā.

Oho – baletā!

Tas bija sen un neilgu laiku. Bija alerģija pret putekļiem, un man balets bija jāpamet. Nodarbojos ar mūziku, sportu, dejām.

Viens ir cīnītājs

Kā tev liekas, vai lomu nospēlēja arī tava rakstura īpašība, ka vairāk esi cīnītāja par sevi, nevis komandas spēlētāja?

Man nav iebildumu pret komandu sporta veidiem, bet labāk jūtos, kad pati esmu kaut ko izcīnījusi un varu teikt, ka es to vinnēju. Protams, arī man ir komanda – treneris, fizioterapeits, masieris, biedri, kas atbalsta sacensībās –, bet tieši tajā momentā, kad ceļu stieni, es cīnos viena pati. Treneris var strādāt, cik grib, bet, ja tu pats nedarīsi, nekas arī nesanāks. Man patīk, ka varu cīnīties par savu vietu pasaulē.

Vecāki tavu izvēli atbalstīja uzreiz, vai viņiem bija jāpierod pie domas, ka nodarbosies ar šo, meitenēm neraksturīgo, sporta veidu?

Ļoti pārsteigti viņi nebija, jo paši nodarbojas ar kaut ko līdzīgu... Tētis joprojām – ar svara stieņa spiešanu guļus, arī mamma kādreiz ar to nodarbojās. Tad viņa palika stāvoklī ar manu jaunāko māsu un tagad strādā par masieri.

Viņiem tā pasaule ir zināma un necentās tevi atrunāt?

Kāds laiciņš pagāja, līdz piekrita pavisam. Sākumā viņi nedaudz baidījās, jo man nez kāpēc sāpēja kājas. Nesapratām – no augšanas vai kādas veselības problēmas. Man ir astma, jau kopš bērnības, bet, kad sāku nopietni nodarboties ar sportu, tā samazinājās, un vairs nav tik lielu problēmu. Tāpēc – ja kāds saka, ka sports var sabojāt veselību... Protams, daudz kas var notikt, bet tādā gadījumā, ja dari nepareizi. Tas jāsaprot. Tomēr uzskatu, ka sports veselību uzlabo. Tas pat nav jādara ļoti profesionāli, vienkārši jāizvēlas kaut kas sev. Sports cilvēka dzīvē ļoti daudz dod un maina. Vari sākt sportot arī 20, 30 gados, dari to pakāpeniski un kaut līdz 60 gadiem. Tas ļoti palīdz, nebūs tādu veselības problēmu, par kādām daudzi vecāki cilvēki sūdzas, – muguras vai ceļu sāpes. Mūsu treneris ir ļoti labā fiziskā formā.

Ja tu atsakies no kūciņām un hamburgeriem, tad viņš kopā ar tevi?

(Nosmejas.) Vairs neatsakos, jo man tagad nav problēmu ar svaru. Treneris it kā saka, ka nemīl saldumus, bet tāpat...

... reizēm pieķer viņu?

Pa reizei jau uzēd. Tas ir normāli, katram gribas pa reizei sevi palutināt, panašķoties.

Veltīt sevi treniņiem

Patlaban esi Turcijā. Ko tur dari – esi treniņnometnē?

Jā, ir sācies olimpiskais kvalifikācijas periods, tāpēc vairāk laika pavadīsim nometnēs. Treneris saka – nometnēs ir labāk ieturēt režīmu nekā mājās.

Mājas dezorganizē, neļauj par 100 procentiem veltīt sevi darbam?

Tā diemžēl ir. Cenšos, lai nekas lieks nebūtu jādara ārpus treniņiem, bet mājās reizēm tā nesanāk. Gribas satikt ģimeni, man kā meitenei ļoti patīk sevi sakopt, aiziet uz skaistumkopšanas salonu, uztaisīt uztaisīt manikīru, ieveidot matus. It kā zinu, ka nedrīkst, ir jāatpūšas, bet gribas izskatīties labi, būt ne tikai sportistei, kas dara smagu darbu. Tāpēc mājās ne vienmēr esmu pavisam atpūtusies un gatava treniņiem.

Tetovējums uz kājas, roze, ir dumpība vai romantika?

Domāju – abi kopā. Rozes ir ļoti skaistas, bet tām ir ērkšķi. Tetovējumā ir arī tīģeris, kas esmu es – dzimusi Tīģera gadā, un cauri visiem ērkšķiem kāpju uz augšu.

Puiši no tevis baidās vai viņiem šķiet amizanti, ka esi tik stipra?

Ventspilī varbūt baidās. Tur vienmēr tiek paziņoti mani sasniegumi, un visi zina, ka ir tikai treniņi, treniņi, treniņi, sacensības, treniņi... Varbūt citur, kur visi nav tik pazīstami, būtu citādāk. Ceru, ka pēc sporta, kad beigšu trenēties, cilvēki gribēs ar mani iepazīties no jauna. Nevis no tā, ko lasījuši internetā vai medijos, bet iepazīt no citas puses. Uzzināt, ka man patīk arī kaut kas cits.

Un kas tev patīk?

Mūzika. Mājās, cik sanāk, spēlēju klavieres, tās apgūstu pašmācības ceļā. Pirms svarcelšanas gāju mūzikas skolā, kur skolotāja Tatjana Guseva man ļoti daudz iemācīja. Tagad ir grūtāk tikt pie viņas uz nodarbībām, tāpēc mācos mājās. Man patīk arī dziedāt, esmu nodarbojusies ar dejām, arī tagad labprāt to darītu. Es būtu priecīga iemācīties sporta dejas, tās ir kā māksla, tik graciozas, un tērpi... Gribētos arī kādu citu sporta veidu pamēģināt.

Runājot ar basketbolistiem, var just, ka viņi negrib pamest profesionālo sportu, pat tuvojoties 40 gadu robežai. Tev ir tikai 20 gadu, bet jau plāns, ko gribi darīt ārpus sporta...

Vienmēr jābūt plānam, jo nevar zināt, kurā momentā profesionālais sports tev beigsies. Viss kas var notikt. Protams, jāspļauj trīs reizes pār plecu un jācer uz labāko, bet sports nav mūžīgs, vienmēr jābūt padomā, ko vēl gribi darīt. Tad arī būsi gatavs pārmaiņām.

Kā tev veicas ar studijām, biji iestājusies Stradiņa universitātē...?

Vairs neesmu. Izņēmu dokumentus. Tas ir atlikts uz nenoteiktu laiku.

Līdzjutēju atbalsts

Septembra sākumā Latvijas čempionātā laboji trīs Latvijas rekordus – vai tas tev kaut ko nozīmē?

Protams, tas paliek Latvijas vēsturē, un ceru, ka uz ilgu laiku. Taču – būtu jauki, ja kāds cits tos izlabotu, man būtu pēctecis. Taču lielāku prieku man sagādāja panākumi Eiropas un pasaules čempionātos.

Vai ārzemēs reizēm dzirdi latviešu balsis līdzjutējos?

Nē, svarcelšana nav tik populārs sporta veids... Ja starptautiskajās sacensībās ir kāds līdzjutējs, tad tikai no mūsu komandas. Olimpiskajās spēlēs vēl var gadīties, jo tas ir grandiozāks pasākums. Teniss, bokss, basketbols, hokejs ir ļoti populāri sporta veidi, fani pērk biļetes, brauc uz sacensībām, bet diemžēl ne svarcelšanā.

Tomēr Latvijā tu esi ļoti zināma, taviem sasniegumiem seko pie televizoru ekrāniem un internetā. Cilvēki dzīvo līdzi – jūti vismaz tādu, pastarpinātu, interesi?

Noteikti. Zinu, ka daudzi mani atbalsta. Ir apsveikumi, raksta arī pirms sacensībām – ka noteikti skatīsies. Latvijā tādu ir daudz – gan tuvinieki, gan nepazīstami cilvēki. Par to ir liels prieks. Vienmēr cenšos pateikt paldies, internetā ierakstu, lai viņi zina, ka esmu ļoti pateicīga. Ja godīgi – esmu pat pieradusi, ka nav atbalsta klātienē, un man tā ir pat vieglāk. Ja vecāki Ventspilī vai citā Latvijas pilsētā ir līdzi sacensībās, emociju ir vairāk, un es uztraucos. Tāpēc labāk, ja zinu, ka viņi skatās pie televizora.

Tava mamma ir teikusi, ka ļoti sevi kontrolējot, lai nedomātu, ka tev nesanāks, jo tu varot to sajust; vai tā ir?

Kādai manas mammas klientei, kurai dēls ir sportists, tāda saikne esot bijusi – ja mamma iedomājusies, ka viņam kaut kas nesanāks, tā arī bijis. Tad arī mana mamma cenšas nedomāt sliktu, tikai labas domas. Viņa vienmēr ļoti pārdzīvo, skatoties manas sacensības, arī raud. Saku – tu ko, nekas jau nav noticis, viss labi!... Vecākiem vienmēr emocijas plūst pāri malām.

Vai tas, ka rudenī pārgāji uz 59 kilogramiem, bija saistībā ar to, ka Tokijas olimpiskajās spēlēs būs šāda jaunieviesta svara kategorija?

Jā, mēs izvēlējāmies to, kas būs arī olimpiskajās spēlēs un būtu piemērotākā man, lai būtu ērti un augstāks rezultāts.

Vai Tokijas olimpiskās spēles tagad ir tavs galvenais mērķis? Pagājušoreiz biji pavisam tuvu bronzai...

Tas ir vissvarīgākais. Sākas kvalifikācija, un tam esam pievērsuši visu uzmanību. Esmu startējusi visās vajadzīgajās sacensībās ne sliktāk kā iepriekš. Un tas ir galvenais – turēt rezultātus vai kāpt uz augšu.

Lielākās konkurentes tev ir meitenes no Āzijas?

Protams. Ja es pasaules čempionātos stāvu uz pjedestāla, man reti blakus ir kāda eiropiete. Smagākajās svara kategorijās ir, bet mazākās un kādu kategoriju virs manis topā ir Āzija.

Čempione arī mēdz raudāt

Tu, šķiet, esi harmoniska personība, un ar zaudējumiem arī tiec galā normāli?

Paldies Dievam. Šobrīd zaudējumu ir diezgan maz, bet ir bijuši – un sāpīgi. Arī olimpiskajās spēlēs – visi bija priecīgi, ka izcīnīju 4. vietu, un tas ir labs rezultāts, īpaši pirmajā reizē, taču es vienmēr skatos tā – ja esmu tur aizbraukusi, tad man vajadzēja izdarīt visu, ko varēju. Bet es neizdarīju, tāpēc man bija pārdzīvojumi un bēdas. Ja es visu būtu izdarījusi un palikusi ceturtā, es priecātos. Kāpēc biju ceturtā – viena meitene neuztaisīja nekādu rezultātu, tāpēc visas pacēlāmies par vienu vietu uz augšu. Es pat būtu priecīgāka, ja tā meitene būtu pacēlusi, ko viņai vajadzēja, un es būtu palikusi piektā; tad es zinātu, ka nezaudēju bronzu.

Mēs tavas asaras neredzam.

Jā (nosmejas). Esmu gan raudājusi, uzreiz arī pēc tām sacensībām. Laikam nav paguvuši nofilmēt un nofotografēt, bet droši vien to arī nevajag redzēt.

Sociālajos tīklos esi ievietojusi skaistu bildi. Sēdi akmeņainā pludmalē, parakstu, ka esi laimīgs cilvēks. Kas tev ir vajadzīgs laimei?

Pirmām kārtām – tie cilvēki blakus, kas mani padara laimīgu, ar kuriem jūtos labi, komfortabli, kuri man palīdz un saprot...