100 lietas Latvijas simtgadei.1933. gads: ARHIBĪSKAPA POMMERA IKONA

1933. gada novembrī Latvijas pareizticīgo baznīcas arhibīskapam Jānim Pommeram vēl šai saulē bija palicis dzīvot tikai dažus mēnešus līdz brīdim, kad viņu nežēlīgi un mīklaini noslepkavoja baznīcas virsgana vasarnīcā Ķīšezera krastā – tur uz Makšķernieku ciemata pusi aiz Žīdu kapiem. Vēlāk par svēto atzītā mocekļa pēdējo dzīves gadu kā baznīcas hierarha mūžs nebija rozēm kaisīts. Tādēļ, viņu pieminot 1933. gada lieta ir ARHIBĪSKAPA POMMERA IKONA.

Bīskaps Jānis bija autoritārs valdītājs un viņu labprāt apmierināja situācija, ka Latvijas pareizticīgie ir Maskavas patriarhāta pakļautībā. Staļinisko represiju plosītie Maskavas garīgie vadoni nespēja dot norādījumus Latvijas baznīcai un Pommers varēja neierobežoti valdīt. Tomēr ne visiem tas gāja pie sirds. Tāpat kā šobrīd, kad reformācijas vētra satricinājusi ne tikai Latvijas luterāņu ganāmpulku, bet arī Latvijas pravoslāvu sabiedrību, kura nu aizgājusi līdz Satversmes tiesai, jo kāda tur autonoma pareizticīgo draudze grib pasludināties par Konstantinapoles patriarha pakļautībā esošo un pamāt ar rociņu Maskavijas patriarham. Reiz tas izdevās pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigās, pēc Pommera nāves, jo no baznīcas vadības pazuda Maskavas patriarha cienītājs,

1933. gada 18. novembra laikraksts „Pēdējā Brīdī” raksta: 

„Grib gāzt arhibīskapu Jāni. Ziņas, ka jau ilgāku laiku notiek ap mūsu pareizticīgo baznīcu un tās vadošām personām, par ko rakstījām, vēl vienmēr nerimstas. Vēl vairāk, dažas neatbildīgas grupas, pagaidām gan ne visai lielas, cenšas pašreiz šo cīņu ar baznīcu paasināt, vēršot to galvenokārt pret arhibīskapa Jāņa Pommera personu. Šo grupu pārstāvji tagad sākuši pret baznīcas galvu cīnīties citā, itkā principielā plāksnē. Pašreiz radušies Latvijas pareizticīgos vairāki novirzieni ar šķietami pretējiem mērķiem, bet īstenībā ar vienu un to pašu nolūku – mēģina šķelt mūsu pareizticīgo baznīcas vienību.

Tā vieni, kas grupējoties ap kādu krievu pilsoni Ned., esot visai neapmierināti, ka mūsu pareizticīgo baznīcas galva nostādījis Latvijas pareiztic. baznīcu pilnīgā neatkarībā no aizrobežas, attiecīgiem pareizticīgo patriarhiem un metropolītiem.

Grupa, kam tuvu stāvot Parīzes krievu emigranti – monarhisti, turpretim domājot, ka mūsu arhibīskapu būtu itkā jāpakļauj Konstantinopoles pareizticīgo galvai. Abas grupas, kas nāk gan no nelatviskām aprindām un līdz ar to nepazīst mūsu zemes apstākļus, tomēr esot vienisprātis tai ziņā, ka latviešu cilvēks, kāds ir arhibīskaps Jānis Pommers, it kā nevarot vadīt arī Latvijā dzīvojošos krievu pareizticīgos. Vēl vairāk, šiem separātistiem jau esot pašreiz izraudzīts pat savs kandidāts, kuru viņi gribētu itkā redzēt nākotnē arhibīskapa Jāņa vietā. Tas itkā esot kāds pašreiz Rīgā dzīvojošs skol. Vasilijs R., kura tēvs esot pareizticīgo mācītājs Latgalē”.