Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Pērn Rīgā bija ieradušies velokurjeri no visas pasaules. (Foto: Rojs Maizītis)

"Nogādāt nekavējoties!" Atskats uz Rīgā aizvadīto velokurjeru pasaules čempionātu 4

9vīri
24. martā 08:36 2019. gada 24. martā 08:36
Sandris Metuzāls | 9vīri
Bez īpaša trokšņa un ažiotāžas pagājušās vasaras izskaņā Rīgā norisinājās kāds globāla mēroga pasākums – pasaules velokurjeru čempionāts. Par to, ka galvaspilsētā ieradušies vairāki simti alternatīva izskata velofanātiķu, lietas kursā droši vien bija tikai Ķīpsalas iedzīvotāji, jo tieši tur, RTU kompleksā, divas dienas ritēja spraiga spēkošanās par pasaules žiglākā velokurjera titulu.

Nezinātājs, kurš iemaldītos studentu pilsētiņā, droši vien nodomātu, ka te norisinās kaut kāds hipsteru salidojums, tikai ar velosporta elementiem. Ik pa brīdim trakā ātrumā panesas kāds velosipēdists, bet starta un finiša vietā sapulcējušies visai alternatīva izskata puiši un meitenes, kuri citos apstākļos droši vien izraisītu pašvaldības policistu interesi – dažiem zālītē sēdošajiem ir rokās alus pudeles, bet vienam otram smēķi, kā izskatās, ir kaut kas vairāk par parastu tabaku. Taču visi ir draudzīgi, komunikabli un lādzīgi. Lielākās briesmas, kas draud te nejauši ieklīdušajam, ir tapt notriektam ar velosipēdu, ja iemaldīsies trasē. Laipni lūgti velokurjeru pasaulītē!

No Rīgas līdz Džakartai

Pasaules velokurjeru čempionāts norisinās jau kopš 1993. gada, taču Latvija tajā pārstāvēta tikai astoto gadu. Tāpēc jo lielāku cieņu pelna Latvijas velokurjeri, kuriem bija izdevies pārliecināt savus kolēģus no citām valstīm, ka 2018. gada čempionāts rīkojams tieši Rīgā.

Viens no Rīgas pasākuma organizatoriem Jānis Belecks stāsta, ka čempionātam pieteikušies un dalības maksu iemaksājuši vairāk nekā 400 dalībnieku no visas pasaules. Pārstāvētas vairāk nekā 30 valstis, tostarp tik eksotiskas kā Indonēzija, Japāna, Kolumbija. Lieki teikt, ka arī pats Jānis ir velokurjers un piedalījies jau piecos pasaules čempionātos. Šajā gan viņš ir jaunā lomā – organizators.

“Par velokurjeru čempionātu mēs pirmoreiz uzzinājām 2011. gadā, kad mūs uzaicināja uz šādu pasākumu, kas togad norisinājās Varšavā. Apskatījāmies, iepatikās – un sākām braukāt arī nākamos gadus. Parīzē notikušajā čempionātā pieteicām Rīgas kandidatūru – tas ir jādara divus gadus iepriekš, bet lēmumu pieņem sacensību dalībnieki balsojot. Piemēram, tagad Rīgā bija balsojums par 2020. gada čempionāta rīkošanas vietu. Ja gribi pretendēt uz rīkošanu, tad pašiem jābrauc uz čempionātiem un aktīvi ar visiem jākomunicē, lai tevi pamanītu. 2016. gada čempionātā Parīzē, kur pieteicām savu kandidatūru, ar mums konkurēja Džakarta Indonēzijā un Berne Šveicē. Taču Indonēzija tobrīd bija viena no jaunākajām dalībvalstīm un vēl neuzvarēja – pie viņiem čempionāts būs nākamgad. Savukārt Berne netika, jo Šveicē jau pirms pāris gadiem bija norisinājies gan Eiropas, gan pasaules čempionāts. Kaut gan viņiem bija spēcīgs arguments – papīrs no Bernes domes par finansiālu atbalstu 75 000 eiro apmērā. Mums tādu atbalstītāju nav, kas arī saprotams – Latvijas ražotājiem nav lielas jēgas sponsorēt pasākumu, uz kuru sabrauc ārzemnieki, kas viņu produkciju tāpat nepirks. Savukārt lielajām velosipēdu kompānijām mūsu mazais tirgus nav interesants,” par čempionāta organizācijas aizkulisēm stāsta Belecks.

Pērn Rīgā bija ieradušies velokurjeri no visas pasaules. (Foto: Rojs Maizītis)

Atbalstītāju trūkuma dēļ Rīgas pasākuma organizatoriem teju vai galvenais finansējuma avots bija sportistu dalības maksa, kas svārstījās no 40 līdz 100 eiro – skatoties, cik laikus atlēts pieteicies. Jo ilgāk vilcis garumā, jo vairāk jāmaksā. Taču labā ziņa tā, ka mīnusos Rīgas čempionāta rīkotāji nav iebraukuši, un, lai arī bijuši daži trūkumi, kopumā viss noritējis godam.

Orientēšanās telpā un laikā

Pašas velokurjeru sacensības būtībā ir orientēšanās sports velosipēdistiem. Sportists saņem karti ap objektiem, kuros stundas laikā jāatzīmējas, un var doties trasē. Interesanti, ka starts ir kopējais. Izskatās tas tā: laukumā guļ pāris desmiti velosipēdu, bet gabaliņu tālāk mīņājas velokurjeri; atskanot starta signālam, visi metas pie saviem braucamajiem, uz kuriem organizatori tikmēr uzlikuši kartes, un traucas trasē. Kurš ātrāk, kurš vēl brīdi papēta karti, lai saprastu, kā labāk izplānot maršrutu. Tikai ar ātrumu vien nekas nebūs līdzēts, jo, nepareizi saplānojot maršrutu, var nākties zaudēt dārgas minūtes – daļa trases ceļu ir vienvirziena, kas nozīmē, ka, gadījumā ja esi izlaidis kādu kontrolpunktu, var nākties vēlreiz izbraukt lielu gabalu, lai nonāktu vajadzīgajā punktā.

“Tā ir velokurjeru darba imitācija. Trasē ir kontrolpunkti jeb adreses, kur jānogādā sūtījums. Daļa trases ir divvirzienu, daļa – vienvirziena. Dalībniekam tad pašam jāizdomā, kā viņš nonāks no punkta A līdz punktam B. Ja esi kaut ko palaidis garām, var nākties braukt lieku kilometru. Tālākais gabals, ko tā varēja nākties braukt, bija 1300 metri, to darīt nācās tiem, kuri bija palaiduši garām 6. kontrolpunktu. Taču kļūdās gandrīz visi, jo ikvienam ir uztraukums un kūsā adrenalīns. Taktika var būt atšķirīga: vieni sākuma izpēta karti un izdomā, kā labāk braukt, citi uzreiz traucas trasē,” skaidro Belecks.

Pērn Rīgā bija ieradušies velokurjeri no visas pasaules. (Foto: Rojs Maizītis)

Atsevišķas sacensības ir arī kravas kurjeriem, kuriem jāved brusas, paletes, riepas un pat pārdesmit kilogramu smagi smilšu maisi. Arī olas – ja pa ceļam kāda saplīst, tad jāsāk no sākuma. Lielākā daļa sportistu uz sacensībām ierodas ar saviem velosipēdiem, ko daži ved tūkstošiem kilometrus tālu. Tikai daži izvēlas īrēt uz vietas vai arī sarunā no draugiem.

Nav pārsteigums, ka par sacensību uzvarētāju kļuva velokurjers no Kopenhāgenas – pilsētas, kur veloinfrastruktūra ir ļoti labi attīstīta. Meiteņu konkurencē uzvaras lauri tika kurjerei no Vīnes. Latvijas velokurjeriem labākais sasniegums bija trešā vieta kravas velosipēdu konkurencē. Kā mierinājums var kalpot fakts, ka kravas velosipēdu grupā visas pirmās trīs vietas tika izcīnītas ar latviešu velosipēdiem, kas izskaidrojams diezgan vienkārši – vest pāri puspasaulei kravas riteni īsti neatmaksājas, un dalībnieki tos sarunā turpat sacensību vietā. Vai arī izdomā viltīgu plānu, kā, piemēram, uzvarētājs no Dānijas (tas pats, kurš vinnēja arī parasto velokurjeru konkurencē) – viņam Kopenhāgenā ir firma, kas specializējas kravas riteņu ražošanā, un pirms kāda laika viens kurjers no Latvijas iegādājās viņa velosipēdu. Dānis to pārdeva par ļoti labu cenu, taču ar noteikumu, ka uz Rīgas sacīkšu laiku varēs aizņemties...

Pašiem sava pasaule

Ja paskatāmies čempionāta rezultātu tabulu, tad nekādus uzvārdus vai valstisko piederību mēs tajā neatradīsim. Tikai vārdi un numuri. Tas var likties dīvaini, taču, pavērojot velokurjeru raibo pulku, vienlaikus arī saprotami. Tā ir sava pasaule ar ļoti demokrātisku dzīves uztveri, un brīžam tās pārstāvjus tā vien velk salīdzināt ar Vudstokas laikmeta hipijiem, tikai kļošeņu vietā viņiem ir velosipēdi.

Pērn Rīgā bija ieradušies velokurjeri no visas pasaules. (Foto: Rojs Maizītis)

“Latvijā velokurjeru subkultūra vēl īsti nav attīstījusies, taču citur pasaulē tā ir ļoti nopietna. Ir cilvēki, kam tas ir dzīvesveids, un, ko pa dienu nopelna, to vakarā nopīpē zālē. Bet ir arī profesionāli sportisti ar saviem sponsoriem – tādi vai nu ikdienā brauc kā kurjeri, vai arī viņiem pašiem pieder sava velokurjeru firma. Vai arī viņš agrāk ir bijis velokurjers, bet pēc tam kļuvis par profesionālu sportistu. Velokurjeru vidū var sastapt ļoti kolorītus cilvēkus. Par vienu otru varētu sarakstīt grāmatu. Piemēram, Džeimss no Skotijas – viņam ir 48 gadi, no tiem astoņpadsmit viņš strādā par kurjeru. Jau no desmit gadu vecuma lietojis narkotikas, vēlāk arī heroīnu. Taču, kā pats stāsta, velokurjera darbs izglābis viņam dzīvību – sācis braukt ar velo un pilnībā mainījies. Tagad viņam dzīvē viss kārtībā,” stāsta Belecks.

Sacensību dalībniekiem nav jāpierāda piederība pie velokurjeru brālības, un būtībā piedalīties var arī profesionāli velobraucēji, kuri caurām dienām trenējas, nevis izvadā sūtījumus. Tāpēc nav brīnums, ka sacensību laureātu godā ticis arī kāds olimpiskais medaļnieks treka riteņbraukšanā...

Tomēr nav arī tā, ka velokurjeru rindās būtu tikai tusētāji vai maniakāli sportisti. Lielākā daļa tomēr ir diezgan sūra darba darītāji, ko uzsver arī Jānis Belecks: “Starp mums ir tādi, kuri nostrādājuši jau 12 un pat 14 gadus. Tas ir daudz, jo velokurjera darbs patiesībā ir smags. Vasarā jau ir forši, taču rudenī un ziemā gan ne pārāk. Tāpēc labāk jaunos darbiniekus ņemt darbā novembrī, kad ārā ir nulle grādu, lietus un sniegs, bet tev visa diena jāpavada uz ielas. Ja cilvēks pēc tam otrā dienā atkal ir ierindā, tad viss kārtībā – tas būs strādātājs, nevis pēc brīža pazudīs. Nevar taču būt tā, ka tev ir uzticēts sūtījums, bet tu atbildi – nē, ārā taču līst lietus! Ne jau velti Latvijā velokurjeru vidū praktiski nav meiteņu – pa kādai ir nākušas, taču parasti ilgi nestrādā. Ārzemēs meiteņu velokurjeru ir vairāk, taču līdz puišu skaitam noteikti nevelk.”

Viss pasaules velokurjerizācija

Nākamajā gadā velokurjeru pasaules čempionāts norisināsies Džakartā. Uz 2020. gada pasākuma rīkošanu pretendēja Šveices pilsēta Bāzele, Japānas pilsēta Jokohama un Bogota no Kolumbijas. Uzvarēja Bogota – droši vien lielu lomu spēlēja eksotikas faktors, kas ņēma virsroku pār Šveices praktiskumu un sakārtotību (šveicieši pat bijuši gatavi noslēgt vairākas pilsētas ielas sacensību vajadzībām).

Pērn Rīgā bija ieradušies velokurjeri no visas pasaules. (Foto: Rojs Maizītis)

“Komūna ar katru gadu aug lielāka. Pirms gadiem desmit bija pārstāvēta tikai Ziemeļamerika, Eiropa un Austrālija. Tad pievienojās Japāna. Pēc tam arī Latīņamerika. Parasti tas notiek tā – aizbrauc amerikāņu vai Eiropas velokurjeri atpūsties, piemēram, uz Gvatemalu, un izdomā sarīkot tur čempionātu. Kaut gan Gvatemalā vispār nav velokurjeru! Bet ir eksotika, visiem forši. Savukārt Meksikā savu kompāniju uztaisīja austrāliešu velokurjers, un pamazām pierunāja vietējos piedalīties mačos. Arī Indonēziju ievilka austrālieši. Vēl nesen nebija dalībnieku no Krievijas, taču šogad jau atbrauca vairāk nekā desmit. Kas zina, varbūt pēc gadiem desmit velokurjeru čempionāts notiks Maskavā,” nākotnes perspektīvas ieskicē Jānis Belecks.

Citi šobrīd lasa

"Viņš bija liels cilvēks, liela personība" - LNSO direktore Indra Lūkina dalās atmiņās par draugu Andreju Žagaru
Grēta Tūnberga: „Diagnoze agrāk mani ierobežoja” 19
Kā atbrīvot drēbes no humpalu veikaliem raksturīgā aromāta? 2
Skatīt visus komentārus

Викторию Бекхэм развеселил вопрос о сексе с мужем спустя 20 лет брака 1

Алла Пугачева указала, на кого похож двухлетний сын Ксении Собчак