foto: Evija Trifanova/LETA
100 lietas Latvijas simtgadei. 1991. gads: PRECES NO POLIJAS
2018. gada 22. oktobris, 11:18

100 lietas Latvijas simtgadei. 1991. gads: PRECES NO POLIJAS

Elmārs Barkāns

Jauns.lv

Uz Polijas robežas nozog jaunā latviešu biznesmeņa sievasmātes līķi. Katru dienu stāstām par kādu nozīmīgu dienu Latvijas likteņgadā – no 1918. līdz 2018. gadam. Šodien 1991. gada (pirmā atgūtas neatkarības gada) lieta, kas nodarbināja latviešu prātus un rīcību. Bet rīt jau būs 1992. gads.

Atgūtā Latvijas brīvestība 1991. gada 21. augustā latviešiem arī pavēra jaunas iespējas un apvāršņus – sākās trakie deviņdesmitiem. Vēl preču tranzītplūsma no Ķīnas nebija pienācīgi noorganizēta, bet vecās Eiropas produkti mums bija par dārgu, tā nu padomijas noplicinātajos veikalu plauktos iegūla 1991. gada lieta – PRECES NO POLIJAS.

Uzņēmīgi ļaudis ar saviem žigulīšiem un rafikiem devās pa bīstamajām, bandītu apsēstajām šosejām, lai poļu zemē iepirktu lētus niekus – bikses, kleitas, televizorus, videokasetes un citus pēc labām mantām izslāpušajiem cilvēkiem kārotas lietas, lai tos pārdotu mūsu tirgus plačos. Šiem šeptmaņiem gadījās arī visai neparasti piedzīvojumi – sākot no šaušanām un laupīšanām un beidzot ar čurāšanas problēmām bezgalgarās rindās pie valstu robežstabiem (Šengenas zona, Eiropas Savienība un NATO tolaik sapņos rādījās tikai vispārdrošākajiem latvju nākotnes reģiem). Šai sakarā radās arī modernā folklora – pilsētas leģendas. Tie gan nav patiesi notikumi, bet gan uzskatāmi liecina par tā laika sabiedrības attīstības tendencēm un morāli. Vienu no šādām 1991. gada leģendām publicēja laikraksts “Diena”, bet pēc tam to pārpublicēja arī Dabas un vēstures kalendārs:

“Kāds latvietis taisījis biznesu caur Polijas robežu. Sapircis labi daudz visādu preču – pilnu autiņu un piekabi arī. Paņēmis līdzi sievasmāti, lai vairāk drīkst preces vest. Bet pie robežas gaidīšana kilometriem garā rindā. Stāv vienu dienu, stāv otru dienu. Trešajā sievasmātei ar sirdi kļuvis slikti un viņa nomirusi. Taisni šausmas. Sievasmāte pagalam, un visa sapirktā manta iet zudumā. Un gaidītā iebraukšanas rinda arī klāt. Vīrs ielicis sievasmāti žiguļa piekabē un sarunājis ar muitnieku, lai piekabe paliek tur, kamēr šis izpārdos mantas un pēc dažām stundām būs atpakaļ. Bet, kamēr vīrs atgriezies, piekabes vairs nav. Nosperta ar visu mirušo sievasmāti. Kad es to nosaucu par visjaunāko leģendu, stāstītājs saskaitās: “Kāda leģenda, tā ir īsta patiesība! To man stāstīja draugs. Un viņam to pastāstīja viņa draugs, kuram pašam tā nelaime notikusi”. To es noklausījos vilcienā Rīga – Sebeža 1991. gadā”.