Vijoļu dakteris, kurš restaurējis tūkstošiem instrumentu

Savu pirmo vijoļdarbnīcu viņš dibināja 1981. gadā, un kopš tā laika amats pārņēmis savā varā. Par tā meistarīgu kopšanu Juris tieši pirms valsts svētkiem godalgots pat ar Triju Zvaigžņu ordeni. Laba dāvana nākamgad svinamajā 70 gadu jubilejā.

No Tartu teātra uz mājiņu Brīvdabas muzejā

Juris ir dzīvespriecīgs, sirms vīrs, kurš omulīgajā darbnīcas telpā uzreiz brīdina, ka par vijolēm varot runāt ne tikai stundām, bet pat dienām. Brīdinājumu ņemam vērā un lūkojam ieslīgt viņa raibā dzīvesstāsta līkločos, nedaudz, protams, riskējot aizrunāties arī par vijoļu mainīgo dabu.

Darbnīcai atvēlētā telpa tiešām ir neliela un aizņemtākās restaurējamo kontrabasu un čellu klātbūtnes stundās tajā pat īsti neesot, kur apgriezties. Darbojas Juris roku rokā ar meitas vīru Raiti, kuru, pateicoties vienādajam uzvārdam, katrs otrais apmeklētājs kļūdaini uzskatot par galvenā meistara dēlu. Patiesībā viņa īstais dēls ir Jānis, kurš rosās blakus telpās, jo ir visa mūzikas instrumentu salona vadītājs. Juris no visu pāraugošā amata pakāpies malā un ir priecīgs, ka var pilnībā pievērsties savai mūža sirdslietai – vijoļu restaurēšanai.

“Vijoļpadarīšana manā dzīvē sākās Tartu,” stāsta Juris. “Biju jau otrreiz aizgājis mācīties mūziku. Šoreiz kontrabasu. Pirms tam Pļaviņu mūzikas skolā un Mediņos biju mācījies vijoli. Visi kontrabasi, uz kuriem man Tartu vajadzēja mācīties, bija lupatās. Tartu satiku divus vecus vijoļmeistarus, kuriem abiem bija ap 80 gadiem. Viņi godīgi teica, ka viņiem nav spēka darboties ar kontrabasu. Toreiz man tas šķita jocīgi, tagad es, protams, saprotu, ko viņi ar to domāja. Tas tik tiešām prasa daudz spēka. Nācās remontēt pašam. Kaut kā tīri labi sanāca.”

Tartu muzikālajā teātrī "Vanemuine" bija izveidojusies latviešu komūna, kurā bija arī četri kontrabasisti. Tautiešu iedrošināts, viņš ķērās arī pie vijolēm. Uzbūvēja arī pats savu pirmo vijoli. Tās gan vairs nav Jura kolekcijā, jo turpat Tartu teātrī kādai vijolniecei arī pārdota. “Man vajadzēja naudu, jo tolaik teātrī maksāja 80 rubļus mēnesī, kas patiesībā ģimenei ar maziem bērniem bija diezgan liela nabadzība, un nācās pat pa nakti izvadāt piena pakas, lai piepelnītos,” viņš paskaidro.

“Pirms tam biju uzbūvējis pirmo vijoles paraugu, bet nevarēju saprast, kā dabūt kopā augšu ar apakšu. Nospriedu, ka jāuzraksta latviešu meistariem un jāpiesakās uz konsultāciju. Aizrakstīju Reinim Māsēnam un Pēterim Brokam. Abi atbildēja, un aizbraucu ciemos pie abiem. Izrādījās, ka vijole jāsāk būvēt no vidus, no sāniem. Pēc tam abi atzinīgi novērtēja manu pirmo vijoli.”

"Vanemuine" devās viesizrādēs uz Maskavu, un Juris nolēma paciemoties arī pie turienes meistara Vjačeslava Supruna. Gaidīto uzslavu vietā uzklausīja diezgan pamatīgu kritiku, kas topošajam meistaram nāca tikai par labu. Taču strauji augošais vijoļbūves un remontēšanas bizness tika apdraudēts līdz ar padomju lielvalsts sabrukumu. “Igaunija par katru ierašanos valstī sāka man prasīt 25 rubļus. Nācās domāt, kā pārcelties uz Latviju. Izdevās atrast vietu Brīvdabas muzejā, kur direktors Juris Indāns atvēlēja māju ezeru krastā.”

To laiku Juris  atceras kā itin grūtu, jo viņš bija aizgājis no darba Tartu, pārcēlies ar ģimeni uz Rīgu un bija palicis bez līdzekļiem. Par laimi, izdevās iegūt Kultūras fonda Spīdolas stipendiju, kas ļāva sākt vijoļmeistara darbību dzimtajā zemē. “Bija grūti dabūt kundes, jo telefons atradās tikai pie muzeja vārtiem, un neviena tante no turienes pie manis neskrēja. Mobilie telefoni tolaik maksāja milzu naudu, svēra divus kilogramus un visā Rīgā bija labi ja pieci... Taču brīnumainā kārtā cilvēki mani tomēr atrada un sāka braukt arvien vairāk. Arī lieli cilvēki. Piemēram, ļoti pazīstams čellists un daudzu basistu skolotājs Igors Graps, kurš dzīvoja Cēsīs un vadīja Ziemeļvidzemes kamerorķestri. Tā vijolnieki spēlēja uz manām vijolēm. Tas, protams, cēla manu atpazīstamību arī šeit.”

Komunisms Hamburgā

Līdz ar lielo brīvību un attiecīgi tūristu pieplūdumu Latvijā Brīvdabas muzejs izrādījās pat ļoti laba vieta darbnīcai. “Bija daudz interesentu, sāku būvēt arī etnogrāfiskās kokles, un uz mana namiņa sliekšņa piesēda un mācījās spēlēt kokli arī, piemēram, Anglijas vēstnieka sieva. Arī mana sieva Inta sāka būvēt kokles, un tās ir aizbraukušas uz Austrāliju, Jaunzēlandi, Ameriku... Latvijā to palicis maz. Interesanti, ka kokles muzejā pirka tieši ārzemnieki, nevis ārzemju latvieši.”

Reiz uz darbnīcu muzejā atnāca kāds Vācijas latvietis, kurš ieinteresējās par Jura meistarstiķiem, uzzināja par viņa pašmācības ceļā apgūto vācu valodu un lika aiz auss meistara vēlmi apgūt tālāk vijoļbūves prasmes arī Vācijā. Pēc ilgāka laika no turienes pienāca vēstule, kurai bija pievienotas no "Dzelteno lapu" telefongrāmatas izplēstas lapas ar 27 vijoļmeistaru adresēm.

“Pats vēl nemācēju tik glauni vāciski uzrakstīt, tāpēc palūdzu izlīdzēt Arnoldam Klotiņam no "Latvijas Radio". Kultūras fondā vēstuli pavairoju un izsūtīju uz visām adresēm. Saņēmu 11 atbildes. Trīs meistari bija ar mieru mani ņemt apmācībā, diviem bija kaut kādi aizbildinājumi, bet trešais atrakstīja, ka var mani paņemt tūlīt pat. Taču ar piebildi, ka vijoles vairs nebūvē, bet restaurē.”

Līdz Vācijai gan bija jāpagaida vesels gads. Deviņdesmito gadu sākumā bija totāls sajukums ar vīzas noformēšanu, kas bija it kā jāveic te Ļeņingradā, te Maskavā, te Rīgā. Beigu beigās Juris ar vācieša firmas "Georg Winterling" vēstuli kabatā devās uz Vācijas vēstniecību "Rīdzenē". Tās darbinieki sazinājās ar firmas pārstāvjiem, pa faksu saņēma nepieciešamās garantijas, un vīza beidzot bija rokā. Došanos uz Hamburgu Juris atceras kā vienu no amizantākajiem dzīves piedzīvojumiem.

“Biju sakrājis 95 dolārus. Aizlidoju uz Frankfurti un secināju, ka esmu vēl ļoti tālu no Hamburgas. Vācu valoda man bija tādā līmenī, ka sarunas laikā visu it kā sapratu, bet uzreiz pēc tās neatcerējos vairs neko. Kaut kā no lidostas tiku uz dzelzceļa staciju, no kurienes ar saviem 95 dolāriem knapi varēju tikt uz Hamburgu, pārsēžoties, pagaidot nākamo vilcienu un tā tālāk. Protams, tiklīdz ieraudzīju uzrakstu "Hamburg", izlēcu no vilciena ārā. Tas bija apmēram tikpat tālu no darbnīcas, kā es Rīgā būtu izkāpis Jāņavārtos...”

Beigu beigās līdz vācu meistaram Juris tomēr nonāca un kļuva par viņa... draugu. “Dzīvoju šefa mājā, neskaitījos īsti strādnieks un trīs mēnešus beidzot tik tiešām dzīvoju absolūtā komunismā – naudas man nebija, bet nekas arī nebija vajadzīgs. Darba temps gan bija ļoti ātrs –darbnīcā strādāju pie loga, bet pat nemanīju, vai ārā ir saule, lietus vai turku demonstrācijas.”

Vācijā apgūtās prasmes ļāva izšķirties par labu vijoļu restaurācijai, ko Juris dara vēl šobaltdien. Labi zināmo vijolnieču Baibas un Laumas tēvs Arnolds Skride līdzēja no Brīvdabas muzeja pārcelt darbnīcu uz pašu pilsētas centru – Rīgas Latviešu biedrību. “Tur nostrādāju 15 gadus, līdz pārcēlos uz šīm telpām Raiņa bulvārī.”

Darīt to, ko nevar neviens

Vēl Rīgas Latviešu biedrības laikos Juris nodibināja uzņēmumu, kas ļāva piedalīties iepirkumos. Tika apvienota "Jēkabsonu vijoļdarbnīca" ar sievas puķu tirdzniecības firmu "Puķīte", radot SIA "Mūzika". Kopš tā laika sākta arī mūzikas instrumentu importēšana un tirdzniecība. Sākumā tas darbojies kā ģimenes uzņēmums, pēcāk pieaicināti arī citi cilvēki. “Ziedu laikos "Mūzikā" ir strādājuši 11 cilvēki. Tagad ir septiņi. Ar Jēkabsoniem nekādā radnieciskā saistībā gan šobrīd nav tikai viens. Taču ir dēls, meitas vīrs, bijusī sieva, sieva, kura vēl ir draudzenes statusā, un tamlīdzīgi.”

Ar tagadējo cīņubiedru Raiti Juris nolēma sākt sastrādāties pēc tam, kad meitas vīrs uzcēla viņam māju. Līdz tam Raitim nebija saistības ar mūziku, taču, kā saka Juris, cilvēkam rokas un galva ir savā vietā un viņš ātri vien arī kļuva par vijoļmeistaru. "Vispār mūzikas instrumenti nav biznesa lieta. Cilvēki aizplūst no Latvijas, un mums klientu ir palicis par trešdaļu mazāk, nekā bija pirms 20 gadiem. Tas ir dzīvesveids."

Jautāts, kādēļ par vijoļmeistaru nav apmācījis dēlu Jāni, Juris saka: "Viņš ir izmācījies par vijolnieku. Gribējām viņu skolot par meistaru, bet viņš vijoli spēlēja ļoti labi. Kad citi no rīta vēl tikai cēlās, viņš teica, ka ir jau nospēlējis četras stundas. Atliks vēl tikpat nospēlēt vakarā, un būs astoņas stundas dienā. Tā viņš tiešām arī darīja. Radās jautājums, vai turpināt vijoļspēli vai iet pa meistara līniju. Aizbraucām uz starptautisku konkursu Mitenvaldē, kur ir arī Vācijas vijoļmeistaru skola. Izstaigājām to, uzzinājām par iestājeksāmeniem. Un tad es rakstīju vēstuli profesoram Petru Munteanu, pie kura mācījās Baiba Skride. Jautāju, kā viņš domā, vai Jānim ir vērts turpināt mācīties vijoli vai iet pa meistara līniju. Munteanu atbildēja, ka vajag mācīties vijoli. Vēlāk Rostokas Mūzikas un teātra augstskolā ar to pašu Munteanu Jānim attiecības īsti neizveidojās. Viņš gan šeit ar izcilību pabeidza Mūzikas akadēmiju, bet neaizgāja tālāk pa spēlēšanas līniju. Jau akadēmijas laikā darbojās mūsu firmā un pēc tam pārņēma tās vadīšanu.”

Pats Juris ir Pļaviņu Mūzikas skolas pirmā vijolnieku izlaiduma absolvents. Taču arī viņš par vijolnieku gluži nekļuva. Iemesls? “Biju audzis pie mammītes. Kad tiku uz Rīgu 17 gadu vecumā, tad dzīvē uzradās daudz citu prieku, kas traucēja spēlēšanu.”

Runa ir par iestāšanos Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā 1965. gadā un mācību pārtraukšanu divus gadus vēlāk. Pēc diviem gadiem padomju armijā Juris gan vēlējās turpināt mācības, taču saprata, ka ar armijas zābakiem un frenci vien ir par maz, lai pretendētu uz stipendiju. Otrajā mācību piegājienā jau 27 gadu vecumā Tartu viņam gan izdevās kļūt par kontrabasistu ar stipendiju, taču arī Heini Ellera mūzikas vidusskolai tika atvēlēti tikai divi gadi. Te iemeslu jau noskaidrojām. Vijoļmeistara gaitu sākšana!

Juris ieguva pirmo vietu kontrabasistu kategorijā Igaunijas valsts konkursā, un viņš tika uzaicināts uz Tartu muzikālo teātri, kur kļuva pat par kontrabasistu koncertmeistaru, kā arī sāka nodarboties ar vijoļbūvi un instrumentu remontēšanu. “Arī tad paklausīju meistara padomam, līdzīgi kā gadījumā ar dēlu Jāni. Jautāju Reinim Māsēnam, ko man darīt. Mācīties vēl divus gadus Ellera vidusskolā un vēl piecus gadus Mūzikas akadēmijā, ko es pabeigtu jau 40 gadu vecumā, vai taisīt vijoles? Māsēns atbildēja – kam tev darīt to, ko var visi, ja vari darīt to, ko nevar neviens? Tā es mammai par šausmām jau otrreiz pametu mūzikas vidusskolu un arī darbu teātrī un, kā viņa teica, no “cienījama cilvēka” kļuvu par vijoļmeistaru.”

Kauna vairs nav

Jura darbnīcā pie sienas redzams arī Amatniecības kameras amata meistara diploms. “To ieguvu 1996. gadā, kad Vilnis Kazāks atjaunoja Amatniecības kameru, kas darbojās vēl pirmās Latvijas neatkarības laikā. Citādi visiem prasīja diplomus un sertifikātus, bet pēc padomju laiku daiļamata meistara diplomiem pēkšņi nebija nekā. Patiesībā deviņdesmitajos gados vijoļmeistaru bija pat vairāk, nekā ir tagad. Bija septiņi vecmeistari, kas vairs nav iespējams.”

Pēc apmācības Vācijā Juris gan pilnībā pievērsās vijoļu restaurēšanai, tāpēc neuzskata sevi par lielu vijoļbūves meistaru. Meistars Hamburgā viņam ieskaidrojis, ka ķīnieši būvē vijoles tik daudz, ka pietiek visai pasaulei. Tas, kā pietrūkst, ir labu veco vijoļu restaurēšana, jo to nemāk gandrīz neviens.

“Esmu restaurējis tūkstošiem vijoļu. Tieši cik, vairs nav ne jausmas. Brīžiem restaurēju pat četras piecas vijoles reizē. Atrestaurēt var jebko. Jautājums drīzāk ir, vai ir vērts to darīt. Katra vijole arī prasa dažādu laika periodu. Neviena netiek taisīta uzreiz no A līdz Z. Procesā tai ir jāpažūst. Galva arī uzreiz nezina, kas tieši ir jādara. Vajadzīgs laiciņš. Smadzenes zemapziņā turpina strādāt, un vienā dienā tu pēkšņi zini, kā konkrēto vijoli salabot. Ar to restaurācija atšķiras no būvēšanas. Kad esi apguvis visas nepieciešamās operācijas, vijoles būvēšana varētu kļūt arī par garlaicīgu padarīšanu. Labu vijoli var uztaisīt mēneša laikā. Bet restaurācijā katrs gadījums ir pilnīgi atšķirīgs un ar citu atbildības līmeni.”

Darbnīcas telpā tiek uzturēts gaisa mitrums, lai vijoles neplaisātu. Ziemas periodā nelielajā telpā tiek iztvaicēti pat pieci litri ūdens. Juris smej, ka tad, ja to ievērotu visi vijolnieki, meistariem darba būtu krietni mazāk.

Uz jautājumu, vai vijoļmeistara darbošanās ir amatniecība vai māksla, Juris atbild, ka tā ir robeža starp abām. “Tā ir ļoti augstas klases amatniecība. Jā, tomēr amatniecība. Taču tāda, kas rada mākslu un vēl produktu, ar ko taisīt mākslu. Vijolnieks bez vijoles nav nekas, bet labam vijolniekam vajag labu vijoli, kas jau ir mākslas izstrādājums.”

Darbnīcas lepnums ir Raita uztaisītā vijole, kas bija diplomdarbs, saņemot zeļļa diplomu. Juris atzīst, ka viņa paša pirmā vijole bija stipri vien blāvāka, taču pats sevi attaisno, sakot, ka viņam nebija skolotāja, pie kura viņš tolaik būtu mācījies jau desmit gadus. Pēc visa spriežot, pirmais jaunā meistara lepnums, visticamāk, pārdots netiks. “Stradivāri vijole maksā miljonu. Stradivāri pasaulē ir daudz. Raita Jēkabsona vijole ir vienīgā. Cik tā varētu maksāt?”

Tas, protams, ir retorisks jautājums. Tomēr iebilstam, ka astotajai vai desmitajai vijolei gan cenu varētu noteikt. Uz to Juris atbild diezgan pesimistiski. “Redziet, tagad ir tādi laiki, kad cilvēkiem nav vajadzīgs kaut kas patiešām labs un dārgs. Ir vajadzīgs ārā metamais. Ķīniešu vijoles. Paliks veco restaurācija, taču ļoti labas jaunas vijoles tikpat kā vairs neradīsies.”

Uzdabūt Juri kā vijolnieku uz skatuves var vienīgi danču vakaros VEF kultūras pilī. “Ejam ar sievu tur uzdancot, un tur esmu uzspēlējis kopā ar vienu ģitāristu. Man kauna vairs nav. Ja ļoti vajag, varu uzspēlēt pat kontrabasu.”

Vizītkarte

Juris Jēkabsons

Dzimis 1949. gada 19. jūlijā.

Audzis Pļaviņu pusē.

Par rīdzinieku kļuvis vēlīnajos tīņa gados.

Mācījies vijoļspēli Pļaviņu mūzikas skolā un Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā.

Mācījies kontrabasa spēli Heini Ellera mūzikas vidusskolā Tartu.

Strādājis Tartu muzikālajā teātrī "Vanemuine" par kontrabasistu koncertmeistaru.

Kopš 1981. gada būvē vijoles, kopš deviņdesmito gadu sākuma – restaurē vijoles. Restaurācijas pamatus apguvis Hamburgas uzņēmumā "Georg Winterling".

Pirmais Rīgā atvēris vijoļu nomu, par ko sākumā diezgan pamatīgi apcelts.

Katru dienu sastopams Jēkabsonu vijoļdarbnīcā mūzikas instrumentu salona Mūzika telpās, strādā kopā ar znotu Raiti Jēkabsonu.

Mūzikas instrumentu salonu vada viņa dēls Jānis Jēkabsons, kurš pabeidzis Latvijas Mūzikas akadēmiju kā vijolnieks.

Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.