100 lietas Latvijas simtgadei. 1946. gads: MAIZE

Pēckara pirmā gada un padomju okupācijas atkalatnākšanas pirmajā gada 18. novembris nebija svētku dienu. Un kas tad varēja būt par svētkiem zem iekarotāja netīrā zābaka un pusbadā. Nevienam arī nebija prātā svētku svinēšana, ja nav pat dienišķā maizes garoziņa. Tā laika avīzes pilnas ar saucieniem pēc maizes. Tāpēc 1946. gada lieta ir MAIZE - visvisvissvarīgākais. Pie jebkuras valdīšanas un sistēmas. Tauta brēc pēc maizes...

1946. gada 18. novembrī „Padomju Kuldīga” driķē uzsaukumu:

„Stājoties sacensībā, katrs apgabals, novads, republikā uzņēmās saistības ne tikai izpildīt obligātas labības piegādes valsts plānu, bet arī nodot valstij daudz labības virs plāna. Bet padomju cilvēka vārds ciets vārds. Tātad uzdevums ir - godīgi izpildīt sacensībā uzņemtās saistības, dot valstij tik daudz labības, kā solīts”. Un turpat līdzās raksts „Turēsim doto vārdu”, kurā žēlabas:

„Apriņķa darba zemnieki, uzņemoties saistības, solījās līdz Staļina Konstitūcijas dienai - 5. decembrim - nodot valstij virs plāna 1000 t labības. Bet Dzimtenes fondā virs plāna labību apriņķī piegādā ļoti neapmierinoši. Neviens pagasts pat nav vēl izpildījis obligāto piegādi. Apzinoties, cik valstij pašlaik dārgs katrs kilograms labības, piegādi nedrīkst samazināt. Ja apriņķī vēl 5. novembrī pieveda 151,3 t labības, tad 6. novembrī vairs tikai 56,2 tonnas. Strauji samazinājušies labības pievedumi. Piegāde 15. novembrī noslīdējusi uz 15,9 tonnām. Apriņķis neveiks labības virsplāna piegādi, ja pievedumi turpināsies slī-
dēt līdzšinējā gaitā”.

Savukārt Ventspils „Brīvā Venta” 1946. gada 18. novembrī pārpublicē Latvijas PSR boļševiku partijas sekretāra A. Ņikonova gaudas par dienišķo maizi - viņš ne pa jokam izsamisis par labības trūkumu un aicina sodīt visus, kuri Staļintēva impērijai nespēj nodrošināt pietiekamu graudu skaitu – sākot no nīstajiem budžiem un beidzot ar lielinieku partorgiem:

„Neapstrīdami fakti liecina, ka atpalicējos apriņķos partijas un padomju darbinieki neko nedara, lai paātrinātu labības sagādes tempu; tie sāk atkal strādāt gausi un acīm redzot vāji virza pagastu organizācijas cīņā par labības sagādes plāna laikā izpildīšanu. Reizēm viņi pat samierinās ar tendenci novilcināt labības piegādi, kas novērojama vairākos pagastos un ciemu padomēs. Apriņķos ir simtiem zemnieku saimniecību, to skaitā daudz budžu saimniecību, kuras vēl nav uzsākušas obligāto labības piegādi vai arī nodod sagādes punktiem ārkārtīgi maz labības, bet apriņķu un pagastu vadītāji mierīgi noskatās uz šiem faktiem un nesper noteiktus soļus šādas pretvalstiskas rīcības izskaušanai”.