Meitene, kurai jau no bērnības patika mest: Anete Kociņa ar šķēpu
Pusaugu puikām jau kopš īsbikšu laika ir paticis mētāties! Ar iepuvušiem āboliem, dadžiem, kastaņiem, čiekuriem un akmeņiem. Un Pūka gadījumā – vēl ar sprunguļiem! Jocīgi iedomāties bižainu meiteni, kas Rīgas līča mutē, Salacgrīvas krastos, meklē un apšauda akmeņiem zilos viļņu ierakumus. Tagad viņa ir kļuvusi par izcilu šķēpmetēju ar elites līmeņa personīgo rekordu (64,43), trim sāpīgiem centimetriem, kas liedza viņai iekļūt starp duci finālistēm pēdējā pasaules vieglatlētikas čempionātā. Taču mēs domājam, ka Anetes Kociņas lielākās uzvaras un spožākās balvas viņu tikai vēl gaida.
Kā sākās tavs sportistes ceļš?
Esmu dzimusi Limbažos, bet lielāko daļu bērnības un pusaudžu gadus pavadīju Salacgrīvā. Atceros, kā jau bērnībā visu laiku gribēju kaut ko mest – vienalga apaļu, kantainu, stūrainu. Akmeņus vienmēr metu tālāk par puikām. Mamma, jau man mazai esot, aicināja sākt sportot, jo redzēja, ka man tas patīk. Tā kā Salacgrīvā populārs bija basketbols, sāku ar to. Vēlāk pievērsos vieglatlētikai – startēju daudzcīņā, patika arī tāllēkšana. Pēc kāda laika trenere pamanīja, ka manis mestā bumbiņa lido necerēti tālu; varēju pārmest vidusskolas puišus. Tad arī pamēģināju mest šķēpu. Kad aizbraucu uz sacensībām, mani pirmoreiz pamanīja tagadējā trenere Valentīna Eiduka. Viņa toreiz pienāca klāt un teica – parādi, kā tu to šķēpu met? Parādīju, viņa man pamainīja viena pirksta kustību, un tajās sacensībās pirmoreiz šķēpu aizmetu 40 metrus. Valentīna piedāvāja trenēties Rīgā, bet tajā laikā mācījos tikai 7. klasē, un vecāki izlēma, ka tas ir par agru, lai laistu vienu prom no mājām. Divus gadus, divreiz nedēļā braukāju uz treniņiem Rīgā. Uz galvaspilsētu pārcēlos tikai pēc 9. klases, iestājos tehnikumā un paralēli trenējos pie Valentīnas.
Grūti bija tik jaunai iedzīvoties nepazīstamā vidē?
Sākumā šķita, cik forši, būšu tagad pati par sevi atbildīga, varēšu darīt visu, ko gribu, bet pēc gada sapratu, cik grūti tas ir. Pēc treniņa nav neviena, kas tevi sagaida mājās ar siltām vakariņām. Bet, protams, pieradu, un tas daudz iemācīja.
Kādas ir tavas attiecības ar treneri?
Viņa man ir kā mamma, draudzene, padomdevēja – labāku treneri iedomāties nevaru. Galvenais ir tā īpašā saikne starp sportistu un treneri – tā, lai jūs saprotaties no pusvārda. Mēs gan esam kopā tikai no 2014. gada, bet saprotamies no viena skatiena. Protams, ir reizes, kad mums viedokļi nesakrīt. Ir reizes, kad man negribas tikai klausīties, bet pašai ieteikt kaut kādu ideju, bet tiekam ar visām neskaidrībām galā.
Kur slēpjas šķēpa mešanas veiksmes formula?
Noteikti tas ir komplekts – iedzimtais talants, treniņi, sadarbība ar treneri, būtiska ir mešanas tehnika, arī saprašana, kas ir tavi plusi un mīnusi.
Kas ir tava stiprā puse?
Man jau liekas asums. Man ir tāds eksplozīvs metiens. Dažreiz viņu pat vajadzētu piebremzēt, jo liekas, ka roka aizies līdzi.
Un vājā?
Lokanība – to trenere uzreiz teiktu, bez domāšanas. Spēks, neesmu pati spēcīgākā. Treniņos ceļu ļoti mazus svarus.
Ir tāds pieņēmums, ka latviešu šķēpmetējas izskatās vissievišķīgāk. Kāpēc tā?
Tā jau ir – mums ir ļoti sievišķīgas šķēpmetējas, kāpēc tā, patiesībā grūti spriest, varbūt mums ir tādi sievišķīgi gēni. Uz startu vienmēr ejam mazliet uzkrāsojušās, pieskaņojam kādu aksesuārus, ieliekam kaut ko matos, citkārt pat nagu laku pieskaņojam. Pat šķēpa krāsai ir nozīme – man tikko atnāca jauns karbona šķēps violetā krāsā, priecājos. Bez šaubām, sacensībās dod citus šķēpus.
Par ko tu domā, kad met šķēpu?
Sacensībās ieej tādā kā transā, kad visa apkārtējā pasaule vairs neeksistē. Domā un koncentrējies tikai uz to brīdi.
Kuriem sportistiem seko līdzi?
Noteikti mana favorīte ir čehiete Barbora Špotākova, kas pagājušogad uzvarēja pasaules čempionātā. Viņai pieder arī pasaules rekords pasaules rekords. Pati pasaules čempionātā Londonā paliku trīspadsmitā. Vispār biju uztraukusies, salīdzinājumā ar U-23 sacensībām spriedze tur bija simtkārt lielāka. Sajūta, ka esi vienā kvalifikācijas grupā ar visām zvaigznēm, uz kurām esi skatījusies tikai televizorā, bija visnotaļ dīvaina.
Hobiji?
Man ļoti patīk slēpot.
Nākotnes plāni?
Tagad jāgatavojas šā gada Eiropas čempionātam Berlīnē. Vēlos piedalīties arī citās sacensībās. Pagājušogad, kad biju U-23 čempionātā Bidgoščā, zvanīja menedžere un piedāvāja braukt uz Dimanta līgu Marokā, bija jāizvēlas. Protams, ka izvēlējos finālu manās gada svarīgākajās sacensībās. Šobrīd mācos pirmajā kursā LSPA par treneri. Palīdzot savai Salacgrīvas trenerei Rasmai Turkai mācīt bērnus, sapratu, ka man tas ļoti patīk.
