Briesmonis āķa galā: iepazīstamies ar zušu mūdzi - kongeru
Šis būs stāsts par pasaulē lielākajiem zušiem. Varbūt tas nebūtu tik saistošs, ja tie reizēm nepazaudētu kompasu un neapmaldītos mūsu ūdeņos, un nesagādātu dažiem makšķerniekiem vulkāniskas sirdsklauves un monumentālus verbālu atstāstījumu eposus. Iepazīstieties – kongers, Linneja ihtiologbībelē saukts par "Conger conger".
Jūrnieki Latvijā
Kā redzat pēc klāt pievienotās kartes (iezīmēts ar sarkanu), oficiāli kongeru uzturēšanās Baltijas jūrā zinātniski nav fiksēta.
Pirmais avots, kas ziņo par kongeru esamību, ir kurzemnieks, prozaists un dzejnieks Olafs Gūtmanis. Kopš seniem laikiem Lejaskurzemes zvejniekciemos bijusi tradīcija – tuvojoties Jāņiem, likt jūrā ūdas uz zušiem.
Labākā ēsma bijusi tūbiņa, kas mīt piekrastes sēkļos. Dienā tā ierakusies smiltīs, bet agros rītos izlīdusi baroties. Tolaik ūdas bija kā naktsāķi, sakārtotas klāvos (dižais – 180 āķi, mazais – 120). Apspraustos āķus kārtoja uz platu četrstūrainu skalu grozu apmalēm tā, lai tie pārkārtos ķoču malai. Nu, raugi, un vairāki lāgi šādu supersistēmu bija saplosījuši nezināmi monstri. Tāpat pāris reižu vīri bija redzējuši netālu peldam Juras laikmeta zuti, teju divu duļļu garumā un ciskas resnumā, izrotātu ar atrautu āķu pīrsingiem. Tas nu par Pirmās republikas laiku.
Otrais gadījums ir fiksēts Rīgas līcī, netālu no Saulkrastiem – vēl pērnā gadsimta septiņdesmitajos zemūdens medības jūrā bija oficiāli atļautas, un te notika pat PSRS čempionāti. Nu, un viens personīgi pazīstams šāvējs, zušus lūkojot, no metra sekluma iepeldējis trīsmetrīgā bedrē. Vienā rokā – harpūna, otrā – gara ķemme, ar ko braucīt hipijiski garās jūraszāļu cirtas, kurās tā patika slēpties zušiem. Un pēkšņi viņam pār plecu gluži kā pēršings pāršāvies monstruāls zutis, kas nevis kā viņa mazākais sugas brālis pamucis pāris metrus tālāk, bet vertikālā sinusoīdā zigzagā izzudis jūras bezgalīgajā horizontā. Mednieks lēsa, ka nezvērs bijis aptuveni viņa garuma (1,80 metri) un vismaz bicepsa resnumā...
Otrais aculiecinieks ir no šīs tūkstošgades – iespējams, 2005. gada. Darbības vieta – netālu no Saunaga. Ļoti agrs rudens, silts septembris. Bijis krasta vējš, tāpēc fīderi nācies mest tālāk nekā parasti, bet ņēmiens bijis labs – ik pēc 10–15 minūtēm duplets uz viena kāta. Paziņa, kā jau merkantils copmanis, prātojis, ko viņš te ķēmojas, aizgājis līdz mašīnai un paņēmis vēl no Volgas neizjauktu karpu kātu – ar monumentālu pīto auklu (0,35 mm), "Fox 10000" spoli (par šoklīderi informācijas nav) un atstājis vienu 3. izmēra" Owner" āķi. Uzlicis gabaliņu reņģes un iesviedis (ar kāta testu līdz 180 grādiem) kādus 140 metrus. Pirmais kāts joprojām draudzīgi strādājis. Un tad, pēc nepilnas stundas, ātrvilcienu ieslēdzis arī otrais! Tas bijis tāds mauciens! Pats smiltīs ieraktajā caurulē nostiprinātais kāts, pat Bait runner spoles funkcijas drošināts, gandrīz izlidojis kā no raķešu šahtas! Aukla esot auļojusi kā Useins Bolts, nekāda bremžu piegriešana neesot līdzējusi, un, iztinis vēl papildus 200 metru auklas, zvērs esot notinies Zviedrijas virzienā.
Sākumā copmanis domājis, ka ņēmējs bijis pie krasta aizsnaudies dinolasis, bet, izvilcis piesmieto šņori un ieraudzījis zem pazudušā āķa savērpto auklas spirāli teju pusmetra garumā, sapratis, ka tas tomēr bijis zutis. To jums apstiprinās visi copmaņi, kas sēdējuši uz šo čūskaino; pēc uzķeršanās tam ir paradums griezties jeb vērpties ap savu asi, tādējādi mēģinot atsvabināties no āķa verdzības.
Kongeri Eiropā
Sākumā nedaudz par zušu ķēniņu bioloģiju. Šie mūspusē dēvēti arī par jūras zušiem ir zušveidīgie no "Congriade" famīlijas. Mūsu mājinieki (Anguilla anguilla) ganās pa iekšējiem ūdeņiem aptuveni līdz piecu gadu vecumam, taču kongeri var pamest dzimtās āres pat piecpadsmit gadu vecumā un tikai tad dodas sekstūrismā uz Dienvidatlantiju – Sargasu jūru. No turienes, jau pēc nārsta, kā mūsu bāliņi, viņi atgriežas sev pazīstamos ūdeņos (skatīt karti). Tātad tā ir visa Austrumatlantijas piekraste, sākot no Islandes un Norvēģijas, līdz pat Senegālai pie ekvatoriālās Āfrikas. Kongeri ihtioloģiski ir novēroti arī Vidusjūrā un Melnās jūras rietumos. Kas raksturīgi daudzām zivju sugām, tēviņi ir daudz mazāki par mātītēm, kuras, pēc zinīšu rūtiņklažu aplēsēm, var sasniegt pat trīs metru garumu un 110 kilogramu svaru.
Bet mūs kā makšķerniekus, protams, interesē viņu galvenie ligzdošanas aerodromi. Un tie viennozīmīgi meklējami Lamanšā – ja esat noskatījušies svaigo Holivudas grāvēju Dinkērka, sapratīsiet, ka nogremdētu kuģu vraku un citādu mākslīgo zemūdens slēpņu konstrukciju te ir miriādēm. Plus vēl Golfa straumes proteīnkokteiļi, kas tev servē teju zviedru galdu.
Lai varētu stāties pretim kongeram, jums vai biedru grupai vajadzētu nofraktēt kādu profesionālu gidu (protams, ar zēģelējamo piekabi) no Dienvidanglijas mazajām ostām – Salkombas, Brikshamas, Dārtmūtas, Gērnsijas vai Plīmutas. Tur piedāvājumi jūras trofejcopei uz kongeriem (lengiem, mencām) ir pietiekami un finansiāli draudzīgi.
Bet, lai izurbtu zušu pulkvedi no vraku katakombām, jums būs vajadzīgi vissmagākie kalibri (tos var izīrēt arī uz kuģiem) – īsie jūras kāti ar 30 kilogramu testu, jaudīgi multiplikatori jeb inerces spoles, superauklas ar testu līdz 40 kilogramiem, kaltie āķi plus vēl monofilās 2 milimetru pavadiņas. Ēsmā – kāda zivs (makrele) fileja, vēžveidīgais (garnele), jūrastārpi vai kāds galvkāja (tinteszivs, kalmārs) fragments.
Ļoti liela nozīme ir gida jeb skipera pieredzei (protams, ar modernām eholotēm tas ir vienkāršāk) – paisuma apstākļos noenkurot kuteri tā, lai copmaņi būtu orientēti iepretim caurumiem nogrimušo kuģu vrakos; tur iegremdētā ēsma tiks pamanīta visātrāk. Copes scenārijs var izvērsties dramatisks – piečakarēts kongers jebkādā vīzē provēs nokļūt atpakaļ vrakā. Tā kā ir eksemplāri, kas uzturas un barojas tikai grimušo dzelžu iekšās, tad reizēm tie sasniedz izmērus, ka antropometriski vairs nevar izkļūt brīvē. Tāpēc reizēm copmaņi izrauj no jūras milzīgus jēlas gaļas klučus, jo kongers ir pieskrūvējies vrakam tā, ka to var izvilkt tikai nomaucot vai izlobot no ādas...
Par rekordlietām
Kā jau minējām – kongers ir pasaulē lielākais zušveidīgais. Tālāk Deviņvīri atsauksies tikai uz oficiāliem IGFA (International Game Fishing Asociation) fiksētiem rekordiem.
Un tātad – jau kopš 1995. gada pasaules rekords pieder anglim Vikam Evansam no Dienviddevonas – viņa pievārētais bija 133,4 mārciņas jeb 60,44 kilogramus smags un 247 centimetrus garš zušu pūķis. Salīdzinājumā ar mūsējo sērdieni (pasaules rekords – 3,6 kilogrami, 1992. gadā noķerts Šveicē, Āres upē) – nereāls mastodonts.
Latvijas rekords gan no tā atpaliek par mazāk nekā puskilogramu – to (3,544; 128) 2012. gadā no Rušona ezera izsmēla Igors Bondars. Igauņiem gan 1935. gadā fiksēts 5,3 kilogramu eksemplārs, bet tas reģistrēts vienīgi pašu ziemeļnāburgu annālēs.
Mūsējie – eiropieši – vispār ir kaut kādi sīki nīkuļi.
Otrs lielākais no zušveidīgajiem ir karaliskais čūskzutis (Ophictheus rex) – tā rekordmiesas (23,58 kilogrami) reģistrētas Atlantijā, Meksikas līcī. Tālāk pēc brašuma seko marmorzutis (Anguilla marmorata) – 16,36 kilogrami no Dienvidāfrikas, 7,48 kilogrami Anguilla australis, kā noprotams, no Austrālijas, bet Amerikas kontinentos lielākais šiverētājs ir Anguilla rostrata – 4,21 kilograms.
Jā, un, ja vēlaties zīmēties kā kongeru poliglots, tad franciski sakiet – congre, itāliski – grongo, zviedriski – havsal, bet īpaši varat uguņot somugru mēlē – meriankerias! Lai katram copmanim tikšanās ar ķēniņu viņa garajā kaķa mūžā!
