Rakstnieks un komersants Vladis Spāre: “Nopelnīju naudu, lai varētu rakstīt”

Zemāk vairs krist nav iespējams...

Vai tagadējā tehnoloģiju laikmetā, kad visa dzīve aizrit datoru un telefonu ekrānos, rakstniecībai vispār ir izredzes izdzīvot?

Sabiedrība patiešām attīstās tehnoloģiski, taču kaut kādā neizskaidrojamā veidā šī attīstība noved pie cilvēku infantilizācijas – mēs spējam vairs tikai pogas spaidīt. Tas pats redzams arī kino un literatūrā, kur dominē filmas un grāmatas, kas būtībā domātas pusaudžiem, bet par kurām masveidā fano pieaugušie. Un te jau nav runa par to, ka literatūrai jābūt intelektuālai. Nē, jo jau Gabriels Garsija Markess teica, ka literatūrai būtu jāvēršas nevis pie intelekta, bet drīzāk pie emocionālas inteliģences. Tomēr pārāk kritiski noskaņots šajā jautājumā es neesmu, jo, manuprāt, zemāk krist vairs kur nav.

Vai tikai tu cilvēku spējas zemāk krišanā nenovērtē par zemu...

Ja paskatāmies uz dzeju, tad gadsimtos kopš Homēra laikiem tā ir zaudējusi savu instrumentāriju. Labi, eposs ir sarežģītākā lieta, taču vēl ir soneti un dažādi pantmēri, taču tagad mēs esam nonākuši pie dzejprozas, jo viss pārējais ir izmests miskastē kā nevajadzīgs. Esam tikuši vaļā no lielajiem burtiem un pieturzīmēm, vairs atliek tikai nojaukt teksta gramatisko struktūru un sasniegt abrakadabras līmeni. Esam dekonstrukcijas pašā apakšējā fāzē. Es gan to visu uztveru diezgan racionāli, taču ir interesants jautājums – kādēļ pasaule patlaban tā aizraujas ar teiksmām un pasaku kino? Vai cilvēki cenšas paslēpties no realitātes? Vai arī tā patiešām ir infantilizācija?

Pilnīgi iespējams, ka daudzi, pārnākuši no darba, kur visu dienu skrējuši, vakarā patiešām grib no tā visa atslēgties un paskatīties filmu par Betmenu, kur tev nav nekas jādomā...

Tā sauktā pulp literatūra, par ko sūkstījās jau Marks Tvens, ir bijusi visos laikos. Jautājums tikai, kāda ir šādas literatūras proporcija. Bet varbūt vaina ir citur. Kad es piedzimu, pasaulē bija 2,5 miljardi cilvēku. Tagad laikam ir gandrīz astoņi miljardi. Un te nu būtu vērts paskatīties, kāda ir inteliģentu cilvēku attiecība pret kopējo masu. Vai tik nav tā, ka vidējais līmenis kļūst arvien zemāks?

Lielajās valodās, angļu vai vācu, laba literatūra noteikti saglabāsies arī par spīti vidējā lasītāja līmenim. Taču vai tā izdzīvos mazajā latviešu valodā? Cik liela tirāža bija tavai pēdējai grāmatai?

Pusotrs tūkstotis eksemplāru plus e-grāmata, par kuras izplatību neko daudz nezinu. Taču nupat saņēmu negaidīti lielu summu – relatīvi lielu, protams – no AKKA/LAA par bibliotēku patapinājumiem. Tas nozīmē, ka cilvēki tomēr intensīvi lasa. Savu auditoriju man grūti novērtēt, taču skaidri zinu, ka man ir lasītājs.

Taču jāšaubās, vai ar daiļliteratūras rakstīšanu vien Latvijā kāds var izdzīvot. Tad taču tev būtu jāsaraksta 3–4 grāmatas gadā?
 

Tas ir jautājums par to, no kā es dzīvoju. Zini, man ir bijušas vairākas biogrāfijas, turklāt tās notikušas paralēli. Esmu eksakti domājošs cilvēks, mācījos Rīgas 1. vidusskolā, ar dažādām sekmēm darbojos biznesā, strādāju arī pasaules finanšu tirgos, kur ir nepieciešama specifiska domāšana. Bija laiks, kad no galvas zināju ap 7000 amerikāņu akciju tikerus. Starp citu, šogad Latvijā šajā ziņā ir izmaiņas likumos, un tagad ikviens var atvērt investīciju kontu, kam piesaistīt vērtspapīru kontu. Un, kamēr nauda staigā starp šiem abiem kontiem un tu neko neņem ārā, tikmēr tev nav jāmaksā nodokļi. Jāmaksā tikai tad, kad ņem kaut ko ārā virs tā, ko sākotnēji esi ieguldījis. Šis likums noteikti atvieglos investīciju biznesu, jo līdz šim to visu bija racionālāk darīt caur firmām.

Deviņdesmito gadu vidū, izmantojot brokeru pakalpojumus, darbojos gan Amerikas biržās, gan mūsu pašu Rīgas Fondu biržā. Mājās savācu lielu plauktu ar speciālo literatūru angļu valodā, jo bez zināšanām finanšu tirgos nav ko darīt. To es sapratu pēc tam, kad pašā darbības sākumā ASV NASDAQ biržā pazaudēju 16 000 dolāru, un pāri man palika tikai 700 dolāru. Par tiem tad sāku Amazon pirkt grāmatas, lai izglītotos un saprastu, kā finanšu tirgi darbojas. Jo sākumā biju idiots un domāju, ka viss notiks arī bez zināšanām. Pamazām apguvu treidera prasmes un sāku pelnīt naudu. Diemžēl plikas zināšanas neko nedod, ir nepieciešamas arī citas kvalitātes un prasmes, kā, piemēram, dzelzs disciplīna, kas robežojas ar pašdresūru un kas būtībā nozīmē – pēc iespējas ātrāk griezt nost zaudējumus un pēc iespējas ilgāk sēdēt pelnošās pozīcijās.

Tā nu sanāca, ka tajos laikos darbojos daudzās jomās vienlaikus – grāmatu un žurnālu izdevniecībās, bankās, pasaules finanšu tirgos un vēl šur tur. Visur, izņemot literatūru. Jo literatūra mani pārņem pilnībā. Ja es nodarbojos ar literatūru, tad atslēdzos no visas pasaules un neko citu darīt nespēju.

Taču pienāca brīdis, kad nolēmi atgriezties literatūrā?

Jā, ap 2007. gadu es sapratu, ka viena lieka nulle bankas kontā man neko nenozīmē, un pieliku biznesam punktu. Esmu pietiekami nodrošināts, lai varētu nodarboties tikai ar literatūru. Jo patiesībā jau cilvēkam nemaz tik daudz nevajag. Man tagad patiešām nav nepieciešamības nodarboties ar biznesu, un par stāstu saņemtais 100 eiro honorārs ir svarīgāks par 10 000 dolāru, ko es tajā pašā laikā varētu nopelnīt biržā. Varbūt tas izklausās neprātīgi, bet tā nu tas ir.

Prasme laikus atkāpties

Tomēr sāki tu kā literāts, nevis biznesmenis?

Jaunībā es biju absolūti romantisks rakstnieks un diezgan neieinteresēts žurnālists. Aprakstus un intervijas rakstīju ar gariem zobiem, toties ļoti ātri un kvalitatīvi. Mani žurnālistika nekad nav valdzinājusi, jo to es uzskatu par lietišķo literatūru. Fakti man liekas pretīgi! Aprakstot faktus, man vienmēr ir tendence tos sagrozīt, turklāt pilnīgi un galīgi! Izraušanās no realitātes žņaugiem man traucēja kļūt pat labu žurnālistu, tāpēc es kļuvu par žurnālistikas administratoru "Vakara Ziņās" un citur. Taču es nedomāju, ka biju labs administrators, jo to darbu darīju ar zināmu riebumu.

"Vakara Ziņu" pirmsākumos taču tāda tipa žurnālistika bija kaut kas jauns un neredzēts!

Man tur nekā jauna nebija. Taču "Vakara Ziņās" paveicās ar to, ka nolasījās laba komanda. Tieši tāpat kā Atmodas laika izcilajā žurnālā "Avots", kur arī darbojos.

Kādēļ "Vakara Ziņu" projekts ar laiku tomēr izčākstēja?

Tāpēc, ka tam bija pārāk maz finanšu resursu. Kad kļuvu par "Vakara Ziņu" direktoru un līdzīpašnieku, es vienkārši neapzinājos, cik daudz naudas šāds projekts prasa. Par mazu naudu nevar taisīt lielu avīzi, taču to es sapratu tikai darba gaitā. Sākumā jau mūs pirka ļoti labi – tirāža bija 150 000 eksemplāru! Taču cenu kara dēļ laikraksti laida arvien zemākas cenas, un visi sāka grimt. Vājākais beigās nogrima pavisam. Desmit gadu laikā tajā projektā tika ieguldīts labi ja pusotrs miljons, un tā tik lielam projektam ir niecīga summa. Problēma bija arī tā, ka mēs pastāvīgi mocījāmies ar reklāmas trūkumu, jo mums nebija nekādu tabu un mēs ļoti daudziem bijām neērti. Tāpēc mums vienkārši nedeva reklāmu. Konkurenti arī no mums diezgan bieži zaga kadrus, ko bijām izaudzinājuši. Uz beigām varēja arī just, ka visiem ir iestājies tāds kā pagurums un entuziasms ir beidzies.

Droši vien beigās bija rūgtuma sajūta, redzot, ka viss iet pa burbuli?

Es taču līdz pēdējam brīdim tur grūdu iekšā savu naudu! Atceros, ka pašās beigās vajadzēja divarpus tūkstošus latu viena numura nodrukāšanai. Es paņēmu to summu no sava personīgā seifa un gāju pa gaiteni atdot kurjeram, lai ved uz tipogrāfiju, kas uz krīta atteicās drukāt, taču pa ceļam mani pārķēra Lienīte (Vlada sieva – Red.) un atņēma to naudu, sakot: “Vladi, pietiek!” Tad es sapratu – te viss ir beidzies...

Pēc tam man vēl viens izdevējdarbības atzars palika. Mēs taču izdevām grāmatas, mums bija vairāki žurnāli, piemēram, "Sievietes Pasaule", "Laterna", "Labirints", "Pantera". Var teikt, ka esmu izdevējdarbībā esmu suni apēdis. Nu, ne jau kādu šķirnes suni, bet kranci... Taču vienā brīdī es sapratu, ka negribu ar to vairs nodarboties, un pats apzināti visu aizvēru ciet. Izdomāju, ka man nevajag plēsties biznesā, kas nedod gandarījumu.

Jābrīnās, ka ātrāk to visu nemeti pie malas...

Viduslaiku matemātiķis Pareto secināja, ka tikai 20 procenti mūsu pūliņu nes augļus, bet atlikušie 80 procenti ir pa tukšo. Taču šajos 80 procentos tiek ieguldīts visvairāk enerģijas. Nelaime tā, ka cilvēki neprot atbrīvoties no zaudējumiem. Ja jau esmu ieguldījis šajā biznesā tik daudz naudas, kā gan lai es no tās atsakos?! Un tā cilvēks to bedri rok arvien dziļāku.

Mēs ļoti bieži ejam plūsmā un nespējam apstāties. Tos projektus, kas nes naudu, pametam novārtā, jo tur taču viss tāpat ir kārtībā. Bet ar tiem, kas neiet, nez kādēļ auklējamies. Man bija projekts, kas ik mēnesi nesa ap 4000 latu zaudējumus. Ko tik mēs darījām, lai to sastutētu! Taču pa šiem gadiem esmu sapratis: ja neiet, tad vajag ātri atteikties no cīņas. Tas it kā ir pretrunā ar protestantisma principiem, ka nekad nevajag nolaist rokas, ka jācīnās līdz galam! Taču jāsaprot, ka nedrīkst nodarboties ar maniakālo uzņēmējdarbību. Finanšu tirgos jau pie pirmajiem šāvieniem ir jābēg. Pie grimstošiem projektiem nevajag turēties. No kļūdām, protams, izvairīties nevar, taču jācenšas, lai to būtu pēc iespējas mazāk.

Es nerakstu sūdus!

Tu esi viens no ļoti retajiem latviešu literātiem, kurš izvēlējies šādu ceļu: vairāk nekā desmit gadus darboties biznesā un neko nerakstīt, lai vecumdienās varētu pievērsties tikai literatūrai...

Es 15 gadus nerakstīju un centos nopelnīt līdzekļus, par kuriem vēlāk varētu dzīvot un rakstīt. Es zināju, ka rakstu labi, taču apzinājos arī to, ka rakstu maz, esmu neproduktīvs. Un tad vajadzēja pieņemt lēmumu: sēdēt sievai uz kakla, tulkot kaut kādas gludekļa lietošanas pamācības vai nodarboties ar žurnālistiku, kas rakstniekam ir nāvējoši; vai arī pievērsties biznesam, lai vēlāk varētu nodarboties ar literatūru, par ko jau tolaik bija skaidrs, ka neko tur nevarēšu nopelnīt. Un tagad es to esmu sasniedzis. Tā ir grandioza privilēģija, ja tu no rīta vari piecelties ar apziņu, ka viss ir kārtībā, apsēsties pie rakstāmgalda un rakstīt.

Tev viss ir kārtībā, taču vai to pašu var teikt par latviešu rakstniecību kā tādu?

Tagad izdevēji ir iesaistījušies nežēlīgā konkurences cīņā, krītošas grāmatu tirāžas cenšoties kompensēt ar arvien lielāku nosaukumu skaitu. Nepārtraukti tiek izdotas arvien jaunas un jaunas grāmatas, un grāmatveikalu platības kļūst tikai lielākas. Tiek izdoti pārsvarā ārzemju autori, kuri tās kapeikas, kas viņiem tiek no Latvijas tirgus, droši vien pat neievēro. Izdoto nosaukumu skaits laika vienībā strauji pieaug, viss griežas arvien ātrāk un ātrāk, grāmata, kas iznākusi pirms gada, jau skaistās veca, to jau aprakušas jaunizdotās grāmatas. Un tā tas rats pašmērķīgi darbojas, taču to, ka pa vidu nīkuļo latviešu rakstniecība, neviens pat nepamana.

Vēl sliktāk ir tas, ka ir arī tādas izdevniecības, kuras nekautrējoties rekrutē dažādus pusgrafomānus, lai nodrošinātu kvantumu. Izsmalcinātas vai pat tikai kvalitatīvas literatūras diemžēl ir maz.

Kā rakstnieks tu ievēro stingru dienas un darba režīmu? Teiksim, celies agri no rīta un uzreiz sēdies pie rakstāmgalda?

Nē, es esmu nelabojams sliņķis. Turklāt tas, ka finansiāli esmu nodrošināts, šo slaistīšanos tikai veicina. Pēdējo grāmatu ar pārtraukumiem rakstīju trīs gadus. Taču vēl kaut ko jau es uzrakstīšu. Tagad strādāju pie stāstu krājuma Vecrīgā aizmirstas sarunas, pēc tam ķeršos pie romāna. Un es droši varu apgalvot, ka nerakstu sūdus. Esmu perfekcionists, ļoti daudz slīpēju tekstu. Un nekad nerakstu to, kas pirmais iešaujas prātā. Jo pirmā doma parasti ir tā vienkāršākā.

Savus darbus bieži mēdz labot un pārtaisīt?

Jā, stāstus es mēdzu pārrakstīt pa sešām septiņām reizēm. Man ir ļoti spēcīgs iekšējais detektors – lasot tekstu, kas mani neapmierina, man kļūst drusku nelabi. Tīri iekšķīgi nelabi. Tāpēc es nespēju daudz ko izlasīt no jaunās literatūras, kas tagad iznāk; bieži vien pēc piecām lappusēm saules pinumā rodas fizioloģiski slikta sajūta.

Visgrūtāk ir rakstīt stāstus. Neiedomājami grūti. Viens stāsts parasti prasa divus mēnešus. Taču kaut kādā brīnumainā veidā vienmēr tomēr izkuļos cauri. Romānu rakstīt ir vieglāk – tu iesēdies tādā kā vilciena kupejā un lēnā garā brauc kopā ar saviem varoņiem. Savukārt, rakstot īso stāstu, sajūta ir tāda, it kā tu brauktu kupejā kopā ar saviem stāsta varoņiem, kuri beigās tevi izmet pa logu kaut kur taigā, un tad tu apjucis domā, kā lai tiek citā vagonā.

Interesanti, ka visus citus darbus es varu darīt paralēli. Kad vēl darbojos biržā, man priekšā bija trīs monitori, paralēli sekoju biznesa ziņām, varēju sarunāties ar Vakara Ziņu redaktoriem vai piezvanīt sievai un apjautāties, kā grāmatu izdevniecībai klājas. Rakstot es tā nevaru. Rakstot es iekrītu tādā kā transā. Būtībā jau rakstniecība ir kontrolēta šizofrēnija, jo, lai tu vienlaikus varētu rakstīt par diviem vai trim personāžiem, tev nākas sašķelties.

Stukači un zivis

Pēdējā laikā par vienu no apspriestākajām tēmām ir kļuvuši čekas maisi – lielā mērā pateicoties Jānim Rokpelnim, kurš atzinās, ka bijis stukačs. Literātiem padomju laikos bieži nācās saskarties ar čekas uzmanību?

Es taču žurnālā "Avots" strādāju kopā ar Rokpelni! Pēc viņa atzīšanās feisbukā pajautāju – vai tu mūs stučīji? Teica, ka neesot mūs stučījis. Kā bija patiesībā – kas to lai zina... Taču man liekas, ka stukaču vārdi ir jāpublisko, mēs nevaram turpināt čekistu praksi šo cilvēku slēpšanā. Tas jādara ne jau mūsu, bet gan nākamo paaudžu dēļ – lai mūsu bērni un mazbērni saprastu, ka tev nebūs stučīt. Jā, es pieļauju, ka maisos droši vien nav visi, tomēr tik un tā vajag publicēt to, kas ir. Turklāt šie cilvēki taču ir potenciāli šantāžas upuri, ko vēl tagad var izmantot pret mums.

Bet vai padomju laikos bija kāda nojausma, kurš no tavas tuvākās apkārtnes varētu būt stukačs?

Es tolaik būtu bijis gatavs sadot pa purnu jebkuram, kurš ieminētos, ka Rokpelnis var būt stukačs. Nekādi to nevarēju iedomāties! Protams, slavenajā bārā Skapis grozījās cilvēki, kas tika turēti aizdomās. Un arī šā iemesla dēļ vajag čekas maisus publicēt, lai tiktu ar šīm nejēdzīgajām aizdomām galā. Protams, es saprotu, ka neviens nebūtu priecīgs uzzināt, ka viņa tēvs vai kāds radinieks bijis stukačs, tomēr tas nav arguments, lai maisu saturu nepubliskotu.

Bez rakstniecības un naudas pelnīšanas tev ir vēl viena aizraušanās – zemūdens medības. Neesi tās vēl metis pie malas?

Nē. Zini, kas ir galvenais zemūdens medībās? Iznirt! Nepalikt zem ūdens. Šī apziņa man ļoti palīdzēja finanšu tirgos, jo arī tur galvenais likums ir – vajag laikus iznirt, tu nevari kaut kādas štrunta zivteles dēļ palikt dibenā. Tāpēc ir jāprot laikus atkāpties. Es nirstu bez akvalanga – man ir tikai maska, trubiņa, harpūna un nazis pie kājas, lai nesapītos tīklos. Latvijā nirt man nepatīk, tomēr reizēm aizbraucu uz Akmensragu mencas un butes padurstīt. Labāk man patīk dienvidos, Vidusjūrā. Tur nevajag hidrotērpu, var iet jūrā peldbiksēs un šaut kefales.

Ūdenī esmu ārkārtīgi piesardzīgs, bet Melnajā jūrā esmu niris arī 25 metru dziļumā, lai tiktu pie Pirmajā pasaules karā nogrimušas baržas, kuras tilpnēs dzīvo lielas zivis. Parasti gan medības notiek seklumā, labi ja 5–7 metru dziļumā.

Kā pievērsies Latvijai tik netipiskam vaļaspriekam?

Medīt es pa īstam iemācījos, kad pirmo reizi aizbraucu uz Melno jūru, kur satiku apmēram 60 gadus vecu vietējo zemūdens mednieku, kurš katru dienu nāca ārā no ūdens ar veselu virteni kefaļu; tās bija savērtas uz kukana kā reņģes ar bultas atstātiem caurumiem vienā un tajā pašā vietā, bet man tikai pāris zivteles. Turklāt man bija tāda šautene, ar ko varēja teju vai krokodilu nošaut, bet viņam tāda necila paštaisīta šautenīte. Šis vīrs man iemācīja niršanas tehniku. Iemācīja, ka galvenais ir neizdarīt liekas kustības, jo zivs to uzreiz jūt. Ienirsti un tad nekusties, tikai ar roku lēnām velcies pa jūraszālēm. Un nepagriezies pats pret zivi, bet pagriez tikai šauteni. Tā es iemanījos medīt.

Pēc vairākiem gadiem tajā pašā vietā atkal satiku to pašu vīru. Šoreiz viņš iznāca krastā nosalis zils un bez zivīm. Prasīju – kas par lietu? Izrādās, viņam todien bija 65 gadu jubileja, ciemiņi gaida, taču zivju nav, jo piekrastē ūdens pēc vētras bija duļķains, bet dziļumā viņš vairs negāja. Tas es iepeldēju patālāk jūrā, sašāvu zivis un noliku viņam priekšā – atmaksāju parādu par mācīšanos.

Cik ilgi spēji nirstot elpu aizturēt?

Nekādus rekordus nesasniedzu – jaunībā varēju 3 minūtes un 15 sekundes. Vidējais niriens ir minūte vai pusotra, jo nedrīkst riskēt un iztērēt visas skābekļa rezerves, citādi vari neiznirt. Tagad dziļāk par 7–8 metriem vairs nenirstu. Neesmu vairs tajā vecumā, kad varu to atļauties.

Vladis Spāre

65 gadi

Rakstnieks, latviešu rakstnieces Veltas Spāres un ukraiņu rakstnieka Vladimira Kaņiveca dēls.

Grāmatu "Tu nevari dabūt visu, ko gribi", "Mēs atradīsim" un "Neprāta šarms" autors.

Romāna "Odu laiks" līdzautors.

Astoņdesmitajos gados strādājis žurnāla "Avots".

Deviņdesmitajos gados bijis avīzes "Vakara Ziņas" un vairāku žurnālu izdevējs.

Grāmatu apgāda "Artava" dibinātājs.

Darbojies investīciju un banku biznesā.