Zemessardzes renesanse: mūsu dzimtenes sargi piedzīvo uzplaukumu
Pēc sava veida krīzes, kas turpinājās līdz pat 2014. gadam, Zemessardze pēdējos gados piedzīvo uzplaukumu, ko var salīdzināt vienīgi ar deviņdesmito gadu sākumu, kad cilvēki masveidā stājās zemessargos. Pēc Putina noorganizētajiem Ukrainas notikumiem zemessargu rindas pieaug, apmācības notiek sistemātiski un nopietni, un ekipējums beidzot ne ar ko nav sliktāks par to, ko saņem profesionālie karavīri.
Skaitliskais pieaugums
Par savu renesansi Zemessardze lielā mērā var pateikties Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam, Krimas aneksijai un karam Donbasā – pēc šiem notikumiem daudzi skaudri atskārta, ka līdzīgu scenāriju kādudien var piedzīvot arī Latvija, tāpēc nepieciešams būt gataviem aizstāvēt savu zemi. Iznākumā patlaban Zemessardzē ir 8280 cilvēku, kas vēl pirms dažiem gadiem būtu teju vai neiedomājams skaits.
“Mēs ilgi nespējām sasniegt 8000 zemessargu robežu. Taču tad sākās notikumi Ukrainā, un daudzi saprata, ka Latviju ir nepieciešams aizsargāt. Pusotrs tūkstotis cilvēku iestājās Zemessardzē viena gada laikā. Trijos mēnešos bija pierakstījušies septiņi simti! Tas bija iespaidīgi. Arī šogad ir bijis skaitlisks lēciens, ko var izskaidrot ar to, ka visu, ko esam solījuši, mēs esam izpildījuši. Kad cilvēks pie mums atnāk, tad redz, ka nekādas bumbulēšanas te nav un regulāri notiek mācības. 2027. gadā pēc plāna mums jābūt 12 000 zemessargu, un es uzskatu, ka tas ir pilnībā iespējams, Protams, ar noteikumu, ka būs atbilstošs finansējums, jo katram zemessargam ir nepieciešams ekipējums,” stāsta Zemessardzes komandieris Ainārs Ozoliņš.
Viņa teiktajam pievienojas arī Zemessardzes galvenais virsseržants Ēriks Liflands, kurš dien jau kopš 1996. gada: “Zemessardze ir ļoti izaugusi. Tagad te dienēt ir prieks. Agrāk bija brīdis, kad cilvēki gāja projām, jo mācības visu laiku bija vienas un tās pašas; tas vairs nevienam nebija interesanti. Esam uzlabojuši instruktoru darbību un protam atrast jaunus apmācību veidus. Ir jāprot cilvēkus piesaistīt, nedrīkst vienkārši nolasīt sprediķi, un viss. Mūsdienās ir iespējas mācības dažādot un padarīt interesantākas. Bez teorijas nevar iztikt, taču tai cenšamies laiku patērēt mazāk, vairāk darbojoties praktiski.”
21 diena nometnē. Vai arī ne
Apmācību process ir maksimāli dažādots un pielāgots katra zemessarga iespējām, lai nebūtu tā, ka viens uz mācībām tiek, bet kāds cits netiek. Kad cilvēks iestājas Zemessardzē, viņam vispirms jāiziet tāds pats pamatapmācības kurss kā profesionālajiem karavīriem – jāapgūst vēsture, ieroču mācība, orientēšanās, šaušana, naktsmītnes sagatavošana, patrulēšana un tā tālāk. Maršēšanai, kas bija padomju armijas galvenais bubulis, laika ir atvēlēts daudz mazāk, galveno uzsvaru liekot uz praktiskām lietām.
Pamata apmācību kursa garums ir 21 diena jeb 181 stunda. Pirmais variants ir sapulcēt jaunos zemessargus nometnē un šīs 21 dienas laikā iemācīt visiem pamata kursu. Cilvēki ņem atvaļinājumu no pamatdarba – parasti mācības notiek vasarā, lai arī studenti varētu piedalīties –un velta to apmācībām. Starp citu, par to saņem arī atlīdzību – apmēram 20 eiro dienā. It kā nav daudz, taču, nometnē dzīvojot, šo naudu viņam nav pat iespējas iztērēt. Plus vēl patriotiski noskaņoti uzņēmēji arī var maksāt saviem darbiniekiem algu par laiku, ko viņi patērē mācībām; tiesa, tā dara ne visi.
Otrs variants ir apmācības rīkot pamazām, nedēļas nogalēs. Tādā gadījumā cilvēks kādu laiku savas nedēļas nogales velta Zemessardzei un iznākumā arī apgūst to pašu pamatapmācības kursu.
Pēc pamatapmācības noslēguma zemessargi sāk specializēties – katram piemeklē militāro specializāciju, skatoties pēc katra spējām un interesēm. Viens kļūst par ložmetējnieku, otrs –par sanitāru, trešais – par snaiperi vai izlūku; šis apmācību kurss parasti prasa gadu. Tos, kuros saskata līdera dotības, nosūta uz mācību centru, kur sagatavo jaunākos instruktorus.
“Mēs, instruktori, un gan jau arī vadība, uzskatām, ka ikvienam karavīram mums ir jādod maksimāli labākā iespēja mācīties. Jo labāk viņš būs sagatavots, jo drošāki mēs visu jutīsimies,” saka Liflands. Uz jautājumu, kas ir lielākā problēma saskarsmē ar jaunajiem zemessargiem, instruktors atbild, ka tā varētu būt militāro terminu lietošana. Proti, instruktori ikdienā ir pieraduši lietot dažādus militārus saīsinājumus, kas cilvēkam no malas neko neizsaka, tāpēc nākas piedomāt, kā visu izstāstīt viņiem saprotamā valodā.
Mācību daudzveidība spēlē savu lomu jaunu kadru piesaistīšanā, taču ne tikai tā vien. Vēl viens būtisks faktors ir ekipējums. Pirms gadiem desmit nereti varēja dzirdēt sūdzības, ka ekipējuma nepietiek visiem vai arī tas gadās ne pārāk labas kvalitātes, taču tagad šādi stāsti ir liels retums. Zemessargiem beidzot atvēlēts vairāk līdzekļu, no kura liela daļa agrāk tika izlietota starptautisko misiju organizēšanai. Vairs nav iedomājama situācija, kad jaunais zemessargs iestājas dienestā, taču izrādās, ka viņam nav, piemēram, ložu drošās vestes vai cimdu.
“Zemessardze kopumā beidzot ir labi ekipēta. Protams, vienmēr ir kur augt, taču pašreizējā situācija nav slikta. Atnākot zemessargam dienestā, nevar būt situācija, ka mums nav ekipējuma, ko viņam izsniegt. Tagad mums ekipējums ir tāds pats kā profesionālajiem karavīriem. Guļammaisi zemessargiem ir pat labāki! Tiesa, man pašam gan tāda nav...” nosmej virsseržants Liflands.
Puiši un meitenes formās
Cilvēki uz Zemessardzi nāk visdažādākie – gan vecuma, gan dzimuma ziņā. Pārsteidzoši daudz ir meiteņu – 17 procenti no visiem zemessargiem. Nekādu ierobežojumu dāmām nav, un dienestu viņas pilda tieši tāpat kā puiši.
“Dāmas Zemessardzē iekļaujas ļoti labi, un par to es nemaz neesmu pārsteigts. Ne ar ko viņas neatpaliek no puišiem. Protams, tādus smagumus kā vīrietis sieviete fiziski nevar panest, taču no svara ir arī domāšana – un te sievietes ne ar ko neatpaliek no vīriešiem. Daudzas meitenes vēlāk kļūst par instruktoriem. Fiziskās spējas ir svarīgas, bet nav noteicošās. Pats esmu redzējis, kā meitene paņem panest puiša ložmetēju, jo viņš ir noguris...” saka Liflands.
Iemesli un apsvērumi, kādēļ cilvēki nāk uz Zemessardzi, ir dažādi. Vienus vienkārši interesē militāras lietas, citi vēlas iemācīties kaut ko dzīvē noderīgu, vēl kāds varbūt atnāk kompānijas pēc līdzi draugam. Un varbūt vienam otram jaunietim dienests Zemessardzē ir tāda kā modes lieta. Liflands tādu iespēju neizslēdz, taču arī nesaskata tur neko sliktu: “Jā, var būt, ka kāds atnākt līdzi draugam. Taču, ja viņš ir nācis modes dēļ, tad ir ļoti būtiski, ko te ieraudzīs; ja apmācības liksies interesantas, tad viņš paliks, bet, ja būs nācis tikai kā uz modes skati, tad ātri vien aizies. Tas, ka nāk pēc drauga ieteikuma, ir labākais rekrutēšanas veids – ja kāds draugs vai paziņa saka, ka Zemessardzē ir forši un interesanti. Patiesībā atbirums mums nav liels.”
Lielākā daļa zemessargu ir vecumā no 18 līdz 35 gadiem – tādu ir apmēram 70 procenti. Taču dienestam der arī vecāka gadagājuma cilvēki, jo ne visiem ir obligāti jāskrien pa lauku un jāpiedalās kaujā. “Mēs katram varam atrast vietu. Viņš var būt autovadītājs, var būt noliktavas pārzinis, var būt arī izlūks. Kādam taču ir arī ēst jāgatavo! Un pavisam ideāli, ja katrā pagastā arī pagastvecis ir zemessargs!” saka Zemessardzes komandieris Ozoliņš.
Bet kā Zemessardzē izdodas sabalansēt zemessargu vecumu, ja vienam var būt 18, bet otram 42 gadi – un tātad gan intereses, gan fiziskās spējas var būt atšķirīgas? Par fizisko sagatavotību gan Liflands uzreiz iebilst: “Mūsdienās vecums ne vienmēr ir rādītājs. Reizēm 42 gadus vecais cilvēks ir fiziski daudz izturīgāks nekā astoņpadsmitgadīgais. Tā nu tas ir. Taču apmācības process nemainās atkarībā no vecuma, turklāt fiziskā slodze uzreiz netiek uzlikta pārāk liela, tas notiek pakāpeniski. Ja cilvēkam pirmajā dienā uzkraus visu smago ekipējumu, tad pilnīgi iespējams, ka vakarā viņš pateiks “sveiki” un vairs nenāks. Vecuma ziņā te neko īpaši nav nepieciešams menedžēt, viss notiek pats no sevis, apvienojoties jaunībai ar pieredzi. Pieredze pavelk jaunību līdzi. Sēžot vienā ierakumā, četrdesmitgadīgais ar divdesmitgadīgo ļoti ātri atrod kopīgu valodu.”
Teju vai lielākā problēma ir jauno cilvēku fiziskā sagatavotība, par ko jau ir sūrojušies gan profesionālā dienesta rekrutētāji, gan policijas kadru komplektētāji. Aifonu un datoru paaudze ir daudz nīkulīgāka nekā deviņdesmito gadu jaunieši, un daudziem jau agrā vecumā ir stājas defekti. Šī problēma ir globāla, ne tikai Latvijai raksturīga, daudzviet militāristiem nākas pazemināt fiziskās sagatavotības prasības, lai varētu nokomplektēt vienības. Un nav arī pārliecības, ka pārskatāmā nākotnē šajā ziņā kaut kas varētu mainīties uz labo pusi.
“Jauniešu fiziskā forma, atklāti runājot, nav laba. Šajā ziņā es cerības lieku uz gaidāmo valsts aizsardzības mācību, kas tiks ieviesta skolās; tajā varētu likt uzsvaru arī uz fizisko sagatavošanu. Taču ar to vien nekas nebūs līdzēts, jo šim jautājumam jāpievēršas jau agrāk – gan ģimenē, gan skolā. Kad cilvēks atnāk uz armiju, tad jau ir par vēlu kaut ko darīt. Ja viņš daudzmaz ir formā, tad vēl var kaut ko darīt un sākotnējās apmācības laikā fizisko “uzdzīt”. Taču, ja cilvēks ir pārticis tikai no hamburgeriem un augām dienām sēdējis pie datora, tad ir slikti. Par to jādomā valstiski, jo mēs esam tie, kuri saņem jau gatavu produktu,” saka Zemessardzes komandieris Ainārs Ozoliņš.
